Kā Lat­vi­jas as­tro­lo­ģi­ja no­vil­ka klau­na tēr­pu

Klau­na tērps ga­ran­tē jaut­rī­bu, bet tēr­pa no­vil­kša­na – ek­stā­zi, ku­ras vēs­tu­ris­ki kon­krē­ta iz­paus­mes for­ma bi­ja lat­vie­šu Tre­šā at­mo­da.

No­ti­ku­mu gai­tā cil­vē­ki redz, t.i., ar vi­siem ma­ņu or­gā­niem sa­jūt ti­kai gai­tu. Tā ta­ču liek mo­bi­li­zēt vi­sus spē­kus, lai iz­vai­rī­tos no sa­mī­ša­nas - gan pa­šu, gan ci­tu sa­mī­ša­nas. Ti­kai tā­dā mē­rā, kā­dā gai­ta jau ap­sīkst, ro­das ie­spē­ja at­ce­rē­ties vai iz­tē­lo­ties no­ti­ku­šo, pēc ie­spē­jas sa­da­lot to no­ti­ku­mos un no­ti­ku­miem pie­šķi­rot se­cī­bu vie­nam pret ot­ru un, ja la­bi vei­cas, pret lai­ka zī­mēm ka­len­dā­rā, kāds tiek lie­tots at­tie­cī­ga­jā kul­tū­rā. Šeit no­sauk­sim fak­tus, ka va­rē­tu pa­lī­dzēt «Prak­tis­kās As­tro­lo­ģi­jas» la­sī­tā­jiem at­ce­rē­ties to Lat­vi­jas as­tro­lo­ģi­jas at­dzim­ša­nas pos­mu, ko dau­dzi la­sī­tā­ji pa­ši pie­dzī­vo­ju­ši. Ar to do­mā­ta dzī­vo­ša­na līdz­i tie­ši as­tro­lo­ģi­jas at­dzim­ša­nai, ne­vis ti­kai dzī­vo­ša­na ta­jā pa­šā ka­len­dā­rā lai­ka no­griez­nī, ko vi­ņu dzī­vēs aiz­pil­dī­jis jeb­kas, bet ne as­tro­lo­ģi­ja.

Ne­pār­spī­lē­sim, ka pa­dom­ju cil­vē­ki bū­tu mas­vei­dī­gi pie­vēr­su­šies as­tro­lo­ģi­jai vai­rāk, in­ten­sī­vāk, dzi­ļāk, ne­kā bi­ja pie­ņemts sa­vie­sī­gos pa­sā­ku­mos, «kad ķi­ķi­nā­da­mi la­sī­jām ho­ro­sko­pus, vēr­tē­jot, cik lie­lā mē­rā tie kat­ram at­bilst». Ar šā­diem vār­diem žur­nā­lis­te Dai­na Oli­ņa «Pa­dom­ju Jau­nat­nes» 1980. ga­da 17. feb­ru­āra 6. lpp. ap­rak­stī­ja Lat­vi­jas PSR va­ras ie­stā­žu ie­rā­dī­to vie­tu as­tro­lo­ģi­jai, kā­dā tā at­ra­dās ie­priek­šē­jos div­des­mit un vai­rāk ga­du. To aiz­vien no jaun­a va­ja­dzē­ja da­rīt zi­nā­mu jaun­ie­šiem, ku­ri vēl ne­bi­ja pil­nī­bā ap­gu­vu­ši pa­dom­ju cil­vē­ku uz­ve­dī­bas ko­dek­su. Šā­dai audi­to­ri­jai pa­re­dzē­tais žur­nāls «Lies­ma» 1980. ga­da 9. nu­mu­ra 8. lpp. snie­dza tā­du pa­skaid­ro­ju­mu par ho­ro­sko­piem, ka «kā sa­bied­rī­bas uz­jaut­ri­nā­ša­nas ob­jek­tus tos iz­man­tot var, bet ti­cēt tiem un tā­pat «lai­mī­gām» un «ne­lai­mī­gām» die­nām gan nav mūs­die­nu jaun­ie­ša cie­nī­gi».

