PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Vecākiem jāprot mainīties

© Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

Kā mēs protam veidot attiecības ar sevi, lai nemocītu un nekropļotu savus bērnus, to paaudzi, kura turpinās veidot šo valsti un sabiedrību, kas Latvijā dzīvos pēc mums? Par to saruna ar psihoterapeitu Valdi BRIEDI. Vispār jau tas ir sensenais jautājums par vecāku un bērnu attiecībām, par it kā mūžīgo paaudžu konfliktu. Psihoterapeita sacītais ļauj apzināties, ka gaisma tuneļa galā ir, ja gribam un protam mainīties.

- Cilvēkam tik daudz ir ielikts gēnos, bet prasme veidot attiecības laikam ir jāiemācās, tā nav dabas dota?

- Drīzāk būtu jāsaka, ka mazam bērnam tā piemīt, taču tiek sabojāta. Kā jūtas bērniņš mammas puncī? Viss ir Es. Tikai divu līdz četru gadu vecumā viņš no lielās klātesamības (jo tā viņš izjūt pasauli) sāk veidot savu Es. Tas nozīmē, ka bērns nemitīgi pārkāpj robežas. Tad sākas konflikti ar vecākiem: pats gribu basām kājām skriet, ģērbties, negribu tēti un mammu. Bērns sāk atdalīties no lielās klātesamības. Tieši šajā dzīves periodā var saglabāties prasme būt klātesošam attiecībās, bet tā var sabojāties, ja vecāki viņa dumpošanos uztver personiski.

Diemžēl liela daļa vecāku tādu uzvedību uztver personiski: esmu ievainots, ka bērns tik slikti izrunājas un vairs nav mazs dūkulītis. Tajā brīdī pazūd attiecības, pazūd klātesamība. Bet gan bērniņam, gan lielākajai daļai vecāku ir vajadzīga tuvība.

- Vai vecāki tobrīd sāk uzvesties bērnišķīgi? Pat nezinu, vai tas ir īstais vārds.

- Viņi lielākoties ir nokopējuši modeli, kādu paši piedzīvojuši. Caur paaudzēm ir labi saskatāms, ka iztrūkst pieredze. Var sacīt citādi: ir attīstība, kādu brīdi tajā dzīvojam, un tad viss brūk un jūk, ir krīze un haoss. Lūk, kā tikko runājām - viss bija labi, visi bija kopā, un pēkšņi bērns sāk dumpoties. Tā ir krīze. Un kā sadzīvot ar citādo? Vecākiem jājautā sev, kāda ir viņu pieredze sadzīvot ar krīzes situācijām. Ja pārdzīvo tikai iekšēji, tad izdalās stresa hormoni un nav pieredzes, ka šādu situāciju var atrisināt ar tuvību. Sākas «cepiens». Bērniņš tajā brīdī pienākt tuvāk nevar. Pieaugušo pasaulē, ja viens «sacepas», tad otrs var pienākt klāt, jo attiecību veidošanā atbildība ir pieaugušajiem. Labi, ja viņi saprot, ka savu pirmo reakciju uz bērna uzvedību ir pārvarējuši, taču tik un tā ir kopā un mīl savu bērnu. Starp viņiem pastāv tuvība, arī izejot cauri pārdzīvojumiem. Tā veidojas pieredze. Ko tad, ja bērniņš paliek ar savu vajadzību, nesaprasts, bez atbalsta? Jā, viņš dumpojas, bet viņam vajag atbalstu.

- Viņš paliek viens. Ar fatālu sajūtu, ka ir viens visā pasaulē.

- Viņam ir vajadzība, kuru nevar apmierināt, bet stresa hormoni izdalās. Un viņš var iegūt pieredzi, ka stresu var izlādēt neirotiskā vai psihosomatiskā veidā. Citiem vārdiem sakot, vai nu psihe kļūst traka, vai miesa sāk trakot. Rezultātā pieaugušā vecumā neapmierinātās vajadzības kulminē pat līdz alkatībai. Lūdzu, alkatības piemērs. Es neesmu apmierināts ar savu izskatu. Bieži nākas to dzirdēt, vai ne? Es gribu kaut ko citu, nevis sevi. Tā ir pārmērīga vēlme, kuru nevar apmierināt. Es nevaru būt citāds, bet gribu to.

