PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Šķir­ša­nās. Lai dotos tālāk

Kad mēs ie­mī­lam ot­ru cil­vē­ku, viņš kļūst par da­ļu no mums. Pat tad, kad at­tie­cī­bas ir sa­iru­šas un kop­dzī­ve pār­vēr­tu­sies par ru­tī­nu, mēs mē­dzam ot­rā ie­kram­pē­ties ar abām ro­kām un ne­laist va­ļā. To­mēr šķir­ša­nās ir ti­kai vie­na pa­beig­ta ša­ha par­ti­ja lie­la­jā dzī­ves spē­lē, kas ļauj pa­cel­ties ci­tā lī­me­nī.

As­tro­lo­ģi­ja pa­līdz at­šif­rēt, tie­ši kā­da kar­mis­kā uz­de­vu­ma veik­ša­nai mēs sa­tie­kam ot­ru cil­vē­ku.

Lai! Lai iet

Kad mēs kā­dā lai­ka un tel­pas pun­ktā sa­tie­kam ot­ru cil­vē­ku, tas ne­no­tiek tā­pat vien, viņš ie­nāk mū­su dzī­vē ar no­teik­tu mēr­ķi - mums kaut kas ir jā­mā­cās vie­nam no ot­ra, ko­pā jā­pa­veic no­teikts uz­de­vums, sa­ka sertificēta as­tro­lo­ģe Aija Aus­tru­ma. Iz­pē­tot un sa­lie­kot ko­pā par­tne­ru dzim­ša­nas kar­tes, as­tro­logs redz, kāds ir bi­jis tik­ša­nās mēr­ķis un kā­da ir ot­ra cil­vē­ka lo­ma jū­su dzī­vē. Pie­mē­ram, viens no va­ri­an­tiem - lai kļū­tu par ve­cā­kiem. «Ne ar kat­ru, ku­rā ie­mī­la­mies, mēs ra­dām ģi­me­ni. Jā­nim jū­su dzī­vē var būt viens, Pē­te­rim cits kar­mis­kais uz­de­vums,» tur­pi­na as­tro­lo­ģe. Var ga­dī­ties tā, ka cil­vē­ki kā­du dzī­ves pos­mu ir ko­pā, ap­gūs­tot no­teik­tu dzī­ves mā­cī­bu, bet, kad uz­de­vums iz­pil­dīts, at­tie­cī­bas gu­vu­šas pie­pil­dī­ju­mu un at­tīs­tī­ba ap­stā­ju­sies, arī jū­tas iz­plēn. Ja cil­vē­ki dzī­vo kā di­vi tram­va­ji, katrs ejot pa sa­vām slie­dēm, kas ne­kad ne­sa­tie­kas, kop­dzī­ves tur­pi­nā­ša­na kļūst bez­jē­dzī­ga. Tā no­tiek, jo ne­kas uz šīs pa­sau­les nav bez­ga­līgs. Ide­ālā va­ri­an­tā va­ja­dzē­tu rī­ko­ties pēc šā­da sce­nā­ri­ja: cil­vē­ki viens ot­ram pa­sa­ka pal­dies par to, kas ir bi­jis labs un skaists, ne­jau­tā­jot, kā­pēc tas ir bei­dzies. Diem­žēl dzī­vē tā no­tiek re­ti, daudz bie­žāk ir sa­sis­ti trau­ki, asa­ras, pār­me­tu­mi. As­tro­logs var pa­lī­dzēt, to­mēr jā­ņem vē­rā, ka zvaig­znes ir kā ce­ļa zī­mes, no­rā­des, bet re­āla­jā dzī­vē kat­ram pa­šam ir jā­iz­da­ra iz­vē­le, uz­ti­co­ties in­tu­īci­jai un sa­vai sir­dij. Ja cil­vēks jūt, ka dzī­vē kāds sva­rīgs etaps ir no­iets, kaut kas ir bei­dzies un viņš at­ro­das jaun­a ce­ļa sā­ku­mā, ir jā­ļauj, lai otrs iet, jā­laiž prom. Tur­pre­tim, ja ir sa­jū­ta, ka daudz kas pa­li­cis ne­at­šķe­ti­nāts, ne­iz­ru­nāts un ne­iz­da­rīts, ie­spē­jams, ka at­tie­cī­bu krī­ze ie­zī­mē jaun­u pos­mu di­vu cil­vē­ku sa­vie­nī­bā un mezgls, kas sa­pi­nies, ir kar­mis­kā uz­de­vu­ma sa­stāv­da­ļa. «Lie­ta tā­da, ka mēs re­ti kad va­ram būt pil­nī­gi pār­lie­ci­nā­ti, ka, esot ko­pā ar ot­ru cil­vē­ku, esam iz­pil­dī­ju­ši kar­mis­ko uz­de­vu­mu, un va­ram ar mie­rī­gu sir­di šķir­ties. Ti­kai tad, ja aizie­ša­na kat­ram sa­vā vir­zie­nā ir mie­rī­ga, bez aiz­vai­no­ju­ma, sma­gu­ma sir­dī un vē­lē­ša­nās pa­tu­rēt ot­ru, mēs ar pār­lie­cī­bu va­ram teikt, ka tas brī­dis ir pie­nā­cis - kos­mis­kais uz­de­vums ir iz­pil­dīts. Bū­tu lie­lis­ki, ja mēs ot­ram cil­vē­kam kā sko­lo­tā­jam va­rē­tu pa­teikt pal­dies un no­vē­lēt lai­mi,» skaid­ro Aija Aus­tru­ma. As­tro­lo­ģe zi­na, ka da­žā­das pla­nē­tu kon­fi­gu­rā­ci­jas var ra­dīt cil­vē­kā vēl­mi dis­tan­cē­ties, no­vilkt ro­be­žu, pa­šam kļūt par sa­vas dzī­ves saim­nie­ku. Ja pār­a sa­vie­nī­ba ir ne­sta­bi­la, pla­nē­tu tran­zī­tu brī­žos cil­vē­ki iz­šķi­ras. Aija sa­ka, ka tas diem­žēl pa­ras­ti no­tiek ar lie­lā­ku vai ma­zā­ku skan­dā­lu. «Es­mu re­dzē­ju­si pār­us, ku­riem ir ļo­ti la­ba sa­de­rī­ba da­žā­dās dzī­ves jo­mās, bet sa­rež­ģī­tā, grū­tā pos­mā vi­ņi ne­vis to ko­pā ir pār­va­rē­ju­ši, bet, pa­kļau­jo­ties mir­kļa im­pul­sam, ne­no­brem­zē­jot sa­vas per­so­nī­bas slik­tā­kās īpa­šī­bas, pa­ši sa­grā­vu­ši sa­vu kop­dzī­vi. Es to sau­ktu par rak­stu­ra vā­ju­mu, kad cil­vēks vā­ji drau­dzē­jas ar sir­di un prā­tu, pa­kļau­jo­ties si­tu­atī­viem da­bas cik­liem.»

