Kāpēc bērniem stāstīt pasakas

© Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

Lasiet bērniem pasakas! Tās veicina pašpaļāvību, paļāvību un uzticēšanos pasaulei. Rada perspektīvas sajūtu. Dod stimulu iet, darīt un virzīties uz priekšu. Nenolaist rokas grūtību priekšā un ticēt labajam. Šī saruna ar ģimenes un bērnu psiholoģi, psihoterapeiti Inesi Ruku ir par pasakās apslēptajiem slāņiem, kuri atklāj cilvēka patieso būtību.

- Ja mēs rakstītu pasakas CV no psihologa viedokļa, ko tu teiktu?

- Raugoties no kultūras viedokļa, visām tautām ir pasakas. Literārās pasakas ir cits virziens, to autors ir atstājis savu nospiedumu, personības apzināto vai neapzināto daļu. Tautas pasakas mutvārdos ir n-tās reizes pārstāstītas, izdzīvojušas gadsimtiem ilgi, tāpēc vienai pasakai ir dažādi varianti. Tas nozīmē, ka informācijas līmenis pasakā ir ļoti dziļš un cilvēki atraduši simbolisko nozīmi.

Pasakai ir vairāki slāņi, piemēram, personīgais - kādas pasakas kuram patīk vairāk, šķiet interesantākas par citām. Ir kam patīk pasakas par dzīvniekiem, ir kam patīk brīnumpasakas, afrikāņu vai indiāņu, kas ir pilnīgi citādas un varbūt tāpēc piesaista uzmanību.

Mēs esam auguši ar latviešu tautas pasakām. Tās bija laika kavēklis, jo senāk visi strādāja un viens stāstīja pasakas. Pasaka ir arī izklaides veids - kurš pratīs interesantāk izstāstīt.

Pasakas dziļākajā slānī ir lielie, visaptverošie arhetipi, kas nosaka mijiedarbību, attiecības pēc vienotā principa. Piemēram, mātes arhetips ir māte zeme, māte barotāja, māte, kas dod vai atņem dzīvību.

- Vieni un tie paši arhetipi ir uztverami visām tautām vienādi?

- Dažādi. Bet mātes arhetips, tēva arhetips, dzīvības, nāves arhetips tautām ir vienāds, atšķirība pastāv konkrētā kultūrā, vidē un formā, kādā cilvēki to ietērpuši vārdos. Atšķiras vārdi, ar kādiem izstāstām pasaku, un vide, kurā notiek darbība. Mums pasakas par palmām nevar būt, jo Latvijā nav palmu. Bet jēga, saturs ir līdzīgi.

- Pasakas senatnē pildīja skolotāja un gudru grāmatu funkciju. Visu, ko vajadzēja pateikt, izstāstīja caur izdomātu, arhetipisku stāstu.

- Protams, tas ir izdomāts, bet ne vienmēr viena konkrēta cilvēka izdomātais stāsts pārdzīvotu n-tos gadsimtus. Tas stāsts ir visiem saprotams un visus cilvēkus vienojošs.

- Un audzināšana notiek neapzinātā līmenī. Bērns taču nedomā par to, ka kāds pasaku tēls viņu audzina. Viņš vēstījumu uztver ar savas tautas gēniem, ja tā var teikt.

- Jā, pastāv apzinātā un neapzinātā psihes daļa, un arhetipi attiecas uz neapzināto. Arhetips ir kolektīvā bezapziņa, kas mūs visus vieno, tāpēc gan bērniem, gan arī pieaugušajiem patīk pasakas, jo visi tās saprot. Varbūt saprot pa savam, bet pasakas visus uzrunā.

- Tomēr - kāpēc vajadzīgs tāds žanrs - pasaka?

- Ir tāds uzdevums - atcerēties bērnības mīļāko pasaku. Visbiežāk cilvēkiem tāda ir, un viņi to lūguši lasīt saviem vecākiem vai paši lasījuši n-tās reizes, jo tajā ir kas tāds, kas ļoti piesaista. Atceroties šo pasaku, atšifrējot sižetu, bieži vien tas sasaistās ar cilvēka dzīves gājumu, uzdevumu vai viņa pieredzi.

