PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Bērns un sports. Vai visiem to vajag?

Pie­nāk laiks, kad ve­cā­kus sāk no­dar­bi­nāt jau­tā­jums: kāds spor­ta veids bēr­nam ir pie­mē­ro­tā­kais? Taču vis­pirms ir jā­sap­rot, kā­du mēr­ķi vē­la­ties sa­sniegt: uz­la­bot bēr­na ve­se­lī­bu, vir­zīt vi­ņu uz pro­fe­si­onā­lo spor­tu vai no­dar­bi­nāt, lai iz­lā­dē ener­ģi­ju… Diemžēl ne­re­ti bēr­niem nā­kas pie­pil­dīt ve­cā­ku ne­re­ali­zē­tos sap­ņus, bet tas nav la­bā­kais, ko tē­tis un mam­ma sa­vai at­va­sei va­rē­tu no­vē­lēt.

Jā­no­sa­ka mēr­ķis un jā­iz­vēr­tē do­tu­mi

Ir dzir­dēts sa­kām: īsts hu­li­gāns, kas no tā­da iz­augs?! Tik­līdz zi­ķe­ris sāk spor­tot, tā kļūst par ci­tu cil­vē­ku, jo ag­re­si­ju un sprie­dzi at­stāj spor­ta lau­ku­mā, pār­vēr­šot to po­zi­tī­vā ener­ģi­jā.

Pēc tam jā­iz­vēr­tē, vai bērns ir pie­mē­rots ko­man­das vai in­di­vi­du­āla­jam spor­ta vei­dam; vai viņš ir iz­teikts lī­de­ris, kurš tik un tā se­vi iz­pau­dīs, vai arī ir spē­jīgs res­pek­tēt ci­tus cil­vē­kus un ne­iz­vir­zī­ties priekš­plā­nā. Var­būt viņš ir bikls un se­vī ie­rā­vies cil­vē­ciņš, ku­ram ne­nāk­tu par ļau­nu ie­mā­cī­ties se­vi pa­rā­dīt, pie­rā­dīt un aiz­stā­vēt?

Vēl ir bū­tis­ki no­vēr­tēt, ku­rām ķer­me­ņa da­ļām jā­būt at­tīs­tī­tām ve­cā­ku vai bēr­na iz­vē­lē­ta­jā spor­ta vei­dā - kā­jām, ro­kām, ple­ciem utt. Pie­mē­ram, ja gri­bas no pui­kas «uz­tai­sīt» ho­ke­jis­tu, vis­pirms jā­pār­bau­da, vai vi­ņa kā­jas ir ga­na spē­cī­gas, lai stā­vē­tu uz sli­dām. Bēr­nu ne­va­ja­dzē­tu no­dar­bi­nāt trau­ma­tis­kos spor­ta vei­dos, ja pēc vi­ņa mat­ri­cas var prog­no­zēt ļo­ti lie­lu lū­zu­mu, sma­gu sa­si­tu­mu vai ne­uz­ma­nī­bas dēļ gū­tu trau­mu ie­spē­ja­mī­bu. Dau­dzās no­dar­bēs ne­pie­cie­ša­ma ātr­a re­ak­ci­ja, lo­ģis­ka rī­cī­ba un vēss prāts. Ga­lu ga­lā, ne­pie­cie­ša­ma arī veik­sme. Tā­pēc ne vi­siem bēr­niem de­rēs tas, ko grib vi­ņu ve­cā­ki, uzskata ser­ti­fi­cē­ta nu­me­ro­lo­ģe Ine­ta Vent­nie­ce-Krīgere.

Nu­me­ro­lo­ģis­kā mat­ri­ca pa­rā­da, kad bēr­nu ir vērts vir­zīt spor­tā. Pie­mē­ram, ja vi­ņam pie­mīt spor­tis­tam at­bil­sto­ša ener­ģi­ja. Ja bērns to iz­lie­to ci­tur, tad šī ener­ģi­ja sāk trau­cēt un viņš sa­strā­dā muļ­ķī­bas - pa­mē­ģi­na ci­ga­re­tes, al­ko­ho­lu un pār­ag­ru sek­su vai iz­da­ra li­kum­pār­kā­pu­mus, jo ener­ģi­ja mo­ko­ši lau­žas uz ār­u.

