IZZINĀM: Āderes. Zemes māmuļas spēka vietas
Zemē, gluži kā cilvēkā cirkulē asinis, atrodas vesela dzīslu sistēma ar saviem mezgla punktiem, kas ir ar īpašu enerģētiku pildīti: ūdens āderes un to krustpunkti. Vietas, uz kurām labāk māju necelt un jo īpaši – negulēt. Lai no tādām vietām izvairītos, jālūdz palīgā rīkstnieks – cilvēks, kurš ir īpaši jutīgs un spēj noteikt, kas notiek zem zemes.
Tāds ir arī Māris Gargurnis, kurš jau gadu desmitiem ne tikai nosaka āderes, bet arī dziedina ļaudis. Viņš teic, ka tas ir visai dabiski – ja reiz esi jutīgāks nekā citi, spēj sajust ne tikai Zemes māmuļas, bet arī citu dzīvu radību, tai skaitā cilvēka vibrācijas. Bijis dažādās mājās un pie dažādiem ļaudīm. Arī pie sabiedrībā ļoti pazīstamiem. Piemēram, Gunāra Cilinska un Veltas Līnes. Arī pie Imanta Ziedoņa, kuram Murjāņos meditācijas vieta bijusi āderu zonā. Filmējies Rodrigo Rikarda režisētajā filmā «Poēma par ūdeni», kas ieguvusi pirmo vieto starptautiskajā filmu festivālā «Cilvēks un jūra». Lietas, ko viņš zina, neslēpj, bet par to, ko nezina – tā arī pasaka. Esot vairāk praktiķis nekā zinātnieks, kas ikurāt par visu vēloties tikt skaidrībā – kāpēc tā un ne citādi.
Sākums – skudru pūznis
Sākotnēji āderu meklēšana gan viņam bijusi tāda kā izklaide. Bet tad 80. gados sakustējušies šīs jomas grandi un sākuši organizēt rīkstnieku seminārus. VEF Kultūras pils zāle, kur šie pasākumi notikuši, bijusi pilna, daudzi uzstājušies un stāstījuši, kā viņi to dara, kas aizsargā un kas ne. Par laimi, nav bijis neviena tāda, kas būtu noliedzis cita pieeju un kā pareizāko izvirzījis tikai savu. Varējis tikai pabrīnīties par to metožu un rīku dažādību, ar ko cilvēki strādājuši, un arī kā skaidrojuši šīs parādības rašanos. Tā paša pasākuma ietvaros organizēti arī izbraukumi dabā, un arī tas bijis interesanti: kā, ko un cik ilgi katrs meklējis.
Bet kur bija paši pirmsākumi? Šo lietu ierādījis mammas brālis. Izmēģinājis savu roku, dodoties pie skudru pūžņa. Kāpēc tur? Nu zināma lieta – jo šīs sīkaliņas savu māju ceļ tieši āderu krustpunktos, bet takas – uz ūdens dzīslām, tāpēc, ja paskatās, var redzēt, ka tās iemītas teju divu centimetru dziļumā. Tieši šādā vietā viņš izjutis, kā rīkste griežas. Kādu rīku lieto savā darbā? Izliekta metāla stiepli, jo tā viņam labāk tīk – parocīgāk arī ziemā strādāt. Bet vispār jau ir dažādi induktori, jo principā materiālam īpašas nozīmes neesot. Ja nu varbūt meklē ko tiešām specifisku. «Galvenais ir meklēt to, ko konkrētajā reizē vajag. Pretējā gadījumā rīkste rādīs visu ko. Jautājums jāuzdod ļoti precīzi. Sākotnēji to nesapratu un bija grūti noteikt, ko tad tieši rīks rāda. Ja gribi atrast akas vietu, tad tā arī jāprasa. Ja nezini uzdevumu, tad tā ir tāda bezjēdzīga darīšana,» teic Māris Gargurnis. Bijis reiz gadījums, kad visu pļavu nospraudījis ar mietiem, āderu vietas atzīmēdams, bet izrādījās, ka cilvēkam vajadzējis akas vietu atrast. Bijis puktīgs: kāpēc uzreiz nepateica?!
