Solīds bankas ierēdnis pusmūžā negaidīti nopērk velosipēdu un telti, lai dotos uz hipsteru festivālu. Provinciāla sākumskolas skolotāja, kas pat nagus nekad nav lakojusi, 50 gadu jubilejas priekšvakarā ņem un iestājas skaistumkopšanas kursos, bet apaļīga pārdevēja, kas visu mūžu žēlojās par slikto veselību, tā vietā, lai dotos pensijā, sāk nodarboties ar alpīnismu. Nē, šie gadījumi neliecina par mērenu vājprātu, gluži otrādi – pienākot tā dēvētajai vecuma krīzei, cilvēki meklē un atrod savu patieso aicinājumu.
Kāds ir psiholoģijā aprakstīto vecuma posmu krīžu astroloģiskais pamatojums, stāsta astropsiholoģe Līga Šīrona.
«Vecuma krīzes ir cikliskas, dzīves laikā tās nākas piedzīvot daudzkārt. Tomēr jāsaprot, ka krīze nav katastrofa, kas jāpārcieš, bet gan iekšēja lūzuma stāvoklis, sevis iepazīšanas un noietā dzīves ceļa pārvērtēšanas periods, kas ļauj atklāt jaunus apvāršņus, varbūt pat sākt visu no sākuma, beidzot darot to, ko no sirds vēlas. Bez krīzes nav iespējama attīstība! Astroloģiski būtiskākās vecuma posmu krīzes saistītas ar diviem debesu milžiem - Saturnu un Jupiteru, kuru cikli cilvēka dzīvē izpaužas kā psiholoģiskas ciešanas, pārejot jaunā personības kvalitātē,» iesāk astropsiholoģe Līga Šīrona.
Riskantie astoņpadsmit
Pirmā vecuma posma krīze bērnam ir trīs gadu vecumā, kad mazais cilvēks sāk aptvert, ka nav pasaules centrs. Viņš psiholoģiski sāk atdalīties no vecākiem un apjaust, ka ir viņš un apkārtējā pasaule. Astroloģiski šī krīze saistīta ar Saules sistēmas lielāko planētu Jupiteru, kas atbild par garīgo evolūciju, psihiskiem procesiem, personības attīstību, priekštatiem par sevi un pasauli. Jupitera izaicinājums ietverts jautājumā: «Kas es esmu un ko gribu?» Kad bērnam ir septiņi gadi, klāt ir nākamā - Saturna krīze. Tas ir laiks, kad bērns sāk iet skolā un sabiedrība no viņa sāk prasīt noteikumu un normu ievērošanu, zināmu pakļaušanos kārtībai. Mazajam jāspēj kontrolēt impulsus un nosēdēt skolas solā. Viņš pamazām tiek gatavots lielajai dzīvei. Astroloģiski Saturns atbild par mūsu attieksmi pret likumiem, kārtību, tradīcijām, tabu, sabiedrisko hierarhiju, kā arī mērķiem un to izpausmi. Satrunu mēdz dēvēt arī par «stingro skolotāju». Seko visiem labi zināmais pusaudžu vecums. Krīze sākas apmēram 12 gadu vecumā un var ilgt līdz pat 16 gadiem. Šī krīze saistīta ar pirmiem lielajiem dzīves jautājumiem, jēgas meklējumiem. Kas es esmu un kādam man būt, kur mācīties, ar ko draudzēties, kā izturēties? Ap 15 gadu vecumu Saturns atrodas opozīcijā, tāpēc šajā laikā pieņemas spēkā pusaudža dumpinieciskums. Viņš jūtas pieaudzis, apstrīd visus lēmumus, vecākus uzskata par muļķiem, klaiņo, runā pretim un vispār ir «dižens revolucionārs». Pusaudzis pārbauda robežas, cik daudz viņš var atļauties, līdz «dabū pa ausīm». Ar likumiem un kārtību saistītā Saturna opozīcija izraisa pastāvošo vērtību noraidījumu. Jāņem vērā, ka pusaudža dumpiniecisko uzvedību pastiprina hormonālās izmaiņas.