Bet es būšu apmierināts, kad pieņemšu sevi tādu, kāds esmu. Brīdī, kad bērniņš netiek pieņemts un nesaņem atbalstu, viņš savu citādību, savu atšķirību izjūt kā problēmu. Kā kaut ko traku. Tas rada ciešanas. Ja viņš tiek pieņemts ar klātesamību un mīlestību, neraugoties uz to, ko viņš dara, tad viņš tiek pieņemts tāds, kāds ir. Viņam veidojas apmierinājuma sajūta, nevis sajūta, ka es savā atšķirībā nepatīku sev.

- Pieaugušie nereti pieļauj, ka krīze var būt pieaugušu cilvēku attiecībās, bet bērns… Ko gan viņš sajēdz!

- Jā, bērnam ir jābūt paklausīgam! Kāda bija attieksme pret bērnu līdz XX gadsimta sākumam? Lētais darbaspēks. Tikai nesen parādījusies doma, ka bērns varētu īpašs. Sabiedrības priekšstati materializējas caur cilvēku reakciju, priekšstatiem, ko viņi mēģina īstenot. Ja viņiem ir priekšstats, ka bērnam ir jāklausa, tad tā jābūt. Un viss. Kāds piemērs no mana skolas laika. Meitene beidza skolu ar zelta medaļu, paklausīga, teicamniece. Simboliski - viņa šobrīd strādā par cietuma uzraudzi.

- Un jūtas laimīga?

- Nē. Kas ir šīs gadsimta paaudzes atšķirība? Runāšu par paša novēroto. Kādreiz bija tendence - Es esmu visa pasaule, tomēr Es iekļaujos Mēs. Un tā mēs pielāgojamies sabiedrības priekšstatiem, rīkojamies atbilstoši prasībām un orientējamies uz sasniegumiem, kas pārsvarā ir materiālas dabas. Mūsdienu bērni ir citādi, un tas izraisa konfliktus ar vecākiem. Viņu starpā viens Es veido attiecības ar citu Es.

- Tās kļūst personiskas, intīmas.

- Starp paaudzēm, kas domā Es un Mēs kategorijās, nav iespējams tāds personiskums kā starp diviem Es. Iedomāsimies, ka bērns iegūst pieredzi, apzinoties savas vajadzības, iemācās tās apmierināt un labi jūtas, un satiek otru tādu pašu Es, kurš arī apzinās savas vajadzības un spēj tās apmierināt. Tam vajadzīgs ļoti, ļoti daudz laika.

Kad domājam Mēs kategorijā, tad laika nav, visur jāpaspēj, jāskrien uz pulciņiem, vajadzīgi labi rezultāti. Primārais ir nevis attiecības ar bērnu, bet skolas, bērnudārza sasniegumi. Ar tiem mēs lepojamies, bet nepavisam nav svarīgi, kādas ir attiecības. Taču mūsdienu bērni domā citādi. Viņi tiek saukti par egoistiem, bet tam nevaru piekrist. Uzskatu - ja pats jūtos labi, tad veiksmīgāk veidošu attiecības ar citiem cilvēkiem, ar visu, kas apkārt.

- Gribat teikt, ka XXI gadsimta bērni jūtas nesaprasti?

- Jā. Viņiem vajag klātesamību, bet pieaugušie ārkārtīgi steidzas. Viņi mīl bērnu, rūpējas par viņu, cepuri nost. Diemžēl iztrūkst tuvība. Tāpēc ir daudz ģimeņu, kur bioloģiska radniecība negarantē emocionālu tuvību. Orientējoties uz sasniegumiem caur Mēs, cilvēki savas vajadzības apzinās kā sekundāras, nevis primāras. Viņi baidās: ko domās citi? Viņi uzskata: pabeigšu skolu, tad sākšu dzīvot; būšu teicamnieks, tad gan būs labi; būs pareizi, ja nopirkšu «krutu» mašīnu. Cilvēks tā pierod pie sekundārām vajadzībām, ka ir pārliecināts - viņa labsajūta atkarīga no tā, ko par to domā citi.

