Mai­ja Dam­be Kol­lin­sa: Kā "strādā" astroloģija virtuvē?

As­tro­lo­ģe un rakst­nie­ce Mai­ja Dam­be Kol­lin­sa pirms dažiem gadiem at­grie­zās Lat­vi­jā no Ame­ri­kas Sa­vie­no­ta­jām Val­stīm, kur pavadījusi mūža lielāko daļu. Vi­ņas dzī­ve ir ie­dves­mo­jo­ša, arī ar sā­pī­ga­jiem lik­te­ņa pa­vēr­sie­niem. Latvijā Mai­ja Dam­be Kol­lin­sa pazīstama arī kā grāmatas «As­tro­lo­ģi­ja vir­tu­vē» autore.

- Jū­su uz­rak­stī­tā «As­tro­lo­ģi­ja vir­tu­vē» ir ne ti­kai skais­ta, bet arī iz­zi­no­ša grā­ma­ta. Ja ne­pro­ti ga­ta­vot, vis­maz uz­zi­ni par sa­viem ēša­nas pa­ra­du­miem, at­tie­cī­bām ar drau­giem un ģi­me­ni, pat par mī­las bū­ša­nām un ne­bū­ša­nām.

- Trīs­des­mit ga­dus pēc tam, kad Ame­ri­kā tu­rē­ju ro­kās ku­li­nā­ri­jas grā­ma­tu, pie­dzi­ma «As­tro­lo­ģi­ja vir­tu­vē». Es šai ku­li­nā­ri­jas grā­ma­tai bi­ju pie­ai­ci­nā­ta kā as­tro­lo­ģe, bet vai­rā­kas rei­zes ne­kas ne­sa­nā­ca ar pa­vā­riem. Viens biš­ķi ie­mī­lē­jās ma­nī. Kad tei­cu, ka man jau ir draugs, viņš sa­dus­mo­jās. Pa­tei­ca, ka pat re­cep­tes ne­drīk­stot iz­man­tot. Tad at­nā­cu uz iz­dev­nie­cī­bu «Mad­ris» un tei­cu - man viss sa­rak­stīts, bet nav pa­vā­ru un re­cep­šu. Pa­lū­dzu re­cep­tes Ēri­kam Drei­ban­tam, viņš tei­ca - jā. Ie­pa­zīs­ti­nā­ja ar Kas­pa­ru Jan­so­nu, Kas­pars - ar Gin­tu Aizu­pie­ti. Pie­ai­ci­nā­jām In­gu Cī­ru­li un Ed­ga­ru Bon­da­ru. Un ma­nas drau­dze­nes jaun­āko dē­lu no Ame­ri­kas - Džeim­su Ka­va­na­vu. Viņš ir pa­vārs.

- Ko jau­tā­jāt zvaig­znēm pirms trīs­des­mit ga­diem un ko vai­cā­jat ta­gad?

