AKUPUNKTŪRA. Adatu terapija: 1000 punktu organismā, kas atjauno veselību

Viena no senākajām ārstniecības metodēm ir adatu terapija, un to joprojām praktizē visā pasaulē, tajā skaitā arī Latvijā. Cilvēka organismā eksistē vairāk nekā 1000 punktu, kas saistīti ar iekšējiem orgāniem, un zi­no­ša me­di­ķa ro­kās ada­tas var kļūt par la­bu pa­lī­gu dau­dzu sli­mī­bu un at­ka­rī­bu ār­stē­ša­nā.

«Aku­pun­ktū­ra dar­bo­jas sa­ska­ņo­jo­ši - glu­ži kā mū­zi­kā, kad ska­ņas vei­do vie­nu skais­tu me­lo­di­ju,» - tā šo ār­stē­ša­nas vei­du po­ētis­ki rak­stu­ro Lat­vi­jas Ho­lis­tis­kās me­di­cī­nas un na­tu­ro­pā­ti­jas aso­ci­āci­jas pre­zi­dents, pro­fe­sors Ni­ko­lajs Ni­ko­la­jevs.

70. ga­du vi­dū, kad viņš sā­ka dar­bo­ties ša­jā jo­mā, aku­pun­ktū­ra dau­dziem sais­tī­jās ar ada­tai­niem dē­ļiem, uz ku­riem guļ fa­ķī­ri, lai pie­rā­dī­tu, ka gars spēj uz­va­rēt mie­su. Pa šiem ga­du des­mi­tiem mai­nī­jies gan sa­bied­rī­bas, gan pa­ša pro­fe­so­ra ska­tī­ju­ms uz šo kom­pli­cē­to cil­vē­ka ga­ra un mie­sas ār­stē­ša­nas vei­du.

Ne­no­piet­nā re­flek­so­te­ra­pi­ja

«Sā­kot­nē­ji šīs jo­mas ofi­ci­ālais no­sau­kums Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bā bi­ja re­flek­so­te­ra­pi­ja. Tā to­laik ti­ka uz­ska­tī­ta par ko līdz­īgu bi­ome­hā­ni­kai, kur no vie­nas pus­es ir bi­olo­ģis­kā jo­ma - me­di­cī­na, no ot­ras - mo­der­nas teh­no­lo­ģi­jas, ku­ras iz­man­to­ja, lie­to­jot aku­pun­ktū­ras sis­tē­mu. Ta­gad, pro­tams, sa­pro­ti, ka tas bi­ja pā­rāk pri­mi­tīvs uz­stā­dī­jums un at­šķi­rī­ba starp fizio­te­ra­pi­ju un aku­pun­ktū­ru ir kā die­na pret nak­ti,» at­zīst pro­fe­sors. Kā pats no­kļu­vis uz šīs ta­kas? Rī­gas Me­di­cī­nas in­sti­tūts bi­jis pir­mais, kas sep­tiņ­des­mi­to ga­du vi­dū šīs lie­tas sā­cis kus­ti­nāt. Ni­ko­lajs Ni­ko­la­jevs, kas tik­ko bi­ja ar iz­ci­lī­bu bei­dzis augst­sko­lu, to­brīd «ga­dī­jies pa ro­kai». It kā jau ne­jau­šī­ba, bet pa­tie­sī­bā li­kum­sa­ka­rī­ga ķē­de, jo «tā lie­ta bi­ja no­brie­du­si». Ofi­ci­oza at­tiek­sme sā­kot­nē­ji bi­ju­si ga­na ie­cie­tī­ga, iz­tu­ro­ties pret jaun­o me­to­di kā pret kaut ko ne­no­piet­nu: sak’, kaut kas dar­bo­jas fi­zi­kā­lās me­di­cī­nas lī­me­nī pēc prin­ci­pa - kā­dus pun­ktus or­ga­nis­mā past­imu­lē­jot, sā­pes pār­iet.