- Jā, braucot no rīta uz interviju, iedomājos, kādas pasakas man patika lasīt bērnībā. Latviešu - ne īpaši. Japāņu un ķīniešu gan, no «Brīnumzemes» sērijas.

- Brīnumpasakā vienmēr ir galvenais varonis, kas sadzird aicinājumu doties pasaulē. Vai kāds, piemēram, pamāte, viņu izgrūž pasaulē. Galvenais varonis dodas pasaulē, meklē savu ceļu, viņam ir uzdevums, problēma vai pārbaudījums, un viņam jāiziet cauri pārbaudījumam. Visās pasakās varonis iziet cauri pārbaudījumam.

- Bet dzīvē gadās, ka atmet ar roku.

- Tāpēc ir vērts lasīt pasakas, lai saņemtu sajūtu, ka nevajag atmest ar roku, bet gan cīnīties. Ja galvenais varonis izdara labu, tad viņš pretī arī saņem labu. Viņš atrod palīgus, vai viņam piešķir burvju spējas vai veltes, kas palīdz virzīties tālāk. Tad viņš paveic galveno uzdevumu un vai nu iet atpakaļ uz mājām, vai arī apprecas un dzīvo karaļvalstī. Bērns šajā stāstā dzird: o, ir interesanti, var iet pasaulē, un kāds nāk palīgā, pat ja ir grūti, tik un tā var cīnīties un doties tālāk, meklēt. Bērns saņem sajūtu, ka problēma ir risināma - vai nu kāds palīdzēs, vai var uzticēties sev. Caur pasakas sižetu bērns var risināt savus iekšējos konfliktus, problēmas vai iekšējo izaugsmi.

Bērnam katrā dzīves posmā ir savs uzdevums, kas jāizdara. Sākumā bērniņš ir cieši kopā ar mammu, pēc tam sāk atdalīties un attiecības vairāk veidojas ar tēti un vienaudžiem. Piemēram, kad jāsāk mācīties skolā, viņš emocionāli sāk atdalīties no vecākiem un ir gatavs jaunai pieredzei, tad varbūt pasaka par Ansīti un Grietiņu, kur tēvs un pamāte palaiž bērnus mežā un viņi izdzīvo, palīdz atdalīties no vecākiem emocionāli. Bērns ir gatavs iekļauties skolas vidē, kur ir citi noteikumi un kārtība un kur viņš jau pats kaut ko dara.

- Iespējams, vecāki «grēko», izvēloties pasakas pēc savas gaumes. Kad pieaugušais lasa par Ansīti un Grietiņu, par treknajiem pirkstiņiem un bērniem, kurus izceps un apēdīs, viņš var nodomāt, ka tādas šausmas savam bērnam gan nestāstīs. Taču mazais neko briesmīgu nesadzird.

- Labāk lasīt visu, jo bērns neuztver tieši. Bērnam ir svarīgs sižets. Tajā brīdī, kad viņš dzird savu mīļāko pasaku un prasa to lasīt piecpadsmito reizi, vajag lasīt. Vecāki bieži vien ir neizpratnē par to, kāpēc jālasa viens un tas pats. Viņiem tas sižets jau apnicis, bet bērns aizrāda: tu izlaidi teikumu vai vārdu. Bērnam svarīgs ir rituāls, jo ar pasaku viņš iet simboliski, soli pa solim cauri savam attīstības uzdevumam. Dzirdot pasaku vienreiz, viņš vēl nav nobriedis uzdevumam. Vajag daudzas reizes, kamēr zemapziņa spēj to principu uztvert, aktivizēt un iznest uz āru apzinātā darbībā. Bērna uztverē sižetam ir jēga, ko pieaugušais var neredzēt, jo tas nav viņa uzdevums, viņa problēma.