- Sā­ku­mā mē­ģi­nā­ju sa­prast, kas no­tiek ar tā­du cil­vē­ku kā es, kurš ne­dzī­vo sa­vā dzim­te­nē. Par to sā­ku in­te­re­sē­ties div­des­mit de­vi­ņu ga­du ve­cu­mā, kad jau div­des­mit ga­dus bi­ju no­dzī­vo­ju­si Ame­ri­kā. Va­rē­tu do­māt, ka es­mu tur pie­ra­du­si un aiz­mir­su­si sa­vu va­lo­di­ņu, bet lat­vie­tim tā ne­no­tiek. Es mē­ģi­nā­ju sa­prast, kā­pēc tā ne­no­ti­ka un kas ma­ni da­ra uni­kā­lu. Man Sau­le ir de­vī­ta­jā mā­jā, Urāns un Sa­turns tre­ša­jā mā­jā. Tas no­zī­mē, ka at­ra­dī­šos tā­lu no dzim­te­nes un būs ļo­ti sva­rī­gas ci­tas kul­tū­ras. Re­dzē­ju pro­blē­mas sa­vā mī­les­tī­bas dzī­vē. Bū­tu in­te­re­san­ti, kas man pa­vēr­tos Lat­vi­jā... Pirms vai­rā­kiem ga­diem bi­ju Vents­pi­lī uz lek­ci­ju, un Kon­stes kun­dze (Starp­tau­tis­kās rakst­nie­ku un tul­ko­tā­ju mā­jas di­rek­to­re An­dra Kon­ste - aut.) par ma­ni tei­ca: mēs ne­zi­nām, kā­das bū­tu bi­ju­šas vi­ņas ie­spē­jas Lat­vi­jā, var­būt Mai­ja bū­tu lie­la rakst­nie­ce. Ma­nu­prāt, ma­na pirm­ā mī­les­tī­ba bi­ja būt par sko­lo­tā­ju, darbs ar jaun­ie­šiem, un as­tro­lo­ģi­ja ir ot­rā. Kad Ame­ri­kā šķī­ros un pir­ku jaun­u le­dus­ska­pi, man uz­dā­vi­nā­ja brī­niš­ķī­gu ku­li­nā­ri­jas grā­ma­tu, ko es ne­kad ne­bū­tu pir­ku­si, jo tā mak­sā­ja piec­des­mit do­lā­rus. Sā­ku iz­mē­ģi­nāt vi­sā­das re­cep­tes. Vī­ra mam­ma un mā­sa do­mā­ja, ka es ne­ko ne­zi­nu, jo ne­bi­ju mā­cī­ju­sies ku­li­nā­ri­ju, bet vi­ņas - bi­ja. Kad šķī­ros, sa­pra­tu, ka man ta­ču va­ja­dzēs zi­nā­ša­nas ku­li­nā­ri­jā. Tā grā­ma­ta bi­ja tik brī­niš­ķī­ga, ka ie­in­te­re­sē­ja ma­ni. Ku­li­nā­ri­ja ir tre­šā mī­les­tī­ba. (Pēk­šņi pie­vēr­šas fo­to­grā­fam, kurš ie­kār­to stu­di­ju.) Jā­pap­ra­sa fo­to­grā­fa kun­gam, vai viņš sev tai­sa ēdie­nu? Jā? Vai dzī­vo­jat viens? Ak di­va­tā? Bet ga­ta­vo­jat pats? Kā­da zo­di­aka zī­mī­te jums bū­tu? Auns. Ahā, tad dro­ši vien ēdot stā­vat kā­jās, jo Auni­ņam jā­stei­dzas, nav daudz lai­ka. Auni­ņam nav tā vis­lie­lā­kā pa­cie­tī­ba. Man vien­mēr ir dū­mu de­tek­tors, jo aiz­mir­stu, ka ga­ta­vo­ju ēdie­nu.

- Vai vei­do­jat po­li­tis­kās prog­no­zes? Var­būt jūs vai­rāk in­te­re­sē sa­va dzī­ve, ne­vis no­ri­ses pa­sau­lē?

- Po­li­ti­ka sā­ku­mā ma­ni ne­in­te­re­sē­ja. Po­li­ti­ka in­te­re­sē­ja brā­li un tē­vu, vi­ņi par to vien­mēr ru­nā­ja, bet mam­ma šaus­mī­gi uz­trau­cās. Ne­gri­bē­ja ne­ko dzir­dēt. Es­mu daudz la­sī­ju­si un mā­cī­ju­sies, arī bu­dis­mu un me­di­tā­ci­jas uz­sā­ku šeit, Lat­vi­jā. Man ļo­ti sva­rīgs ir ga­rī­gums, bet ne­var ne­ska­tī­ties, kas no­tiek po­li­ti­kā, jo pār mū­su ple­cu el­po Pu­ti­na kungs. As­tro­lo­ģis­ki ap­ska­tos, kas no­tiek ma­nā Ame­ri­kā. Ir jā­pie­vērš uzmanī­ba tam, kas no­tiek.

- Jūs esat ļo­ti dzī­ves­prie­cī­ga un dar­bī­ga.

- Pal­dies! Vien­mēr gan tā ne­bi­ja. Brā­lis tei­ca, ka tad, kad es no­krā­so­ju blon­dus ma­tus - tas bi­ja div­des­mit ga­du ve­cu­mā -, ma­na oma uz­la­bo­jās. Jo man ir Mē­ness Vē­zī­tī un va­ru būt ļo­ti jū­tī­ga, un Marss Auni­ņā. Es par daudz pār­dzī­vo­ju.