Laiks ir gā­jis, un arī sa­bied­rī­bas un me­di­cī­nas ska­tī­jums uz šo tūk­sto­šiem ga­du ve­co ār­stē­ša­nas vei­du ir mai­nī­jies. Arī pro­fe­sors ap­lie­ci­na, ka viss ir kriet­ni kom­pli­cē­tāk: «Man jau arī sā­kot­nē­ji šķi­ta, ka viss ir vien­kār­ši - nu ti­kai jā­pa­pē­ta, kas uz ku­ru pun­ktu at­sau­cas. To vi­su arī iz­klās­tī­ju pir­ma­jā di­ser­tā­ci­jā. Ta­ču pir­mī­tē­jais vieg­lums diez­gan ātr­i pār­gā­ja, jo ta­jā pa­rā­dī­jās kriet­nas plai­sas. Tas ir līdz­īgi kā ar va­lo­dām, ku­ras pa­ma­ta lī­me­nī ātr­i vien var ap­gūt, bet, ejot dzi­ļu­mā, prog­ress top ar­vien lē­nāks, un pil­nī­bā ie­mā­cī­ties tās ir ļo­ti grū­ti. Arī ša­jā jo­mā var sa­sniegt zi­nā­mu lī­me­ni, kad jū­ties brī­vi un va­ri at­bil­dēt uz jeb­ku­ru jau­tā­ju­mu, ko pa­cients tev uz­dod, kā arī iz­skaid­rot so­li pa so­lim, kā tas pro­cess ir vei­do­jies.» Viņš pie­bilst, ka šā­du lī­me­ni var sa­sniegt - tas pra­sa vien lai­ku un pa­cie­tī­bu, lai sa­krā­tu zi­nā­ša­nas kā tā­dā kār­tai­nā tor­tē. Lai tās iz­man­to­tu bez aiz­ķer­ša­nās ik­die­nas prak­sē (ne ti­kai kā bla­kus me­to­di), ir va­ja­dzī­gi čet­ri piec­i ga­di. Tad va­rot teikt, ka kaut ko zi­na, bet tas ne­būt nav viss.

Sva­rī­gie pun­kti

«Ņe­miet vē­rā, ka ir vai­rāk ne­kā 1000 aku­pun­ktū­ras pun­ktu, kas sais­tī­ti ar iek­šē­jiem or­gā­niem un iz­vie­to­ti uz 12 me­ri­di­āniem: se­šiem jaņ un se­šiem iņ (vī­riš­ķā un sie­viš­ķā ener­ģi­ja, pre­tsta­tu plūs­mas). Fak­tis­ki ik­die­nas prak­sē lie­to la­bi ja kā­dus simt, jo pā­rē­jie ir kā pa­pil­du ak­cen­ti, kas ti­kai past­ip­ri­na pa­ma­tie­dar­bī­bu,» skaid­ro aku­pun­ktū­rists. Daudz šo pun­ktu esot ausīs, uz plauk­stām un pē­dām. Fak­tis­ki nav tā­das da­ļas or­ga­nis­mā, kur to ne­bū­tu. Jo tā­lāk no ener­ģē­tis­kā cen­tra - krūš­kur­vja, vē­de­ra do­bu­ma -, jo spe­ci­fis­kā­ki, ju­tī­gā­ki esot šie pun­kti. Past­āv arī vai­rā­kas pun­ktu mikro­sis­tē­mas. Uz gal­vas pun­ktu me­ri­di­āni sa­vie­no­jas un vei­do vie­nu mak­ro­sis­tē­mu. Mikro­sis­tē­mu pun­ktu sti­mu­lē­ša­na ļauj pa­nākt ātr­u, jū­ta­mu, bet ne tik pa­ma­tī­gu ie­tek­mi kā mak­ro­sis­tē­mu pun­ktu sti­mu­lē­ša­na. Ar ne­ap­bru­ņo­tu aci šos pun­ktus ne­var re­dzēt. Tos var at­rast, ti­kai rū­pī­gi iz­mā­co­ties ana­to­mi­ju un aku­pun­ktū­ras te­ori­ju, lai spē­tu no­teik­t, cik tā­lu (at­tā­lu­mu mē­ra ar cuņ - vī­rie­ša krei­sās ro­kas vi­dē­jā pirk­sta vi­dē­jās fa­lan­gas ga­ru­mu) katrs punkts no­vie­tots.

