REIKI. Dzīvības enerģija

Dažādu pārbaudījumu pilnajā dzīves ceļā katrs mek­lē sa­vu at­bal­sta nū­ju. Vie­na no tām var būt rei­ki – ja­pā­ņu da­bis­kā ār­stē­ša­nas me­to­de. Jau pa­šā vār­dā ir ie­tver­ta no­rā­de: «rei» ja­pā­ņu va­lo­dā no­zī­mē dzī­vī­bu, svē­tī­bu, bet «ki» – ener­ģi­ju. Tā­tad – dzī­vī­bas ener­ģi­ja.

Tā pa­lī­dzē­ju­si arī rei­ki sko­lo­tā­jam Mi­hai­lam Mo­šen­ko­vam būt tam, kas viņš ir, un pa­lī­dzēt arī ci­tiem at­rast se­vi.

Mi­hails Mo­šen­kovs nā­cis pa­sau­lē Lu­dzas pus­ē, vie­tā ar zī­mī­gu no­sau­ku­mu Rei­ki (ie­spē­jams, ka lat­vie­šu li­te­rā­ra­jā va­lo­dā tas no­zī­mē­tu «dar­ba­rī­ki»). Tas iz­rā­dī­sies kā rā­dī­tājs ce­ļam, pie ku­ra gan viņš no­nāks pēc ga­diem četr­des­mit. Tad vi­ņa gai­tas krus­to­sies ar sla­ve­no as­tro­lo­gu Ser­ge­ju Vron­ski, un tas ie­zī­mēs pār­mai­ņas vi­ņa dzī­vē. Būs mek­lē­ju­mi un ga­lu ga­lā arī at­ra­du­mi. Un vis­lie­lā­kais no tiem - rei­ki mā­cī­ba.

Zī­mī­gas tik­ša­nās

Tik­ša­nās ar as­tro­lo­gu Mi­hai­lam Mo­šen­ko­vam no­ti­ku­si sma­gā dzī­ves pe­ri­odā. «Kāds no ma­niem pa­zi­ņām ie­pa­zīs­ti­nā­ja ar sla­ve­no as­tro­lo­gu, vai­cā­jot, vai viņš ne­var kā ne­būt pa­lī­dzēt man ar pa­do­mu. Sā­ku­mā Vron­skis at­ru­nā­jās, ka esot ļo­ti no­gu­ris, jo ir daudz dar­ba. Ta­ču tad viņš uz ma­ni pa­rau­dzī­jās cie­šāk, il­gā­ku lai­ku ska­tī­jās man acīs un pēc tam pa­ņē­ma ro­ku. Ap­kār­tē­jie, kas sa­ru­nā­jās, pat pie­klu­sa un arī sā­ka ska­tī­ties uz mums. Tā mēs kā­du brī­di stā­vē­jām, viens uz ot­ru ska­tī­da­mies. Tad pēk­šņi Vron­skim sā­ka asa­ras plūst, viņš ap­ņē­ma ma­ni un tei­ca: dēls, es ta­vā la­bā vi­su iz­da­rī­šu. Lū­dza, lai es ie­do­du sa­vus dzim­ša­nas da­tus,» at­ce­ras rei­ki meis­tars. As­tro­logs esot trīs dien­nak­tis strā­dā­jis pie vi­ņa ho­ro­sko­pa un, kad pie­zva­nī­jis, tei­cis, ka vi­su iz­pē­tī­jis un re­dzot, ka viss bū­šot la­bi. Sa­vu īpa­šo at­tiek­smi pret Mi­hai­lu skaid­ro­jis ar to, ka sa­re­dzot vai­rāk ne­kā ci­ti. Tas, ko viņš sa­ska­tī­jis, tad arī li­cis pa­lī­dzēt. Vē­lāk iz­rā­dī­jies, ka abi dzī­vo te­ju kai­mi­ņu mā­jās, un ar lai­ku vi­ņiem iz­vei­do­ju­šās sir­snī­gā­kas at­tie­cī­bas.

