Ungārija, Latvija un vēl astoņas citas valstis pirms deviņiem gadiem – 2004. gada 1. maijā – kļuva par Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm. Piecas no šīm valstīm jau ir pārgājušas uz eiro, Latvija eiro cer ieviest pēc septiņiem mēnešiem.
Ko par ES nākotni un eirozonu domā Ungārijā, Neatkarīgajai intervijā atklāj Ungārijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāre ES jautājumos Enikē Ģēri (Enikő Győri).
– Kādu jūs redzat Eiropas Savienības nākotni?
– Mēs visi, kas dzīvojam Eiropas Savienībā, domāju, redzam, ka ES šobrīd nav savā labākajā formā. Taču esmu pārliecināta, ka nākotne ir stiprai Eiropas Savienībai ar stiprām dalībvalstīm. Ungārija, tāpat kā Latvija, ir pārdzīvojusi ļoti grūtu krīzes laiku, taču abas valstis noteikti spēs pārvarēt grūtības un attīstīties izvēlētajā virzienā. Mēs daudz ko iemācījāmies krīzes laikā, proti, to, ka noteikti ir jāpadziļina sadarbība gan finanšu jomā, gan ekonomikas jomā. Latvija ir ļoti labs piemērs, kā pārvarēt krīzi un būt gatavai drīzumā pievienoties eirozonai.
Labākās zāles krīzes pārvarēšanai ir darba nodrošināšana tiem, kas grib strādāt. Esam pārliecināti, ka visa pamatā ir darbs, un tāpēc gribam atgriezt sabiedrībā darba vērtību, dodot iespēju katram strādāt un nopelnīt. Tāpēc uzskatām, ka jāpievērš liela uzmanība bezdarba problēmai, un tas ir aktuāli visai Eiropas Savienībai kopumā.
Piekrītu domai, ka ir jāstiprina demokrātijas leģitimitāte, jānodrošina caurspīdīgums un jāizdara viss, lai iedzīvotājiem ir skaidrs, kāpēc tiek ieviesti krīzes pasākumi un kādu mērķi ar tiem plānots sasniegt. Latvija bija ļoti drosmīga, realizējot savus taupības pasākumus. Esmu pārliecināta, ka arī Ungārija nenobīsies un mums izdosies sasniegt iecerēto.
– Jūs minējāt, ka Ungārija ir daudz mācījusies no krīzes. Vai tas nozīmē, ka Ungārijā krīze jau ir aiz muguras?
– Eiropas Savienībā krīze nav beigusies, un pašlaik būtu pāragri priecāties, ka grūtākais jau ir aiz muguras. Gan Ungārijai, gan Latvijai krīzes pārvarēšana ir dārgi maksājusi. Taču mūsu ekonomikas rādītāji liecina, ka bija vērts tik daudz upurēt. Budžeta deficītu mums ir izdevies samazināt zem 3 procentiem, tirdzniecības un maksājumu bilance ir pozitīva, arī bezdarba rādītājs ir samazinājies. Tiesa, izaugsmes rādītājus mēs vēlētos labākus, tāpēc mēs ar skaudību labā nozīmē raugāmies uz Latviju, kurai to ir izdevies panākt. Arī Ungārija šogad sāk uzrādīt pozitīvu izaugsmi, un ceru, ka nākamgad IKP sasniegs jau 2 procentus.
Vissvarīgākais mūsu mērķis šobrīd ir panākt, lai Eiropas Komisija izskata jautājumu saistībā ar pārmērīga budžeta deficīta procedūru. Ceram, ka ES taisnīgi izvērtēs Latvijas rādītājus, pievienojoties eirozonai, savukārt pret Ungāriju tiks pārtraukta pārkāpuma procedūra. Vēlamies, lai par pamatu lēmuma pieņemšanai kalpo sasniegumi, nevis kaut kādi citi iemesli.
– Kā, pēc jūsu domām, būtu jārisina Grieķijas jautājums?
– Es nevēlos dot padomus grieķiem, jo īpaši tāpēc, ka viņiem jau tā ir bijis jāuzklausa pārāk daudz padomu pēdējo gadu laikā. Nedomāju, ka ungāriem rokā ir tāds gudrības akmens, kas pateiktu priekšā absolūti pareizi risinājumu Grieķijas problēmām.
Pirms trim gadiem, kad mums bija jāizšķiras par taupības pasākumiem, uzsvērām, ka nevēlamies iziet no krīzes uz parādu rēķina. Un mēs noteikti nevēlamies izaugsmi uz tādu parādu rēķina, kas gulsies uz nākamo paaudžu pleciem. Astoņu gadu laikā, kad valdīja sociālistu partija, lielos parādos ieslīga gan daudzas ungāru ģimenes, gan valsts kopumā. Šobrīd Ungārija ir to piecu dalībvalstu vidū, kurām ir izdevies samazināt budžeta deficītu. Mēs arī skaidri esam pateikuši, ka krīze ir jārisina, radot darba vietas. Tāpēc esam ieviesuši pasākumus darba vietu saglabāšanai (Darba vietu aizsardzības programma), nodokļu atbalstu ģimenēm (ģimenēm draudzīga nodokļu politika), kā arī atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.