Sti­mu­lē­ša­nā iz­man­to aku­pun­ktū­ras ada­tas, kas ir vi­sai daudz­vei­dī­gas: gan tie­vas un ga­ras, ko va­ja­dzī­gā efek­ta ra­dī­ša­nai ie­dur uz 20 mi­nū­tēm, augst­ākais, stun­du, gan pa­vi­sam īsi­ņas, sa­ko­po­tas uz mi­ni­atū­rām, mie­sā ie­spie­ža­mām plāk­snī­tēm, ko, pie­stip­ri­not ar plāk­ste­ri, var nē­sāt mē­ne­šiem. Mūs­die­nās šo ada­tu ga­ta­vo­ša­nai tiek iz­man­tots zelts, sud­rabs vai tē­rauds. Me­tā­lam arī esot ļo­ti lie­la no­zī­me: zelts uz­bu­di­not un at­rai­sot ener­ģi­ju, sud­rabs - no­mie­ri­not, bet tē­rauds esot nei­trāls. Ni­ko­lajs Ni­ko­la­jevs at­gā­di­na, ka, past­āvot in­fek­ci­ju, īpa­ši AIDS, pro­blē­mai, pa­cien­tam iz­sniedz ada­tas in­di­vi­du­ālai lie­to­ša­nai, tur­klāt tās pirms kat­ras pro­ce­dū­ras tiek ste­ri­li­zē­tas.

Men­tā­las un fi­zis­kas pro­blē­mas

Sā­ku­mā ada­tu te­ra­pi­jas spe­ci­ālists ie­mā­co­ties la­bi ja des­mit līdz div­des­mit pun­ktu, un no tiem ir kā­di čet­ri piec­i, ku­rus zi­not var at­vieg­lot jeb­ku­ru hro­nis­ku si­tu­āci­ju. Tie ne­vis ār­stē kon­krē­to sli­mī­bu, bet at­jau­no eks­tre­mā­lā­kos līdz­sva­ra trau­cē­ju­mus or­ga­nis­mā. «Tā­tad pa­da­ra si­tu­āci­ju pus­līdz nor­mā­lu. Ci­tiem vār­diem sa­kot - ap­ār­stē. Un me­di­ķis prie­cīgs: sak’, ar to pa­šu man pie­tiek, lai ār­stē­tu. Ta­ču - skat’, nez kā­pēc pēc kā­da lai­ka pa­cients ir at­pa­kaļ ar tām pa­šām vai­nām un sū­dzī­bām. Tā­pēc, lai no­piet­ni dak­te­rē­tu hro­nis­kas vai­nas, ir jā­zi­na vai­rāk,» uz­sver pro­fe­sors. Skaidrs, ka jeb­ku­ra fi­zis­kā pro­blē­ma ska­r arī ener­ģē­tis­ko un men­tā­lo ķer­me­ni. Ja ārsts pār­val­da arī kā­das psiho­te­ra­pei­tis­kās teh­ni­kas, ne­maz ne­ru­nā­jot par ļo­ti smal­kām lie­tām, tad tas arī ir ļo­ti liels pluss, jo pie jeb­ku­ras hro­nis­kas pa­to­lo­ģi­jas ga­rī­gā lī­me­ņa trau­cē­ju­mi ir vien­mēr klāt­eso­ši. To kva­li­fi­cēts ārsts no­teik­ti va­r pa­teikt - vai tā ir men­tā­la vai fi­zis­ka pro­blē­ma. Ne vien­mēr tam va­jag smal­kas teh­no­lo­ģi­jas, to var pa­lī­dzēt no­teikt Aus­tru­mu me­di­cī­nas di­ag­nos­tis­kās me­to­des. Pie­mē­ram, ap­se­ko­jot mē­li. Ja tās mus­ku­ļa ma­sa nav iz­mai­nī­ju­sies, bet iz­mai­ņas ir at­stā­ju­šas ie­spai­du ti­kai uz ap­li­ku­mu, tas no­zī­mē, ka pro­blē­ma šo­brīd ir ti­kai fun­kci­onā­la un emo­ci­onā­la lī­me­ņa. Ja ir jau mai­nī­ju­sies mē­les ma­sa, tad sa­rež­ģī­ju­mi jau ir or­gā­nu lī­me­nī. Un arī - ja iz­mai­ņas skā­ru­šas vie­nu zo­nu, tad pro­blē­ma ir lo­kā­la. Ja vai­rā­kas, tad pro­cess ir pār­ņē­mis vai­rā­kus or­gā­nus. Lai šos trau­cē­ju­mus no­vēr­stu, ar aku­pun­ktū­ru vien ga­lā ne­var tikt, tā jā­kom­bi­nē, pie­mē­ram, ar augu te­ra­pi­ju. Ide­āls sa­vie­no­jums ir aku­pun­ktū­ra un ho­me­opā­ti­ja vai fi­to­te­ra­pi­ja. Tie uz­reiz ir ci­ti ie­dar­bī­bas ce­ļi un lī­me­ņi. Fi­to­te­ra­pi­ja un ho­me­opā­ti­ja dar­bo­jas caur šķid­ru­miem jeb asi­nīm un lim­fu, caur tiem tie­ši ie­dar­bo­jo­ties uz or­gā­nu vai fun­kci­onā­lo sis­tē­mu. «Aku­pun­ktū­ra dar­bo­jas sa­ska­ņo­jo­ši - glu­ži kā mū­zi­kā, kad ska­ņas vei­do vie­nu skais­tu me­lo­di­ju. Tā ļauj ba­lan­sēt ener­ģi­jas uz­ņem­ša­nu un pa­tē­ri­ņu. Ir pie­rā­dī­ju­mi, ka aku­pun­ktū­ra iz­rai­sa or­ga­nis­ma sāp­ju rem­dē­tāj­vie­lu en­dor­fī­nu past­ip­ri­nā­tu iz­da­lī­ša­nos. Do­mā­jams arī, ka ada­tu dū­rie­ni liek iz­da­lī­ties kor­ti­zo­nam, vie­lai, kas ma­zi­na ie­kai­su­mus un ak­ti­vi­zē imūn­sis­tē­mu,» no­rā­da pro­fe­sors.