Tie­sī­bas la­sīt ho­ro­sko­pus pa­dom­ju cil­vē­kiem ti­ka do­tas ar no­sa­cī­ju­mu, ka vi­ņi to da­rīs ti­kai un vie­nī­gi «ķi­ķi­nā­da­mi», kas pat ne­pra­sī­ja uz­krī­to­ši ska­ļus smiek­lus. Pie­ti­ka pa­rā­dīt as­tro­lo­ģis­ko ma­te­ri­ālu no­vie­to­ju­mu vai nu jeb­ku­ra iz­de­vu­ma hu­mo­ra lap­pu­sēs, kur tā­da bi­ja, vai spe­ci­āla­jos hu­mo­ra žur­nā­los vai ka­ri­ka­tū­ru al­bu­mos. Tā­da sis­tē­ma bi­ja ļo­ti iz­de­vī­ga arī hu­mo­ra rū­pa­la au­to­riem, jo di­vi vār­di «as­tro­lo­ģi­ja» un/vai «ho­ro­skops» jau pa­nā­ca, ka pub­li­ka sme­jas vai iz­lie­kas, ka sme­jas. Pub­li­ka ta­ču zi­nā­ja, ka ir jā­sme­jas ne­at­ka­rī­gi no tā, vai pie­dā­vā­tais joks bi­ja vai ne­bi­ja smiek­līgs. Tur­klāt joks va­rē­ja ne­būt smiek­līgs un vis­pār va­rē­ja ne­būt joks. Vie­ni smē­jās tie­ši tā­pēc, ka ne­ko ne­sa­pra­ta, to­ties ci­ti iz­li­kās sme­ja­mies, jo jo­ku vie­tā pa­zi­na iz­vil­ku­mus no pirms­pa­dom­ju lai­kā Lat­vi­jā, bet at­se­viš­ķos ga­dī­ju­mos ār­ze­mēs vai pa­dom­ju ne­cen­zē­to rok­rak­stu li­te­ra­tū­rā iz­pla­tī­tiem tek­stiem sais­tī­bā ar as­tro­lo­ģi­ju. No tiem gan ne­bi­ja ie­tei­cams pa­ņemt vai­rāk par kār­tē­jām va­ri­āci­jām at­tie­cī­bā uz ho­ro­sko­pa (vai zo­di­aka, bet bez šā­da vār­da mē­dza iz­tikt) zī­mēm, t.i., uz cil­vē­kiem, ku­ri dzi­mu­ši no­teik­tā lai­ka in­ter­vā­lā. Žur­nā­lā «Zvaig­zne» ar to no­dar­bo­jās no žur­nā­lis­tes Zai­gas Ki­pe­res iz­vei­dots tēls Zu­zan­na Zī­lī­te. Ta­gad Zai­ga Ki­pe­re ap­gal­vo, ka tas bi­jis la­sī­tā­ju uz­jaut­ri­nā­ša­nai do­māts «ami­zie­ris» un vi­ņa ne­at­ce­ro­ties, no ku­rie­nes ņē­mu­si as­tro­lo­ģi­jas ter­mi­nus un iz­tei­cie­nus, jo šī te­ma­ti­ka un li­te­ra­tū­ra vi­ņu īs­te­nī­bā ne­in­te­re­sē­jot (īpat­nē­ja at­tiek­sme pret tiem ga­du des­mi­tiem, kad Zai­ga Ki­pe­re un Zu­zan­na Zī­lī­te bi­ja viens un tas pats cil­vēks). Zo­di­aka zīm­ju pa­do­mis­kās eks­plu­atā­ci­jas vi­zu­ali­zā­ci­ju tei­ca­mi pa­vei­cis Gu­nārs Cī­lī­tis (1927.-2007.) uz hu­mo­ra žur­nā­la «Da­dzis» 1964. ga­da 15. de­cem­bra nu­mu­ra vā­ka at­vē­ru­ma.