Tik­pat zī­mī­ga bi­ju­si tik­ša­nās ar pa­zīs­ta­mo as­tro­lo­gu Alek­san­dru So­ko­lo­vu, kas no­ti­ku­si vai­rā­kus ga­dus pēc ie­pa­zī­ša­nās ar Vron­ski. Tā vēl­reiz ap­lie­ci­nā­ju­si, cik no­piet­na un lo­ģis­ka ir as­tro­lo­ģi­ja. Kad So­ko­lovs pra­sī­jis dzim­ša­nas da­tus, Mi­hails ne­kā­di ne­va­rē­jis pre­cī­zi at­ce­rē­ties sa­vu pa­sau­lē nāk­ša­nas brī­di, arī ie­priek­šē­jais Vron­ska sa­stā­dī­tais ho­ro­skops kaut kur bi­jis no­klī­dis, tā­pēc spē­jis ti­kai ap­tu­ve­ni no­saukt lai­ku. Brī­nu­mai­nā­kais, ka abi as­tro­lo­gi ne­at­ka­rī­gi viens no ot­ra no­nā­ku­ši pie vie­nā­da ci­pa­ra. Tā­pat pre­cī­zi no­sau­cis vi­sus Mi­hai­la dzī­vē bū­tis­kā­kos da­tu­mus. Vi­su to ņe­mot vē­rā, ļo­ti cie­not šo zi­nāt­nes no­za­ri, tā­pēc bie­ži vien aici­not nākt uz sa­vu va­dī­to cen­tru un la­sīt lek­ci­jas. Kā­pēc pats nav iz­vē­lē­jies šo ce­ļu? Augst­as rau­dzes as­tro­lo­gus uz­ska­tot par ģē­ni­jiem, bet pats tāds no­teik­ti ne­esot. Ma­te­mā­tis­kās lie­tas no­teik­ti ne­esot vi­ņa sti­hi­ja. Vai­rāk pie­mī­tot tē­lai­nā do­mā­ša­na... Lai nu kā bū­tu, mek­lē­ju­mi ga­lu ga­lā no­ve­du­ši pie rei­ki. Va­rot pat teikt, ka rei­ki iz­vē­lē­ju­sies vi­ņu, jo tās nav ti­kai zi­nā­ša­nas, bet dzī­vā ener­ģi­ja. Ie­spē­jams, ka tas no­ti­cis tā­pēc, ka jau kopš bēr­nī­bas re­zo­nē­jis ar to.

Iz­vē­les krustcelēs

Ta­ču va­ja­dzē­ja pa­iet ga­du des­mi­tiem, lai 39 ga­du ve­cu­mā no­nāk­tu pie krust­ce­lēm. Vi­sas zī­mes rā­dī­ju­šas, ka dzī­ve kar­di­nā­li jā­mai­na, lie­kot ak­cen­tus ne­vis uz ma­te­ri­ālo (to­brīd bi­jis uz­ņē­mējs), bet ga­rī­go pa­sau­li. «Viss no­ti­ka tā maz­liet mis­tis­ki - brī­žos, kad, šķiet, esi strup­ce­ļā - pēk­šņi pa­rā­dās gais­ma tu­ne­ļa ga­lā. Ga­lu ga­lā tas ne­būt ne­iz­vēr­tās mo­ko­ši, un šķēr­šļi cits pēc ci­ta no­zu­da. Tie bi­ja svēt­ki!» teic Mi­hails. Pa­lē­nām no­nā­cis pie tā, ka gad­sim­tu mi­jā biz­ne­sam un ie­priek­šē­jam dzī­ves­vei­dam pa­tei­cis ar­die­vas. It kā ta­ču va­ja­dzē­jis būt pie­sar­dzī­gam - nav bi­jis ne ci­ta dar­ba, ne jum­ta virs gal­vas, ne ie­krā­ju­mu. Ne­kā ne­bi­ja, bet bi­ja pār­lie­cī­ba, kas jā­da­ra.