Gal­ve­nais - no­tu­rēt līdz­sva­ru

Diem­žēl cil­vēks ne­re­ti sāk do­māt par ār­stē­ša­nos ti­kai tad, kad pro­blē­mas ir ie­lais­tas, vien­al­ga, kā­das tās bū­tu - mu­gu­ras, lo­cī­ta­vu, el­po­ša­nas ce­ļu, gre­mo­ša­nas trak­ta un dau­dzas ci­tas. Tā­pat ir ar jeb­ku­ra vei­da at­ka­rī­bām, ar ku­rām sirgst ļo­ti dau­dzi. «Ka­mēr ūdens mu­tē ne­sme­ļas, cil­vēks cer, ka gan jau pār­ies. Ja nu glu­ži sāp, ie­met mu­tē ibu­me­tī­nu. Kad kļūst pa­vi­sam slik­ti, tad mek­lē pa­lī­dzī­bu. Nāk arī pie ma­nis kā pie pē­dē­jās ce­rī­bas,» no­pū­šas Ni­ko­lajs Ni­ko­la­jevs. Bē­dī­gi, bet si­tu­āci­ja tad jau esot tik no­piet­na, ka pra­sa ilg­sto­šu ār­stē­ša­nu. Ap­mek­lē­ju­mu skaits ir at­ka­rīgs no sli­mī­bas ie­lais­tī­bas - vieg­lā­kos ga­dī­ju­mos pie­tiek ar trim rei­zēm, bet sma­gā­kos - 15 un vai­rāk. Ar aku­pun­ktū­ru ir ie­spē­jams daudz ko ār­stēt, bet ne ķi­rur­ģis­kās pa­to­lo­ģi­jas - lie­lu, dra­ma­tis­ku iz­mai­ņu, pie­mē­ram, mu­gu­ras dis­ka trū­ču ga­dī­ju­mā ada­tas no­teik­ti ne­pa­lī­dzēs. Lat­vi­jā ar li­ku­mu no­teikts, ka tās ne­drīkst lie­tot arī grūt­nie­cī­bas pār­trauk­ša­nai.