Ko da­rīt ar dau­dziem par­tne­riem?

Jā, dzim­ša­nas kar­tē var re­dzēt arī to, ja cil­vē­kam dzī­vē pa­re­dzē­ti vai­rā­ki par­tne­ri, skaid­ro as­tro­lo­ģe, tū­līt pie­bil­stot, ka tas ne­būt nav fa­tāls rā­dī­tājs. Šā­da kar­te var būt cil­vē­kiem, ku­ri ik­die­nā ri­si­na sa­ru­nas ar dau­dziem biz­ne­sa par­tne­riem vai klien­tiem, pie­mē­ram, klien­tu kon­sul­tan­tiem. Ir vi­sai ie­spē­jams, ka šis cil­vēks vi­su mū­žu pa­liek uz­ti­cīgs vie­nam cil­vē­kam, jo kar­tē re­dza­mo ot­ro pu­šu lo­mu aiz­pil­da cil­vē­ki, kas at­ro­das pie sa­ru­nu gal­da. Un to­mēr... Ja zvaig­znes skaid­ri un gai­ši rā­da lie­lu skai­tu par­tne­ru, tiem cil­vē­ka dzī­vē kaut kur jā­pa­rā­dās, jo tā ir ener­ģi­ju ap­mai­ņa. Ja cil­vēks strā­dā pro­fe­si­jā, ku­rā trūkst ko­mu­ni­kā­ci­jas ar cil­vē­kiem, pie­mē­ram, par no­lik­ta­vas pār­zi­ni, viņš mai­na sie­vie­tes. Aija sa­ka, ka as­tro­logs la­bi redz, cik lie­lā mē­rā cil­vēks ir paš­pie­tie­kams vai arī vi­ņam va­jag sa­ņemt no ot­ra jaun­us ener­ģi­jas im­pul­sus. Tā­tad tiem, ku­ru kar­tē ir pie­pil­dī­ta par­tne­rī­bas mā­ja, ir va­ja­dzī­ba tik­ties, vei­dot kon­tak­tus, sa­ru­nā­ties, drau­dzē­ties ar dau­dziem cil­vē­kiem. Ja šī va­ja­dzī­ba tiks ap­mie­ri­nā­ta, lau­lī­ba ar vie­nu par­tne­ri var būt ga­ra un lai­mī­ga.