«Tā bi­ja iek­šē­jā ne­pie­cie­ša­mī­ba. Līdz tam ir jā­no­nāk, ne­var tā vien­kār­ši - hops, un pēk­šņi pār­tapt. Tad arī iz­vei­do­ju rei­ki «Gais­mas sko­lu», sā­ku strā­dāt kā ma­sie­ris, psiho­te­ra­peits un rei­ki sko­lo­tājs. Tas lai­kam bi­ja tik pa­rei­zi iz­vē­lēts so­lis, ka, lai gan at­gā­di­nā­ja lē­cie­nu no krau­jas, pa­tie­sī­bā aiz­ve­da pa­rei­zā vir­zie­nā. Ti­kai vē­lāk, kad rū­pī­gāk pa­pē­tī­ju as­tro­lo­ģis­kās kar­tes, iz­rā­dī­jās - bi­ja īs­tais brī­dis to da­rīt,» maz­liet do­mī­gi teic Mi­hails.

Ja tā ne­bū­tu rī­ko­jies? Vis­ti­ca­māk, vi­ņa dzī­ves ceļš jau bū­tu ap­rā­vies. Dzī­ves pie­re­dze, sma­gie pār­bau­dī­ju­mi, te­ju nā­ve (pār­dzī­vo­jis klī­nis­ko nā­vi) - tas viss iz­rā­dī­jies arī ie­gu­vums, jo nu va­rot sa­viem pa­cien­tiem un skol­nie­kiem pa­lī­dzēt grū­tos brī­žos - zi­not, kā tas ir. Zi­nā­ša­nas krā­jot, stu­dē­jis arī da­žā­das re­li­ģis­kās sis­tē­mas un ga­rī­gās mā­cī­bas, un arī tas de­vis sa­vu ar­ta­vu dzī­ves ap­jē­gā un cil­vē­ku ie­pa­zī­ša­nā. Ne­va­rot ap­gal­vot, ka da­rī­jis to ti­kai kai­las in­te­re­ses dēļ, bet tā no­ti­cis. «Es ne­ko ne­mek­lē­ju. Tas viss pie ma­nis at­nāk, vien­kār­ši - jā­ie­laiž at­nā­cējs pa dur­vīm, iz­lem­jot - iet vi­ņam līdz­i vai ne,» at­zīst Mi­hails. Sā­kot­nē­ji bi­jis vai­rāk sais­tīts ar pa­reiz­ti­cī­go baz­nī­cu, ta­ču ar lai­ku šī saik­ne pār­trū­ku­si.

«Rei­ki pa­lī­dzē­ja ap­jaust ra­dī­tā­ja klāt­esa­mī­bu vi­sā, ko da­rām. Un viens no ma­niem uz­de­vu­miem ir mu­di­nāt cil­vē­kus sa­prast, ka Dievs ir lab­vē­līgs vi­siem un die­viš­ķi spē­ki iz­pau­žas it vi­sur.» Tie sa­vu iz­paus­mi ro­dot vi­sās mā­cī­bās - arī as­tro­lo­ģi­jā ir šis die­viš­ķais plāns. Tas viss dar­bo­jas ne­at­ka­rī­gi no tā, ko cil­vēks par to do­mā, kāds ir vi­ņa no­ska­ņo­jums. Tic viņš tam vai nē. Vien­al­ga, kas arī cil­vēks bū­tu - lat­vie­tis, in­die­tis, ja­pā­nis - pa­sau­li ta­ču re­dzot vie­nā­di - tās pa­šas zvaig­znes, sau­li, de­be­sis, zem­i. «Rei­ki ļā­va man at­klāt ener­ģi­ju pa­sau­li un ie­mā­cīt ci­tus kon­tak­tē­ties ar tām. Tā ir dro­ša sis­tē­ma, kas ne­kai­tē ne­vie­nam, bet pa­līdz rast mī­les­tī­bu un līdz­sva­ru. Cil­vē­cis­kā ap­zi­ņa ir ha­otis­ka - tā var gan graut, gan ra­dīt. Cik har­mo­nis­ka ir mū­su pa­sau­le, bet mēs ne­re­ti muļ­ķī­bas, nai­da un ne­ap­do­mī­bas ie­spai­dā grau­jam vie­tu, ku­rā dzī­vo­jam!»

Lik­te­nis un pār­mai­ņas

Vai va­ram ko mai­nīt sa­vā dzī­ves ce­ļā? Mi­hails pie­tu­ras pie kon­cep­ci­jas, ka pa­ma­tā lik­te­nis ir ie­rak­stīts zvaig­znēs. Ta­ču, ap­zi­no­ties sa­vus plu­sus un mī­nu­sus, cil­vēks var kar­di­nā­li mai­nīt mū­ža plū­du­mu.