Tā nu ir, ka mū­su me­di­cī­na la­bi tiek ga­lā ar akū­tiem stā­vok­ļiem, bet pret hro­nis­kiem tā ir bez­spē­cī­ga. «Akūts stā­vok­lis tiek no­vērsts, bet tas ne­ri­si­na si­tu­āci­ju ra­di­kā­li. Līdz ar to pa­cients nāks vēl un vēl. Jo cil­vē­ka or­ga­nisms ir viens ve­se­lums, kas sa­stāv no se­šiem fun­kci­onā­liem blo­kiem. Un ļo­ti re­ti ga­dās, ka pro­cess ir iz­teik­ti lo­kāls un to var ātr­i vien no­vērst. Pa­ras­ti tā nav - ir pa­asi­nā­ju­mi un re­ce­si­ja. Pro­tams, ir jau­tā­jums, cik tas hro­nis­kais pro­cess ir gā­jis pla­šu­mā un vai ir skar­tas da­žas vai vi­sas fun­kci­onā­lās sis­tē­mas,» par hro­nis­ko sli­mī­bu no­piet­nī­bu teic ārsts, uz­sve­rot - ja pa­pē­tī­tu jeb­ku­ru cil­vē­ku, at­klā­tos, ka vi­ņā ir ve­se­la kai­šu bu­ķe­te. Līdz­sva­ra stā­vok­lis ir ti­kai re­la­tīvs, var­būt «va­jag ti­kai ar pirk­stu pie­skar­ties», lai sa­slim­tu. Ab­so­lū­ti ve­se­lu cil­vē­ku nav un ne­var būt, ir pār­lie­ci­nāts Ni­ko­lajs Ni­ko­la­jevs. Ve­sels ap­zī­mē ti­kai to, ka cil­vēks jū­tas kom­for­tab­li un ir darb­spē­jīgs. Past­āvī­gu līdz­sva­ru, dzī­vo­jot šā­dā sa­bied­rī­bā, pil­nī­gi no­teik­ti ne­esot ie­spē­jams no­tu­rēt. «Tā ir dzī­ve ar ļo­ti ātr­u iz­sīk­ša­nu, jo stress ir vi­sap­kārt. Ne­ga­tī­va in­for­mā­ci­ja nāk no vi­su­rie­nes, ko jūs ska­tā­ties vai la­sāt. Tā ten­den­ce ir tā­da: šo­dien ir slik­ti, bet rīt­dien būs vēl slik­tāk. Ko mai­nīt? Vis­pirms pa­šu pie­eju. Mē­ģi­nāt ne­gla­bāt ne­gā­ci­jas se­vī un ne­ņemt ļo­ti pie sirds - lai vai kas tas bū­tu. Op­ti­mis­tam vien­mēr ir lie­lā­ka to­le­ran­ce pret ār­ējo kai­ri­nā­ju­mu. Viņš var jus­ties darb­spē­jīgs un nor­māls sa­bied­rī­bas lo­cek­lis būt līdz lai­kam, kad ne­ga­tī­vā zom­bē­ša­na arī vi­ņu pie­beidz un to­le­ran­ces re­zer­ves iz­sīkst,» at­klāj aku­pun­ktū­rists. Lai par pie­mē­ru pa­ņe­mot to pa­šu on­ko­lo­ģi­ju, ku­ra arī var pēk­šņi pa­celt gal­vu, lai gan iek­šā pe­ri­nā­ju­sies jau ga­diem. Tās ār­stē­ša­nai esot di­vi ce­ļi: no­mākt vai lik­vi­dēt ļaun­da­bī­go audzē­ju, otrs - stip­ri­nāt slim­nie­ka imūn­sis­tē­mu. Re­zul­tāts esot viens un tas pats. «Ar to ļau­no jūs va­rat dzī­vot ga­diem un ga­du des­mi­tiem, ka­mēr imū­nās po­ten­ces ne­būs zem­ākas par audzē­ja ag­re­si­vi­tā­ti. Līdz tam viss būs daudz­maz nor­mā­li - var­būt jūs ne­va­rē­siet skriet un lēkt, un nak­tīm ne­gu­lēt, bet ik­die­nas slo­dzi nor­mā­li iz­tu­rē­siet,» bilst pro­fe­sors.

*

Fak­ti

* Ve­se­lī­bu no­sa­ka dzī­vī­bas ener­ģi­ja Qi (iz­ru­nā: či). Qi plūst cau­ri ķer­me­nim pa vai­rāk ne­kā 14 gal­ve­na­jiem un da­žiem bla­kus ce­ļiem. Šie tā dē­vē­tie me­ri­di­āni sa­vā star­pā sais­ta ādu, lo­cī­ta­vas un or­gā­nus.