Bet tagadējā laikā mazajam cilvēciņam visbiežāk vajadzīga tuvība. Kas notiek? Skolotājai ir jāseko programmai, un viņa neveido attiecības ar bērniem, jo tas prasa laiku. Tas pat nav iespējams, jo tad viņai jāpārtrauc mācīt pēc programmas. Es nepārmetu, nē. Cits piemērs. Deju kolektīvam ir vajadzīgi sasniegumi, tāpēc cilvēks, kurš varbūt neizpilda to, ko vajag, jāsviež ārā. Sakiet, kam tas kolektīvs vajadzīgs? Skolotājas lepnībai? Vai arī tas domāts bērniem, lai viņi gūtu prieku no tā, ko dara. Manuprāt, tas ir konflikts ar citādībām. Tie, kuri pārstāv iepriekšējo trendu, satraucas, redzot, ka kāds uzvedas citādi. Viņi izmanto no bērnu dienām iegūto pieredzi, kā sadzīvot ar svešo - izvirza prasības un noteikumus. Pēc viņu pieredzes, ja mūsdienu bērns spirinās pretī, tātad ir agresīvs.

Iedomājieties izsalkušu cilvēku! Vai viņš būs ļoti mīļš? Nē. Jo viņam izdalās stresa hormoni. Arī bērnam ir vajadzīga tuvība, bet skolotājai nav laika un bieži vien - arī pieredzes, lai to dotu. Protams, bērns nesekos līdzi stundai, jo viņam ir cita vajadzība.

- Tik ļoti daudz kam ir jāmainās, lai bērnus nesakropļotu. Milzu atbildība vecākiem.

- Tā ir. Pirmkārt, šajā gadsimtā ir citāds priekšstats par cilvēku. Primārais ir nevis materiālie sasniegumi, bet iekšējais apmierinājums. Katram cilvēkam ir radošais potenciāls, ko vajag attīstīt un realizēt. Tās ir primārās vajadzības, bet tās visupirms jāapzinās.

- Un tad var saņemt tādu pašu sajūtu?

- Tā ir mijiedarbība. Es dodu un saņemu. Ko tad, ja man ir iekšējs «cepiens», taču mērķis ir ārpusē? Ne velti kolēģi psihiatri prognozē būtisku depresiju pieaugumu tuvāko desmitgažu laikā. Vienkārši runājot, tas notiks tāpēc, ka cilvēki neapzinās savas primārās vajadzības. No mazām dienām vajag gūt baudījumu un dalīties tajā, bet ja neesmu pieņemts, tad nevaru dalīties un palīdzēt citiem labi justies.

Iepriekšējā paaudze uzskatīja, ka tikai smags darbs nes labus augļus. Šai paaudzei viss notiek viegli un vienkārši. Bez piepūles, ļaujoties klātesamībai un darbību plūsmai, nesadomājoties. Pilnīgi pretēji, vai ne? Iepriekšējā paaudze uzskatīja, ka nobriedis cilvēks smagi strādā, ar niekiem nerotaļājas. Kāpēc tad daba ir iekārtojusi tā, ka dzīves sākumā cilvēks iegūst vieglumu, bauda dzīvi un rotaļājas? Pēc tam nāk pusaudža gadi, kad iegūst nopietnā cilvēka pieredzi. Lielākā daļa šajā periodā apstājas un ignorē bērna pieredzi. Tos, kuri to tomēr atļaujas, dēvē par infantiliem.

Tas ir viens no veidiem, kā var saglabāt savu nepilnību - mēģināt apkarot citus. Vai nebūtu loģiski, ja nobriedis cilvēks prastu integrēt, izmantot gan bērna, gan nopietnā pusaudža pieredzi? Viņš spētu būt gan rotaļīgs un klātesošs, gan atbildīgs, gan prastu ļauties intuīcijai.

- Jautājums, cik daudzi intuīciju sadzirdēs.

- Tas, kuru dēvē par infantilo, sadzirdēs, un viņam būs vienalga, kā viņu sauc. Bet tādu cilvēku ir maz. Tāpēc mūsu sabiedrībā ir milzīgs iekšējais konflikts - nevaru atļauties savu citādību, jo - ko par mani padomās. Ja vecāki spēj uzticēties intuīcijai, tad viņi var pieņemt nepazīstamo un šķietami neiespējamo. Ja viņi apzinās sevi un šajās attiecībās jūtas pietiekami labi, tad spēj veidot attiecības ar sevi.

