Eiropas Savienības (ES) līderu samitā 8.–9. decembrī Eiropas līderi piedāvās izmaiņas ES un eiro zonas dibināšanas dokumentos, lai stiprinātu reģiona ekonomisko vadību un finanšu disciplīnu.
Vācija un Francija paziņojusi par «fiskālas savienības» veidošanu ar stingru budžeta uzraudzību, jauna ES līguma nepieciešamību visām 27 dalībvalstīm vai arī vienīgi eirozonas valstīm. ES prezidējošā valsts Polija, kas pati nav eiro zonā, arī sagatavojusi eiro zonas glābšanas plānu, prasot iesaistīt lēmumu pieņemšanā arī ne eiro zonas valstis, un kritizē ieceri par atsevišķu starpvalstu līgumu slēgšanu. Par to, kādas ir Latvijas intereses šajā Eiropai izšķirīgajā laikā un kā Latvija tās spēj aizstāvēt, intervija ar Latvijas Pastāvīgās pārstāvniecības ES vadītāju Ilzi Juhansoni.
– Kāda ir Latvijas pozīcija, un kā jūs mēģināt šos lēmumus ietekmēt?
– Šie jautājumi ir mūsu pastāvīgo pārstāvju uzmanības lokā. Pagājušonedēļ arī Finanšu ministru padome, gatavojoties 9. decembra samitam, skatīja jautājumus par eirozonas stabilizāciju, banku rekapitalizāciju, ziņojumu par Eiropas auditortiesas secinājumiem par 2010. gadu. Lielākā uzmanība tika pievērsta ekonomiskās pārvaldības stiprināšanai, pieņemta tiesību aktu pakete, kas paredz pasākumus, lai piespiestu dalībvalstis pildīt stabilitātes un izaugsmes paktā uzņemtās saistības attiecībā uz budžeta deficītu, ārējo parādu, inflāciju – pasākumus, kā dalībvalstīm sevi piespiest pildīt arī valstu rekomendācijas, kas ik gadu tiek saņemtas.
– Kā tās piespiest?
– Esošajā regulējumā tādu piespiešanas mehānismu nav, ir tikai morāls pienākums. Par to arī būs lielākā diskusija 9. decembrī: cik tālu dalībvalstis ir gatavas iet, kādu mehānismu veidot, lai paredzētu lielāku atbildību. Tā būs arī diskusija par ES tiesas iesaisti, ja valstu rekomendācijas netiek pildītas. Jautājums ir par to, vai šīm rekomendācijām jābūt kā Padomes lēmumiem, kas ir juridiski saistošāki.
– Kāda ir Latvijas pozīcija?
Mūsu interese ir vienota ES un spēcīga eiro zona, jo mūsu lielākais eksporta tirgus ir eiro zonā. Ja eiro zonā neizdosies atdzīvināt valstu parādu tirgu un eiro zonas valstis nevarēs pārfinansēt savus ārējos parādus, tad eiro zona būs ļoti lielās problēmās. Ārējie parādi nākamā gada sākumā ir ārkārtīgi lieli, bet šobrīd finanšu tirgi valstu parādzīmes vispār nepērk, tostarp vācu parādzīmes.
– Tad Latvija varētu atbalstīt lielāku, stingrāku kontroli pār eiro zonas valstīm vai finansiāli nedisciplinētajām valstīm, lielāku centralizāciju, uz ko vedina priekšlikumi par lielākām Eiropas Centrālās bankas (ECB) pilnvarām, nacionālo valstu budžetu pārskatīšanu Briselē pirms apstiprināšanas parlamentos?