Vis­bie­žāk «Gais­mas sko­lā» ie­ro­das tie, kas no­nā­ku­ši krī­zes si­tu­āci­jā un mek­lē iz­eju no tās. Lūk, di­vi stās­ti. Viens: no vē­ža mirst mazs bērns. Otrs: auto­avā­ri­jā iet bo­jā dēls un ve­dek­la. Tas lai­kam ir lik­te­ņa sods, spriež abas mā­tes. Šī iek­šē­jā no­lem­tī­ba - ka ne­ko ne­va­ru da­rīt. «Es no­teik­ti es­mu pret šā­du no­stā­ju, kad cil­vēks uz­tver kon­krē­to dzī­ves pos­mu kā tī­ģe­ra krā­ti­ņu. Sak’, tū­līt nāks zvērs, ko­dīs, un ļo­ti sā­pēs. Jā, pro­tams, šie pa­vēr­sie­ni un no­ti­ku­mi, kad kāds iet bo­jā, ir ne­lo­ģis­ki un ne­sa­pro­ta­mi. Arī es ne­es­mu ra­dis at­bil­di, kā­pēc tā no­tiek. Tā vien­kār­ši no­tiek. Lo­ģis­ku iz­skaid­ro­ju­mu tam nav - it īpa­ši, ja mirst mazs bērns, kurš ta­ču nav iz­da­rī­jis ne­ko tā­du, kas va­rē­tu no­vest pie šā­da iz­nā­ku­ma. Ie­priek­šē­jās dzī­ves? Tas ir jau­tā­jums, uz ku­ru grū­ti at­bil­dēt. Pie­ņe­mu, ka tās ir un tās ie­tek­mē mū­su ce­ļu, ta­ču - kā­pēc tie­ši ša­jā dzī­vē tā no­tiek, ne­va­ru at­bil­dēt. Jo - vai var ie­do­mā­ties, kā die­viš­ķā bū­tī­ba var ļaut mirt bēr­nam? Tā­pēc es vien­kār­ši to pie­ņe­mu un ne­cen­šos no­so­dīt,» at­zīst Mi­hails. Pa­gāt­ni mēs ne­va­ram ie­tek­mēt, ti­kai nā­kot­ni, tā­pēc grem­zties un pre­pa­rēt - kurš vai­nīgs un ko va­rē­ja mai­nīt - ne­va­ja­dzē­tu. Arī Mi­hai­la ģi­me­nē - brā­lis un mā­sa no­mi­ra, ne­sa­snie­gu­ši ga­da ve­cu­mu. No­mi­ru­ši me­di­ķu no­lai­dī­bas dēļ. Tā­pēc, kad aize­jot uz ka­piem vai ska­to­ties vi­ņu fo­to­grā­fi­jas al­bu­mā, sev sa­kot - tā vien­kār­ši no­ti­ka. Ja ru­nā­jot par tik sa­rež­ģī­tiem jau­tā­ju­miem kā dzī­vī­ba un nā­ve, tad pie­tu­ro­ties pie pār­lie­cī­bas: bla­kus drū­mam, iz­dan­gā­tam ce­ļam ved arī gai­ša ta­ka. Lūk, as­tro­lo­ģi­jas un rei­ki uz­de­vums tad arī esot ap­skaid­rot cil­vē­ka ap­zi­ņu, ļaut la­bāk iz­prast pa­šam se­vi - sa­vas kļū­das un re­sur­sus. Ja to iz­do­das iz­da­rīt, tad at­ve­ras acis un per­so­na dzī­vo ap­zi­nā­ti, ne­vis peld kā sap­nī. Ne­var, pro­tams, vie­nā acu­mir­klī pār­dzimt un kļūt līdz­sva­rots. Ta­ču pa­kā­pe­nis­ki to var sa­sniegt.

