Senās zoroastrisma reliģijas sekotāju mūsdienās palicis gaužām maz – vien pārsimt tūkstošu visā pasaulē, tomēr cilvēces vēsturē šai reliģijai bijusi diezgan ievērojama loma. Ir astrologi, kas uzskata – tieši Avestas jeb zoroastrisma svētajā kodeksā balstītā astroloģija ir visaptverošākā, dziļākā astroloģijas sistēma.
Zoroastrisms ir duālistiska seno persiešu reliģija, radusies senajā Irānā apmēram 7. gs. p.m.ē. indoirāņu iedzīvotāju vidū.
Līdzīgi kā visas senās tautas, arī irāņi sensenajos mītu laikos pielūdza dabas spēkus. Irānas daba un klimats ir pretstatu pilni, tāpēc arī attīstījās jebkuras dabiskās reliģijas pamatā esošā ticība labajiem un ļaunajiem gariem, labdabīgajiem gaismas spēkiem un naidīgajiem tumsas spēkiem. Šis duālisms (divdabīgais skatījums) vēlāk pārgāja no dabiski simboliskajiem pretstatiem uz tīri tikumisko sfēru.
Arī vēlāk pati senā Persija ar daudzajām un dažādajām teritorijām un nācijām bija kā milzīgs katls, kurā burbuļoja sarežģīta, bagāta un pretrunīga nacionālā, garīgā un politiskā dzīve.
Zoroastrismu mēdz dēvēt arī citos vārdos: mazdaisms (senākais nosaukums; atbilstoši galvenajam dievam Ahuramazdam), avestisms (pēc svēto rakstu nosaukuma), uguns pielūdzēji (atbilstoši raksturīgajiem rituāliem), parsisms (parsu kopiena mīt Indijā un ir mūsdienu zoroastrieši).
Pretrunīgie svētie raksti
Reliģijas izveidošanu, sakārtošanu sistēmā, reformējot seno indoirāņu reliģiskos priekšstatus, piedēvē mītiskajam pravietim Zoroastram (Zaratustram) - viņš it kā savācis visus dažādos jēdzienus un likumus, visu, kas cirkulēja riņķī no mutes ausī, vienā svētajā grāmatā - «Avesta». Japiezīmē, ka «Avesta» savā būtībā nav viennozīmīga, tieši otrādi, tā ir ļoti daudzslāņaina un tajā viscaur sastopamas pretrunas. Tas zinātniekiem padara šo rakstu pētīšanu par ļoti aizraujošu.
Senais un sarežģītais svēto tekstu komplekss «Avesta» pie eiropiešiem nokļuva vien 18. gadsimtā, vēl laiciņš pagāja, kamēr tas tika atšifrēts un tapa izlasāms. «Avesta» sastāv no vairākām daļām - dziedājumiem, rituālu grāmatas, lūgšanām utt. Sarakstīta tā ir mirušajā avestas valodā, kas pieder pie indoeiropiešu valodu irāņu grupas. Vēlāk radīti arī citi teksti, komentāri, papildinājumi, lielākoties 9. gadsimtā.
Kā jau lielākā daļa vēlīnā mītu perioda svēto rakstu, «Avestai» bija enciklopēdisks raksturs un tā attēloja pilnu seno persiešu izpratni par pasaules redzējumu. Pati senākā tās daļa - «Jašna» - ietver himnas un lūgšanas daudzajiem dieviem, gātas. Pēc valodas un satura tās ļoti atgādina seno āriešu tekstus - vēdas.
«Avestas» reliģijā dievību bija milzums, un viss šis lērums dievību, garu un būtņu tomēr tiek diezgan konkrēti sadalīts labajos (radošajo) un ļaunajos (iznīcinošajos).
Tomēr arī šeit bija viens galvenais - labo dievu priekšgalā bija Ahuramazda (Ormazds, Ormuzds). Tāpēc daži dēvē zoroastrismu par klasisku mitoloģiskā laika panteistisko reliģiju, savukārt citi uzsver, ka dievs viņiem bijis tikai viens, pārējie ir būtņu svīta un dievišķo principu izpausmes, tāpēc tā esot pirmā monoteiskā reliģija.
Starp citu, Ahuramazdas vārda otrā daļa ir devusi ierosmi arī kādai slavenai automobiļu markai mūsdienās…
Kaut gan parasti seno mitoloģisko dievu panteona augšgalā bija dievi pērkona valdnieki, karotāji (Zevs, Indra, Perūns, Pērkons), senajiem persiešiem bija citādi - Ahuramazda ir gaismas nesējs, garīgais pirmsākums. Reizēm viņu attēloja kā cilvēku ar spārniem, kura spalvas simbolizēja saules starus. Tomēr noteiktu Ahuramazdas un citu dievu attēlu (ikonogrāfijas) senajiem persiešiem nebija.