- Vienu un to pašu pasaku dažādos vecumposmos var izvērtēt no dažādiem aspektiem. Piemēram, Vinnijs Pūks ir omulīgs, tukls rotaļu lācis, bet pieaugušie to mēdz salīdzināt ar egoistu. Kad bērnam var sākt atklāt pasakas slāņus, analizēt varoņu personības?

- Kā jau teicu, katrā vecuma posmā ir savs uzdevums. Mazāks bērns, kam attīstībā nav pienākusi fāze būt labākajam draugam, mācās izjust savu ķermeni un sevi. Nākamajā fāzē viņš un cits bērns spēlējas, bet tikai katrs ar savām mantiņām un viens par otru neinteresējas. Bērns ir aizņemts ar sevi un savu spēlīti. Vēlāk bērni sāk viens otram palīdzēt, mainās ar mantiņām, un tikai tad sākas komunikācija. Tai seko lomu spēles - tu būsi līgava, es līgavainis. Kad bērni sāk spēlēties kopā, tad sāk uztvert, kā uzvedas Vinnijs Pūks, kā - Sivēns, un tad to izspēlē lomu spēlēs.

Tikai ap piecu gadu vecumu lomu spēles kļūst sarežģītākas, parādās sacensība, noteikumi un visiem ir tiem jāpakļaujas. Ja tev ir iedalīta eglītes loma, tad tu esi eglīte un nevari būt zaķītis. Bērni tad sāk būvēt lielāku spēli. Ja trīsgadniekam pasaka, ka Vinnijs Pūks ir skops, viņš nesaņems tādu vēstījumu kā piecgadnieks. Viņš līdz tam nav izaudzis, tāpēc tā ir māksla atrast pasaku, kas bērnam patīk vislabāk. Vecākiem tas prasa laiku. Vajag meklēt!

- Tomēr bieži sakām: «Nestāsti pasakas!»

- Bieži vien pasakas beigās ir maza fabuliņa: es arī tur biju, nekas mutē netika, neko nedabūju. Pasaka ir fantāzijas pasaule, tā nav realitāte. Pasakā valda arhetipiskās enerģijas, kas ir milzīgs spēks, un ar to identificēties nav labi. Nav labi palikt arhetipiskajā, bezapziņas pasaulē. Līdz ar to - ceļojums uzsākas, un caur fabulu, ka es tur biju, bet neko nedabūju, tas noslēdzas. Un mēs atnākam atpakaļ reālajā pasaulē. Sakot «nestāsti pasakas», domājam - nestāsti man fantāzijas stāstu, izdomājumu, bet atgriezies atpakaļ realitātē. Tās ir divas dažādas lietas.

- Vai seriāli, «ziepju operas» ir pieaugušiem domātas pasakas, kurās viņi iegrimst tādā pašā fantāziju pasaulē kā savulaik bērnībā?

- Es teiktu, ka starp seriālu un pasaku pastāv milzīga atšķirība. Pasakā ir stāsts par personības attīstību. Tur ir jēga. Ir jēga atdalīties no vecākiem, cīnīties, uzvarēt ļauno pūķi. Seriālam nav tāda vēstījuma un jēgas. Seriāls ir fantāziju pasaule, kas dod iespēju aizbēgt no savas reālās dzīves. Tur nav personības attīstības, ir tikai emocijas virspusējā līmenī. Ja mana dzīve man šķiet garlaicīga vai pārāk grūta, tad ienirstu fantāziju pasaulē un varu izdzīvot citu cilvēku emocijas, nevis savējās. Līdz ar to mana personības attīstība vispār nenotiek. Es bēgu no sevis. Bet pasaka ir veids, kā atgriezties pie sevis.