– Mēs esam gatavi diskusijai par to, ka valsts rekomendācijas varētu būt Padomes lēmumi – ja esi piekritis Stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām, tad ir jābūt juridiskam lēmumam. Mums svarīgs un sāpīgs jautājums ir par to, kā nodrošināt demokrātisko kontroli, lai nacionālie parlamenti un valdības saglabā savu kompetenci un ir pilnībā atbildīgi par lēmumiem, ko tie pieņem. Priekšlikumi dot vairāk varu EK, mūsuprāt, nav īsti ilgtspējīgi, noņemot atbildību un atrodot ārējo spēku, kurš tavā vietā pieņem lēmumus. Tad esam Latvijas situācijā, kad bieži vien atbildība par visiem smagajiem lēmumiem tiek novelta uz Briseli, it kā mēs septiņus gadus nebūtu sēdējuši pie galda, piedalījušies šo lēmumu pieņemšanā. Pēdējā laikā ne tik ļoti, bet bija brīdis, kad politiskajā retorikā tas bija izteikti.
– Priekš tam mums tagad ir starptautiskie aizdevēji.
– Jā, tagad ir aizdevēji, atkal esam droši, jo ir kāds ārējais spēks, kas mums to licis darīt.
Būtiski piebilst, ka diskusija ir par eiro zonas valstīm, kas nonāk pārmērīga budžeta deficīta procedūrā, valstīm, kurām ir vajadzīga aizdevuma programma. Tev kā savas valsts atbildīgam pārvaldītājam ir visas tiesības un iespējas nenonākt šādā situācijā.
– Tad būs viena attieksme pret finansiāli disciplinētajām un cita – pret nedisciplinētajām?
– Jā. Cita attieksme būs pret valstīm, kas nonākušas budžeta deficīta procedūrā, kas ir ārpus Stabilitātes un izaugsmes pakta noteiktajiem kritērijiem.
– Kurus nepilda vairākums ES valstu!
– Jā, diemžēl 22 no 27!
– Kā panākt, ka tie arī praksē tiek ievēroti?
– Viens no virzieniem, kas tiek analizēti, ir ES tiesa. Pārkāpjot pakta prasības, valsti varētu iesūdzēt tiesā.
– Un tad?
– Ir risks, ka tiek pazemināts valsts kredītreitings par to, ka tu ilgstoši ignorē valstij izteiktās rekomendācijas, kas tālāk savukārt atsaucas arī uz valsts iespēju aizņemties finanšu tirgos, uz procentu likmēm utt. Bet ir arī morālas sekas.
Bet jautājums par ES tiesas iesaisti vēl tiek diskutēts, detaļās tas vēl nav skaidrs, kā tas izpaudīsies.
– Šis tad ir diezgan būtisks Eiropas pārmaiņu laiks.
– Tas ir konceptuālas izšķiršanās laiks. Mums ir svarīgi, lai šajās diskusijās par eirozonu piedalās visas 27 valstis – tā ir mūsu prioritāte! Protams, ir lēmumi, kas eirozonai jāpieņem ātri, kas attiecas uz konkrētām valstīm, programmām, par to, vai pārskaitīt nākamo maksājumu Grieķijai vai ne. Savukārt, kad mēs diskutējam par to, kādai būt eirozonai, jāatceras, ka septiņām valstīm, kas nav eirozonā, ir pievienošanās līgumā fiksētas juridiskas saistības ieviest eiro. Otrkārt, tam, ko dara vai nedara eirozona, ir ārkārtīgi plaša ietekme uz visu ES. Mēs noteikti gribētu izvairīties no tā, ka juridiski izveidotos divu ātrumu Eiropa, ka ir valstu grupa, kas iet uz priekšu daudz straujāk, un tad ir pārējie, kas vēl sadalās dažādās konfigurācijās, ka mums ir nosacītais motors ar Vāciju un Franciju, tad drusku paplašinātāks ar valstīm, kurām ir kredītreitings AAA, tad ne eirozona, tad vēl Lielbritānija un Zviedrija, kam līgumā paredzēta iespēja nepievienoties eiro.
– Cik lielā mērā tiešām mēs, ne eirozonas valstis vai vēl kādas var ietekmēt tos lēmumus, kurā virzienā eirozonas liktenis tiks pagriezts, un cik lielā mērā to nosaka Vācija un Francija?