Krī­ze un ga­rī­gie mek­lē­ju­mi

Diem­žēl vai­rā­kums sāk mek­lēt ci­tu ce­ļu ti­kai tad, kad vi­ņu dzī­vē ir no­ti­ku­ši kā­di sa­tri­ci­nā­ju­mi. Tie, kas mīt lab­klā­jī­bā un kam ir ga­na augsts so­ci­ālais sta­tuss, re­ti no­stā­jas uz ga­rī­gas iz­aug­smes ta­kas. Pa­ras­ti vi­ņi se­vi ne­vē­las mai­nīt - drī­zāk ci­tus. Pie jaun­ām zi­nā­ša­nām no­nāk lie­lā­ko­ties ziņ­kā­rī­bas dzī­ti. Tā vi­ņi skrie­not pa pa­sau­li - bi­ju­ši gan šur, gan tur, ti­kai tā­pēc, ka tā šķiet in­te­re­san­ti, ta­ču pa­ši pie se­vis ce­ļu ne­rod. «Gais­mas sko­lu» ir iz­gā­ju­ši daudz ļau­žu, un ne­re­ti te ie­ro­do­ties arī tie, ko sa­bied­rī­ba jau no­rak­stī­ju­si - de­gra­dē­ju­šies, ļā­vu­šies kai­tī­giem ie­ra­du­miem, ag­re­sī­vi un dus­mī­gi. Vi­ņu uz­ska­ti par se­vi un ci­tiem esot tā ie­kap­su­lē­ju­šies, ka, šķiet, mai­nīt tos ne­būs ie­spē­jams. To­mēr, at­nā­kot pat ar šā­du ba­gā­žu, ja cil­vēks kaut ne­daudz at­stā­jis va­ļā vēd­lo­dzi­ņu svai­gam gai­sam un vē­las ko mai­nīt, tad tas no­tiks. Ja šīs vēl­mes ne­būs, pa­liks tur­pat, kur ir, vai grims vēl dzi­ļāk.

Ļo­ti prie­cē­jot tā­di cil­vē­ki, kas vi­sas dzī­ves ga­ru­mā spē­ju­ši sa­gla­bāt tī­ru bēr­na dvē­se­li par spī­ti vi­siem pār­bau­dī­ju­miem.

Esot jau gan at­zi­ņa, ka mums nā­kas sa­stapt tos, ko esam pel­nī­ju­ši vai, pār­fra­zē­jot tei­cie­nu - kā me­žā sauc, tā at­sau­cas. Pē­dē­jā lai­kā tie­šām ar­vien ma­zāk sa­sto­po­ties ar ne­gā­ci­ju pār­ņem­ta­jiem. Rei­ki kā dzied­nie­cī­bas sis­tē­mai ir arī ir šis li­kums par pie­sais­ti. Līdz­īgais pie­vel­kas - vai nu tas bū­tu ne­ga­tī­vais, vai po­zi­tī­vais. Bet ir arī past­āvī­bas li­kums. Ja tavs no­ska­ņo­jums ne­pār­trauk­ti lē­kā: ja, no vie­nas pus­es, sa­pro­ti, ka ne­va­jag sa­trauk­ties, ne­va­jag kri­ti­zēt ci­tus, vai vēl la­bāk - va­jag mī­lēt pa­sau­li, un cen­ties to ie­vē­rot stun­du, di­vas, trīs, bet tad pēk­šņi iz­ej no rām­jiem un sāc uz kā­du dus­mo­ties un pa­celt bal­si, tad, pro­tams, bu­me­rangs no­teik­ti nāks at­pa­kaļ.

Po­zi­tī­vā vai ne­ga­tī­vā sā­kot­ne

Mi­hails no­dar­bo­jas arī ar dzim­tas jau­tā­ju­miem. Pie­re­dze rā­da, ka jaun­dzi­mu­ša­jam man­to­ju­mā no­teik­ti nāks tas pūrs, ko ta­jā ie­lo­cī­ju­ši priekš­te­či. Ja ra­du sai­mē ir bi­jis vai­rāk po­zi­tī­vi ten­dē­tu sen­ču, tad arī per­so­nī­bas ie­vir­ze būs tā­da, ja - ne­ga­tī­vi, tad tas ļo­ti at­bal­so­sies arī bēr­nā: vi­ņam būs sa­rež­ģī­ti at­rast har­mo­nis­ku at­tīs­tī­bas ce­ļu un sa­rež­ģī­ti vai­rot la­bo. Tā­diem cil­vē­kiem ļo­ti ne­pie­cie­ša­ma pa­lī­dzī­ba un at­balsts.