Taču, kad bi­ju sep­tiņ­pa­dsmit ga­dus ve­ca, man šķi­ta, ka es­mu sa­ga­ta­vo­ju­sies aiziet, kad vien man va­jag. Na­ba­ga mam­mai, tē­vam un brā­lim pra­sī­ju - kas ir mans ie­mesls dzī­vot šai dzī­vē?

• Bet bailes?...

• Par bailēm... man no tum­sas ir bail. To es kā bērns iz­ju­tu, arī vē­lāk, kad Ame­ri­kā dzī­vo­ju sa­vā mā­jā, pa­ņē­mu di­vus ka­ķus, jo vi­ņi jūt, kas no­tiek. Bai­les ir pa­li­ku­šas no bēg­ļu lai­kiem. Es vi­su dzī­vi ne­li­ku tām vār­du - ka tās ir bai­les. Bēg­ļu gai­tās iz­ju­tu, ka ma­ni kāds pa­sar­gā, kaut arī man bi­ja bail. Tik un tā dzī­ve ir jā­dzī­vo un vi­su var mai­nīt uz kaut ko gai­šā­ku. Reiz stai­gā­ju pa Es­pla­nā­di, gai­dot vie­nu sa­vu drau­gu, un viņš man jau­tā­ja: ko tu do­mā­ji gai­dī­da­ma? Es do­mā­ju, ja šis bū­tu mans pē­dē­jais brī­dis uz pa­sau­les, cik brī­niš­ķī­gi te stai­gāt, nakts vi­dū ap Vec­rī­gu, ska­tī­ties uz skais­to, zi­lo, iz­gais­mo­to til­tu un gai­dīt sa­vu tu­vu drau­gu. Man ir mī­ļas drau­dze­nes dā­vi­nāts ro­žu­kro­nis, kaut ne­es­mu ka­toļ­ti­cī­ga, un es iz­jū­tu, ka man ir pa­rā­dīts - dievs ma­ni mīl. Stai­gā­jot pa Rī­gas ie­lām, es ga­rī­gi iz­jū­tu mam­mu un tē­vu. Bai­les man ir, bet ne­va­ru teikt, ka bai­dos no no­mir­ša­nas.

- Vai Lat­vi­jā esat ie­gu­vu­si to, ko gai­dī­jāt, pēc kā il­go­jā­ties?

- Jā. Bet tas ne­no­zī­mē, ka es sa­pro­tu lie­tas. Man jā­at­zīs­tas, ka sa­pro­tu ma­zāk ne­kā bi­ju ie­do­mā­ju­sies. Vieg­li nav. Ne­es­mu ne lat­vie­te, ne ame­ri­kā­nie­te, jo ne­va­ru aiz­mest piec­des­mit ga­dus, kad dzī­vo­ju ci­tur. Vē­lē­tos, kaut cil­vē­ki šeit vai­rāk viens ar ot­ru mē­ģi­nā­tu iz­ru­nā­ties. Bet šeit ir ie­spē­ja at­gūt to, kas man bi­ja at­ņemts. To sir­snī­bu, kas ir Lat­vi­jā, ne­var sa­prast ar prā­tu, es to iz­jū­tu. Es­mu īs­ta­jā vie­tā. Es­mu nā­ku­si šeit mā­cī­ties, jo to, kas trū­ka Ame­ri­kā, pie­pil­du Lat­vi­jā. Man šķiet, ka ir kāds ie­mesls, ko es vēl īs­ti ne­zi­nu, kā­pēc es­mu šeit. Tā­pēc ne­va­ru se­vi uz­ska­tīt par ve­cu, jo man jā­būt stip­rai, lai iz­da­rī­tu to, kas pa­re­dzēts.

MAI­JA DAM­BE KOL­LIN­SA

• Dzi­mu­si Rī­gā, kris­tī­ta Ik­šķi­lē;
• Ame­ri­kā dzī­vo­ja kopš 1949. ga­da de­cem­bra, bet bēg­ļu gai­tās ko­pā ar ģi­me­ni de­vās 1944. ga­dā - uz Vā­ci­ju;
• ba­ka­lau­ra grāds vēs­tu­rē, bi­ju­si an­gļu va­lo­das sko­lo­tā­ja audzēk­ņiem no ris­ka gru­pām;
• uz­rak­stī­ju­si un pār­tul­ko­ju­si di­vas grā­ma­tas «Svei­ka, Ame­ri­ka!» un «As­tro­lo­ģi­ja vir­tu­vē»;
• in­te­re­se par as­tro­lo­ģi­ju ra­du­sies 1969. ga­dā;
• Lat­vi­jā at­grie­zās 2013. ga­da no­vem­brī, bet pir­mo­reiz dzim­te­nē ie­ra­dās 1997. ga­dā.