Mēs vienmēr esam uzsvēruši, ka Eiropai ir jābūt vienotam mērķim, bet katrai valstij ir jāiet savs ceļš, jo katrā ir sava realitāte. Kopumā tātad 27 dažādas realitātes. Protams, es saprotu, ka tas, kurš dod aizdevumu, arī diktē nosacījumus, taču vienlaikus jāapzinās arī tas, ka izmēģinājumu trusītim ir . jāpaliek dzīvam. Pretējā gadījumā, proti, ja eksperimenta trusītis neizdzīvos, aizdevējs nekad neatgūs aizdoto. Tāpēc, manuprāt, Eiropai ir jāieklausās tajā, ko saka grieķu tauta. Visu cieņu šai tautai par tās centieniem aizstāvēt sevi.
– Ko ietver jūsu minētais atbalsts maziem un vidējiem uzņēmumiem?
– Šis atbalsts ietver ļoti plašu un daudzveidīgu pasākumu klāstu, tai skaitā, nodokļu atlaides. Uzņēmējdarbības veicināšanai esam sākuši samazināt darbaspēka nodokļus, pamazām novirzot tos patēriņa virzienā, jo uzskatām, ka tiem, kas vairāk tērē, arī jāuzņemas proporcionāli lielāks nodokļu slogs. Tāpēc mēs bijām spiesti ieviest ļoti augstu pievienotās vērtības nodokļa likmi – 27 procenti, kā arī ieviest finanšu transakcijas nodokli lielajiem pelnošajiem elektroenerģijas, mazumtirdzniecības un telekomunikāciju sektora uzņēmumiem. Ungāriju par to ļoti daudz kritizēja, jo lielie uzņēmumi, protams, ar to nebija mierā. Taču mūsu nostāja bija strikta – taupības pasākumus un nodokļu kāpumu nedrīkst uzvelt uz iedzīvotāju pleciem. Krīzes pasākumu mērķis bija sadalīt nodokļu slogu vienmērīgi. Ungārija bija pirmā, kas ieviesa banku nodokli. Tagad Eiropā tas vairs nav nekas jauns.
– Ņemot vērā eirozonas problēmas, vai Ungārija plāno nacionālās valūtas – forintu – vietā ieviest eiro?
– Tad, kad iestājāmies ES, Ungārija, tāpat kā Latvija, apņēmās pievienoties eirozonai, bet fakts ir tāds, ka situācija eirozonā šodien atšķiras no tās situācijas, kas bija 2004. gadā. Tomēr mēs neesam atteikušies no savām ambīcijām pievienoties eirozonai, taču tas būtu ļoti bezatbildīgi nosaukt šobrīd kādu konkrētu datumu. Mums ir jākļūst stiprākiem, lai varētu pievienoties eirozonai. To esam iemācījušies no citu kļūdām. Klubam arī tas nāktu tikai par ļaunu, ja eirozonai pievienotos ekonomiski vāja valsts. Tas nozīmē, ka mums vispirms ir jānostiprinās, jāattīstās, un tad, kļuvuši pietiekami spēcīgi, varēsim pievienoties šim klubam.
– Tikko biju Ungārijā, Hēvizas termālā ezera apkaimē, un taujāju iedzīvotājiem, ko viņi domā par forintu aizvietošanu uz eiro. Lielākā daļa atbildēja, ka līdz šim nav par to domājuši, jo sabiedrībā tas netiek apspriests. Taču vienlaikus daudzos veikalos un vietējā tirdziņā varēja norēķināties arī ar eiro, kas liecina, ka Ungārija sadzīves līmenī ir tuvāk eiro ieviešanai nekā Latvija.
– Tas man ir pārsteigums, ka Ungārijas veikalos var norēķināties arī ar eiro. Pieļauju, ka šāda situācija ir kūrorta zonās, kur ir daudz ārvalstu tūristu. Taču tas, ka iedzīvotāji pagaidām nedomā par plānoto pāreju uz eiro, ir tiesa, jo šobrīd patiešām šis jautājums netiek apspriests.
– Ungārijā es ar prieku lūkojos uz ziedošiem rapšu laukiem, sazēlušo labību. Nekur neredzēju laukus ar pērnā gada kūlu vai krūmiem. Ungārijas zemnieki var būt lepni gan par saviem laukiem, gan arī par saviem ierēdņiem, kuriem izdevās panākt daudz labākus atbalsta nosacījumus, salīdzinot, piemēram, ar Latvijas situāciju. Kā Ungārijai to izdevās panākt?