Vai visi var būt rīkstnieki? Principā nevarot gan, bet, ja ļoti gribētu – tad ļoti jātrenējas. Arī viņš sākotnēji no šā darba mājās nācis pārguris, jo tā esot milzīga koncentrēšanās. Jo neba jau nu ik reizi, apsēžoties kaut kur, sāksi izvērtēt: ir vai nav āderes? Reizēm draugi pat brīnoties: kā viņš tā mierīgi sēžot un nezinot, vai tur nav kas nelāgs apakšā? Bet viņš tās nosakot tikai tad, kad uz to fokusējas, jo visu laiku jau nevar pieslēgties informatīvajam laukam.
Gluži kā caurvējš
Savulaik viņš lielākoties gājis noteikt āderes mājās, jo cilvēki, kas tajās slikti jutušies, vēlējušies, lai noskaidro, vai tur nav kāda āderu ietekme. «Ir vietas, kur nedrīkst gulēt. Cilvēku tur moka murgi, mētājas nosvīdis, ir smakšanas sajūta, kauli no rīta kā svina pielieti. Nu gluži kā lietuvēns visu nakti būtu mocījis. I dienā tāds nomocīts cilvēks knapi kust,» iespaidīgu ainu ieskicē rīkstnieks. Būtu tikai jāpārbīda gulta uz labvēlīgu vietu, un – skat, cilvēks pēc trim dienām jau jutīsies labi. Ir novērots, ka organisms pa trim naktīm aizmirst to kaitīgo ietekmi. Cilvēki gan atšķiroties: ir ļoti jutīgi un ir tādi – no azbesta jeb nedegoša materiāla veidoti, kuri ilgi neko nejūt. Mazi bērni ir ļoti labi indikatori. Reizēm vecāki paši guļ labā vietā, bet mazuli noliek blakus, kur ir ādere. Un viņš tiešām tur neguļ – grozās, bļaustās visu nakti. Līdzko noceļ no tās vietas, tā viss ir kārtībā.
Tāda ādere ir kā caurvējš – ja nav problēmas šodien, tad tā var parādīties rītdien, līdzības saskatījis Māris Gargurnis. Piemēram, ja ādere iet pāri par ceļgaliem, tad var gadīties, ka dabūs traumu vai kādu iekaisumu. Svarīgi esot arī, lai darba vai mācību vietās nebūtu āderes. Ir pat tā, ka bērni, kas apgūst klavierspēli, pieskrien pie instrumenta, paplinkšķina un pēc brīža ir prom, jo jūtas noguruši. Jo izrādās, ka beņķis ir uz dzīslas. Šāda vieta sākotnēji stimulē radošo darbību, bet cilvēks ātri zaudē uzrāvienu. Tas pats var būt ar rakstāmgaldu. Kāpēc bērns negrib pie tā ilgāk pasēdēt? Bet ļoti iespējams, ka tur ir šis nelāgais starojums un bērns tur nejūtas labi, tāpēc labāk iet citur – bieži vien mazāk piemērotā vietā, un tur pilda mājasdarbus.
Nereti cilvēks tīri intuitīvi izvēlas tieši šādu pleķīti. «Tas pats ir ar akas vietu – iedod dažai labai saimniecei mietu un saki, lai iesprauž to tur, kur domā, ka tai vajadzētu būt. Kad to pārbaudi, izrādās, ka turpat jau ir, vajag tikai mazliet pieregulēt. Vienreiz atkal, ieejot dārzā, vaicāju – kas tos kokus stādīja? Sieva to darījusi. Teicu, lai neļauj to viņai turpmāk darīt, jo visi ir tieši dzīslām pa virsu. Citur atkal otrādi – skatos, dārzs samietots. Prasu, kas tur būs? Nu dārzeņi dažādi! Cilvēks nezinot sajutis tieši vislabākās vietas,» par praksē novēroto stāsta rīkstnieks. Ir arī tādi, kas tikai pēc ilgāka laika nojauš – kaut kas nav tā! Kādiem paziņām bijis abonements uz teātri, taču teju ik reizi pēc pirmā cēliena gājuši uz mājām, jo tirpušas kājas, pašsajūta bijusi izteikti slikta. Kad reiz tur bijis kopā ar viņiem, abi teātra mīļotāji jau bija nomainījuši savas vecās vietas, bet gribējuši zināt – vai tur tiešām bijušas āderes. Paskatījies – tās tiešām tur bijušas.