Nav va­ja­dzī­bas teikt ne­ko slik­tu at­tie­cī­bā uz lat­vie­šu pa­dom­ju un vē­lāk jau pēc­pa­dom­ju hu­mo­ra kla­si­ķi An­dre­ju Skai­li (Vi­ti, 1927.-2012.) par as­tro­lo­ģi­jas iz­man­to­ša­nu pa­ras­ta­jā hu­mo­ra ma­ši­nē­ri­jā, kas, čīk­stot un gra­bot - tā, lai vi­si to ma­nī­tu un sa­pras­tu, - ap­griež kat­ru ap­gal­vo­ju­mu pre­tē­jā no­zī­mē. Lai gan žur­nā­la «Zvaig­zne» 1962. ga­da 22. nu­mu­ra 31. lpp. vēl ne­bi­ja vē­lāk ie­vies­tā ap­zī­mē­ju­ma «Anti­zvaig­zne», la­sī­tā­ji tik un tā zi­nā­ja, ka vār­di «Jan­ka ir ap­ro­be­žots tips. Viņš ne­tic as­tro­lo­ģi­jai» no­zī­mē uz­sla­vu Jan­kam kā iz­glī­to­tam pa­dom­ju cil­vē­kam. Šā­du sa­ce­rē­ju­mu rin­das bei­gās lie­kams «Da­dža» 1980. ga­da hu­mo­res­ku kon­kur­sā ot­ro vie­tu, 60 rbļ. prē­mi­ju un tie­sī­bas uz pub­li­kā­ci­ju no­pel­nī­ju­šais Ļ. Ma­ļin­ska darbs «Ho­ro­skops», kas iz­la­sāms žur­nā­la 17. nu­mu­ra 3. lpp.

Vārds «ho­ro­skops» kļu­va pat vai­rāk ne­kā par si­no­nī­mu vār­dam «as­tro­lo­ģi­ja», līdz­īgi kā psiho­lo­ģi­ja ti­ka sa­pla­ci­nā­ta līdz tes­tiem un so­ci­olo­ģi­ja - līdz ap­tau­jām. Šā­di vien­kār­šo­ju­mi at­bilst gan ma­su uz­tve­res spē­jām, gan po­li­tis­ko re­žī­mu cen­tie­niem ne­pie­ļaut tā­du te­ore­ti­zē­ša­nu, kas pār­snieg­tu re­žī­mu ideo­lo­ģi­jas di­men­si­jas.

Vārds «ho­ro­skops» de­va no­sau­ku­mus di­viem māk­slas dar­biem, kas iz­lau­žas ār­pus ap­tu­ve­ni ar 1962.-1980. ga­du ap­zī­mē­tās hu­mo­res­ku rin­das, kaut gan pra­sī­bu likt pub­li­kai ķi­ķi­nāt tie ie­vē­ro­ja.

Pa­ma­to­tu aži­otā­žu pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 60. ga­du bei­gās Lat­vi­jā iz­rai­sī­ju­si Arod­bied­rī­bu kul­tū­ras na­ma ki­no­ama­tie­ru mul­ti­pli­kā­ci­jas fil­ma «Ho­ro­skops», par ku­ras sa­tu­ru šo­dien gan ne­va­ram past­ās­tīt vai­rāk, ne­kā uz­ska­tī­ja par va­ja­dzī­gu in­for­mēt «Pa­dom­ju Jau­nat­ne» 1968. ga­da 17. ap­rī­ļa 3. lpp: «Tās si­že­ta pa­ma­tā ir anek­do­tisks ga­dī­jums, fil­ma iz­smej cil­vē­ka pār­lie­cī­go tiek­smi uz al­ko­ho­lu.» Šāds at­stās­tī­jums skan pie­ti­cī­gi, to­mēr fil­ma ti­ka ap­bal­vo­ta ne ti­kai Lat­vi­jas PSR, bet arī PSRS ki­no­ama­tie­ru ska­tes mē­ro­gā un tad - tas ne­bi­ja ne pie­ras­ti, ne paš­sap­ro­ta­mi - gu­va bal­vu arī Tu­ni­si­jā no­ti­ku­šā ki­no­fes­ti­vā­lā. Pre­ses iz­de­vu­mi sa­cen­tās, kurš la­bāk at­spo­gu­ļos «Ho­ro­sko­pa» pa­nā­ku­mu vir­zī­bu (1).