– Mums bija cits starta punkts, kas daudz ko noteica. Ja mēs atceramies pēdējos divus gadus, Ungārija un Latvija plecu pie pleca cīnījās par labākiem nosacījumiem. Abas valstis – gan Latviju, gan Ungāriju, ļoti dziļi skāra krīze, un tāpēc mēs kopā cīnījāmies par Kohēzijas fonda līdzekļiem, un jāsaka, ka mēs – viena valsts bez otras – nebūtu varējuši sasniegt šādus rezultātus.
Ja runājam par lauksaimniecības atbalstu, Ungārijai bija ļoti svarīgi noturēt līdzšinējo atbalsta līmeni. Savukārt Latvijai tas bija milzīgs sasniegums – panākt tiešmaksājumu palielinājumu no 109 eiro par hektāru līdz 169 eiro par hektāru. Apstākļi lauksaimniecībai mūsu valstīs ir ļoti atšķirīgi – Ungārijā ir 3,5 reizes vairāk lauksaimniecības zemes nekā Latvijā un arī lauksaimniecības ražošana ir daudz intensīvaka nekā Latvijā. Tāpēc Ungārija atbalstīja Latvijas centienus panākt, lai tiešmaksājumu līmenis tuvotos vidējam ES tiešmaksājumu līmenim. Mēs iestājāmies par to, lai tiktu samazināta lielā atšķirība, kāda bija kādreiz, piemēram, starp atbalsta maksājumiem Latvijas zemniekiem un Nīderlandes lauksaimniekiem. Mēs uzskatām, kā šāda atšķirība vienotā tirgū nedrīkstēja saglabāties.
– Eiropas Savienība kritizē Ungārijas jauno konstitūciju. Taču vai šajā neapmierinātībā nav saskatāmas paralēles vai līdzības ar padomju laikiem, kad Maskava arī gribēja diktēt, ko rakstīt un ko nerakstīt Satversmē.
– Ļoti daudzi mēdz salīdzināt ES ar bijušo PSRS, taču gribu uzsvērt, ka Brisele nav Maskava. Mēs esam lepni, ka esam ungāri un ka esam Eiropas Savienībā. Mēs nedomājam, ka nācijām būtu jāizšķīst Eiropā. Un Eiropu padara bagātu tas, ka ļoti daudzas nācijas dzīvo kopā, un tā ir šīs savienības stiprā puse. Mēs esam par vienoto vērtību sistēmu, kopīgām vērtībām, demokrātiju, likumdošanas varas tiesiskumu, un mēs vēlamies, lai neviens to neapstrīd.
Šī valdība pirms trim gadiem ieguva divu trešdaļu pārsvaru, un to vēl neviens nav apstrīdējis. Tā ir ļoti liela atbildība, bet reizē arī ļoti liela iespēja. Un tas nozīmē, ka cilvēki gaida pārmaiņas.
Pirms 20 gadiem, kad mainījās iekārta, mums nebija jaunas konstitūcijas – mēs dzīvojām ar salāpītu komunistisku konstitūciju.
Mūsu jaunā konstitūcija ir moderna un mūsdienīga konstitūcija, kurā ļoti daudzi jautājumi saistībā ar cilvēktiesībām ir paņemti no Eiropas Cilvēktiesību hartas. Tā pilnīgi atklāti parāda tās vērtības, kas varbūt šobrīd Eiropā vairs nav modē, taču Ungārijai joprojām ir ļoti svarīgas, proti – mūsu senču saknes un vēsture, kristietības vērtības. Tā piemin arī nacionālo sociālistu un komunistu noziegumus, kas ir bijuši arī šajā reģionā (Baltijas valstīs). To visu var ieraudzīt mūsu konstitūcijā, ja, protams, to izlasa, nevis tikai kritizē, atsaucoties uz citiem avotiem. Katrai valstij ir tiesības pieņemt pašai lēmumus par savu konstitūciju. Protams, jebkuram ir tiesības kritizēt, taču mēs lūdzam no sākuma katram pašam to izlasīt. Ja Eiropas Komisija apstrīd kādu jautājumu, mēs, protams, esam gatavi dialogam un kļūdu novēršanai, ja tādas ir. Taču nevajag aizmirst, ka tikai viena lieta beidzās ar tiesas lēmumu, kuru mēs, protams, izpildīsim.
–Vai, pēc jūsu domām, Eiropas Savienībai ir jāvirzās uz lielāku federalizāciju?
– Mūsuprāt, ES ir jābūt stiprai ar spēcīgām dalībvalstīm, ir jāsaglabā daudzveidība, ko sniedz katra dalībvalsts. Tas ir katras valsts un visas vienotās Eiropas spēks.