Jutīgums atšķiras
Arī pašam reiz gadījusies līdzīga liga. Brīnījies, kāpēc, tai gultā guļot, kājas salst. Uzvilcis zeķes – joprojām nav labi. Parasti tā nekad neesot noticis. Kāpis ārā no gultas un skatījies, kas tur īsti ir. Jā, tiešām! Riktīga ādere! Sagriezis guļamo prom no tā stūra, un tik un tā visu nakti nācies paturēt zeķes kājās, jo tās tā arī īsti neiesilušas. Redz, cik ilgstoša iedarbība! Tāpēc viņš vēlreiz uzsver – āderes ir nopietna lieta.
Gadoties arī tā, ka cilvēks slikti jūtas, aizved uz slimnīcu, paguļ tur un pēc pāris dienām ir krietni spirgtāks. Kā mājās atpakaļ – tā atkal viss pa vecam. Bet vaina tikai viena – nepareizā vietā nolikts dīvāns.
Jutīgums tiešām atšķiras. Un vecumam šajā ziņā nav nozīmes. «Atnāk tantuks ar visādām vainām – i tur sāp, i tur arī. Bet, kā smejos, ar viņu nekāds bizness nesanāks: pāris reizēs būs vesela, jo vienkārši ļoti reaģē uz dažādiem kairinājumiem. Bet citam organisms ir kā zābiķis. Zema enerģētika. Tādus atveseļot ir ļoti grūti. Viņam tas caurvējš pūš uz kādu konkrētu vietu ilgi jo ilgi – sirdi, kājām, plaušām. Līdz ar to problēma samilst daudz lielāka,» skaidro Māris Gargurnis. Tie, kas esot jutīgi, sākot rīkoties ātrāk – smērēt, tējas dzert, mēģina gultu pārgrozīt. Viņš gan iesaka tiem, kas meklē labāku atpūtas vietu – nevis uzreiz to skapi izjaukt vai pārbīdīt, bet gan pamēģināt pie tā piebīdīt gultu un trīs naktis nogulēt. Ja ir labi, tikai tad ir vērts ko mainīt.
Ir gan tādi mājokļi, kur grūti atrast bezāderu vietu. Ja tā ir daudzstāvu māja, tad nav svarīgi, kurā stāvā ir dzīvoklis, jo zemes enerģētika iespaido visu namu. Un tomēr – ja labi meklē, var atrast kādu labvēlīgāku pleķīti istabā. Gulta parasti ir pie sienas, bet var izrādīties, ka vienīgā normālā teritorija ir istabas vidū. Neko darīt – vajag iegādāties guļamo ar ritenīšiem un pa nakti aizvilkt uz labo vietu, bet no rīta aizvilkt atpakaļ. Ir cilvēki, kas šādā veidā arī izglābjoties no negatīvā starojuma.
Līdakas aste nelīdz
Kā ir ar neitralizēšanu? Varbūt var zem gultas nolikt ko tādu, kas noņem šo ietekmi? «Ak! Nu katram savs stāsts! Ko tikai neizdomā – visādus akmeņus liek, dzintaru, papardes. Vienreiz uzstūmām līdakas asti ar visu podu uz galda, kur bija ādere, un mēru – jā, nav. Pēc 15 minūtēm atkārtoju – tomēr ir. Viena paziņa, kas ar to aizrāvusies, reiz zvana – esot palikusi sīpolus zem gultas, viss kārtībā. Pēc divām dienām zvana – tomēr nelīdz! Tad mēģinājusi otrādi apgrieztus spoguļus novietot, bet izrādās – atkal nekā,» pasmaida rīkstnieks. Bijis gan gadījums, kad jutis – ādere it kā ir, bet kaut kā nerāda. Prasījis, kas ir noticis. Izrādās, ka kundzīte ik vakaru pārmetot spilventiņam krustu, lai būtu labs miegs. Pēc šādas darbības – atkarībā no tā, cik spēcīgs esi, rīkste var arī neuzrādīt neko.