Di­vas pub­li­kā­ci­jas 70. ga­dos pie­dzī­vo­ja Vla­di­mi­ra Kai­ja­ka (1930.-2013.) stāsts «Ho­ro­skops». Tas at­ro­dams lat­vie­šu rakst­nie­ku kop­krā­ju­mā «Stās­ti 1973» (102.-108. lpp.) un 1977. ga­dā iz­do­ta­jā Vla­di­mi­ra Kai­ja­ka stās­tu krā­ju­mā «So­ļi» (186.-194. lpp.). Darbs ne­ti­ka uz­ņemts ar ga­vi­lēm. Jā­nis Čā­kurs (1937) at­sauk­smē par 1973. ga­da stās­tu krā­ju­mu žur­nā­la «Ka­rogs» 1974. ga­da 8. nu­mu­ra 120. lpp. gan at­zī­mē­ja, ka «Ho­ro­skops» un vēl da­ži dar­bi esot «ne­no­piet­nā pro­za», kas - jā - «ie­prie­ci­na». To­ties pēc Vla­di­mi­ra Kai­ja­ka «So­ļu» iz­nāk­ša­nas Ar­nolds Bū­ma­nis (1931.-1982.) «Cī­ņas» 1979. ga­da 16. mar­ta 3. lpp. nā­ca kla­jā ar ka­lam­bū­ru, ka «bā­lā­kais krā­ju­mā ir bu­fo­nā­dis­ki iz­krā­so­tais «Ho­ro­skops»».

Vla­di­mi­ra Kai­ja­ka «Ho­ro­skops» ap­spē­lē vien­lai­kus ar pa­šu as­tro­lo­ģi­ju ra­du­šos jau­tā­ju­mu, ko uz­ska­tīt par pa­tie­su pa­re­dzē­ju­mu: vai tā­du, kas tik piln­vēr­tī­gi at­klāj gai­dā­mos no­ti­ku­mus vi­sos zvaig­žņu at­ļau­ta­jos va­ri­an­tos, ka dod ie­spē­ju pa­re­dzē­to nā­kot­ni iz­mai­nīt, vai tā­du, kas pa­da­ra vi­sus mē­ģi­nā­ju­mus no pa­re­dzē­ju­ma iz­vai­rī­ties par ce­ļiem uz pa­re­dzē­ju­ma pie­pil­dī­ša­nos. Vla­di­mirs Kai­jaks iz­vē­las ot­ro va­ri­an­tu. Lat­vie­šu va­lo­dā šis pats jau­tā­jums ie­priekš bi­ja ci­lāts ti­kai stās­tā «Nā­ka­mī­ba», ko K. Pār­upa tul­ko­ju­mā, bet bez ori­ģi­nā­la no­rā­des ie­spie­dis «Tē­vi­jas Fe­ļe­tons» 1889. ga­da 20. de­cem­bra 411. lpp. (ga­da nu­me­rā­ci­jā). Prin­ci­pi­ālā at­bil­de tur tā­da pa­ti, bet si­že­ta un sti­la zi­ņā starp abiem dar­biem nav ne ma­zā­ko sa­kri­tī­bu. Vē­lāk šī pa­ti tē­ma uz­pel­dē­ja arī Ļ. Ma­ļin­ska 1980. ga­da «Ho­ro­sko­pā» ar ār­kār­tī­gi at­tā­lu līdz­ību «Nā­ka­mī­bai».

Sa­īsi­nā­sim Vla­di­mi­ra Kai­ja­ka «Ho­ro­sko­pu» līdz vie­nam tei­ku­mam tiem, kam stās­ta nav at­mi­ņā vai pa ro­kai: no kom­po­nis­tes par as­tro­lo­ģi pār­me­tu­sies Kro­ku­si­ņa pa­redz, ka vi­ņas drau­dze­nei, ba­let­de­jo­tā­jai Scil­lai pa­zu­dī­šot dārg­lie­tas, kas arī no­tiek tā­pēc, ka Scil­la sāk dārg­lie­tas nē­sāt vi­sur sev līdz­i gro­zi­ņā, ko aiz­mirst vil­cie­nā. Pēc Vla­di­mi­ra Kai­ja­ka dzī­ves­bied­res Mā­ras Svī­res (1936.) teik­tā «Prak­tis­ka­jai As­tro­lo­ģi­jai», pa­re­dzē­ju­ma pie­pil­dī­ša­nās no­zī­mē, ka stās­ta au­tors as­tro­lo­ģi­ju ņē­mis no­piet­ni. Stās­ta si­žets va­rē­tu būt ap­da­ri­nā­jums no­stās­tam, kas klī­dis pa Rī­gu kopš se­niem lai­kiem un no­nā­cis stās­tā ko­pā ar tē­liem, ku­ru pro­to­ti­piem ir no­zī­me lat­vie­šu as­tro­lo­ģi­jas vēs­tu­rē.

