Turpinājums intervijai ar ārlietu ministri Baibu Braži (JV): par to, ko ekonomikai dod vai atņem sankcijas, par Krievijas ēnu kuģiem, kas apdraud ne tikai Baltijas jūru, par to, vai mūsu ostas ir tukšas, par to, kā ārlietu dienests palīdz uzņēmējiem, par Latvijas attiecībām ar Ķīnu.
Intervijas sākums šeit.
Vai esat pētījusi, kādi zaudējumi no sankcijām ir Krievijai, kādi Latvijai un citām ES valstīm? Vai vispār ir šādi aprēķini?
Jā, tādi aprēķini ir. Tirdzniecības pārtraukšanai ar robežvalstīm ir vislielākā ietekme. Tas bija prognozēts jau pirms kara. Notika ekonomikas pieauguma kritums. Bet mēs turpināsim samazināt tirgošanos ar Krieviju, lai mazinātu savstarpējo sasaisti, jo tas nozīmētu atvērtus vārtus uz mūsu tālāko ievainojamību.
Sankcijas jāturpina stiprināt, jo tās strādā, un tie, kuri apgalvo pretējo, atkārto Krievijas vēstījumus. Sankcijas ir vērstas ne jau uz to, lai sodītu mūs, bet gan pret konkrētiem Krievijas uzņēmumiem, kuri ražo karam vai veic karu, pret nozarēm, pret cilvēkiem, pret mediju propagandistiem. Sankcijas ir pastāvīga, dinamiska pielāgošanās. Krievijas pārstāvji nemitīgi mēģina tās atcelt un apiet. Krievi iet uz Eiropas Savienības Tiesu un mēģina panākt sankciju atcelšanu. Nereti tiesājas miljardieri, kuriem ir neierobežoti līdzekļi. Darbā ar sankcijām ir dažādi izaicinājumi, jo ziņas nāk arī no izlūkdienestiem, taču tie nevēlas šīs ziņas publiski izpaust, jo tad to redzētu aizstāvība un tad būtu zināms, kā informācija ir ienākusi.
No ES puses ir skaidrs: ir 14 sankciju pakotnes, un līdz gada beigām būs 15. sankciju kārta. Sankcijas ir pietiekami jaudīgas, un šobrīd jautājums ir par to, kā noturēt naftas cenas griestu efektivitāti, jo Krievijas budžetā trešā daļa nāk no naftas eksporta. Viena daļa ir naftas cena, otra daļa ir griestu efektivitāte. Piemēram, kad noteica 60 dolāru griestus, tas bija pietiekami efektīvi, jo Krievijai ienāca daudz mazāk naudas. Puse no Krievijas eksporta tika ietekmēta tiešā veidā.
Tad tika izveidota Krievijas “ēnu kuģu flote”. Šie kuģi ir tādi, kuriem jau sen vajadzēja būt sagrieztiem lūžņos. Tie ir kuģi, kam ir netrenētas, lētas apkalpes, ar vāju vai neesošu apdrošināšanu. Šie kuģi ir drauds drošībai, videi, visam. Tie pārvadā Krievijas naftu uz Indiju un citām valstīm, lielākoties caur Baltijas jūru, pa starptautiskajiem ūdeņiem. Mēs ar ES, ASV, Apvienoto Karalisti u.c. pastāvīgi vācam datus, atzīmējam šos kuģus īpašos sarakstos, lai aizliegtu tiem ieeju ostās.
Šie kuģi stāv reidā, pārējie pie tiem piepeld un iepildās. Esam par to rakstījuši.
Sankcijās bija ielikti 27 kuģi, tagad strādājam ar nākamajiem.
Otrs bloks ir Krievijas pieeja dažādām tehnoloģijām. Sākumā daudzas valstis nezināja to, kas notiek. Tagad, piemēram, Turcijas eksports uz Krieviju ir pamatīgi krities. Turcija patlaban īsteno savu eksporta kontroli.
Ir daļa, kas sankciju apiešanai izmanto Centrālāzijas valstis vai Baltkrieviju. Mūsu muitnieki veic milzīgu darbu uz robežas, jo viņi ir pēdējais punkts: ja ES valstu atbildīgie dienesti (sankciju kontrole ir nacionālā līmeņa atbildība) pienācīgi neveic savus uzdevumus, tad mūsējie to veic. Viņi pārbauda gala saņēmēju, izmantojot dažādas tehnikas. Darbs notiek intensīvos un paaugstinātas slodzes apstākļos. Tomēr, pateicoties mūsu dienestiem, mēs esam izdarījuši to, ko varam, lai neatļautais reeksports uz Krieviju caur trešajām valstīm nenotiktu. Tas pats ir jādara arī citām valstīm - Turcijai, Emirātiem vai jebkurai citai valstij.