Ie­mes­li, kā­pēc mēs sa­tie­kam ot­ru cil­vē­ku, var būt vis­da­žā­dā­kie, un as­tro­logs tos var pa­lī­dzēt sa­ska­tīt un at­šif­rēt. Pie­mē­ram, cil­vē­ki var sa­tik­ties, lai no­kār­to­tu lie­tas, kas sais­tī­tas ar dzim­tas īpa­šu­mu, vai at­griez­tos mā­jās, sa­ka Aija. Krī­zes ga­dos dau­dzi tau­tie­ši bi­ja spies­ti do­ties uz ār­ze­mēm, līdz­i ņe­mot sa­vus pus­au­gu bēr­nus, kas ta­gad ir pie­au­gu­ši. Vi­ņi aiz iner­ces tur­pi­na dzī­vot un strā­dāt ār­ze­mēs, lai gan va­rē­tu at­griez­ties dzim­te­nē. Cil­vē­kiem it kā trūkst im­pul­sa, spē­cī­ga pa­mu­di­nā­ju­ma sa­kra­vāt če­mo­dā­nus, no­pirkt bi­ļe­ti un li­dot uz Lat­vi­ju. Par šā­du im­pul­su var kļūt otrs cil­vēks. Ie­spē­jams, vi­ņam nav ci­ta kar­mis­kā uz­de­vu­ma, kā vien šis - pa­ņemt ot­ru aiz ro­kas un at­vest mā­jās. Pēc tam cil­vē­kiem vairs īs­ti nav ko ko­pā ie­sākt, un katrs aiziet pa sa­vu ce­ļu. Dzim­ša­nas kar­tē var re­dzēt, kā­das dzī­ves jo­mas par­tne­ris ie­tek­mē lab­vē­lī­gi, uz kā­dām ir ne­ga­tī­va ie­tek­me, sa­ka Aija Aus­tru­ma un min re­ālu pie­mē­ru: «Sie­vie­te ar vī­ru dzī­vo sa­ska­nī­gi, vi­sās jo­mās ir la­bi, iz­ņemt vie­nu, ļo­ti bū­tis­ku. Vi­ņi ne­kā­di ne­var at­rast past­āvī­gu dzī­ves­vie­tu. No­pērk mā­ju, bet ne­var ta­jā dzī­vot, īrē mā­jok­li, bet vi­ņus no tā pa­dzen. Sie­vie­tes kar­tē re­dzams, ka vi­ņai mā­ju kon­cepts ir ļo­ti sva­rīgs, bet vī­rie­tis to ie­tek­mē ne­lab­vē­lī­gi. Var jaut būt, ka par­tne­ra uz­de­vums ir ie­mā­cīt sie­vie­tei dzī­vot uz ko­fe­riem, ne­pie­ķer­ties vie­tai, to­mēr, ja vi­ņai ir sva­rī­gi ie­gūt past­āvī­gu dzī­ves­vie­tu, ko­pā ar šo cil­vē­ku to iz­da­rīt būs grū­ti.»

Ne­pa­laist ga­rām mī­las ma­ģi­ju

As­tro­lo­ģe tur­pi­na: «Kad man pra­sa, vai mēs dzī­vo­sim ko­pā il­gi un lai­mī­gi, es pie­vēr­šu uz­ma­nī­bu ne tik daudz po­zi­tī­va­jiem, cik ne­ga­tī­va­jiem as­pek­tiem. No tiem ir at­ka­rīgs, iz­tu­rēs cil­vēks šo pār­bau­dī­ju­mu vai nē. Ir cil­vē­ki, ku­ri sa­tie­kas, lai viens no vi­ņiem vai abi caur ot­ra re­pu­tā­ci­ju, sta­tu­su, kon­tak­tiem, pro­tek­ci­ju pa­kāp­tos pa kar­je­ras kāp­nēm.» Tas no­zī­mē, ka var ga­dī­ties, ka mēs kā­du cil­vē­ku sa­tie­kam ti­kai tā­dēļ, lai kļū­tu par uz­ņē­mu­ma va­dī­tā­ju. Lai re­ali­zē­tu ta­lan­tu un at­rai­sī­tu spē­jas, ra­do­šiem cil­vē­kiem ir vi­sai sva­rī­gi sa­tikt sa­vu mū­zu. «Ja cil­vē­kam ir ak­cen­tē­ta ta­lan­ta kar­te, vi­ņam va­ja­dzīgs spē­cīgs ie­dves­mas avots, kas sniedz lab­sa­jū­tas de­vu ta­lan­ta re­ali­zā­ci­jai.»