– Nevar noliegt, ka Vācija un Francija šobrīd ir virzošie ideju ģeneratori diskusijā, jo īpaši tādēļ, ka finansiālās konsekvences vislielākās šobrīd ir Vācijai, kas arī veic lielākās iemaksas finanšu un stabilitātes fondā. Francija lielā mērā iesaistīta Grieķijas parādzīmju pirkšanā, tādējādi arī Francijai ir liela finansiāla interese rast risinājumu. Bet nevar iet uz priekšu ar idejām, ja nepārliecini pārējos. Ļoti daudzas idejas, ko viņi ir piedāvājuši, transformējas diskusijās. Ietekme atkarīga no tā, cik liela ir tava interese ietekmēt, cik precīzi tu definē savu vajadzību caur pozitīvo. Ja saki, ka nekas neder, nekam nevar piekrist, tad ar tevi īsti nav par ko runāt. Ja saki: labi, par to ideju var domāt, šis der, bet vajag vēl to, tas jau ir izskatāms piedāvājums. Piemēram, Luksemburga, kas ir ļoti maza valsts, jautājumos, kas skar finanšu sektoru, eirozonu, ir viena no galvenajām spēlētājām.
– Lēmuma pieņemšanā Latvijai būs veto tiesības?
– Par to arī būs diskusija 9. decembrī – vai šie lēmumi tiks pieņemti ES-27 formātā vai ES-17. Un arī te – ja mēs neiesim ar pozitīvo piedāvājumu, bet tikai ar iebildēm, tad ir diezgan skaidrs, ka eirozona virzīsies uz priekšu viena pati. Un tas ir iespējams, jo līgumā ir paredzēta iespēja pastiprinātai sadarbībai, kas paredz principu, ja visas
27 ES valstis nespēj vienoties par kādu jautājumu, tad trešdaļa no dalībvalstīm var sākt pastiprināto sadarbību. Un tā ir tava izvēle, vai tu esi iekšā diskusijā un ietekmē procesu vai pārējie aiziet ātrāk uz priekšu.
Viens no klasiskajiem piemēriem, kas gan tolaik vēl netika saukta par pastiprināto sadarbību, bija Šengenas izveidošana. Vairāk nekā desmit gadus ES dalībvalstis mēģināja vienoties par Šengenas telpas izveidošanu, ilgstoši to nespēja, līdz tobrīd sešas valstis vienojās starpvaldību līmenī par vienotas brīvās ceļošanas telpas izveidi. Tās definēja noteikumus, kuriem pārējie pēc tam pievienojās. Man tas vienmēr bijis izšķirošs kritērijs – ja tu esi procesā, tu to vari ietekmēt, pēc tam tu tikai pieņem noteikumus.
– Vai redzat nākotnē kādas jomas, kur varētu veidoties pastiprinātā sadarbība starp kādām ES valstīm?
– Viens ļoti neveiksmīgs piemērs ir pastiprinātā sadarbība tieslietās par Eiropas patentu. 25 valstis bija gatavas vienoties, divas ne, līdz ar to Eiropas patents tiek veidots starp 25 valstīm. Neveiksmīgs piemērs tas ir tāpēc, ka ar šiem diviem izņēmumiem būtībā tiek diskreditēta ideja par vienotu patentu visā Eiropas telpā. Itālija un Spānija tam nepievienojās, jo gribēja, lai Eiropas patentu tulko bez iesniedzēja valodas ne tikai franču, angļu un vācu, bet arī itāļu un spāņu valodā. Eiropas patenta ideja bija to padarīt lētāku, konkurētspējīgāku, bet oficiāla tulkošana vēl divās valodās to ievērojami sadārdzina. Itāļiem un spāņiem valodas jautājums allaž bijis aktuāls, ideoloģiski mēs viņus saprotam, mēs arī labprāt gribētu, lai patentu tulko latviešu valodā, bet jāsaprot konsekvences. Patents ASV maksā 200 dolārus, patents ES maksā tūkstošus eiro, ja to vajag dabūt katrā no dalībvalstīm. Ja Latvijas uzņēmēji grib būt droši un patentēt savu preci visās ES dalībvalstīs, tu vairs ar to nevari konkurēt. Brīdī, kad stāsies spēkā ES patents, pietiks to patentēt vienā no valstīm, un tas būs spēkā visās valstīs.