Te gan esot jautājums – vai mēs apmānām sevi vai dabu? Viņš gan šauboties, vai dabu var apmānīt. Tad ir ļoti nopietni tam jāpieiet. Piemēram, milzīgu āderu dēļ istaba tiek noklāta ar foliju, kam vara vadu iepin iekšā sinusoīdas veidā un iezemē. Paziņa teikusi, ka esot ļoti labi, tikai vienā vietā starojumu tomēr jūtot. Kas nu? Izrādījies, ka, bīdot paklāju, klājumā pavērusies sprauga, un pa turieni laužas iekšā āderes ietekme. Esot arī matrači ar sudraba pinumiem. Taču arī tad – ja nelielā augstumā virs gultas starojums nav jūtams, tad jau pusmetra vai metra augstumā viss notiek. Iznāk, ka tas apliecas kā liesma apkārt un augšā savienojas. Esot pat kāda firma, kas piedāvājot radīt mākslīgu magnētisko lauku apkārt guļvietai. Taču jautājums joprojām paliek: kā tas ietekmē tevi pašu? Vai neiznāk tā, ka no kājām nepārdzen to starojumu uz vēderu, vai varbūt pārsūti to visu kaimiņam? «Mans priekšlikums – nav ko eksperimentēt. To var darīt tikai tad, ja ir bezizeja. Ja tādas nav – labāk pabīdīt gultu nost, nevis mēģināt visādus trikus. Ja to ietekmi nevar novērst, nav jēgas ne ārstēties, ne dziedināties – lielas jēgas nebūs,» strikti bilst rīkstnieks.
Daudzi jaunie zemes īpašnieki, kas grib būvēties, vēloties noskaidrot, kur labāk celt. Māris Gargurnis parasti apsekojot tikai nolūkotās mājas vietu, jo neesot jēgas apskraidīt visu gruntsgabalu. Tad izpētot to un atzīmējot, no kurām joslām vajadzētu izvairīties. Tad nu iznāk tāds stūrītis, kurā būtu vēlams to namu iegrozīt. Un tad var sākt bīdīt mājas plānu – iekārtojot telpas tā, lai pāri sliktajām zonām cauri ietu koridors vai kādas palīgtelpas. Ja tomēr kaut kur ēkā ir ādere, tad tajā vietā vajag lielāku izolāciju, lai mitrums netiek klāt tik stipri. Galvenais – netaisīt sliktajās vietās guļamistabu. Viesistabu vēl var, lai ciemiņi ilgi neaizkavējas. Vai arī – lai pie viesību galda tajā vietā piesēdina kādu, kuru grib ātrāk piedzirdīt. Pats esot pārbaudījis, ka reibstot tiešām ātrāk. Turklāt paģiras arī tiekot pamatīgas, pasmīn rīkstnieks.
Aku punktu īpašās izjūtas
Aku meklēšana esot pavisam kas cits. «Es savulaik filmējos Rīgas kinostudijai filmā, ko režisēja Rodrigo Rikards. Tur es skaisti staigāju ar rīkstīti, un, lai būtu tāda kā migliņa, man laida virsū dūmus. Es toreiz meklēju krustpunktus. Saprotams, bedri izraka, bet ūdens tur ne velna nebija. Tomēr pēc tam pienāca ziņa, ka pēc pāris gadiem tas tur uzradies. Tas nozīmē, ka ne vienmēr krustpunkti ir akas punkti,» saka rīkstnieks. Šajā darbā viņš esot iemanījies strādāt kā lokators. (Tas darbojas arī attiecībā uz citiem jautājumiem – piemēram, nosakot, vai dzēriens vai ēdiens tev ir piemērots.) Meklējot akas vietu, jau sākumā viņam ieslēdzas sajūta, kurā virzienā tā būs. Ejot uz to pusi, pieejot tuvāk – jā, ir kādas piecas sešas dzīslas sanākušas kopā. Ieliekot mietu un apejot tam riņķī. Viņš un arī tie, kas ir jutīgi, uzreiz samanot, ka galvā kas spiež vai rokas tirpst, citam savukārt žoklis atkaras. Esot visādas ķermeņa reakcijas. Vai atkal – nes smuku meiteni klēpī, un tai vietā, kur viņa kļūst smaga – aha, tur tātad ir ādere! Ja rodas kāda nepatīkama sajūta, tad, visticamāk, tur kaut kas ir. Tad tik jāskatās dziļums.