1980. gads ak­cen­tē­jams kā pē­dē­jais, kad as­tro­lo­ģi­jas uz­tve­re Lat­vi­jā vēl ti­ka tu­rē­ta ve­ca­jos rām­jos, kaut ne­ma­nā­mi jau no­ti­ka kaut kas tāds, kas drīz vien šos rām­jus sa­lau­za. At­kār­to­sim, ka «no­ti­ku­mu gai­tā cil­vē­ki redz ti­kai gai­tu», ne­vis no­ti­ku­mus - ne­vis tos no­ti­ku­mus, ku­rus vē­lāk uz­ska­ta par prak­tis­ki vie­nī­ga­jiem kā­dā lai­kā un vie­tā. Ti­kai ta­gad mēs va­ram no­vēr­tēt, kā­dus pa­grie­zie­na pun­ktus Lat­vi­jas vēs­tu­rē ie­zī­mē 1980. gads ar Brī­vī­bas pie­mi­nek­ļa res­tau­rā­ci­ju un at­kri­tu­mu kau­dzes no­vāk­ša­nu Me­ža ka­pos, pa­ve­rot ska­tu uz Kris­tī­nes un Zig­frī­da Mei­ero­vi­cu ka­pa­vie­tu: «Tie­ši šo per­so­nu lik­te­ņa zīm­ju skaid­ro­jums pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 20. ga­dos pa­vē­ra lat­vie­šiem ska­tu uz as­tro­lo­ģi­jas zī­mēm vis­pār, bet 80. ga­dos vi­ņu ka­pa­vie­tas pa­vēr­ša­na kaut ti­kai ka­pu pub­li­kai sa­kri­ta ar to pa­šu as­tro­lo­ģis­ko zīm­ju pa­vēr­ša­nu vi­sai lat­vie­šu ma­su sa­zi­ņas lī­dzek­ļu audi­to­ri­jai.» (2)

As­tro­lo­ģi­jas iz­lai­ša­na no ga­du des­mi­tus uz­tu­rē­ta­jiem rām­jiem nav da­tē­ja­ma ne ar vie­nu kon­krē­tu brī­di, bet pēc da­žiem ga­diem va­rē­ja dro­ši sa­cīt, ka tā jau ir no­ti­ku­si. Kā «Lies­mas» 1984. ga­da 7. nu­mu­ra 20. lpp. ap­lie­ci­nā­ja Vi­ta Pē­ter­so­ne, «in­te­re­ses vil­nis par kos­mo­su šo­brīd ir kā pai­sums. Gan ar sa­viem «it kā par kos­mo­su» un «ap kos­mo­su» bē­gu­miem. Uz as­tro­nau­ti­ku pre­ten­dē arī tie, kas no­pērk tir­gū mā­la vēr­sī­ti un pa­kar kak­lā kā ho­ro­sko­pu pret vi­sā­diem moš­ķiem». Te ne tik daudz ap­gal­vo­ju­ma sa­turs kā iz­teik­smes veids pār­lie­ci­na, ka īs­te­nī­bā pār­i Lat­vi­jai gā­ja ne pai­su­ma, bet cu­na­mi vil­nis, ku­ra vir­pu­ļos at­šķirt ho­ro­sko­pu no amu­le­ta vai ta­lis­ma­na bi­ja pil­nī­gi ne­ie­spē­ja­mi; un sa­ska­tīt/sa­klau­sīt ša­jos pa­šos vir­pu­ļos as­tro­nau­ti­ku bi­ja pil­nī­gi nor­mā­li.