- Bet jebkurš konflikts ir jāatrisina.

- Teorētiski jā. Praktiski tā ir cīņa, visu laiku cīņa. Neatceros, kurš to teica, ka katram ir spārni, tikai vai nu bailes traucē tos atvērt, vai pietrūkst spēka. Man liekas, ka vainojamas bailes. Bailes dalīties ar savu prieku. Bet dalīšanās dod spēku.

Tas ir jautājums par paradumiem, ko nodrošina neironu saites. Lai rastos jaunas neironu saites, ir jānobrūk lielai daļai veco. Man bija iespēja redzēt pusaudžu smadzeņu magnētiskās rezonanses uzņēmumus. Dažam neironu saišu vietā bija pat līdz 80 procentiem tukšas vietas. Kad saites brūk, pusaudži nereti saka: nezinu, kāpēc es to izdarīju. Ir daudz impulsīvu, nepārdomātu rīcību. Tajā laikā cilvēkam intensīvas attīstības periodā noārdās vecās saites un veidojas jaunas.

Kas notiek, ja nepiedzīvo tādu krīzi? Neveidojas jaunas neironu saites. Kā mēdzam sacīt kolēģu starpā, no paklausīgajiem cilvēkiem veidojas brīnišķīgi psihoterapeitu pacienti daudzu gadu garumā. Viņi būs materiāli labi nodrošināti un varēs to atļauties, bet nejutīsies laimīgi.

- Vai tā ir atbilde uz retorisko jautājumu, kāpēc labiem vecākiem mēdz būt slikti bērni?

- Vissliktākās mammas ir ļoti labās mammas, viņas nodara bērnam vislielāko postu. Ļoti laba mamma nespēj pieļaut, ka viņas bērns ir atšķirīgs, citāds. Viņai viss notiek pēc saraksta, pēc pulksteņa. Visu cieņu, bet bērns neiegūst attīstības pieredzi. Jā, tas ir riskants pasākums - dot bērnam iespēju iegūt attīstības pieredzi, jo viņš noteikti nonāks pretrunā ar prasībām skolā un virkni sabiedrības likumu. Vecākiem jābūt ar spēcīgu mugurkaulu un bez vainas un kauna izjūtas, lai atļautos atšķirīgāk audzināt bērnu.

- Vai empātija var būt problēma? Es iejūtos, līdzpārdzīvoju - kāds tur mugurkauls, viena vienīga vainas un kauna izjūta?!

- Kad strādāju slimnīcā, radās doma, ka pie ieejas vajadzētu «feiskontroli». Sarunājoties ar pacientiem, sapratu, ka nereti viņi bija nomocījušies, rūpējoties par savu tuvinieku labsajūtu, un labāk būtu bijis viņus nelaist tuvumā nabaga slimniekiem.

Tiek kultivēts drausmīgs mīts par empātiju. Iedomāsimies cilvēku un viņa pārdzīvojumus. Un otru cilvēku, kurš stāsta, cik ļoti viņš pārdzīvojis, redzot šo pārdzīvojumu. Pašam šķiet, ka ir empātisks cilvēks, lai gan vajadzēja tikai pabūt kopā. Īstenībā tā ir aizsardzības reakcija pret to, ka kāds dalās ar savām emocijām un sajūtām. Man būtu jābūt klātesošam, bet es uztaisu emociju vētru. Un abi ir iztrakojušies.

- Bet ne viens, ne otrs nesaņem gaidīto.

- Vajadzīga vienkārša cilvēciska tuvība. Vecajā attiecību modelī var saskatīt gaidu un cerību tēmu. Es gaidu, ka notiks kaut kas labs. Tas ir depresīvs mehānisms, jo, ja gaida un cer, tad negūst apmierinājumu, tāpēc ka rezultāts nebūs tāds, kādu cilvēks ir iztēlojies. Bērni to nokopē no vecākiem. Viņi neuzdrošinās paši pīrādziņu paņemt, bet cer un gaida, ka kāds atnesīs. Ja mūslaiku bērni uzdrošinās paņemt to pīrādziņu, tad viņiem pārmet neaudzinātību. Bet viņi īsteno savu vajadzību.