Aija sa­ka, ka as­tro­logs redz lai­ku, kad mēs sa­tie­kam cil­vē­kus, kas mums ļauj re­ali­zēt vie­nu vai ot­ru dzī­ves as­pek­tu. Jau­tā­jums ir par to, vai mēs esam ga­ta­vi vi­ņus ie­rau­dzīt. «Ir pe­ri­odi, kad sie­vie­tes (vai vī­rie­ša) sirds ir at­vēr­ta, tā at­ro­das īpa­šā pie­vil­kša­nas stā­vok­lī, zem­ap­zi­ņas lī­me­nī sie­vie­te ir ga­ta­va at­tie­cī­bām, no vi­ņas strā­vo īpašs mag­nē­tisms. Vī­rie­ši to in­tui­tī­vi sa­jūt un re­aģē, tie­sa, gan tie, kas der sie­vie­tei, gan tie, kas ne­der. Ša­jā īpa­ša­jā dzī­ves pe­ri­odā ir sva­rī­gi ne­pa­ņemt pir­mo, kas nāk pre­tim, lai pēc tam ne­va­ja­dzē­tu kost el­ko­ņos, bet ar sir­di un prā­tu iz­vē­lē­ties īs­to. Ša­jā lai­kā sie­vie­tei no­teik­ti būs vai­rā­ki pie­dā­vā­ju­mi.»

Zvaig­znēs ir ie­rak­stīts arī tas, kur cil­vē­ku būs ie­spē­jams sa­stapt - ko­rī, dzies­mu svēt­kos, ār­zem­ju ce­ļo­ju­mā, dar­ba­vie­tā, drau­gu lo­kā, cie­mo­jo­ties pie lau­ku ra­diem, so­ci­āla­jos tīk­los. As­tro­logs var pa­lī­dzēt at­mi­nēt sa­rež­ģī­to rē­bu­su un pa­teikt, kā­dai ve­cu­ma gru­pai pie­der zvaig­znēs ie­rak­stī­tais par­tne­ris, kāds ir vi­ņa so­ci­ālais sta­tuss - spor­tists, biz­nes­me­nis, māk­sli­nieks. «Kad mēs no as­tro­lo­ģi­jas vie­dok­ļa ska­tā­mies uz ie­spē­ja­mo par­tne­ri, ne­būt nav tā, ka tas būs ide­āls - dau­dziem no Die­va ir do­tas pro­ble­mā­tis­kas at­tie­cī­bas, ar šķēr­šļiem un sa­mez­glo­ju­miem.»

Aija sa­ka, ka cil­vē­ka dzī­vē nav viens vai di­vi brī­ži, kad ie­spē­jams sa­tikt sa­vu il­go gai­dī­to ot­ro pus­īti, tā­du ir daudz, daudz vai­rāk. Ti­kai ne­lai­me tā­da, ka dau­dzi, ne­zi­not, kad ir īs­tais brī­dis, pa­laiž šo ma­ģis­ko dzī­ves pe­ri­odu vē­jā, pie­spie­žot se­vi no­do­ties dar­bam vai pār­pro­tot, no­brem­zē­jot sa­vas jū­tas un no­nīk­stot mā­jās. Ne­zi­not kri­tē­ri­jus, in­tu­īci­ja var ne­no­strā­dāt un sie­vie­te var iz­vē­lē­ties ne­pa­rei­zo cil­vē­ku. Aija sa­ka, ka vi­ņai nā­cies sa­skar­ties ar ga­dī­ju­miem, kad mei­te­nes kļū­dai­nu iz­vē­li iz­da­ra sa­vu pār­lie­ku aiz­bild­nie­cis­ko mam­mu ie­tek­mē. «Mēs esam tik da­žā­di, ka ir jau­tā­ju­mi, ku­ros ci­tu cil­vē­ku vie­dok­lim ne­var uz­ti­cē­ties, ir jā­pa­ļau­jas ti­kai uz sa­vu sir­di. Var ga­dī­ties, ka cil­vēks ne­at­bilst vis­pār­pie­ņem­tiem ste­reo­ti­piem, mo­des žur­nā­lu un me­di­ju dik­tē­ta­jiem stan­dar­tiem, bet tu skaid­ri zi­ni, ka viņš ir īs­tais. Tad ne­va­jag klau­sī­ties drau­dze­ņu sprie­du­mos un ie­tei­ku­mos, bet dzī­vot sa­vu uni­kā­lo, skais­to dzī­vi.»