Vēlākajā «Avestā» labo dievu vidū parādās arī Saules dievs Mitra (burtiski «uzticība, zvērests»), kas sastopams arī pie senajiem āriešiem. Viņam ir tūkstoš ausu un acu, un viņš seko, lai visi rīkotos taisnīgi. Mitra ir gaismas un Saules iemiesojums, varonis, kas pieveicis briesmīgo mītisko vērsi. Pārī ar viņu figurē arī Anahita, ūdens un auglības dieviete. Daudzi pētnieki uzskata, ka Anahitas kults tika pārņemts no semītu ciltīm. Mitras kults plaši izplatījās senajā pasaulē. Kopš valdnieka Artakserksa II (IV gs. p.m.ē. pirmā puse) tas tika atzīts oficiāli, un pēc tam to pārņēma romiešu iekarotāji. Mitras diena bija 25. decembris, kad Saule iegriežas vasaras virzienā.
Turēties pretī ļauno garu viltībām
Reizē ar «harmonijas dievu» par kārtību un skaistumu Visumā cīnās ahūras - viņa debesu svīta. Interesanti, ka šie gari simbolizē pilnīgi abstraktus pirmsākumus: domu, taisnīgumu, gribu, veselību, samierināšanos, pilnību un nemirstību. Tā ir mīkla pētniekiem, jo pārējās mitoloģiskajās reliģijās dievi parasti saistīti ar dabas spēkiem, personificē debesis, zemi utt.
Ahuramazda radīja visu labo un derīgo - mājdzīvniekus, lauksaimniecības zemes, ūdeni, uguni, dienas gaismu, bet viņa pretstats Angramaiņju (Ahrimāns), kamēr gaismas dievs bija aizdevies uz savu tālo debesu mājokli, sadalīja vienoto pasauli divos pirmsākumos, labajā un ļaunajā, radot visu tumšo un netīro: nāvi, slimības, vecumu, ziemu, grēkus, plēsīgos zvērus, tuksnešus. Viņam ir savs galms - ļaunie gari dēvas.
Ahuramazda centās ar labo garu palīdzību noturēt ļaudis uz labdarības un tikumiskās tīrības takas, Angramaiņju ar savām dēvām izmanto jebkuru izdevību, lai pilnībā pārņemtu cilvēka sirdi un pievērstu viņu netīrībai un grēkiem. Tika uzskatīts, ka dēvas dzīvo Turānā, mežonīgajā pusnakts stepju zemē, no kurienes gaismas zemē Irānā nereti ielauzās mežonīgās nomadu ordas.
«Labā likuma» ievērošana, kurā Ahuramazda atklāja ļaudīm savu gribu, dara cilvēku spējīgu pretstāvēt visām dēvu viltībām. Tāds redzējums gan deva zoroastriešu priesteriem vilinošu iespēju piepildīt vēlāko «Avestu», tā dēvēto «Zend-Avestu», kurā daudz papildinājumu un komentāru, ar milzīgu daudzumu priekšrakstu, kas irāņus būtībā padarīja par stīva likuma vergiem.
Labs vai slikts - vidusceļa nav!
Tā nu, atbilstoši zoroastrisma mācībai, notiek mūžīga cīņa starp diviem spēkiem par to, kurš pārņems zemi un cilvēkus. Taču kaut kad jāuzvar labajam pirmsākumam, un tad gaismas valstība piepildīs pasauli, iestāsies mūžīgās svētlaimes stāvoklis.
Galīgā uzvara pār ļauno tiks gūta ar cilvēku un citu «tīro spēku» palīdzību. Atbilstoši vēlākajiem «Avestas» vēstījumiem, pasaules gala brīdī notiks Briesmīgā tiesa, parādīsies Saošiants («glābējs»), iespējams, jauna iemiesošanās vai Zaratustras dēls, kas piedzims jaunavai, viņš palīdzēs Ahuramazdam gūt uzvaru pār Angramaiņju, un uz zemes valdīs mūžīga laime un miers, turklāt ļaudis atdzims pilnīgā miesiskumā (vai kristietība un citas reliģijas pārņēmušas šo stāstu no zoroastriešiem vai otrādi - nav zināms, jo tās veidojušās apmēram vienā laikā).
Starp citu, lai arī nāve skaitījās «netīra», senie persieši nāvi uztvēra nevis kā iznīcību, bet kā mūža lielāko pārbaudījumu. Bailes sagādāja tieši nāves brīdis, jo tad liela iespēja nokļūt dēmonu nagos. «Avestā» smalki aprakstīts pēcnāves ceļš un tiesa, paradīze un pārdzimšana. Grēciniekiem gan nekādas žēlastības - apokalipsē viņi tiks iznīcināti kopā ar Angramaiņju.
