ASTROLOĢIJA: Cīņas māksla: rūdījums garam un ķermenim

Austrumu cīņas mākslas nav tikai sports vai sava ķermeņa rūdīšana, tas ir daudz kas vairāk. Tās stiprina arī garu un raksturu – disciplinē, māca atbildības izjūtu, veido stingru gribu, koncentrēšanās spēju, cieņu pret cilvēku un konkrēti – pret savu pretinieku. Tas viss palīdz sasniegt mērķus – un arī ļoti augstus, kā rāda daudzu slavenu cilvēku piemēri, sākot no sirmas senatnes līdz pat mūsdienām.

Viena no populārākajām cīņu mākslām ir teikvondo, kuru apguvuši daudzi pasaulē zināmi ļaudis. Un tas nav tikai Brūss Lī un Čaks Noriss, bet arī Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, ASV prezidents Baraks Obama, Krievijas prezidents Vladimirs Putins, ANO ģenerālsekretārs Bans Kimuns. Šīs cīņas mākslas šūpulis ir Dienvidkoreja, kur tā tiek izmantota arī armijas apmācībā. Pasaulē to praktizē 205 valstīs (arī Latvijā) miljoniem cilvēku, un tas ir viens no populārākajiem Austrumu cīņas veidiem, kas apvieno deviņu dažādu skolu tehnikas un paņēmienus, un tā nosaukuma aptuvenais tulkojums no orģinālvalodas skan «roku un kāju ceļš» vai «dūres un kāju ceļš».

Pieejams teju visiem

Teikvondo ir veids, kā iemācīties pareizi izmantot ķermeni un garu. Tā būtība – neatlaidīgu treniņu rezultātā apgūt māku aizstāvēties u uzbrukt, norūdot ķermeni un audzinot savu gribu. Mūsdienās teikvondo cīņas mākslas metodikā tiek izmntoti jau senatnē ievērotie četri pamatprincipi: griba, paklausība, trenēšanās, pacietība. Šajā veidā nekas nenotiek spontāni, bet mērķtiecīgi. Viens princips pāriet nākamajā un otrādi – līdz tas nonāk augstākajā izzināšanas pakāpē saskaņā ar iņ-jan principu – katrs treniņš bagātina gan garīgi, gan fiziski, skaidro Latvijas Teikvondo cīņu mākslas federācijas (dibināta 1989. gadā) prezidents Jānis Pavītols, kurš teikvondo apgūst jau vairāk nekā 25 gadus un ir augstākās raudzes – melnās jostas, 5. dana (pavisam šim līmenim ir deviņi dani) – īpašnieks. Starp citu, pasaules un Eiropas čempionātos piedalās tikai melno jostu, no 1. līdz 4. danam, īpašnieki. Ikdienā federācijas prezidents ne tikai pilnveidojas un trenējas pats, bet māca arī citus šajā cīņas mākslā. Viņš norāda, ka ar teikvondo var nodarboties gan jauni, gan veci, gan meitenes, gan zēni, atsevišķos gadījumos arī cilvēki ar īpašām vajadzībām. Tāpat arī augumam un svaram neesot nozīmes. Gan sieviete gados, kura sver 90 kilogramu, gan zēns, kas tikko sācis iet skolā, var ievērojami uzlabot savu garīgo un fizisko formu.

Jānim Pavītolam šī «dūru un kāju ceļa» māksla patīk, jo tā nelīdzinoties citām un nav arī brutāla, tajā nav galvenais – kurš kuru pieveiks ar pēc iespējas vairāk sitieniem. Lai gan tulkojumā ir minētas dūres, tomēr šā brīža teikvondo pamatā tiek izmantoti sitieni ar kājām. Dažkārt to pat dēvējot par boksu ar kājām. Nē, kikbokss tas neesot, jo tajā 30% tiek izmantotas arī rokas, bet teikvondo 95% ir tikai kāju kustības. Patiesībā šajā jomā vienmēr bijusi sava sinerģija, tāpēc paņēmieni pārceļojuši no viena veida uz otru. To apliecina arī teikvondo atzari, kā hapkido vai kukkivons. (Jānis Pavītols ir arī hapkido meistars, kas sasniedzis otro danu.)