Patlaban nav pamata domāt, ka ir politiska vēlme apiet sankcijas. Eiropas valstis pēc labākās sirdsapziņas ievēro noteiktās sankcijas, tomēr nacionālās procedūras “klibo”.
No Krievijas joprojām ienāk ļoti daudz krievu preču. Un krievu tūristi arī labprāt apmeklē Latviju. Ko tas nozīmē?
Mēs viņiem vīzas neizdodam. Bet ir ES valstis, kas izsniedz. Pērn, piemēram, tika izsniegtas vīzas 150 000 Krievijas pilsoņu.
Par precēm: pārtikas preces nav pakļautas sankcijām, tās var gan eksportēt, gan importēt. Tāpēc arī ir graudu eksports. Iepriekš Krievijas graudi nonāca Eiropas tirgū, nevis tika eksportēti uz Āfriku, un attiecīgi sākās dempings pret mūsu graudiem. Mēs panācām, ka uzlika importa tarifus, lai Krievijas graudi būtu dārgāki. Konceptuāli valdībā esam apstiprinājuši, ka gribam tarifus arī Krievijas zivīm un citām precēm. Ja tas būtu manā ziņā, es vienkārši to visu aizliegtu. Nesaprotu, kāpēc mums kaut kas jāpērk no agresorvalsts Krievijas, ja to var nopirkt citur.
Skatos, ka dažas citas valstis pelna uz šī kara rēķina - Ķīna, Indija, Centrālāzijas valstis… Daudzi apgalvo, ka, pateicoties sankcijām, kas ieviestas pret Krieviju, mēs paliekam nabadzīgāki. Piemēram, mūsu ostas ir tukšas.
Bet ko jūs piedāvājat? Atsākt tirdzniecību ar Krieviju? Ar ostām gluži nav tā, kā sakāt. Rīgas brīvostā ir Luksemburgas kompānija, kas jau izveidojusi savu termināli. Ar brīvostas pārvaldnieku Ansi Zeltiņu strādājam, diskutējam - nav tā, ka tur nenotiktu kustība.
Rīgas brīvosta sīvā fināla konkurencē ar Monreālas un Abū Dabī, un daudzu citu ostu projektiem ieguva starptautisku apbalvojumu - Starptautiskās ostu asociācijas IAPH Ilgtspējas balvu kategorijā “Digitalizācija”. Jāpaskaidro, ka IAPH Ilgtspējas balva izceļ izcilus ostu ilgtspējības projektus visā pasaulē, kas tiek iesniegti Pasaules ostu ilgtspējas programmas datubāzei.
Šobrīd lielās ostas - vai tā ir Roterdama vai kāda cita osta - ir pārblīvētas ar konteineriem, kas tur stāv nedēļām. Tāpēc šobrīd nelieli kuģi pa taisno iet uz mazākām ostām. Tas mums ir pluss.
Tāpat mums ir Rīgas lidosta, kas attīsta kargo kravas daļu. “Lufthansa” kravas jau ir sāk transportēt uz Latviju. Tas nozīmē, ka mazāk tiek ieguldīts pasažieros, vairāk - kravās. Tur sasaiste ar Rīgas brīvostu arī dod priekšrocības. Tas viss jāattīsta ar biznesa tvērienu. Valdībai tur nevajag likt šķēršļus: gan lidostas, gan ostas menedžments zina, kas viņiem jādara. Bet tranzītu uz Krieviju - jūs nesagaidīsiet, ka es to atbalstīšu.
Taču paliek leģitīmas biznesa intereses Centrālāzijā: nevajag uzskatīt Kazahstānu vai Uzbekistānu, vai citas valstis par Krievijas piedēkļiem. Tā nav. Kopā ar mūsu un viņu uzņēmējiem jārisina loģistikas ķēde, kas ir pietiekami sarežģīta. Mēs esam ieinteresēti biznesā un sadarbībā ar šīm valstīm.
Mūsu attiecības ar Centrālāzijas valstīm, cerams, veidojas labi. Bet kādas ir mūsu attiecības ar Ķīnu?
Attiecības ar Ķīnu mums ir racionālas. Mēs sarunājamies, paužam arī savas bažas, ja mums tādas ir. Pieminam arī tās lietas, kas mums nav pieņemamas, piemēram, tehnoloģiju eksports uz Krieviju, jo tas veicina karu.