Kāpēc bērniem patīk pasakas, bet pieaugušo vidū pastāv uzskats, ka pasakas ir bērnišķīgas un nav vajadzības tās lasīt? Manuprāt, tas vairāk ir princips, ka jāstrādā, jābūt darbarūķiem, nevis jādomā par sevi, personības attīstību. Bērnam domāšana un iztēle ir citāda nekā pieaugušajam. Bērns kognitīvi (ar izziņu (izzinātājdarbību) saistīts - red.) un verbāli nespēj apzināties sevi, nespēj formulēt savas emocijas, līdz ar to vairāk identificējas ar sižetu, ar galveno varoni. Ja bērns nespēj formulēt dilemmu - palikt drošībā pie mammas vai iet pasaulē un darboties pašam, tad pasaka par trešo tēvadēlu, kurš aiziet pasaulē un cīnās ar pūķi, var dot impulsu mainīt savu iekšējo pasauli - ka nav bīstami atdalīties no mammas un iziet no drošās vides, un to vajag darīt. Mamma var iedrošināt arī ar citiem līdzekļiem, bet pasaka bērnam dod dabisko lietu kārtību.

- Tu saki, ka bērniem gribas identificēties ar galveno varoni, kas ir labais pasaku tēls. Ja nu bērns sevi iztēlojas par ļauno pūķi?

- Taisnība, mēs vairāk identificējamies ar galveno varoni, kurš ir labais. Bet arī ļaunie varoņi ir simpātiski - viņi mēdz būt viltīgi, izveicīgi, spļauj uguni, viņiem ir interesanti varas atribūti, un ar to viņi piesaista.

Tā kā bērnam nav pieredzes, kā pūķis spļauj uguni, ko nozīmē nogalināt, tad viņš neuzbur savā iztēlē, kā tas notiek. Viņš saprot, ka labais iznīcina ļauno. Nocirst galvas pūķim ir tas pats, kas uzsēsties zirgam mugurā un lidot pāri mežiem. Bērnam tas ir process, tur iekšā ir enerģija. Tautas pasakās ir milzu enerģija. Tā ir mistiska, mītiska pasaule. Mīti ir pats senākais līmenis, no mītu arhetipiem izauga pasakas.

- Manuprāt, tagad pasakas mēdz aizvietot ar multenītēm. Modē ir te minjoni, te Sūklis Bobs Kvadrātbiksis, te vēl kāds dīvains veidojums. Tie ir šā gadsimta tēli, bet vai pelnīti ieņēmuši pasaku varoņu vietu?

- Ir diezgan maz multenīšu, kas attīsta bērnu kā personību - pārsvarā viss notiek ātri un krāsaini. Tomēr ir arī citādas multenītes. Piemēram, par Loti. Tā ir izzinoša. Lote dodas ceļojumā, viņai ir draugi, ir ļaunais, kurš mēģina visu izjaukt un krāpjas. Tāda multenīte piedāvā ietvaru, kur ir galvenā varone, ar kuru var identificēties, un ir forši, ka tā ir meitene, jo meitenes arī var iet pasaulē un darīt to, kas interesē.

Tautas pasakās galvenie varoņi ir gan vīrieši, gan sievietes. Tā nav, ka pasaulē drīkst doties tikai vīrieši. Arī galvenā varone ir spiesta iet pasaulē. Piemēram, viņa vērpj pie akas, vārpstiņa iekrīt akā, un ļaunā pamāte saka: nenāc mājās bez vārpstiņas. Ko var darīt? Lēkt akā un meklēt vārpstiņu. Pa ceļam jāiztur pārbaudījumi. Ja galvenā varone ir labsirdīga, iejūtīga, palīdz citiem nelaimē, tad dabū vārpstiņu un var atgriezties virszemē. Par ko vēsta sižets? Varbūt par to - ja meitene, sieviete identificējas ar māti vai vecāku konfliktiem, tad viņa nenobriest kā personība, nedzird savas patiesās vēlmes, to, ko grib darīt, tāpēc vajag ļauno, kurš pasaka - marš pazemē meklēt! Citādi galvenais varonis neizkustas no iesildītās vietas, paliek savā komforta zonā. Lai attīstītos kā personībām, mums ik pa brīdim ir jāiziet no komforta zonas, kaut kas jāiemācās, jāsatiek citi cilvēki, jāsaprot, ko viņi domā. Tas nozīmē, ka integrējam, pilnveidojam vai atpazīstam citu savas personības daļu. Ja nav ļaunā principa, kas izsit no pierastās vides, tad visu mūžu varam nodzīvot mammas un tēta…

- …dzīvoklī.