Pašaizsardzība un sports

Meistars uzsver, ka noteikti skaidri jānodala pašaizsardzība un sports. Pirmkārt, sportā nekad necīnīsies divu dažādu veidu pratēji. «Kas šādā cīņā uzvarētu? Tas ir apmēram tā, ka jūs man jautātu – kas spēcīgāks: zilonis vai degunradzis? Grūti pateikt, kurš cīniņā uzvarēs. Ja izmantošu kājas un neļaušu sev piekļūt, tad varbūt neizdosies mani pievārēt, bet, ja aikido meistars satvers mani aiz rokas, tad, ļoti iespējams, neko nevarēšu izdarīt.» Otrkārt, ir cīņu veidi, kas izstrādāti tikai pašaizsardzībai, un tam apakšā nav nekādas filozofijas, jo to uzdevums ir iemācīt cilvēku pēc iespējas ātrāk, kā rīkoties konkrētās situācijās. Tāds, piemēram, ir izraēliešu izstrādātais kravmaga, kas radīts ar domu maksimāli efektīvi sevi aizstāvēt.

Vai Jānis Pavītols jau ir sasniedzis teikvondo virsotnes? Ir taču melnā josta, piektais dans. Noteikti neesot, jo vienmēr ir kaut kas, ar ko papildināt savas zināšanas un prasmes. Melnā ir zināms līmenis, solis pretī kaut kam vēl augstākam, bet tas nebūt nenozīmē, ka varot atslābt. Svarīga ir iekšējā motivācija – kāpēc kaut ko dari? Teikvondo meistars spriež, ka tā paaudze astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmitajos, kad viņš sācis šo ceļu, bijusi krietni mērķtiecīgāka. Viņam bijis skaidrs, kāpēc nācis uz treniņiem un ko gribējis sasniegt. Ar pilnu atdevi strādājis gan treniņos meistara vadībā, gan arī mājās. Tagad nākot pavisam cits materiāls – jaunā paaudze ir grūti savācama un disciplinējama. Treniņā viņi bieži vien esot nekorekti, aizskar cits citu. Tāda sajūta, ka atnākuši, lai tikai dīki pavadītu laiku, un maz ir tādu, kas darbojas ar atdevi un patiku. Vienu varot pateikt droši – grūti būs rezultātus sagaidīt bez viena no galvenajiem stūrakmeņiem – pašdisciplīnas. Lai savāktos, treniņa sākumā tiekot izmantota sava veida meditācija. Visi apsēžas un paklājiņa un koncentrējas uz darāmo: dziļi elpojot, pārslēdzas no skolas darbiem un ikdienas steigas uz treniņu. Kaut vai formāli nomierinās un pieslēdzas treniņa procesam. «Meditācija, protams, ir labs veids, kā piekļūt sev tuvāk, bet pie tā es nonācu stipri vēlāk – ne savos mācekļa gados. Nevarētu teikt, ka ļoti intensīvi ar to nodarbotos, taču ir mirkļi, kad tas palīdz rast atbildes uz būtiskiem jautājumiem, problēmām. Zemapziņa atsūta pareizāko pieeju. Atslēgšanās no ikdienas trokšņa un stresa ir vajadzīga – tā ir tāda sava veida iekšējā higiēna.»

Cītība un disciplīna

Nenoliedzami svarīga ir arī cītība, ar kādu izpilda uzdevumus. Jo bez tās var gadiem nākt un kaut ko darīt, bet progresa nebūs. Tad viņš atgādinot vienu no saviem postulātiem: sporta zālē tu vari piemānīt tikai sevi. Un vēl – viss jādara apzināti, ar klātesamību visā, nevis tikai tāpēc, ka vecāki vai skolotājs to grib. «Es bieži atkārtoju: jūs to darāt sev, nevis kādam citam! Jo tas viss ļaus jums būt nobriedušākiem un fiziski spēcīgākiem. Vai to saprot un ņem vērā – grūti apgalvot. Pieļauju, ka vismaz zemapziņā aizķeras.» Nenoliedzami, svarīgs faktors ir ne tikai fiziskās dotības, bet arī – vai cilvēks ir cīņas spējīgs? Tas ir gana liels pārbaudījums: iet un cīnīties laukumā ar līdzvērtīgu pretinieku. Nebaidīties no zaudējuma, nemest plinti krūmos un novērst kļūdas. Ne daudziem tas ir pa spēkam, ko apliecina arī fakts, ka no baltās līdz melnajai jostai tiek mazs procents. Motivēt sevi, izvēlēties ceļu un iet pa to traucējot arī tas, ka mūsdienās bērniem ir tik plašs piedāvājums, daudzi izmēģina veselu klāstu nodarbju, bet tā arī ne pie kā viena neapstājas. Sevi sadrumstalojot, veselumu neiegūsi, piebilst Jānis Pavītols, pasmīnot, ka vēl jau ir iespēja, netērējot lieki enerģiju, pasēdēt, pacīnīties virtuālajā realitātē un gūt uzvarētāja laurus. Diemžēl arī tad, ja tiek par velti piedāvāts trenēties, daudzi nespēj pārvarēt sevi un savu slinkumu. Tā tas bijis ar tā saucamajiem ielu bērniem – vienubrīd viņiem tikusi dota iespēja nākt un trenēties bez maksas. «Domājat, ka jel kāds no viņiem ilgi palika? Nē, jo nav raduši sevi piespiest un koncentrēties uz ko vienu.» Te viņš gribot atgādināt otru savu iemīļoto teicienu: cilvēks, ja grib ko panākt, meklē iespējas, ja ne – meklē atrunas. Arī vaimanāšana par netaisnīgo dzīvi, naudas trūkumu un vēl visu ko citu ir tikai atrunas, lai neko nemēģinātu mainīt. Lai nomierinātu sevi, ka, lūk, nabadziņš, neko nevaru. Var gan, ja tikai grib. Ar šādiem piemēriem ir pilna pasaule.