Ak vai, tikko viena krīze pārdzīvota, tā nākamā jau klāt! Nepilnu 19 gadu vecumā Jupitera opozīcija kopā ar Mēness mezgliem, kas ir dvēseles uzdevumu rādītāji, jaunajā cilvēkā izraisa pamatīgu iekšēju viļņošanos. Jāpaskaidro, ka karmisko Mēness mezglu cikls ir astoņpadsmit ar pusi gadu.
«Esmu pieredzējusi, ka jaunieši aiziet bojā tieši šajā vecumā, mācoties vidusskolas pēdējā klasē. Tas ir ļoti riskants laiks! Turklāt no dzīves aiziet gudri, gaiši jaunieši. Ir kāda liktenīga nejaušība, īss mirklis - autoavārija, negadījums, un cilvēka vairs nav starp dzīvajiem. Ilgi meklējot atbildi uz jautājumu «kāpēc?», esmu atradusi sev pieņemamu skaidrojumu liktenīgajiem notikumiem. Kad šie bērni piedzima, viņu dvēselēm bija paredzēta kāda liela misija, bet, kamēr viņi auga, pasaulē kaut kas mainījās un šis uzdevums nozuda. Lai dzīves rutīnā viņu dvēseles nenobružātos un viņi neciestu, augstāki spēki šos jauniešus, kamēr viņi vēl tīri un gaiši, izceļ laukā no dzīves, lai pēc kāda laika no jauna sūtītu atpakaļ. Es ticu, ka cilvēks nedzīvo tikai vienu reizi,» stāsta Līga Šīrona.
Hei, vecīt, lec!
Tālāk seko 30 un 40 gadu vecuma krīzes. Pirmā pieauguša cilvēka krīze sākas 29 gadu vecumā, jo Saturna cikls vidēji ir 29,5 gadi. Tieši šajā laikā cilvēks iekšēji it kā kārto eksāmenu, lai kļūtu pieaudzis. Ap 30 gadu vecumu Jēzus Kristus sāka sludināt, bet Buda šajā vecumā aptvēra pasaules ciešanas. No psiholoģijas skatpunkta raugoties, šajā vecumā cilvēkam jau ir attiecību, draudzības un darba pieredze. Viņam ir lielāki vai mazāki profesionālie sasniegumi, iespējams, viņš jau ir pakāpies pa karjeras kāpnēm. Šajā dzīves posmā cilvēks piestāj, lai saprastu, kādi būs turpmākie noteikumi. Cilvēku pārņem eksistenciālas pārdomas, viņš sāk apjēgt, ka dzīve neturpināsies mūžīgi un atvēlētais laiks ir nezināma garuma nogrieznis. Cilvēks jūt, ka ir pienācis «laiks», bet nesaprot, tieši kam. Mūsdienās ap 30 gadu vecumu cilvēki atvadās no vētraina dzīvesveida un nakts uzdzīvēm, ģimenēs dzimst pirmie bērni. Ņemot vērā, ka Saturns ir tēva planēta, vīrieši ap 30 prāto un pārdzīvo, vai spēj gādāt par ģimeni un uzņemties par to atbildību. Nākamreiz Saturns ar līdzīgiem jautājumiem atgriezīsies 59 gadu vecumā.
