PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Jau­tā­jums – at­bil­de: vai ko­mē­tas var ie­tek­mēt ho­ro­sko­pu?

Se­na­jos lai­kos un vi­dus­lai­kos, re­dzot pie de­be­sīm ob­jek­tus, kas ne­iz­ska­tī­jās kā pun­kti, ne­at­gā­di­nā­ja zvaig­znes, bet bie­ži vien bi­ja ar as­ti, cil­vē­ki tos no­sau­ca par as­tes­zvaig­znēm.

As­tes­zvaig­znes jeb ko­mē­tas pa­rā­dī­jās ne­gai­dī­ti, ātr­i kus­tē­jās un ne­bi­ja il­gi re­dza­mas. Tad ko­mē­tas ne­sa­is­tī­ja ar po­zi­tī­viem no­ti­ku­miem. Ne­re­ti tei­ca - lūk, at­nā­ca as­tes­zvaig­zne, un būs karš. Vai mirs vald­nieks. Vai val­stī gai­dā­mi ne­mie­ri. «Īs­ti jau pa­ma­to­ti ne­bi­ja tā­di se­ci­nā­ju­mi, es do­mā­ju, ka tas vai­rāk bi­ja pie­ņē­mums. Jā­sa­prot, ka ta­jos lai­kos ko­mē­tas ne­pa­rā­dī­jās bie­ži un, no mū­su ska­tu­pun­kta, dzī­ve bi­ja vēr­tē­ja­ma tra­ģis­ki, jo vi­sā­das ķi­be­les no­ti­ka bie­ži,» sa­ka ser­ti­fi­cēts as­tro­logs un as­tro­noms Ju­ris Kau­liņš.

Ko­mē­tu da­ba pa­ma­zām kļu­va iz­pro­ta­mā­ka 19. gad­sim­tā, to­mēr Ju­ris Kau­liņš pie­bilst, ka pre­cī­za ko­mē­tu da­ba ir iz­pē­tī­ta ti­kai sa­mē­rā ne­sen, kad kos­mis­kie apa­rā­ti aiz­li­do­ja līdz ko­mē­tām. Viņš sa­ka - ru­nā­jot kos­mis­kos mē­ro­gos, ko­mē­ta nav ne­kas ie­vē­rī­bas cie­nīgs, jo tā ir sa­mē­rā ne­liels ob­jekts vi­dē­ja as­te­ro­īda iz­mē­ros, da­žu kilo­met­ru di­amet­rā (ar re­tiem iz­ņē­mu­miem), un sa­stāv lie­lā­ko­ties no sa­sa­lu­šām gā­zēm un pu­tek­ļiem.

Ka­mēr ko­mē­ta at­ro­das ļo­ti tā­lu no Ze­mes, par bū­tis­ku ie­tek­mi ru­nāt ne­var. Kā­pēc lai ņem­tu vē­rā ne­lie­lu de­bess ķer­me­ni, ja as­te­ro­īdu jos­lā ir dau­dzi sim­ti tūk­sto­šu, ja ne mil­jo­nu de­bess ķer­me­ņu, kas ir lie­lā­ki par ko­mē­tām un vi­su lai­ku at­ro­das sa­lī­dzi­no­ši ne­lie­lā at­tā­lu­mā no ze­mes­lo­des? Lie­la da­ļa ko­mē­tu at­li­do no tā­liem kos­mis­kiem ap­ga­ba­liem, pie­tu­vo­jas ze­mes­lo­dei un Sau­lei un tad arī ir no­vē­ro­ja­mas. «Tad, kad ko­mē­ta ir pie­tu­vo­ju­sies Ze­mei, va­rē­tu kaut ko ņemt vē­rā. Tāds ir arī mans vie­dok­lis. Es gan ne­zi­nu as­tro­lo­gus, kas ko­mē­tas bū­tu ņē­mu­ši vē­rā [as­tro­lo­ģis­ka­jās] kar­tēs,» no­rā­da Ju­ris Kau­liņš.

Viņš uz­ska­ta, ka ko­mē­tas ie­tek­mi cil­vē­ka as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē va­rē­tu pē­tīt, pie­mē­ram, tiem cil­vē­kiem, ku­ri dzi­mu­ši 1986. ga­dā, kad Ha­le­ja ko­mē­ta (ofi­ci­ālais ap­zī­mē­jums - 1P/Halley) bi­ja pie­tu­vo­ju­sies ze­mes­lo­dei un Sau­lei. Tur­klāt šī ir pe­ri­odis­ka ko­mē­ta, ko var no­vē­rot ik pēc 75-76 ga­diem un kas tiek no­vē­ro­ta jau vai­rā­kus tūk­sto­šus ga­du. Nā­ka­mais tās pe­ri­hē­lijs jeb Sau­lei tu­vā­kais punkts gai­dāms 2061. ga­da va­sa­rā.

1997. ga­dā pat ar ne­ap­bru­ņo­tu aci bi­ja sa­ska­tā­ma Hei­la - Bo­pa ko­mē­ta (C/1995 O1), arī to va­rē­tu ņemt vē­rā, pie­ļauj Juris Kau­liņš. «Starp ci­tu, ko­mē­tu mūžs nav pā­rāk ilgs, se­viš­ķi ko­mē­tām, kas riņ­ķo ap Sau­li. Tās lai­ka gai­tā zau­dē sa­vu ma­su un pa­ma­zām sa­irst. Ha­le­ja ko­mē­ta ir vie­na no lie­lā­ka­jām, tā­pēc tik il­gi var pa­stā­vēt,» pa­skaid­ro as­tro­logs un as­tro­noms.

Viņš uz­ska­ta, ka ko­mē­tas ie­tek­me ho­ro­sko­pā va­rē­tu pa­rā­dī­ties kā kaut kas tāds, kas ne­at­bilst stan­dar­tam. «Tas jā­mē­ģi­na no­vēr­tēt, jo as­tro­lo­ģi­ja bal­stās uz no­vē­ro­ju­miem un sa­lī­dzi­nā­ju­miem. Un nav ci­tu me­to­žu, lai no­vēr­tē­tu, kā­du ie­tek­mi var dot ko­mē­ta,» ie­ro­si­na «Prak­tis­kās As­tro­lo­ģi­jas» eks­perts.