Savs kodekss

Atceroties savu ceļu Austrumu cīņās, Jānis Pavītols atzīst, ka daudz šajā jomā iemācījis meistars Dadži Kvans, kurš savulaik ierādījis šo mākslu Dienvidkorejas armijas specvienībām un vēlāk sācis to popularizēt Padomju Savienībā un arī Baltijā. Žēl, ka, iegūstot arvien lielāku popularitāti, teikvondo, kas kopš gadsimta sākuma iekļauts olimpisko spēļu sarakstā, ir kļuvis ļoti sportisks un filozofija tajā arvien vairāk sarūk. «Tai pievēršas pavisam maz – tik daudz, lai sportisti vispār kaut ko zinātu. No vienas puses, bērniem noteikti vairāk tīk kustības nekā teorija, bet, no otras puses, zūd garīgais segums un dziļums. Tas ar laiku noticis arī ar citiem veidiem, piemēram, džudo, kas kļuvis par kaujas mākslu.» Vai šīs apgūtās prasmes nācies izmantot arī ārpus sporta laukuma? Par laimi – ne daudz. Jānis Pavītols atgādina, ka teikvondo pastāv savs kodekss – gan skolēniem, gan skolotājiem. Un tajā ir izskaidrots, ko var un ko nevar darīt. Tajā tiek ļoti uzsvērta cieņa pret vecākiem un citam pret citu. Rituālā vienmēr ietilpst paklanīšanās, kas nozīmē, ka tu palūdz piedošanu, piemēram, ja esi kādu elementu izpildījis nepareizi vai negribot nodarījis pāri pretiniekam. Arī treniņa sākumā ir šī paklanīšanās un sasveicināšanās. To ļoti akcentējot arī pats – viņš par to ļoti runājot ar saviem audzēkņiem, mēģinot izskaidrot, kāpēc tas ir būtiski. Tāpat arī analizē iespējamo rīcību dažādās situācijās. «Tas ir svarīgi, jo atceros, ka savulaik mūsu treneris nepievērsa tam tādu uzmanību – galvenais bija sagatavoties sacensībām, apgūt fiziskos elementus. Neskaidrojot, kad spēka lietošana ir attaisnojama un kad nē.» Jo nenobriedis prāts ne vienmēr atbildīgi rīkojas ar savām prasmēm, neizvērtējot, ka citi nav tā sagatavoti un tā tiek otram tikai nodarīts pāri. Arī izrādīšanās nav pieņemama. Jo spēcīgāks un zinošāks tu esi, jo nosvērtākam un mierīgākam jābūt. «Es noteikti varu apgalvot, ka teikvondo ir palīdzējis veidot manu raksturu, stiprināt to, atrast līdzsvaru. Es protu labāk izvērtēt, kad un kā rīkoties. Arī stresa situācijās. Teikvondo man palīdzējis iegūt pašapziņu, nebīties no apkārtējās pasaules, spēt turēties pretī, iemācīties cienīt sevi, nepārkāpjot savas robežas. Bet jaunībā viss kas bija – braucām uz karatē klubiem un rīkojām nesankcionētas sacensības, kurās tad katrs gribēja parādīt, uz ko ir spējīgs.» Jau tad sapratis – ne tikai tehnika svarīga, bet arī prāts. Prast atrast pretinieka vājos punktus un izmantot savā labā. Nu nedrīkst iet uz cīņu un tad visu enerģiju izgāzt pirmajās minūtēs, tā līdz galam arī nespēsi izturēt. Tāpēc spēks ir laba lieta, bet spēja savākties un taktika ir vēl būtiskākas.