Slavenā četrdesmitgadnieku krīze cilvēku plosa vecumā no 42 līdz 44 gadiem. Šī krīze saistīta ar tālo telpas, gaisa un mēroga pavēlnieku Urānu. Šīs seno grieķu debesu dieva vārdā nosauktās planētas cikls zodiakā ir 84 gadi. Tātad ap 42 gadu vecumu Urāns ir opozīcijā. Urāns ir brīvības, impulsu, pēkšņuma planēta, skaidro astropsiholoģe. Cilvēks šīs planētas ietekmē sāk domāt par to, kādu nākotni viņš vēlējās laikā, kad vēl bija no stereotipiem un pienākumiem brīvs bērns. Turklāt šajā vecumā daudzi zaudē vecākus, tādējādi atbrīvojoties no viņu ietekmes, kas noteica profesijas un dzīvesveida izvēli. Cilvēks pārskata savu pieķeršanos pagātnei, visam, kas bijis stabils, un sāk apzināties, ka ir pēdējais laiks sekot sirdsbalsij. Respektīvi, Urāns piedāvā atbrīvoties no visa liekā, ar ko cilvēks dzīves laikā aplipis vai paņēmis cita vietā, sekojot sabiedrības uzstādījumiem, bet kas nedara viņu laimīgu. Tieši tāpēc ap šo laiku izjūk ģimenes, cilvēki izdara negaidītas, apkārtējo skatījumā, dīvainas izvēles, turpina astropsiholoģe. «Ja tuvs cilvēks kaut ko strauji maina, tas mums liek justies apdraudētiem, jo liekas, ka viņam nevar uzticēties. Izmaiņas ir grūti pieņemt apkārtējiem, bet pašam cilvēkam visbiežāk nāk par labu,» stāsta Līga Šīrona, piemetinot, ka viņas praksē bijuši daudzi gadījumi, kad cilvēks, krasi mainot dzīvi, nonāk pie savas būtības, gūst vērtīgu un skaistu pieredzi. Izteiktāk četrdesmitgadnieku krīze izpaužas vīriešiem, jo sievietēm pēc būtības ir vairāk psiholoģisku pašaizsardzības mehānismu. Viņas tiekas ar draudzenēm, pilnveidojas, apmeklē kursus un lekcijas, rūpējas par sevi. Turpretim vīrieši ir tendēti par katru cenu pelnīt, veidot karjeru, piepildīt sabiedrības gaidas. Pēc četrdesmit gadu vecuma vīrietim kā zibens spēriens trāpa doma: «Hei, vecīt, ja tu tieši tagad nelēksi ar izpletni, kā visu mūžu vēlējies, neviens cits to tavā vietā neizdarīs!» Tomēr arī sievietes, kuras ikdienā nozaudējušas sevi, mēdz krasi mainīt dzīvi. Bankas darbiniece izkāpj no iestīvinātā kostīma, paķer nobružātu brezenta mugursomu un metas ceļot pa pasauli. Šajā laikā cilvēki aizvien skaidrāk apzinās, ka dzīve nav bezgalīga, arī bioloģiski viņi jau daudz ko nespēj, piemēram, iemācīties dejot baletu vai kļūt par operdziedātājiem. Ilūzijas zūd, bet sirds deg, aicina un alkst piepildīt jaunības sapņus. «Ja līdz šim kādam bērnība vēl īsti nebija beigusies, tad šajā vecumā tā pilnīgi noteikti beidzas,» saka astroloģe.