Viņa palīgs, kas veic urbumus, nesūdzoties, ka būtu bijušas problēmas ar viņa uzrādītajām vietām. Bijis gan viens gadījums dzelzceļa tuvumā – spraud, kur gribi, lai arī rīkste rāda ūdeni, bet nekā nav. Gadoties arī, ka grods uzlikts virsū, tāpēc ūdens nenāk. Vai atkal – par dziļu izrakts. Nu šādas tādas aizķeršanās mēdz būt. Tāpēc jau uzreiz brīdinot, ka rīkstnieku rādījumiem ir 80% ticamība. Reizēm arī cilvēki gribot zināt, kāds tas ūdens būs – cik labs. Tad mēģinot to noteikt ar to pašu rīksti (ar svārstu nedarbojoties).
Runājot par uguns āderēm, Māris Gargurnis attrauc, ka īpaši ar tām neaizraujas, bet – ja prasa, mēģina arī tās noteikt. Teiksim, skursteņa, pavarda vai kamīna vietas atrašanai. Runā jau, ka stārķi taisa ligzdas uz šīm vietām. Rīkstīte tur nevis sliecas uz leju, bet uz augšu. «Patiesībā jau jebkurš starojums var kaitēt. Ir arī tādi uzstādījumi, ka viens cilvēks ir pozitīvi, cits negatīvi lādēts. Vienam patīk būt tādā vietā, citam ne. Bija visā manā praksē vīrs, kurš gulēja uz āderu vietas un jutās ļoti labi. Lūdza, lai es vēl dzīvoklī atrodu tādu. Man patiešām bija zili zaļi brīnumi par šādu lūgumu,» par to, ka vienmēr ir izņēmumi, zina teikt rīkstnieks, piebilstot, ka neesot zinātnieks, bet praktiķis, tāpēc briesmīgi galvu nelauzot – kāpēc ir tieši tā un ne citādi? Tāda prātošana paņemot tikai laiku un enerģiju. Labāk jau viņš tikmēr palīdz cilvēkiem, kā var un prot.
Zemes spēka dzīslu veidi
Ūdens āderes – enerģijas plūsma, kas vērsta no Zemes centra uz ārpusi. Saistīta ar tektoniskiem Zemes iežu lūzumiem un nosēdumiem. Bieži, bet ne vienmēr, šajās vietās ir pazemes ūdens dzīslas. Uz šādas vietas cilvēks guļ nosvīdis, viņam bieži reibst galva, rodas sāpes plaušās, smakšanas sajūta, it kā žņaugtu lietuvēns.
Uz uguns āderes cilvēkam enerģijas uzplūdi mijas ar galīgu nespēku. Ilgāk tādā vietā uzturoties, var rasties psihes traucējumi. Tā ir dzīvībai bīstama! Uz tās var pasēdēt ne ilgāk kā pāris stundas – īpaši veicot garīgu darbu: veiksies domāšana, radīsies iedvesma un jaunas idejas. Tomēr ļoti jāseko līdzi pašsajūtai.
Uz uguns āderes krustpunkta būvēts pavards deg gaiši un dod daudz siltuma, ļaujot ietaupīt līdz 30% kurināmā. Uz ūdens āderes pavards dūmos un būs slikta vilkme.
Uz krusta āderes vispār neko nedrīkst būvēt, ne dzīvot, jo var neglābjami saslimt ar kādu smagu kaiti, arī bērni tādā vietā dzimst ar garīgām novirzēm un hroniskām vainām. Tādās vietās nekas negrib lāgā augt.
Tur, kur trejstaru ādere iztek no akmens āderes, dzimst īpaši stipri cilvēki, kas dzīvo ilgu mūžu. Tādās vietās miegs ir īpaši spirdzinošs, kaut vai tikai dažas stundas garš.
Ādas ādere dara nemierīgu. Uz ādas rodas dažādi plankumi, izsitumi. Parasti tā ir savienojumā ar krusta āderi vai ir tās tuvumā.
Acs ādere – neliels punkts, tiešām teju plaukstas lielumā. Uz tās pat zāle neaug. Ļoti spēcīga dziedināšanas un spēku uzņemšanas vieta. Diemžēl gan šī, gan trejstaru ādere ir reti sastopama. To meklējot, vajag pieslēgt intuīciju.
Avots: «Āderes. Veselība. Mājoklis»