- (Smejas.) Drošajā pasaulē. Ja pirmajā dzīves daļā cilvēks neattīsta savu ego, tad viņam nepastāv «nē» un otrajā dzīves daļā viņš nespēj veidot attiecības ar savu patieso būtību. Ja nav saiknes ar sevi, tas parādās ārēji kā neapmierinātība, depresija, bēgšana seriālu pasaulē, jo tur viss notiek. Cilvēks nevar, nespēj aktivizēt un izmantot savu potenciālu. Pasakās, ja varonis pats neiet pasaulē, tad viņu tur izdzen.

- Latvijā, šķiet, joprojām nav pieņemts bērnus ātri palaist dzīvē, izgrūst pasaulē.

- Tas nozīmē grūtības. Tā notiek, ja vecāki nav gatavi emocionāli atdalīties un laist bērnu pasaulē. Otra lieta, kas, man liekas, veido disonansi ar pasakām, kurās varonis cīnās, ir padomju laiki, kad tika mācīts - nevar nekur iet un cīnīties, ir jāsēž tur, kur esi piedzimis. Cilvēks nedrīkst meklēt savu es, savu būtību. Ja strādāji kādā kombinātā, tad turpini strādāt, turpini sēdēt vienā līmenī, vienā kastītē.

Pasaku varam uztvert burtiski. Problēmas var pārvarēt. Ja būsi labs pret citiem, citi būs labi pret tevi. Draugi palīdz. Bet ir pasakas, kurās draugi nenāk palīgā un varonis cīnās viens. Sižeti ir dažādi, bet bērnam var rādīt principus, ka pastāv arī iekšējā pasaule un tā ir nozīmīga. Ja zinu, ka esmu slinka, tad pasakas sižetā saskatu, ka pūķis ir mans slinkums, un caur pasaku varu cīnīties ar savu pūķi. Jā, ļaunā pamāte izdzen no mājas un ģimenes pasaulē, kur ir grūtības, bet nav citu variantu, jo palikt mājās nozīmē stagnāciju, neattīstīt savu iekšējo potenciālu.

- Ja bērns neprot izstāstīt, kā jūtas, tad viņš reflektē caur pasaku. Ja pieaugušais nespēj apzināties savas emocijas, vai arī viņš atbildi var meklēt pasakā?

- Man liekas būtiski, ka bērnam un pieaugušajam pasakas veicina pašpaļāvību, paļāvību un uzticēšanos pasaulei. Rada perspektīvas izjūtu. Ja pats netieku galā ar problēmu, tad kāds palīdzēs. Mums, pieaugušajiem, var pietrūkt izjūtas, ka pasaulei var uzticēties. Tā visu dzīvi var nodzīvot ar izjūtu, ka pasaule ir ļauna vieta, kur nevajag iet. Varam dusmoties uz ļauno pamāti, kas izdzen bērnu mežā. Ja bērns neaizies mežā, viņš visu mūžu var domāt, ka pasaule ir slikta vieta, lai gan mežā viņš var satikt gan sliktos, gan labos. Arī mežā vai izejot tam cauri var atrast savu vietu.

Pieaugušajiem ir spēcīgāka kognitīvā funkcija, mēs mēģinām domāt racionāli un dzīvot realitātē, bet tajā brīdī, kad domājam un interesējamies par sevi un meklējam veidu, kā to darīt, kāds izvelk grāmatu, atrod bērnības mīļāko pasaku un cenšas saprast, kas tobrīd bija lielākais izaicinājums un ko vajadzēja pārvarēt.

- Imanta Ziedoņa «Krāsainās pasakas» man nešķiet domātas bērniem. Tajās ir daudz filozofiskā, pieaugušais var izlobīt interesantas lietas. Mana meita saka - viņai šīs pasakas negāja pie sirds.

- Ziedonis nerakstīja pasaciņas bērniem. Tajās ir vēstījums, kas padomju laikā bija prasmīgi jānodod, vajadzīga prasme lasīt starp rindiņām. Ja tavai meita nav bijusi vajadzība lasīt starp rindiņām...