Bet Ahuramazdas pielūdzēji, kuru dvēseles būs neaptraipītas, saņems jaunus gaismas ķermeņus, kas nemet ēnu, un pie dievišķās gaismas troņa baudīs mūžīgu laimi.
Zoroastrisma ētika tātad ir šāda: cilvēks visas dzīves garumā piedalās divu dievišķo pirmsākumu cīņā, un viņam ir izvēle, kurā pusē nostāties. Cilvēka dvēseles ir labā un ļaunā cīņas laukums. Lai saglabātu uzticību Ahuramazdai, cilvēkam jāvairās no visa «netīrā» (mirušiem ķermeņiem, asinīm, mēsliem utt.), jāturas pretī ļaunajiem gariem, jāiežēlina tie un jāremdē to naids ar upuriem, dabā jāiznīdē kaitīgie dzīvnieki un jāvairo derīgie, augļus nesošie koki, jāpilda svētais likums, jāpielūdz uguns, jāskaita lūgšanas, labu jārunā un jādara, jāziedo zirgi un vērši, dažos laikos arī cilvēki. Jāpiezīmē gan, ka senā ētika bija, nu, kā jau senajos laikos - tāda paraupja. Persieši paši mēdza gan iekarot, gan liet asinis, gan mānīt, bet - svešie, tie, kas nesekoja Ahuramazdas mācībai, neskaitījās! Ar viņiem varēja rīkoties teju kā ienāk prātā, piemēram, veikt medicīniskus eksperimentus. Reliģija nepieļāva arī pustoņus - bija skaidri definēts, kas ir labs un kas - slikts, un nekāds tur «pa pusei labs» neeksistēja. Arī reliģiskās jūtas bija racionālas un praktiskas, bez liekas estētikas un lirikas. Principā reliģija un likums bija sinonīmi.
Zaratustra - reāls vai mītisks personāžs?
Pētnieki joprojām strīdas, vai šis pravietis bijis reāla vēsturiska persona. It kā par viņu ir pat dzīves apraksti, bet cik tie ticami… Ja viņš dzīvojis, tad, visticamāk, VI gs. p. m. ē. Austumirānā. Tas bija laiks, kas daudzviet iezīmēja pavērsienu reliģiskajā dzīvē, senās reliģijas mainījās, mitoloģiskā apziņa transformējās reliģijās, kas bāzējas uz ētiskām mācībām, kuru centrā atrodas cilvēks.
Zaratustram piedēvē «Avestas» autorību, taču ticamāk, ka viņš pierakstījis tikai tās vēlākās daļas. Zaratustra sludināja, ka cilvēkam ir izvēles brīvība un viņš var izvēlēties starp labu un ļaunu. Viņam aktīvi jācīnās labo spēku pusē, kas - tas jau nolemts - uzvarēs galīgajā cīņā. Angramaiņju mēģināja Zaratustru kārdināt ar bagātību un varu, bet pravietis palika taisns. Kā vēsta raksti, viņš licis lietā ne tikai miermīlīgus argumentus, bet arī akmeņus, «tik lielus kā māja».
Atbilstoši citiem stāstiem, Zaratustra nemaz nav cilvēciskas izcelsmes, viņu radījis Ahuramazda kā garīgu substanci, kuru ievietojis koka stumbrā. Pēc tam Zaratustra iemiesojies cilvēka veidolā un tapis apskaidrots ar patiesības gaismu, kas izstarojusi no stumbra.
Visos šajos stāstos ir daudz līdzību gan ar kristietību, gan citu seno tautu mitoloģiju. Mīti par Zaratustru nokļuva pie grieķiem, vēlāk arī Eiropā, apaugot ar milzumu jaunu iezīmju un sīkumu. Viduslaikos Zaratustru uzskatīja par magu, astrologu un viedo. 19. gadsimtā vācu filozofu Frīdrihu Vilhelmu Nīči, kura filozofijas pamatā bija mācība par gara brīvību un ideālo cilvēku; Nīči, slimu, pusaklu, fiziski vārgu, apbūra senā pravieša tēls. Viņa slavenākais darbs ir «Tā runāja Zaratustra». Tādējādi senā pravieša tēls atkal uzmirdzēja plašākai publikai.
Ar miroņiem tiek galā dabas spēki
Kultam kā tādam zoroastrismā nebūt nav pirmā vieta, tomēr tas ir ļoti interesants, noslēpumains un atšķirīgs no citām reliģijām. Kultu vadīja priesteri, kas gan neveidoja atsevišķu kastu, tomēr, ja kāds cits, nebūdams priesteris, veica svētas darbības, tam draudēja uzsēdināšana uz mieta vai ādas novilkšana.