Tik­līdz par as­tro­lo­ģi­jas cu­na­mi lai­ka orien­tie­ri tiek no­saukts 1984. gads, tā var sāk­ties pie­rā­dī­ju­mu mek­lē­ša­na tam, ka īs­te­nī­bā viss no­ti­cis ag­rāk un vēl ag­rāk. Pie­mē­ram, Il­ma Zvir­bu­le 1981. ga­da 16. ok­tob­ra «Pa­dom­ju Jau­nat­nes» 4. lpp. ap­gal­vo­ja, ka as­tro­lo­ģi­ja esot jau no­iets etaps to­brīd ap 22 ga­diem ve­cās au­to­res ba­gā­ta­jā in­te­lek­tu­āla­jā bio­grā­fi­jā: «Ja vēl ne­sen mēs sir­snī­gi pie­vēr­sā­mies hi­ro­man­ti­jai un, gal­vas ne­pa­cē­lu­ši, aiz­rau­tī­gi la­sī­jām ho­ro­sko­pus, lai uz­zi­nā­tu, «kas tad mēs īs­ti esam», tad šo­die­nā bie­žāk ie­lau­žas jē­dziens - bi­orit­mi.» Tie, lūk, bi­ja pa­vi­sam re­āli «jaun­a cil­vē­ka me­mu­āri», kā­dus ro­mā­na ap­jo­mā ta­jā pa­šā brī­dī iz­vēr­sa Zig­munds Sku­jiņš.

Māk­slas zi­nāt­nie­ce Ra­mo­na Um­bli­ja (1950.) ir stās­tī­ju­si un rā­dī­ju­si, kā­di lī­dzek­ļi as­tro­lo­ģi­jas tē­mu vir­zī­ša­nai ope­ra­tī­vi at­ras­ti lie­tiš­ķa­jā māk­slā. Žur­nā­la «Māk­sla» 1982. ga­da 3. nu­mu­rā pub­li­cē­ta vi­ņas at­sauk­sme par «ek­so­tis­kās mo­des un ro­tu iz­stā­di» Zi­nī­bu na­mā - ļo­ti pie­mē­ro­tā vie­tā, ja pa­tu­ram vē­rā, ka šis nams bi­ja pa­reiz­ti­cī­ga­jiem at­ņem­tā Kris­tus pie­dzim­ša­nas ka­ted­rā­le. Žur­nā­la 51. lpp. rak­stīts par Mar­tas Kras­tas (1953) da­ri­nā­ju­miem: «Kad ie­vie­sās ho­ro­sko­pu la­sī­ša­na, iz­stā­dē pa­rā­dī­jās Mar­tas da­ri­nā­tie ta­lis­ma­ni «Sar­gā­tā­ji no ļau­nu­ma», ku­ros bi­ja gan hu­mors, gan iro­ni­ja.»