- Tiešām nav bijusi, viņa nav padomjlaika bērns.

- Tad teksts var šķist nesaprotams. Ja mēs, lasot starp rindiņām, zinām, par ko tas ir, tad tam ir cita jēga un cits vēstījums.

- Vai var pārfrāzējot teikt: pasaki, kādu pasaku tu lasi, un es pateikšu, kas esi?

- Varbūt ne tik tieši, bet tā ir. Ja izvēlamies vienu pasaku, kura uzrunā visvairāk, tas nozīmē, ka pasakā mana neapzinātā daļa saslēdzas kopā ar pasakas tēmu un varu meklēt, kāpēc tā notiek. Ja kādam rodas impulss pārlasīt pasaku, tad nevajag sev teikt: tas ir muļķīgi, ko nu ākstīšos. Jāseko impulsam. Ne velti zemapziņa to ir atsūtījusi.

Bērna attīstība notiek dabiski, cikliski virzās uz priekšu. Bet tā ir mūsu, pieaugušo, atbildība, vai mēģinām sevi saprast, analizēt, kāpēc gribas lasīt pasaku. Varu izlasīt un par to nedomāt. Varu mēģināt saprast sevi, savu dzīves pozīciju, kas esmu un ko varu iegūt vai kā pasaka var palīdzēt. Es teiktu, ka pasakas ir viena no spēlēm, nodarbēm, kas ļoti uzrunā mūsu iekšējo bērnu. Jo pieaugušā daļa ir aizņemta - darbs, pienākumi, atbildība, mērķi, bet iekšējo bērnu gribas pabarot, un to varam izdarīt ar pasaku. Tajā ir enerģija. Zinu vecākus, kuriem ir milzīga vēlme lasīt pasakas bērnam, kaut gan viņš par to neizrāda lielu interesi. Pieaugušajam tas ir kontakts ar iekšējo bērnu.

- Viņam jāmeklē sevī, kas notiek?

- Studiju laikā analizēju pasaku par zaldātu, kurš pārnāk mājās pēc 25 kara gadiem, un kā viņš dzīvo tālāk. Viens aspekts, kā uz to var skatīties - karš ir cilvēks krīzes situācijā. Kad tas beidzas, tad - kāds cilvēks no krīzes iznāk. Viņam nav spēka, viņš ir viens, 25 gadus bijis prom, nu realitāte ir citāda, un viņam jāmeklē jauns pamats, resursi, kā dzīvot. Jebkurš pieaugušais savā dzīvē sastopas ar krīzēm. Šī pasaka ir ļoti piemērota pieaugušajiem. Jā, krīze bija, beidzās, un kā dzīvot tālāk ar iegūto pieredzi un prasmēm, kā meklēt jaunus resursus, kā šo pieredzi integrēt?

- Vai var teikt, ka bērni, kuriem nav lasītas pasakas, ir apdalīti?

- Savā ziņā jā. Bērnam viss bijis jādara pašam, bez pamatīga vēsturiska atbalsta. Pasaka ir spēlēšanās, un bērns attīstās caur spēlēšanos - ar mantiņām vai iztēli. Pasakas ir iztēles spēle.

*

Inese Ruka

2004. gadā maģistra grāds klīniskajā psiholoģijā.

2014. gadā psihoterapeites izglītība Junga analītiskajā psiholoģijā un psihoterapijā.

Jau no 2001. gada strādāju biedrībā «Skalbes», kas ir vadošā nevalstiskā organizācija Latvijā, kas sniedz atbalstu iedzīvotājiem krīzes situācijās.

Mans moto: «Lai dzīvotu piepildītu, bagātīgu dzīvi, mums ir jābūt kontaktā ar savu iekšējo pasauli.» (K. G. Jungs)

Patīk citāts: «Ja jūs vēlaties, lai jūsu bērni ir inteliģenti, lasiet viņiem pasakas.» (Alberts Einšteins)