Saules aptumsums saistās ar karmiskiem notikumiem, iespējamas dramatiskas un saasinātas situācijas, jāatdod pagātnes parādi... Šādus apgalvojumus nereti pirms aptumsumiem varam lasīt medijos.
Daļa patiesības tajā ir, taču pasaules galu gaidīt gan nevajadzētu. Bet - intereses pēc uzmanīgāk varam pavērot notikumus ap mums un savas sajūtas.
Tuvākais Saules aptumsums jau nākampirmdien, 21. augustā. Maksimuma fāze plkst. 21.20 pēc Latvijas laika. Mūsu zemē redzams tas nebūs, bet tas nenozīmē, ka aptumsuma nav.
Rijīgie briesmoņi
Aptumsumu periodi ir regulāri - divas reizes gadā. Mūslaikos pat skolēni zina, ka Saules aptumsums nav nekas briesmīgs -Mēness, kas atrodas mūsu planētai tuvāk nekā Saule, laiku pa laikam aizklāj skatu uz to.
Taču senajām tautām bija visdažādākās versijas, pārsvarā - ka Saule tiek apēsta. Ķīnieši vainoja pūķi ugunsrijēju, kurš tādējādi smeļas spēkus, lai pastrādātu ļaundarības - iznīdētu ražu, laupītu princeses u.tml. Indiešiem bija mīts par dēmonu Rahu, kurš bez atļaujas baudījis dievu nemirstības nektāru. To redzējuši Saule un Mēness un nosūdzējuši dieviem. Par pārkāpumu dēmonam nocirsta galva un viņš ik pa laikam atriebjas, aprijot te Sauli, te Mēnesi.
Citviet bija savi, lokālie ļaundari. Latīņamerikas indiāņi uzskatīja, ka Sauli aprij jaguārs, bet Vjetnamā bija pārliecināti, ka to dara milzīgs bruņrupucis. Kalifornijā dzīvojušie serano cilts indiāņi tic, ka Saules apēšanā vainojami mirušo cilvēku gari - tie, kuri pēc nāves nav pietiekami godināti. Rumānijā ļaudis uzskatījuši, ka vainīgi ir vilkači, bet Aizkarpatu iedzīvotāji sliekušies uz to, ka gaismas un dzīvības avotam tomēr uzbrūk pūķis.
Aptumsums un dabas dīvainības
Vienmēr ļoti interesanti dzirdēt cilvēku pieredzi. Piemēram, astrofiziķis, astronoms un astrologs Juris Kauliņš vērojis un fotografējis visus pilnos Saules aptumsumus, kas notikuši pēdējos gados: 1999. gadā Ungārijā, 2006. gadā Turcijā, 2008. gadā Altajā, 2009. gadā Ķīnā, 2010. gadā Franču Polonēzijā un 2012. gadā Austrālijā.
Savulaik viņš ar saviem piedzīvojumiem un vērojumiem dalījās žurnālā Praktiskā Astroloģija. «Visspilgtākie un kontrastainākie iespaidi man palikuši par Saules aptumsumu Ungārijā. Varbūt tāpēc, ka tas bija pirmais, ko vēroju. Aptumsums notika dienas vidū, tāpēc arī efekts lielāks. Vērojām, kā pazūd stari, tad satumsa. Pēc tam atkal parādījās stari un kļuva gaišs. Pērējās reizēs novērošanas apstākļi nebija ideāli. Altajā pilno fāzi neredzējām, jo aizgāja priekšā mākonis. Taču interesanti bija tas, ka nāca negaisa fronte un pilnās fāzes laikā pat zibens uzplaiksnīja. Tumšs un zibens. Iespaidīgi. Interesanti arī, kā reaģē un kas notiek dabā aptumsumu laikā. Ungārijā, tuvojoties aptumsumam, stārķi sāka zemu un nemierīgi lidināties. Visgarākais no aptumsumiem, ko esmu redzējis, gandrīz sešas minūtes, bija Ķīnā. Toreiz visīpatnējāk uzvedās cikādes. To radītā skaņa bija ļoti spiedīga. Pēkšņi pilnās fāzes laikā jutu, ka kaut kas apkārtnē ir citādi. Kas mainījies? Sapratu, ka cikādes pilnībā apklusušas. Pēc pilnās fāzes beigām pagāja vēl kādas 10 minūtes, kamēr viņas attapās, un tad griezīgais troksnis atjaunojās ar pilnu jaudu,» žurnālam stāstīja Juris Kauliņš.
Bet kā ar karmu?
Astrologi un ezotērisko jomu pārstāvji, runājot par aptumsumiem, gandrīz vienmēr piemin karmu. Mēs nevaram nedz aptaustīt, nedz kā pierādīt tās eksistenci, tāpēc tiešām atliek vērot, kas notiek. Par aptumsuma nopietnu ietekmi uz konkrētā cilvēka dzīvi var runāt pārsvarā tad, kad tas aktivizē planētas vai viņa astroloģiskās kartes «mājas», bet tas nenotiek īpaši bieži.
Ja runājam par karmiskiem notikumiem globālos mērogos, tad - savulaik veicu pētījumu par Latvijai svarīgiem notikumiem un Saules aptumsumu periodiem. No nesenās vēstures notikumiem aptumsuma ietekme bija 1991. gadā barikāžu laikā, 1995. gadā laikā, kad Latvija izteica vēlmi iestāties Eiropas Savienībā, un 2004. gada 31. maijā, kad Latvija kļuva par pilntiesīgu ES dalībvalsti. Ko tas mums nesis? Gan vēsturnieki kādreiz izvērtēs.