Bi­ja to­mēr Lat­vi­jā kaut da­ži tā­di cil­vē­ki, kas ne­pa­kļā­vās pa­dom­ju re­žī­ma pra­sī­bām «ķi­ķi­nāt» par de­be­sīm kaut vis­smal­kā­ka­jā vei­dā - tā­dā kā Mar­tas Kras­tas un Ra­mo­nas Um­bli­jas sa­spē­le: vie­na drīk­stē­ja sa­vos dar­bos iz­man­tot jeb­kā­das krā­su un for­mu kom­bi­nā­ci­jas, tai skai­tā okul­to zīm­ju ci­tā­tus, ja ot­ra ap­lie­ci­nā­ja, ka tas viss esot «gan hu­mors, gan iro­ni­ja». Tie­ši ta­jā pa­šā lai­kā bi­ja vēl ci­ta - vēl bi­ja ci­ta māk­sli­nie­ce, kas ne­drīk­stē­ja gan­drīz ne­ko. Tā bi­ja Zen­ta Lo­gi­na (dzi­mu­si Kno­pe, 1908.-1983.), kas sa­vas daiļ­ra­des pē­dē­jā pos­mā cen­tās kaut jel kā­dā vei­dā pie­šķirt glez­nām gan ar de­be­su spī­dek­ļiem sais­tī­tu sa­tu­ru, gan tre­šo di­men­si­ju. To­mēr vie­nī­gais, ko Zen­ta Lo­gi­na drīk­stē­ja ta­jā lai­kā, kad Mar­ta Kras­ta drīk­stē­ja līdz­īgus dar­bus iz­stā­dīt un sa­ņemt go­dam pel­nī­tu at­zi­nī­bu, bi­ja glez­no­ša­na ar no­sa­cī­ju­mu, ka vi­ņa sa­vas glez­nas pub­lis­ki ne­rā­dīs, jo vi­ņa ta­ču sa­vas spē­jas glez­not skai­tī­jās pa­zau­dē­ju­si jau 1950. ga­dā līdz ar iz­slēg­ša­nu no Lat­vi­jas PSR Māk­sli­nie­ku sa­vie­nī­bas. Tas ne­kas, ka 1953. ga­dā uz­ņem­ta sa­vie­nī­bā at­pa­kaļ - uz­ņem­ta lie­tiš­ķās māk­slas sek­ci­jā, kas no­zī­mē­jot, ka vi­ņa prot ti­kai aust, kaut gan īs­te­nī­bā auda vi­ņas mā­sa. Vai tas nav joks pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 70./80. ga­dos, kad so­ci­ālisms tik ļo­ti cen­tās ie­gūt, kā to­reiz tei­ca, «cil­vē­cī­gu se­ju»? Nē, tas bi­ja no­piet­ni. Valsts dro­šī­bas ie­stā­des bi­ja iz­vē­lē­ju­šās Zen­tu Lo­gi­nu par dzī­vu, stai­gā­jo­šu, uz­ska­tā­mu lie­cī­bu, ka jo­pro­jām past­āv šā­das ie­stā­des un vi­sas tās no­piet­nās se­kas, ar kā­dām jā­rē­ķi­nās arī jeb­ku­ram ci­tam, kon­krē­ta­jā ga­dī­ju­mā Lat­vi­jas māk­sli­nie­kam, par uz­ve­dī­bas no­tei­ku­mu pār­kā­pu­mu. Ja no­teikts, ka kaut ko zī­mēt (vei­dot, ap­rak­stīt...) drīkst ti­kai un vie­nī­gi «ķi­ķi­not», tad iz­vē­lies: vai nu «ķi­ķi­ni», vai ne­drīk­sti zī­mēt to, ko ci­ti drīkst, vai sa­ņem so­du par to, ka to­mēr zī­mē.

Kopš pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 80. ga­du sā­ku­ma va­ja­dzē­ja ti­kai «ķi­ķi­nāt», lai drīk­stē­tu pub­li­cēt as­tro­lo­ģis­kos tek­stus jeb­ku­rā dau­dzu­mā. «Pa­dom­ju Jau­nat­ne» sā­ka 1984. ga­du, 1. jan­vā­ra 4. lpp. pub­li­cē­jot Pa­dom­ju Lat­vi­jā pir­mo pil­no ga­da ho­ro­sko­pu kat­rai zo­di­aka zī­mei ar pie­bil­di, ka «per­so­nām bez hu­mo­ra iz­jū­tas ho­ro­sko­pa lie­to­ša­na draud ar ka­tas­tro­fā­lām se­kām». «Zvaig­zne» pa­bei­dza 1985. ga­du, 24. nu­mu­rā vai­rāk ne­kā at­vē­ru­mu pie­šķi­rot at­nā­ko­šā Tī­ģe­ra ga­da pe­ri­pe­ti­jām, bet jau sa­tu­ra rā­dī­tā­jā 2. lpp. de­va brī­di­nā­ju­mu, ka «ho­ro­sko­pi do­mā­ti lai­ka ka­vē­ša­nai, zi­nāt­nis­ki tie nav pa­ma­to­ti».