Sports ļauj līdz­sva­rot cil­vē­ka sie­viš­ķo un vī­riš­ķo ener­ģi­ju. Ir sva­rī­gi zē­nos ar sie­viš­ķo ener­ģi­ju at­tīs­tīt vī­riš­ķī­bu. Sa­vu­kārt ja no da­bas ir do­ta spē­cī­ga vī­riš­ķā ener­ģi­ja, tad ir jā­pa­do­mā, vai va­jag to at­tīs­tīt vēl vai­rāk. Jā­pas­kaid­ro, ka nu­me­ro­lo­ģi­jā sie­viš­ķā un vī­riš­ķā ener­ģi­ja ne­at­bilst cil­vē­ka fak­tis­ka­jam dzi­mu­mam, to no­sa­ka pār­a un ne­pār­a ci­pa­ri mat­ri­cā.

«Prak­tis­kā As­tro­lo­ģi­ja» ko­pā ar nu­me­ro­lo­ģi Ine­tu Vent­nie­ci ana­li­zē­ja vai­rā­ku veik­smī­gu spor­tis­tu dzim­ša­nas da­tus, un, ie­spē­jams, pub­li­kā­ci­jā snieg­tais vi­ņu nu­me­ro­lo­ģis­kais rak­stu­ro­jums sa­gā­dās da­žu la­bu pār­stei­gu­mu.

Ie­gu­vums - ve­se­lī­ba un vī­riš­ķī­ba

Pie­mē­ram, pel­dē­tā­jam Maik­lam Fel­psam sports ir pa­lī­dzē­jis no­stip­ri­nāt imu­ni­tā­ti. Vi­ņa nu­me­ro­lo­ģis­kā mat­ri­ca lie­ci­na, ka pa­sau­les re­kor­dists, vi­su lai­ku veik­smī­gā­kais olim­pie­tis (viņš ir vie­nī­gais spor­tists, ku­ram vie­nās olim­pis­ka­jās spē­lēs iz­de­vies iz­cī­nīt as­to­ņas zel­ta me­da­ļas) un ci­tu augs­tu ti­tu­lu ie­gu­vējs Maikls bēr­nī­bā bi­jis sli­mīgs, vi­ņa vā­rī­gā vie­ta - plau­šas. Tā­dē­jā­di var teikt, ka ve­cā­ki ir rī­ko­ju­šies ļo­ti tāl­re­dzī­gi, vir­zot dē­lu spor­tā. Tas ļā­vis vi­ņam stip­ri­nāt ne ti­kai ve­se­lī­bu, bet arī per­so­nī­bu un vī­riš­ķī­bu, jo Fel­psam pie­mīt sie­viš­ķā ener­ģi­ja. «Pa­tei­co­ties» tai, Maikls va­rē­tu būt sli­mīgs, ner­vozs, maigs un vieg­li ie­vai­no­jams vī­rie­tis. Sa­vu­kārt pel­dē­ša­na no­stip­ri­na ner­vu sis­tē­mu, un tas ir sva­rī­gi cil­vē­kiem ar mai­nī­gu psi­hi.

Sports ir no­rū­dī­jis arī bas­ket­bo­lis­ti Ane­ti Jē­kab­so­ni-Žo­go­tu, un vi­ņa ir ļo­ti pie­mē­rots cil­vēks pro­fe­si­onā­la­jam spor­tam. Vi­ņai pie­mīt āt­rums un pie­tie­ka­ma ne­kau­nī­bas de­va, bez ku­ras bas­ket­bo­lā (un spor­tā) ne­var gūt pa­nā­ku­mus, kā arī vē­lē­ša­nās sa­sniegt la­bus re­zul­tā­tus par kat­ru ce­nu. Ta­ču Ane­te ir ko­man­das spē­lē­tā­ja un sa­vu vie­tu res­pek­tē, tā­pēc so­lo ne­iz­pau­žas. Vi­ņa at­bil­dī­gi iz­tu­ras pret sa­vu dar­bu - ja spē­lē, tad pēc la­bā­kās sirds­ap­zi­ņas. Bas­ket­bo­lis­tes trum­pis ir spē­cī­gās ro­kas - ja bum­bu ne­no­tu­rēs, tad gro­zā ne­trā­pīs. Sa­vu­kārt grozs ir mēr­ķis, kas jā­sas­niedz, un vi­ņa to da­ra.