- Šī gadsimta bērniem pārmet dzīvošanu virtuālajā pasaulē. - Šādi viņi gūst iespēju uzturēt kontaktu, patverties no citādā. Bet viņi labprāt kontaktējas, ja kāds ir gatavs būt klātesošs.

- Gribu saprast, vai XXI gadsimta bērni maina sabiedrību, vai tā ir viņu misija.

- Nevaru to apgalvot, ka tā ir, bet ir sajūta - ja kādreiz vecāki mācīja bērnus, tad tagad gudri vecāki mācās no bērniem. Ja vecākiem ir tuvības pieredze, tad viņi mācīsies. Ja viņos ir liels konflikts ar sevi, sevis nepieņemšana, tad viņi nespēs akceptēt neko citādu. Ir jātiek galā ar sevi, lai justos labi. Ja tā nav, tad, satiekoties ar nezināmo, sākas panika.

- Sistēma ir reglaments, un mēs dzīvojam sistēmā: skola, darbs, ģimene. Kā ar to var mijiedarboties?

- Sistēma skan abstrakti. Tāpēc minēšu citu piemēru. Kas ir valsts? Tā radīta, lai kopīgi atrisinātu cilvēku vajadzības. Tas gan ir ideālais variants. Šobrīd, šķiet, ir pretēji. Ir abstrakta sistēma, kura absolūti nerēķinās ar cilvēku vajadzībām. Tas ir konflikts. Labā ziņa ir tāda, ka attīstība pastāv caur pretstatu cīņu.

- Arī tas skan abstrakti. Kāda ir jūsu pieredze?

- Pirms dažiem gadiem atradu diagnostikas rīku, kas man palīdz atgriezties jēgā. Ja lietās un procesos īsti nesaskatu progresu, tad mēģinu skatīties, kā ir dabā. Ja dabā notiek kaut kas līdzīgs, tad tas ir dabiski un man vienkārši nav pieredzes ar to tikt galā. Pieļauju, ka esmu saskāries ar kaut ko svešu un nostrādā aizsardzības reakcija, tāpēc nevaru piedalīties. Tātad man jāpēta, kā atgriezties pie dabiskā. Tā es mēģinu tikt galā ar sistēmu.

Bieži vien sabiedrībā ignorē normālas bērna izpausmes. Vajag paskatīties uz dzīvnieku mazuļiem, kā viņi dauzās un plēšas. Tā ir normāla robežu noteikšana, normāla attīstība. Agresīva reakcija arī ir normāla, ja izvērtē situāciju. Diemžēl parasti tiek identificētas sekas, bet cēlonis netiek meklēts.

Iedomāsimies, ka cilvēki nonākuši okeānā pēc katastrofas un

sāk apēst ceļabiedrus. Kā tas izskatās? Briesmīgi. Viņi ir noziedznieki. Bet izmisumā daudz kas mainās, un var gudri spriedelēt par to, ka cilvēks skan lepni, taču, kad primārās vajadzības nav apmierinātas, tad izmisums ir tik liels, ka robežas un mērogi mainās. Varu paciest, ja esmu izsalcis, bet ja mani moka bads? Kādā brīdī varu neizturēt. Kā es varu kontrolēt sevi, esot badā?

Tāpat notiek attiecībās ar bērniem. Ja būtu pieaugušie, kuri spēj veidot attiecības, nekas briesmīgs nenotiktu. Viņi pamanītu, kad bērnā veidojas kāds jūtu vai attiecību deficīts. Bet pieaugušajiem nevar pārmest - lai ar citiem veidotu attiecības, pašam jājūtas pietiekami labi. Viss ir saistīts.

- Izklausās vienkārši.

- Jā, gribu pateikt, ka, tiklīdz kaut kas šķiet vienkārši, cilvēks ir nonācis līdz dabiskajam. Kamēr ir sarežģīti, tikmēr nav ne tuvu dabiskajam, īstajam, primārajam. Viss jāpadara vienkāršs, un tad tas viegli integrējas paradumos, personībā.