Par sa­vu ģi­me­ni sa­ka: «Pa­piņš sko­lā bi­ja prin­ci­pal. Di­rek­tors. Tur viņš ie­pa­zi­nās ar sa­vu skol­nie­ci, ma­nu mam­mu, un vē­lāk, kad vi­ņa bi­ja bei­gu­si sko­lu, vi­ņi ie­mī­lē­jās. Mam­ma ir jel­gav­nie­ce, tēvs no Kur­ze­mes. Es sā­ku vei­dot cilts­ko­ku, gri­bu vi­siem sa­tai­sīt cilts­ko­kus.» Mam­mai pie­mi­ta spē­ja pa­re­dzēt. Arī Mai­ja redz vie­dus sap­ņus.

*

PADOMI VIR­TU­VĒ

Grā­ma­tā «As­tro­lo­ģi­ja vir­tu­vē» ap­ko­po­tas 165 re­cep­tes vi­sām ho­ro­sko­pa zī­mēm trim ēdienreizēm - bro­kas­tīm, pus­die­nām un va­ka­ri­ņām, rak­stu­ro­tas vi­su zo­di­aka zīm­ju pār­stāv­ju īpa­šī­bas un ēša­nas pa­ra­du­mi. «Mūs ie­spai­do ne ti­kai Sau­le, bet arī augošs Mē­ness, kas ak­ti­vi­zē emo­ci­jas un in­stin­ktus, un pie­vil­cī­bas pla­nē­ta Ve­ne­ra, kas ie­tek­mē dzī­ves vēr­tī­bas, no­sa­ka, kā­di ēdie­ni mums kat­ram garš­o, kā katrs no mums tos ga­ta­vo un kā cie­nā ci­tus,» rak­sta Mai­ja Dam­be Kol­lin­sa. Grā­ma­tas pie­li­ku­mā ir ap­rak­stī­tas Ve­ne­ras un Mē­ness zī­mes un ie­spē­ja kat­ram no­teikt, kur tās at­ra­du­šās cil­vē­ka dzim­ša­nas brī­dī.

«Lai kā­das ho­ro­sko­pa zī­mes pār­stā­vis jūs bū­tu, de­cem­brī tie­ši pirms Zie­mas­svēt­kiem iz­la­siet Strēl­nie­kam do­mā­tos pa­do­mus un eks­pe­ri­men­tē­jiet ar vi­ņa ie­cie­nī­ta­jām re­cep­tēm! Sa­vu­kārt Zie­mas­svēt­ku lai­kā un jaun­ā ga­da pir­ma­jā mē­ne­sī iz­mē­ģi­niet Me­žā­ža re­cep­tes. Va­sa­ras saul­grie­žos, ap Jā­ņu die­nu, pa­la­siet par Vē­zi un ie­prie­ci­niet se­vi ar vi­ņa re­cep­tēm! Ru­de­nī, kad sā­kas sko­las laiks, ga­ta­vo­jiet Jau­na­vas gau­mei at­bil­sto­šus ēdie­nus. Kat­rai zī­mei at­bil­sto­šais ēdiens ir sais­tīts ar at­bil­sto­šu ga­da­lai­ku,» ie­sa­ka as­tro­lo­ģe.

AUNS - mal­tī­ti pa­ras­ti bau­da no sa­vas mī­ļās skār­da krū­zes vai bļo­di­ņas. Lab­prāt iz­mē­ģi­na vi­su. Ie­spē­jams, ka Auns pir­mais mie­lo­jās ar zu­ti un no­gar­šo­ja su­ši - ie­ras­tās stei­gas dēļ ap­ēda zi­vi pirms tās pa­ga­ta­vo­ša­nas.

VĒR­SIS - lab­prāt bau­da tē­ju un vī­nu. Vir­tu­vē vi­ņa dzī­vei ir gal­ve­nā lo­ma. Vī­rie­tim ir lie­la ie­spē­ja kļūt par šef­pa­vā­ru.