Nu­me­ro­lo­ģe uz­ska­ta, ka Ane­tes ve­cā­ki rī­ko­jās pa­rei­zi, iz­vē­lo­ties vi­ņu no­dar­bi­nāt spor­tā, jo tā­dē­jā­di vi­ņai at­tīs­tī­ja vī­riš­ķo ener­ģi­ju. Vī­riš­ķā ener­ģi­ja nu­me­ro­lo­ģi­jā sais­tās ar ve­se­lī­bu, ta­ču Ane­tei - cil­vē­kam ar du­bul­to sie­viš­ķo ener­ģi­ju - pie­trūkst ve­se­lī­bas aiz­sar­dzī­bas. «Tā­pēc bēr­nu va­jag laist spor­tā, lai vi­ņam ir nor­mā­la imu­ni­tā­te un kā­dā brī­dī viņš ne­sa­čākst sli­mī­bas gul­tā,» no­rā­da Ine­ta Vent­nie­ce.

Eks­trē­mie spor­ta vei­di

Lat­vi­jas auto­spor­tists Ha­ralds Šlē­gel­milhs pie stū­res sē­dies jau as­to­ņu ga­du ve­cu­mā. Sā­cis ar kar­tin­gu, vē­lāk spor­tis­ta kar­je­ru ar pa­nā­ku­miem tur­pi­nā­jis for­mu­las sa­cen­sī­bās. «Ve­cā­ki vi­ņu ie­vil­ka vī­riš­ķī­gā un eks­trē­mā spor­ta vei­dā. Es uz­ska­tu, ka vi­ņi rī­ko­jās pa­rei­zi. Vi­ņam ir pie­mē­ro­ti teh­nis­kie spor­ta vei­di. Šlē­gel­milhs ir ve­ca, gud­ra un vie­da dvē­se­le, bet for­mu­lā jā­do­mā ar gal­vu, tra­kot ne­va­jag. Vi­ņam pie­mīt sie­viš­ķā ener­ģi­ja, un ve­cā­ki caur šo spor­ta vei­du dē­lā at­tīs­ta vī­riš­ķo ener­ģi­ju - to līdz­sva­ro­ša­na ir ne­pie­cie­ša­ma. Tur­klāt vi­ņu sar­gā di­vi sep­tīt­nie­ki mat­ri­cā, un nu­me­ro­lo­ģi­jā tas no­zī­mē, ka cil­vēks var no­dar­bo­ties ar eks­trē­miem spor­ta vei­diem, vi­ņam tas ne­kai­tē, un var­bū­tī­ba, ka gūs trau­mas, ir sa­lī­dzi­no­ši ļo­ti ne­lie­la. Šā­da ti­pa bēr­nus, ku­riem ir du­bul­tais sar­geņ­ģe­lis, var sū­tīt eks­trē­mos spor­ta vei­dos,» stās­ta nu­me­ro­lo­ģe.

Ha­ral­dam ir no da­bas do­ta ie­spē­ja gūt pa­nā­ku­mus sa­vu do­tī­bu dēļ, un ne ti­kai spor­tā, bet, ie­spē­jams, arī fi­nan­šu jo­mā vai mū­zi­kā. Mat­ri­ca rā­da, ka viņš kā­dā brī­dī var kļūt sla­vens, iz­vel­kot pil­no lo­zi, pie­mē­ram, spor­tā, bet god­al­gas ne­pār­trauk­ti ne­ie­gūs. Kaut arī Ha­ralds ir veik­smi­nieks, vi­ņam iz­vir­zī­ties var trau­cēt am­bī­ci­ju trū­kums.