* Ko­pu­mā ir ap 1000 pun­ktiem, bet uz gal­ve­na­jiem me­ri­di­āniem ir 361 aku­pun­ktū­ras punkts. Ār­sti, ku­ri stu­dē­ju­ši Ķī­nas me­di­cī­nu, pār­zi­na 80 līdz 100 pun­ktus no tiem un pre­cī­zi zi­na, caur ku­ru pun­ktu ie­spē­jams ie­dar­bo­ties uz kā­du or­gā­nu.

* Aku­pun­ktū­rists strā­dā ar ada­tām. Ķī­nie­šiem tās bi­ja no sud­ra­ba un zel­ta, bet Lat­vi­jā tiek iz­man­to­tas tē­rau­da ada­tas - ga­ru­mā no pus­cen­ti­met­ra (spe­ci­āli ausīm) līdz des­mit centi­met­riem. Tās iz­man­to, lai no­vir­zī­tu ener­ģi­jas plūs­mu un līdz­sva­ro­tu iņ un jaņ (sie­viš­ķo un vī­riš­ķo)

Aku­pun­ktū­ras me­to­des

Pun­ktu iz­sil­dī­ša­na: uz ada­tām tiek uz­likts mok­sas - īpa­ši ap­strā­dā­tu vēr­me­ļu pū­ku - vīs­tok­lī­tis, ko aiz­de­dzi­na un at­stāj, ka­mēr tas sa­deg līdz di­vām treš­da­ļām. Pun­ktu pro­jek­ci­ja uz ādas svār­stās no 0,5 līdz 1 centi­met­ram, un ša­jās zo­nās arī var uz­lī­mēt mok­sas plāk­ste­rī­šus. Sa­de­got tie iz­strā­dā sil­tu­mu, īpa­šas vie­las un no­teik­tu sta­ro­ju­mu, kas arī ie­dar­bo­jas uz pun­ktiem.

Akup­re­sū­ra - uz­spie­ša­na uz pun­ktiem, kas no­tiek pēc līdz­īgiem prin­ci­piem kā aku­pun­ktū­ra, ta­ču ar to jā­būt uz­ma­nī­giem.

Lā­zer­te­ra­pi­ja: aku­pun­ktū­ras pun­kti tiek ap­sta­ro­ti ar vieg­lu vai vi­dē­ji spē­cī­gu lā­ze­ra sta­ru. Šī me­to­de se­viš­ķi pie­mē­ro­ta bēr­niem, kā arī pie­au­gu­ša­jiem, ku­riem bail no ada­tu dū­rie­niem. Vis­bie­žāk šo me­to­di iz­man­to ādas sli­mī­bās, slik­ti dzīs­to­šu brū­ču dzie­dē­ša­nā, lo­cī­ta­vu sāp­ju no­vēr­ša­nā.

Elek­tro­sti­mu­lā­ci­jas aku­pun­ktū­ra jeb elek­tro­pun­ktū­ra: caur ada­tām tiek va­dī­ta strā­va, un ada­tas ie­dur­ša­nas brī­dī pa­cients sa­jūt vieg­lu kņu­dē­ša­nu. Tā tiek ār­stē­tas ner­vu sā­pes, pie­mē­ram, pēc jos­tas­vie­tas ro­zes.

Sāp­ju pun­ktu aku­pun­ktū­ra: ada­tas tiek ie­dur­tas tie­ši sa­sprin­gtos un tā­pēc sā­po­šos mus­ku­ļu mezg­los.

Ausu aku­pun­ktū­ra. Šis ķī­nie­šu ada­tu dzied­nie­cī­bas veids pa­ma­to­jas uz to, ka auss ir vi­sa ķer­me­ņa un tā iek­šē­jo or­gā­nu ko­pi­ja. Psi­his­ko trau­cē­ju­mu un sāp­ju ga­dī­ju­mos tiek aku­pun­ktū­rē­ti at­bil­sto­šie pun­kti ausī.

Ilg­sto­ša ada­tu te­ra­pi­ja, pie­mē­ram, ausī, pa­līdz at­brī­vo­ties no smē­ķē­ša­nas. Līdz­īgu efek­tu var pa­nākt, iz­man­to­jot arī uz­lī­mē­ja­mas sti­mu­lē­jo­šas lo­dī­tes, ar ku­rām pa­cients pats var ak­ti­vi­zēt aku­pun­ktū­ras pun­ktus.

Avots: Ho­listiskās Medi­cī­nas un natu­ro­pāti­jas aso­ciā­cija