DVĪ­ŅI - pa­tīk just, kā pul­sē dzī­ve. Vien­lai­kus spēj ga­ta­vot mal­tī­ti, ar vie­nu aci ie­ska­tī­ties grā­ma­tā, lai uz­zi­nā­tu, kā bei­dzas ro­māns, ru­nāt pa mo­bi­lo tele­fo­nu un vēl arī ska­tī­ties tele­vi­zo­ru. Vi­ņi pat la­sa grā­ma­tu vir­tu­vē. Vi­ņu bū­tī­bai at­bilst Sau­les dzel­te­nā krā­sa.

VĒ­ZIS - lab­prāt uz­tu­ras mā­jās un saim­nie­ko vir­tu­vē. Ēdie­nu vis­pirms bau­da ar acīm, gā­dā, lai bū­tu pilns le­dus­ska­pis. Ko­pī­ga mal­tī­te, pēc vi­ņa do­mām, ir svē­tīgs ri­tu­āls.

LAU­VA - no rī­tiem ir možs un at­pū­ties. Auna ie­tek­mē lab­prāt bau­da ka­fi­ju un sar­kan­vī­nu, bet Dvī­ņu ie­tek­mē - bal­tvī­nu. Vi­ņam pa­tīk būt la­bā ga­ra­stā­vok­lī, tā­pēc pirms pus­die­nām se­vi pa­lu­ti­na ar ka­fi­jas vai tē­jas pau­zi.

JAU­NA­VA - ie­tei­ca­mas tē­jas, īpa­ši zā­ļu tē­jas. Var iz­iet par­kā un tur ap­ēst sa­vas līdz­pa­ņem­tās pus­die­nas, pie rei­zes at­pū­šo­ties. Garš­o kar­tu­pe­ļi un ga­ļa, bet vi­ņa spēj no­vēr­tēt arī augst­āka la­bu­ma vī­nus un iz­smal­ci­nā­tus sal­dos ēdie­nus.

SVA­RI - pa­ši uz­klās ga­lu, no­liks li­nu sal­ve­ti, ie­lies sev vī­nu, ie­slēgs mū­zi­ku, tad uz­vilks mā­jas čī­bas un ju­tī­sies kā dievs. Čak­lā­kie bro­kas­tu gal­du šad tad uz­klāj jau ie­priek­šē­jā va­ka­rā.

SKOR­PI­ONS - vis­la­bā­kais lī­dzek­lis, kā aiz­dzīt mie­gu, ir kār­di­no­ša bro­kas­tu smar­ža - ka­fi­ja, cepts šķiņ­ķis ar olām vai grauz­dē­ta fran­ču mai­ze.

STRĒL­NIEKS - pa­tīk gan kla­sis­ka, gan ne­pa­ras­ta ēdien­kar­te - no vi­sa viņš no­gar­šos pa ga­ba­li­ņam, prie­cā­jo­ties gan par uguns­ku­rā cep­tu brie­ža ga­ļu, gan par pel­nos cep­tiem kar­tu­pe­ļiem.

ME­ŽĀ­ZIS - ne­pa­tīk ag­ri cel­ties, pa­mo­dies snie­dzas pēc ūdens mal­ka, apel­sī­nu su­las vai ka­fi­jas. Olas tiks vā­rī­tas pre­cī­zi piec­as mi­nū­tes, tos­ter­mai­zes būs per­fek­ti glī­tas un zel­tai­nas.

ŪDENS­VĪRS - mal­tī­šu ga­ta­vo­ša­na ir kā me­di­tē­ša­nas veids. Vir­tu­vē viņš ie­vieš pa­vār­māk­slas jau­ni­nā­ju­mus un meis­tar­sti­ķus, dar­bo­da­mies kā Tra­kais Pro­fe­sors - meis­ta­rī­gi ga­ta­vo dī­vai­nus ēdie­nus.

ZI­VIS - pirms bro­kas­tīm ie­mal­ko kā­du ta­si tē­jas vai ka­fi­jas, lai pil­nī­bā pa­mos­tos. Vi­ņām ie­tei­cams ie­sa­la dzē­riens, kas ba­gāts ar vi­ta­mī­niem vai pro­te­īniem. Zi­vīm jā­rū­pē­jas par ve­se­lī­gu uz­tu­ru.