– Cik aktīvi ES lēmumu ietekmēšanā varat darboties? Vai pārstāvniecībai pietiek resursu?
– Latvijas pārstāvniecība ES ir mazākā no visām, ar 57 cilvēkiem, tehnisko personālu ieskaitot. Pirms krīzes mums bija ap 80 cilvēku, tradicionālie 30% tika noņemti nost. Vidēji valstu pārstāvniecībās ir 75 – 90 cilvēki, kas būtu optimāli. Ir gan arī pārspīlējumi ar 200 – 250 darbiniekiem, bet tur, kā atzīst paši darbinieki, viņiem rūpīgi jālūkojas, lai viens otram nemin uz papēžiem.
Ik nedēļu notiek 200 darba grupas, kurām sekojam līdzi, bet fiziski nespējam visās piedalīties. Ar esošajiem resursiem, kamēr EK vēl tikai gatavo likumdošanas iniciatīvas, preventīvi spējam reaģēt vienīgi uz kritiski svarīgiem jautājumiem. Ir arī cieša sadarbība ar ekspertiem no Rīgas, kas arī piedalās sanāksmēs.
– Vai cilvēku trūkuma dēļ mēs kaut ko nesaņemam pietiekami, nesasniedzam mērķus?
– Salīdzinoši maz spējam strādāt ar EK, ar tās ģenerāldirektorātiem jau preventīvi. Tas nozīmē, ka mums ļoti ātri jānoorientējas brīdī, kad EK jau kaut ko ir publicējusi.
Cilvēki strādā arī uz ārkārtīgi lielu fizisko rezervju robežas. Tā kā mums lielākoties cilvēki ir jauni, viņi maksimāli cenšas izdarīt visu pēc labākās sirdsapziņas, bet, ja paralēli ir trīs darba grupas, mērķis, ko esi sev izvirzījis, ir nesasniedzams, jo fiziski vienā laikā nevari atrasties trijās vietās. Mēs ļoti riskējam, ka cilvēki par šo pārslodzi maksā ar savu veselību.
Domāju, ka Padomes līmenī mēs jautājumus aptveram, bet gribētos, lai arī ar EK mēs spētu ātrāk saprast tās nodomus un aktīvāk ielobēt savu pozīciju.
– Varat minēt kādu piemēru izcili veiksmīgam pārstāvniecības lobija darbam?
– Piemēram, telekomunikāciju birojs Rīgā. Kad sākās diskusijas par telekomunikāciju regulu, Brise-lē, EK un starp dalībvalstīm valdīja noskaņojums, ka telekomunikāciju birojam jābūt Briselē, kas visiem būs lētāk, ērtāk un vienkāršāk, lai gan vēl pirms krīzes bija konceptuāla nostāja, ka dažādas ES aģentūras tomēr jāizvieto arī citās dalībvalstīs. Mēs pārliecinājām EK, atbildīgo komisāru par šo ideju, dalībvalstis, prezidentūru, kuras dienaskārtībā jautājums pat nebija plānots.
– Ko dod Latvijai šā biroja esamība Rīgā?
– Pirmkārt, darbavietas. Tajā strādā deleģētie eksperti no dažādām dalībvalstīm, ir štata darbinieki, administratīvie darbinieki, kuru atlasei EK sludina konkursu, un tam var pieteikties arī cilvēki no Latvijas.