Viss ir zināšanās

Vislielākais izaicinājums? Atrast mieru un nesatricināmību sevī, jo vienmēr jau iekšēji svārsties, domādams – vai rīkojos pareizi vai ne. Ir vērts paskatīties animācijas filmu «Kungfu panda» – tur ir tik daudz dziļu domu un situāciju, par ko palauzīt galvu gan bērnam, gan pieaugušajam. To netrūkst arī lieliskajās Austrumu līdzībās, kurās tiek izstāstītas smalkas lietas! «Žēl, ka tad, kad es augu, informācijas pieeja bija ļoti ierobežota – pa drusciņai vien salasīju. Kāds iedeva grāmatu, cits bija sadabūjis pa nez kādiem kanāliem video, kurš vairākkārt pārrakstīts ar sniedziņu pa virsu. Brūss Lī un citi Austrumu cīņu meistari. Tas bija tāds pārsteigums, kad ko tādu dabūji skatīt savām acīm. Uzreiz gribējās apgūt to, ko redzēji. Šķita – vai tiešām arī es tā varēšu?» Kad to visu apguvis soli pa solim, pārliecinājies, ka tas nav nekas neiespējams un brīnumains. Arī tas, ka ar vienu rokas sitienu var pārlauzt ķieģeli. Ja precīzi izpildot visu un zinot, ar kuru rokas daļu jāsit, kā sitiens jāvērš, tad tāds fizisks sitiens, apvienots ar psiholoģisko spēku, var darīt brīnumus. Tāpēc arī esot tas kliedziens, kas mobilizē un ieliek enerģiju sitienā. Viss jau ir vibrācijas – ne velti ar noteiktu frekvenču toni var sasist stiklu. Dažkārt gan tam apakšā slēpjoties papildu knifiņi. Un pat mēģinājumi šmaukties, piemēram, izmērcējot un sasaldējot dēlīšus, padara tos trauslākus, un tad tie vieglāk plīst. Arī tas, kā ar gariem kokiem sit pa ķermeni un salauž tos – nav nekas neparasts. Ja tie būtu īsāki, tie tik ātri vis nelūztu. Tur vairāk apakšā ir fizikas zināšanas. Tagad jau daudz kas esot tīrā akrobātika. Ir arī teikvondo tāds akrobātisko numuru apvienojums, ko dēvē par trikingu. Piemēram, trāpīt palēcienā ar kāju četriem dēlīšiem pēc kārtas. «No malas šķiet – tur iekšā ir maģija, īpašiem cilvēkiem pieejama. Patiesībā ar zināšanām un gribu var daudz ko iemācīties. Kamēr nezini, brīnies. Bet viens gan ir ļoti svarīgi – kam tu savas zināšanas izmanto! Kāpēc tās tev vajadzīgas? Nepareizi izmantotas, tās var nest tikai nelaimi,» nopietni atgādina Jānis Pavītols.

Jostu krāsu nozīme

Baltā – iesācēju. Tā norāda uz ziemas sniega tīrību – nodomu tīrību cilvēkā. Ziema simbolizē jauno gadu – jaunu sākumu.

Dzeltenā un zaļā – pavasara krāsas – saulē plaukst koku lapas. Cilvēks ar šādu krāsu jostu atklāj sevi, pētot cīņu mākslu pirmsākumus.

Zilā un sarkanā – vasaras krāsas. Zilā – debesu krāsa – plašuma un telpas dziļuma simbols. Sarkanā – gatavo augļu tonis. Šī josta tiem, kas pārbauda sevi, tiecoties cīņu mākslas augstumos.

Brūnā – tā simbolizē rudeni, gada beigas, ražas laiku dabā. Izvērtējuma veikšanu, kopsavilkumu un jaunu mērķu izvirzīšanu.

Melnā – gudrības krāsa – dabā pastāv atsevišķi. Arī melnās jostas īpašnieks – meistars – ir piemērs visiem.

Septiņas meistara īpašības

Gara spēks

Pieklājība

Vienkāršība

Pašaizliedzība

Pacietība

Cieņa

Disciplīna

Avots: Teikvondo cīņas mākslas federācija