Arī BMX ri­teņ­brau­cē­jam Mā­rim Štrom­ber­gam lik­te­nis ir de­vis lie­lis­ku ie­spē­ju se­vi pie­rā­dīt ša­jā spor­ta vei­dā. Viņš ir lī­de­ris, in­di­vi­du­ālists, kurš dzī­ves sā­kum­pos­mos drīkst no­dar­bo­ties ar eks­trē­mu spor­tu, jo pa­va­dīs veik­sme. Viņš vien­mēr no­tu­rēs stū­ri, jo vār­da tie­šā no­zī­mē ta­jā ie­kram­pē­jas ar sa­vām spē­cī­ga­jām ro­kām. Viņš ir ātrs un mērķ­tie­cīgs - ri­teņ­brau­cē­jam pie­mē­ro­tas īpa­šī­bas. Dzī­ves pir­ma­jos pos­mos Mā­rim Štrom­ber­gam pa­re­dzēts būt uz­va­rē­tā­jam un gūt lie­lus sa­snie­gu­mus, kā­di tie arī ir (pie­tiek pie­mi­nēt, ka Štrom­bergs ir div­kār­tē­jais olim­pis­ko spē­ļu čem­pi­ons BMX ri­teņ­brauk­ša­nā vī­rie­šiem). Ap­mē­ram 36 ga­du ve­cu­mā ri­teņ­brauk­ša­nai bū­tu jā­met miers, jo past­āv trau­ma­tis­ma ris­ki.

Ine­ta Vent­nie­ce pie­sar­dzī­gi vēr­tē Lat­vi­jas la­bā­kā bok­se­ra Mai­ra Brie­ža kar­je­ru: «Es kā mam­ma sa­vu bēr­nu tā­dā spor­ta vei­dā ne­lais­tu. Vi­ņam past­āv risks gūt trau­mas. Mat­ri­cā re­dzu, ka vi­ņam nav spē­cī­gas ro­kas, kas bok­sā ir sva­rī­gi. Paš­laik viņš dar­bo­jas, pa­tei­co­ties jau­nī­bas ener­ģi­jai, un tās vi­ņam ir mil­zī­gi daudz, to­mēr bokss nav pie­mē­ro­tā­kais spor­ta veids. Il­gi ne­va­jag ar to no­dar­bo­ties, jo var ras­ties pro­blē­mas ar imu­ni­tā­ti, kā­jām un psi­hi. Paš­laik vi­ņam ir veik­smīgs pe­ri­ods sa­snie­gu­miem, bet 36 ga­du ve­cu­mā bū­tu la­bi šim spor­ta vei­dam likt pun­ktu.»

Ag­re­si­ju iz­lā­dē kor­tos

Te­ni­sists Er­nests Gul­bis ne­spēj ap­slā­pēt emo­ci­jas, mēdz la­mā­ties spē­les lai­kā, triec pret zem­i ra­ke­tes, ap­mek­lē nakts­klu­bus, ie­ku­ļas ne­pa­tik­ša­nās un pat pa­sēž cie­tu­mā…