Ķīna šobrīd ir attīstījusi milzīgu konvencionālo un kodolpotenciālu, taču tā neiesaistās sarunās par to, kāpēc tas tiek darīts. Ja to skaidrotu, varētu mazināt bažas, kas NATO sabiedrotajos ir gana lielas. Pēc mūsu analīzes, Ķīnai nav nekādu draudu, kas liktu tik būtiski attīstīt kodolspējas. Tās ir bažas par drošību.
Tad ir otrā daļa, kurā ir sacensība. Tā ir ekonomiskā sacensība, kas, protams, ir normāla. Bet sacensībai vajadzētu notikt ar līdzvērtīgiem noteikumiem. Un tā ir runa par valsts atbalstu. Mēs Eiropas Savienībā nesubsidējam kompānijas, lai nodzītu uz leju cenas. Jau savulaik bija diskusija par to, kāpēc “Huawei” ir lētāks par “Nokia”. Tāpēc, ka “Huawei” tiek subsidēts no valsts. Līdzīgi ir šobrīd ar elektroauto. Tādēļ ES uzlika tarifus Ķīnas importam. Tas pats ar saules paneļiem.
Tiem ES uzņēmumiem, kuri vēlas ieiet Ķīnas tirgū, ir lielas grūtības. Kāpēc tā? Mēs taču arī gribam pelnīt. Veidojas tirdzniecības disproporcijas; mums pašiem ir gandrīz 700 miljonu eiro deficīts. Pie vainas nav tas, ka mums nav ko eksportēt. Bet ieiešana Ķīnas tirgū ir ļoti grūta.
Taču Ķīna var būt arī sadarbības partneris, īpaši jautājumos, kas attiecas uz klimata izmaiņām, uz jūras dzīvnieku vai augu dažādību - tajos Ķīna ir bijusi pietiekami konstruktīva. Tātad sadarbība ir iespējama, bet tas viss, kas attiecas uz sacensību - tur vajadzētu līdzvērtīgus noteikumus.
Attiecībā uz drošību - būtu vajadzīgs dialogs. Savukārt Krievijas karš var apdraudēt arī pašas Ķīnas drošību, jo starptautiskajās attiecībās noteikumu ievērošanā ir vajadzīga stabilitāte.
No jums šā gada oktobra sākumā izskanēja zelta vārdi: atbalsts mūsu uzņēmējiem ārējo tirgu apgūšanā ir viena no galvenajām ārlietu dienesta prioritātēm. Ko dara vēstniecības, lai palīdzētu uzņēmējiem ieiet dažādu valstu tirgos? Ir pozitīvie piemēri?
Piemēram, mūsu ķekavieši grib eksportēt cāļus uz Koreju. Korejiešus atved uz šejieni, lai viņi visu aplūko. Viss notiek. Savukārt uzņēmums “Mikrotik” jau veiksmīgi darbojas Āzijā. Tur mums ir goda konsulu loks, ko mēs izmantojam, ja parādās kādas problēmas, lai tās risinātu. Vai - tieši otrādi - lai promotētu idejas. Uzņēmējiem gadās problēmas - kā jau visiem. Vairākas reizes kolēģi gan Dienvidāfrikā, gan citās valstīs ir izmantojuši instrumentus, ar kuru palīdzību mēs varam lobēt, lai, piemēram, novērstu vai samazinātu iespējamās sodanaudas. Īpaši aktuāli tas ir uzņēmējiem, kuri strādā tālākos tirgos.
Lielākoties tā ir durvju atvēršana un iespēju radīšana, un to dara katra vēstniecība, katrs LIAA (Latvijas investīciju un attīstības aģentūra) pārstāvis. Tas ir arī lobijs lielākiem projektiem. Ceru, ka drīz būs labas ziņas par Eiropas aizsardzības fondu: viens mūsu uzņēmums saņems lielu atbalstu, lai iesaistītos ražošanā. Mēs palīdzam tikt klāt iespējām.
Vēl ir arī problēmsituāciju risināšana. Kādreiz gadās, ka biznesmeņi kaut ko paši pārkāpj, un šīs situācijas ir jāpalīdz atrisināt.
Vai jūsu lēmumi un viedokļi vienmēr saskan ar bijušā ārlietu ministra, tagad - Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča viedokļiem?
Jā, mēs esam vienoti savos viedokļos. Mēs regulāri tiekamies un runājam par aktualitātēm. Rinkēviča kungs bija ārlietu ministrs 12 gadus, es esmu diplomātijā nu jau vairāk nekā 30 gadu. Esam auguši kopā, saprotamies labi, un mums ir pilnīga vienotība attiecībā uz sasniedzamajiem mērķiem.