Tad, ja viņš it kā būs ti­cīgs, tas šo cil­vē­ku iek­šē­ji ne­skars. Baz­nī­cā var­būt būs pa­ze­mīgs un pū­kains, ta­ču, iz­ejot no tās, at­kal at­gūs sa­vu īs­to se­ju, kas tā­la no ga­rī­gu­ma. Sirds un dvē­se­le at­ve­ras ļo­ti grū­ti, lai kā­dus ri­tu­ālus un kā­das lūg­ša­nas skai­tī­tu. Dau­dzi ne­maz ne­spēj dzī­vot, ne­vēr­tē­jot - kā sko­lā, lie­kot at­zī­mes par to vai šo.

«Ja tā tur­pi­nā­si dzī­vot, ne­kad ne­bū­si ap­mie­ri­nāts, jo vi­su lai­ku te­vi no līdz­sva­ra iz­si­tīs ci­tu rī­cī­ba un iz­tei­ku­mi, ne­pa­re­dzē­ti no­ti­ku­mi. Tad vi­su lai­ku sa­stap­si tos, kas te­vi ne­mīl, ne­cie­na un ne­no­vēr­tē. Va­jag se­vī iz­vei­dot to mie­ra os­tu, ku­rā rast mie­ru un mī­les­tī­bu pret se­vi. Ja tā no­tiks, tad ār­pa­sau­le te­vi ne­tra­ci­nās, lai kā­das aukas tur plo­sī­tos. Tu pa­lik­si tāds, kāds esi, un te­vi sa­lauzt ne­va­rēs,» teic meis­tars. Iek­šē­jās po­zi­tī­vās iz­mai­ņas no­teik­ti ie­tek­mēs ār­ējo pa­sau­li, jo dzī­vā ener­ģi­ja ne­kur ne­zūd, tā dar­bo­jas.

«Ja pa­lik­si pie ve­cā do­mā­ša­nas sti­la, vi­su lai­ku būs jā­zū­dās, cik ne­tais­na, ci­nis­ka un ļau­na ir šī pa­sau­le un kā ta­jā jā­cieš. Bet jā­mē­ģi­na mai­nīt se­vi, ne­cen­šo­ties mai­nīt ne­ko ci­tu. Sa­gla­bāt mie­ru se­vī, tā­dē­jā­di būt pa­sar­gā­tam pret šo skar­bo pa­sau­li - tas ir sva­rī­gā­kais. Un rei­ki var pa­lī­dzēt to stip­ri­nāt, ie­mā­co­ties uz­pil­dī­ties ar tī­ro ener­ģi­ju, at­brī­vo­jo­ties no iek­šē­jiem sa­strē­gu­miem, klie­dē­jot ha­osu un uz­la­bo­jot arī fi­zis­ko lab­sa­jū­tu. Rei­ki snieg­tā enerģija ir kā svaigs ūdens malks. Un to tu va­ri gūt jeb­ku­rā dzī­ves mir­klī un vie­tā - ap­gūs­tot šo teh­ni­ku, var sa­ņemt šo at­bal­stu, ne­būt ne­ejot nez kā­dos dzi­ļu­mos,» no­rā­da Mi­hails. Viņš esot kon­ser­va­tīvs cil­vēks un jau sen bū­tu pa­me­tis rei­ki, ja ne­bū­tu pār­lie­ci­nā­jies par tās po­zi­tī­vo ie­dar­bī­bu. Tie­sa, tās at­za­ri gan šo­brīd ir stip­ri aiz­gā­ju­ši no sa­viem pirm­sā­ku­miem un mā­cot mis­tis­kus, ša­ma­nis­kus uz­ska­tus. Bet viņš pie­tu­ro­ties pie tra­di­ci­onā­lās sis­tē­mas - tās, ku­ra, starp ci­tu, tiek iz­man­to­ta arī tra­di­ci­onā­la­jā me­di­cī­nā, pie­mē­ram, ASV klī­ni­kās.

*