Nu­me­ro­lo­ģe vi­ņu rak­stu­ro kā ne­mie­ra ga­ru, tra­ku­lī­gu cil­vē­ku, kurš sev ne­ko ne­liedz, diem­žēl ris­kē ar ve­se­lī­bu un dzī­vī­bu. Par tā­diem cil­vē­kiem mēdz teikt - dzi­ļais ūdens. Te­ni­sis­ta rak­stu­ru ir grū­ti iz­tu­rēt ap­kār­tē­jiem cil­vē­kiem, bet vi­ņam kā spor­tis­tam tas ir kā «Ra­fa­el­lo» kon­fek­te sal­da­jā ēdie­nā. Viņš ir per­so­nī­ba, lai gan lī­de­ra do­tī­bas ne­pie­mīt, un ļo­ti pie­mē­rots spor­tam. Er­nests Gul­bis va­rē­tu kļūt arī par iz­ci­lu ri­teņ­brau­cē­ju. Viņš ir ātrs, prot pa­rā­dīt se­vi, vi­ņam pie­mīt mil­zī­gas am­bī­ci­jas, bet arī ne­līdz­sva­rots rak­sturs un ag­re­si­ja. To ie­gro­žot spor­tis­tam pa­līdz te­niss, un ar kat­ru ga­du viņš vai­rāk no­briest kā per­so­nī­ba un kļūst sta­bi­lāks, pār­lie­ci­no­šāks un veik­smī­gāks kā spor­tists. Nu­me­ro­lo­ģe sa­mier­nie­cis­ki no­teic, ka te­ni­sists ir jaun­a dvē­se­le, tā­pēc rei­zēm uz­ve­das kā mazs bērns.

Īs­ta­jā vie­tā

Bi­ju­šais svar­cē­lājs Vik­tors Ščer­ba­tihs ar spor­tu ir uz tu. «Kā­jas spē­cī­gas, un tas svar­cel­ša­nā ir bū­tis­ki, viņš stāv sta­bi­li, spēj sa­gru­pē­ties un pa­celt sma­gu­mu. Grib būt pir­mais, pie­dzī­vot asas iz­jū­tas. Pie­mīt vēl­me pēc uz­va­ras un sa­snie­gu­miem, pie­mīt āt­rums. Veik­sme ie­lik­ta šū­pu­lī, tas no­zī­mē, ka spor­to­jot sma­gas trau­mas ne­gūs. Ener­ģē­tis­ki spē­cīgs cil­vēks. Ve­cā­ki pa­rei­zi da­rī­ja, ka sū­tī­ja tā­dā spor­ta vei­dā,» ko­men­tē nu­me­ro­lo­ģe.

Ko­man­das spē­lē­tājs

Ho­ke­jists Mi­ķe­lis Rēd­lihs ir iz­teikts ko­man­das cil­vēks. Mērķ­tie­cīgs, bet se­vi priekš­plā­nā ne­bī­dīs un sa­vas am­bī­ci­jas uz ci­tu rē­ķi­na ne­īs­te­nos. To vi­ņam arī ne­va­jag, jo vi­su dzī­vi viņš tiks pa­ma­nīts un vi­ņa vār­du vien­mēr zi­nās. Mi­ķe­lis Rēd­lihs var gūt pa­nā­ku­mus ne ti­kai ho­ke­jā, bet arī ci­tos spor­ta vei­dos, ku­ros lie­la no­zī­me ir āt­ru­mam.