Laiks kļūt brīvam
Apmēram 48 gadu vecumā pie mums atgriežas Jupiters, bet jau ar jaunu uzdevumu: palūkoties uz sevi kā personību, kas ir atbildīga par to, lai dzīve ir interesanta, nevis līdzinātos aizaugušam, stāvošam dīķim. Šo krīzi dēvē arī par «tukšās ligzdas sindromu». Bērni ir pieauguši un aizgājuši savā dzīvē, darbā iestājusies rutīna. Sievietēm tuvojas menopauze kopā ar apziņu, ka viņu evolūcijas funkcija ir beigusies. Arī spogulis vairs nerāda slaidu, spriganu meiču ar tvirtu ādu. Ko iesākt? Var jau likties zem plastikas ķirurga skalpeļa, bet dvēseli nesalāpīsi un dzīvesprieku neimplantēsi. Vienīgā izeja - meklēt dzīvei jaunu jēgu un prieka avotus. Galvenais ar uzmācīgiem padomiem netraucēt dzīvot bērniem un nejaukties viņu darīšanās. Vēlme kontrolēt ir jāapcērt saknē. Ir jāatrod nodarbe, ar ko piepildīt dzīvi. Tā var būt ceļošana, labdarība, dziedāšana korī - viss, kas tīk. Ja vecāki dzīvos pilnvērtīgu un interesantu dzīvi, viņiem būs ar ko dalīties ar saviem pieaugušajiem bērniem. «Situācija, kad dzīvojam ilgāk par 50 gadiem, turpinās tikai pēdējās simtgadēs. Senos laikos, kad jaunlaulātie baznīcā viens otram solīja «Līdz nāve mūs šķirs...», viņi runāja taisnību, jo mūža garums bija gandrīz uz pusi īsāks nekā mūsdienās. Pateicoties medicīnas attīstībai, mēs dzīvojam līdz 80 gadiem,» stāsta Līga Šīrona. Ko darīt ar pāri palikušo laiku? «Ir jāmeklē veids, kā sabiedrībai atdot to, ko daudzus gadus esi ieguldījis sevī, iegūstot izglītību, pieredzi, zināšanas. Šajā vecumā cilvēks var lasīt lekcijas, vadīt meistarklases, iesaistīties labdarības projektos. Tie, kas sevi atrod, ir burvīgi vecāki un vecvecāki, jo ir interesanti cilvēki, kuru dzīve ir plašāka par pelēko rutīnu.» Ja cilvēks ir iestrēdzis, nespēj tikt uz priekšu un aizvien biežāk kavējas pagātnē, jo šķiet, ka nākotnē viņu nekas negaida, ne saukta, ne aicināta, klāt ir depresija.
Saturna atgriešanās 58-59 gadu vecumā saskan ar karjeras beigām un dzīves nogurumu. Ir laiks «daunšiftingam»! Varbūt darbavietu ar augstu atalgojumu un lielu pienākumu nastu nomainīt pret pusslodzes vietu un rāmu garu nodoties vaļaspriekiem? Dzīšanās pēc karjeras un debesmannas lai paliek jaunajiem - ap 60 mierīgi var atteikties no konkurences, konfliktiem, termiņiem un uzpūsta ego. Laiks domāt par veselību un mazajām dzīves baudām, nevis krampjainu turēšanos pie krēsla. Šajā laikā gan ķermenis, gan gars atgādina, cik daudz dzīves laikā cilvēks ieguldījis sevī, kā izrīkojies ar Dieva dāvāto resursu. «Ja cilvēks strādā, kamēr nomirst, tas nozīmē, ka pār viņu virsroku ņēmis Saturns.» Labai dzīvei vajadzīgs līdzsvars starp Jupiteru ar mirdzošām acīm un lidināšanos pa gaisu un smagnējo Saturnu, kas ar svaru bumbām «nopietnība» un «atbildība» notur pie zemes.
«Ja izdodas nodzīvot līdz 85 gadu vecumam, tu atkal esi brīvs,» smejas astropsiholoģe. Kad Urāns ir atgriezies natālajā pozīcijā, cilvēks atbrīvojas - dažs no īpašumiem, cits no prāta, vēl kāds no šīs dzīves. «Šī pēdējā ir netverama krīze, ko pašreizējie astoņdesmitgadnieki īsti neizprot, jo viņu attiecības ar Urānu ir vājas. Mūsu paaudze, kas nodzīvos līdz tādam vecumam, šo periodu izjutīs pavisam citādāk, jo mēs esam Ūdensvīra laikmeta cilvēki, bet Urāns ir informācijas, tehnoloģijas, interneta planēta,» cerīgi stāstu nobeidz Līga Šīrona.