Atgriežamies pie laika jēdziena. Lai varētu integrēt jauno pieredzi, ir vajadzīgs laiks. Pirmās iestrādes nostiprinās trīs, četros mēnešos. Lai stabili izveidotos jaunas neironu saites jeb paradumi, vajadzīgs gads vai divi. Kā domā cilvēks? Dodiet rezultātu tūlīt!

Šo procesu var salīdzināt ar cilvēka natālās kartes interpretāciju astroloģijā - ir mīnusiņš un plusiņš. Vai nu cilvēks paliek iestrēdzis savā pretestībā un aizsardzībā, vai pie pozitīva rezultāta var nonākt, trīs, četrus mēnešus cīnoties ar savām pretestībām, un apmēram divus gadus nostiprināt labo pieredzi.

- Vai varam modelēt, kāda būs paaudze, kas ieņems šobrīd darbaspējīgo cilvēku vietu, vadīs un valdīs?

- Pat iedomāties nevaru, ja sāku domāt par to, kas būs pēc desmit gadiem. Varu izmantot tikai to pieredzi, kas man ir. Bet man nav ne mazākās patiesās informācijas par to, kas notiks pēc minūtes. Piemēram, parādījās skārienjutīgie telefoni. Es nodomāju, ka man simt gadu kaut kas tāds nebūs vajadzīgs. Bet man tāds ir. Attīstība notiek tik strauji, ka nevaram paredzēt, kas un kā būs. Es sirdī ticu, ka daļa šīs paaudzes iemācīsies būt klātesamībā un dalīties ar prieku, ar visu. Daļa sevi iznīcinās.

- Izvēlēsies pašiznīcināties, jo nevarēs izdzīvot?

- Ja cilvēkā ir apmierinājums, viņam ir lielākas izredzes izdzīvot. Trends uz klātesamību ir, to var reāli just. Vajadzība pēc mīļuma vienmēr bijusi, bet tagad šī vajadzība ir ļoti izteikta.

- Jācer, ka šodienas bērni būs spējīgi ietekmēt tā, lai viņu priekšteči spēj pieņemt viņus un sevi.

- Dzīve tad būtu ievērojami patīkamāka. Bija rakstnieki Ilfs un Petrovs, vienā no darbiem viņi rakstīja: vispirms sakopsim katrs savu sētu, tad visa pilsēta būs tīra. Mēs tīrām pilsētu, aizmirstot savu sētu. Nekas labs tad neiznāks.

- Tomēr gribu atgriezties pie jautājuma par gēniem. Kas divtūkstošo gadu paaudzi padara citādu?

- Neirozinātne vētraini attīstās, un daudz kas no tā, ko uzskatīja par psiholoģiju, socioloģiju, izrādās, ir bioloģiski determinēts. Piemēram, zinātnieki pētījuši, kas ietekmē inteliģenci, un secinājuši, ka tā ir atkarīga no smadzeņu darbības fleksibilitātes. Pirms dažiem gadiem pārsteigums bija, ka pētnieki bija atklājuši gēnus, kas nosaka reliģiozitāti.

Mūsdienu bērni ir ārkārtīgi jūtīgi, redzīgi, viņi daudz ko pamana un analizē. Es reizēm dēlam prasu padomu, un, kad esmu ignorējis viņa intuīciju, ziepes vien sanākušas. Tāpēc ir jāpalīdz bērnam noticēt, ka intuīcija ir labs instruments, lai viņš uzdrošinās to praktizēt. Citādi viņa talants paliks nerealizēts. Mūsu ģenētika ir tāda, ka izdzīvo piesardzīgākais, kurš nelīda rīklē zobenzobu tīģerim vai vulkāna krāterī, nepalaida muti. Ģenētiski determinēti ir veidi, kā izdzīvot: laisties lapās vai cīnīties. Mums tas bremzes pedālis ir pārmantots. Cilvēks nonāk konfliktā - gribētu uzdrošināties, bet jāiegūst jaunas neironu saites, lai to bremzes pedāli nedarbinātu. Tā ir cīņa ar savu bioloģiju, spēja iemācīties sadarboties ar savu bioloģiju.