Sa­va lai­ka in­di­go bēr­ni

Diez vai kāds ap­šau­bīs fak­tus: Lat­vi­jas sla­ve­nā­kā bas­ket­bo­lis­te Uļ­ja­na (īs­ta­jā vār­dā Iu­li­ja­ka) Sem­jo­no­va ir vie­na no vi­su lai­ku ti­tu­lē­tā­ka­jām bas­ket­bo­lis­tēm pa­sau­lē. To­mēr nu­me­ro­lo­ģe zi­nā­mā mē­rā šo­kē, sa­kot, ka Uļ­ja­na ne­pie­dzi­ma īs­ta­jā lai­kā un vie­tā un sports ne­bi­ja vi­ņai pie­mē­ro­tā­kā no­dar­be. To­laik Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bā mei­te­nei ar tā­du augu­mu (213 cm), pro­tams, bi­ja jā­spē­lē bas­ket­bols, kas gan cits. Ta­gad sla­ve­nā spor­tis­te ir pār­cie­tu­si ope­rā­ci­jas, jo spor­ta ra­dī­tās se­kas ir ne ti­kai sla­va, bet arī sa­beig­tas kā­jas. In­di­vi­du­ālā nu­me­ro­lo­ģis­kā mat­ri­ca lie­ci­na, ka Uļ­ja­nai Sem­jo­no­vai vā­jā vie­ta ir sirds un asins­va­du sis­tē­ma, plau­šas, gal­va un mu­gu­ra. Vi­ņai ne­pie­mīt tas, ko dē­vē par dzelzs ve­se­lī­bu, tur­klāt Uļ­ja­na Sem­jo­no­va pēc sa­vas bū­tī­bas nav dzelzs lē­di­ja, kaut arī vi­ņai pie­mīt vī­riš­ķā ener­ģi­ja. Bas­ket­bo­lā vi­ņai pa­lī­dzē­ja ie­dzim­tās īpa­šī­bas - āt­rums, iz­vei­cī­ba un lī­de­res do­tī­bas. «Iz­vei­cī­ga tā­pēc, ka gud­ra, ar la­bu in­tu­īci­ju, mā­cē­ja bum­bu vien­mēr gro­zā da­būt. Vi­ņai ak­tī­vās spor­tis­tes gai­tās va­ja­dzē­ja uz­ma­nī­ties, jo bas­ket­bols to­mēr ir eks­trēms spor­ta veids, ku­rā past­āv ie­spē­ja gūt trau­mas. Eks­trē­mi spor­ta vei­di vi­ņai nav ie­tei­ca­mi,» vēr­tē nu­me­ro­lo­ģe. Uļ­ja­nas Sem­jo­no­vas lie­lā­kais trum­pis - pras­me pie­sais­tīt cil­vē­kus un mā­ka pa­ņemt sa­vā va­rā uz lau­ku­ma gan sa­vas ko­man­das bied­re­nes, gan pre­ti­nie­ces.

To­ties sports kā biz­ness, kā nau­das pel­nī­ša­nas veids un ie­spē­ja Uļ­ja­nai Sem­jo­no­vai gan ir pie­mē­rots. Ti­kai laik­mets bi­ja tāds, ku­rā vi­ņa, bū­da­ma pro­fe­si­onā­la­jā spor­tā, no­pel­nī­ja či­ku. «Vi­ņa ir 1952. ga­da in­di­go bērns,» re­zu­mē Ine­ta Vent­nie­ce. Līdz­īgi vi­ņa rak­stu­ro vārt­sar­gu Ar­tū­ru Ir­bi - 1967. ga­da in­di­go bērns, kurš ar spor­tu var pel­nīt nau­du, to­mēr bū­tu veik­smīgs un nau­dīgs cil­vēks arī ci­tās jo­mās.

Kurš gan teik­tu, ka le­ģen­dā­rais ho­ke­jists Ar­tūrs Ir­be uz le­dus, vār­tos ne­bi­ja sa­vā īs­ta­jā vie­tā? Sa­vu­kārt nu­me­ro­lo­ģe jau­tā: «Ko viņš da­ra ho­ke­jā?» Šim spor­tis­tam pēc nu­me­ro­lo­ģis­kās ana­lī­zes tie­ši kā­jas (ceļ­ga­li, vē­nas u.tml.) ir vā­rī­gā vie­ta, bet ho­ke­jā kā­jas ir balsts.

Nu­me­ro­lo­ģe Ar­tū­ra Ir­bes pa­nā­ku­mus iz­skaid­ro ar dzim­ša­nas brī­dī šū­pu­lī ie­lik­to veik­smi un ta­lan­tu, pie­bil­stot, ka ta­lan­tīgs viņš va­r būt ne ti­kai spor­tā, jo Ir­be kā per­so­nī­ba al­laž tiks ­pa­zīts un ie­vē­rots. Viņš nav lī­de­ris un nav ātrs, tā­pēc vārt­sar­ga fun­kci­jas (nav jā­sli­do, nav jā­va­da ko­man­da) ir bi­ju­šas vi­sat­bil­stī­gā­kās. Tā kā Ir­bem pie­mīt gud­rī­ba un vie­dums, at­tīs­tī­ta in­tu­īci­ja un pat mis­ti­ķa do­tu­mi, viņš spē­ja sa­just, kur ri­pa li­dos. Tas lie­ti no­de­rē­ja.