To­mēr dar­bo­jas pa­sau­lē li­kums par kvan­ti­tā­tes pār­eju jaun­ā kva­li­tā­tē. Nav vien­no­zī­mī­gi no­sa­kāms, kad tas īs­ti no­ti­ka, bet as­tro­lo­ģis­ko zīm­ju kon­cen­trā­ci­ja Lat­vi­jas PSR sa­snie­dza kri­tis­ko ma­su, kas mai­nī­ja at­tiek­smi pret tām. Tā­tad - pil­nu no­piet­nī­bu ķi­ķi­nā­ša­nas vie­tā! Viens no ie­spē­ja­miem šā­da pa­vēr­sie­na pun­ktiem bi­ja Zen­tas Lo­gi­nas glez­nu - ti­kai dzī­ves pē­dē­jos ga­dos ra­dī­to kos­mis­kā cik­la glez­nu - iz­stā­de, ku­rā starp 1987. ga­da 17. mar­tu un 12. ap­rī­li Sv. Pē­te­ra baz­nī­cā pa­bi­ju­ši 40 tūk­sto­ši ap­mek­lē­tā­ju, tā­dē­jā­di ie­mē­ģi­not sa­vu vē­lā­ko pul­cē­ša­nos uz At­mo­das gā­jie­niem un mī­ti­ņiem. Zen­ta Lo­gi­na ar sa­vu nā­vi, t.i., ar dzī­vi, ko vai­na­go­ja nā­ve kā ofi­ci­āli no­teik­ta aiz­mir­stī­ba, bi­ja de­vu­si eta­lo­nu no­piet­nai at­tiek­smei pret kos­mo­su. To bū­tu grū­ti pa­teikt la­bāk, ne­kā iz­de­vies kā­dai iz­stā­des ap­mek­lē­tā­jai, ku­ras at­sauk­smi vie­su grā­ma­tā pa­ma­nī­ju­si un «Pa­dom­ju Jau­nat­nes» 4. ap­rī­ļa 7. lpp. pub­li­cē­ju­si Ma­ri­na Kos­te­ņec­ka (1945): «No vie­nas pus­es, tas ir bries­mī­gi - pirm­ā per­so­nāl­iz­stā­de pēc nā­ves, bet, no ot­ras pus­es, lai­kam brī­niš­ķī­gi! Tāds mū­ža kop­sa­vil­kums dzi­ļi sa­viļ­ņo, ga­lī­gi sa­tri­ci­na.»

Sim­pto­mā­tis­ki, ka tie­ši avī­ze «Cī­ņa» 1987. ga­da 18. mar­tā 4. lpp. pub­li­kā­ci­jā ar virs­rak­stu «Vi­su­ma glez­no­ju­mi» sau­ca cil­vē­kus uz Ar­hi­tek­tū­ras un pil­sēt­būv­nie­cī­bas pro­pa­gan­das cen­tru, kā to­brīd ofi­ci­āli dē­vē­ja kār­tē­jo Die­vam (diev­lū­dzē­jiem) at­ņem­to na­mu, Sv. Pē­te­ra baz­nī­cu. Tur ne ti­kai zvaig­znes bi­ja no­lai­du­šās uz ze­mes, bet At­mo­das zvaig­znes sā­ka cel­ties no avīž­pa­pī­ra tai­sā­ma­jās Lat­vi­jas de­be­sīs. Tur­pat «Cī­ņā» 23. augus­tā 2. lpp. «pro­fe­sors, aka­dē­mi­ķis» Jā­nis Stra­diņš (1933) ko­pā ar Zen­tu Lo­gi­nu rau­dzī­jās «Ar dzi­ļu ska­tu zvaig­žņo­ta­jās de­be­sīs». Tais­nī­ba bi­ja Ma­ri­nai Kos­te­ņec­kai, ka no­ti­ku­si «Aug­šām­cel­ša­nās Pē­ter­baz­nī­cā».

(1. Sk. «Pa­dom­ju Jau­nat­ni» 1968. ga­da 9. ok­tob­ra 2. lpp., 1969. ga­da 29. jū­li­ja 1. lpp. Fil­mu un tās pa­nā­ku­mus ap­svei­ca arī «Li­te­ra­tū­ra un Māk­sla» 1968. ga­da 5. mai­jā 12. lpp. un 2. no­vem­brī 15. lpp., «Dzim­te­nes Balss» 1968. ga­da 26. ap­rī­ļa 3. lpp. un 1969. ga­da 29. augus­ta 3. lpp. un ne­at­stā­ja ne­pa­ma­nī­tu «Cī­ņa» 1969. ga­da 29. jū­li­ja 3. lpp. Žur­nā­la «Lies­ma» uz­sla­vu «Ho­ro­sko­pa» au­to­ri sa­ņē­ma žur­nā­la 1971. ga­da 9. nu­mu­ra 26. lpp.)

(2. Klui­nis A. «Lat­vi­jas as­tro­lo­ģi­jas at­dzim­ša­nas pro­logs de­be­sīs». - «Prak­tis­kā As­tro­lo­ģi­ja», 2015, nr. 4., 38. lpp.)