Zoroastrisma kulta kodols ir uguns pielūgšana. Tempļu sākotnēji nebija, tie uzradās vēlāk, bet arī tajos galvenais bija nevis templis, bet dzīvā uguns tajos, kas, ja kopienai bija nepieciešams doties citur, tika ņemta līdzi.
Tā kā tika uzskatīts, ka dvēsele pēc nāves miesu pamet, bet mirusi miesa ir «netīra» un ar to nedrīkst apgānīt «tīrās stihijas» - uguni, ūdeni un zemi, no līķiem atbrīvojās īpašā veidā. Sausā naktī īpaši sagatavoti līķu nesēji speciālās nestuvēs mironi nesa uz dakhmām, augstiem torņiem bez jumta. Tos dēvē arī par Klusuma torņiem. Mironi pa iekšējām spirālveida kāpnēm uznesa pašā augšā, nolika attiecīga «nodaļā» (vīriešu, sieviešu vai bērnu), izģērba un atstāja dabas spēku un plēsīgo putnu ziņā. Tikmēr tuvinieki noturēja svinīgus aizlūgumus, kas līdzēja nomirušā dvēselei tikt paradīzē.
Zoroastrieši rūpīgi ievēroja tīrības kultu. Tiesa, Zaratustra par tīrību runāja vairāk saistībā ar domu, vārdu un rīcības tīrību kā visdrošāko aizsardzību pret dēvu ietekmi, bet vēlākie priesteri tīrību vairāk pārnesa uz miesu un izdomāja veselu rindu noteikumu, rituālu un paradumu, ar kuru palīdzību, pēc viņu domām, varēja šo tīrību saglabāt vai atgūt. Šie attīrīšanās priekšraksti, upurēšana un rituālās darbības pārvērta zoroastrismu no gaismas pielūgšanas reliģijas verdziskā pakļautībā reliģiskām regulām un likuma burtam. Piemēram, tika uzskatīts, ka uguni aptraipa pat tajā iekritis ēdiena kriksītis, uz malkas nedrīkstēja būt putnu mēslu (ja nu tos atstājis putns, kas ēdis maitu) utt.
«Avestas» astroloģijas sistēma
Astroloģija ir daļa no senajām zināšanām, kas ietvertas «Avestā». Sējumā «Nadar» («Nadur»), kas sastāv no 35 nodaļām, tiek skaidrota zvaigžņu, planētu un zvaigznāju tulkošana un debesu kārtības sapratne. Atbilstoši zoroastrisma priekšrakstiem, Ahuramazda ir radījis pasauli un arī zvaigznes, un tieši tās norāda cilvēkam ceļu dzīvē un ļauj izprast debesu likumus, likteņa mehānismu.
Protams, mūsdienās ap «Avestas» astroloģiju notiek daudz spekulāciju, teoriju, noslēpumu plīvuru uzklāšanas un noņemšanas… Daļa «Avestas» astrologu uzskata, ka šī astroloģijas sistēma ir visas astroloģijas zināšanu pirmsākums un viss pārējais ir tikai atsevišķas šīs sistēmas daļas. It kā saknes tai cēlušās no Arktīdas, kontinenta, kas pirms 40 000 gadu nogrimis Ziemeļu Ledus okeānā. «Avestas» piekritēji uzskata, ka pārējās rases sāka pielāgot senās zināšanas saviem egregoriem un vajadzībām. Piemēram, ķīnieši kalendāro ciklu būvēja uz Jupitera cikla pamata («Avestas» sistēma balstīta uz Saturna ciklu), turklāt ieviesuši kalendārā «netīros» totēmu dzīvniekus, piemēram, Žurku. Savukārt «rietumnieki» lieto vienkāršotu metodiku, neapjēdzot darba pamatprincipus.
Arī skandalozi slavenais Krievijas astrologs Pāvels Globa sevi sauc par «Avestas» tradīcijas tālāknesēju un sludina, ka ir guvis Dižo Skolotāju svētību, izpētījis senos manuskriptus un cēlis gaismā senas «Avestas» tradīcijas un zināšanas. Starp citu, ar viņa svētību arī Latvijā kopš 2004. gada darbojas «Avestas» astroloģiskā asociācija.
Ir pētnieki, kas zoroastrisma rašanos (t.s. «protozoroastrismu») saista ar Dienvidurāliem, nocietināto apmetnes vietu Arkaimu, ko daži uzskata par pilsētu templi un observatoriju, un tajā it kā esot iešifrētas debesu zodiaka zināšanas. Tas it kā apliecina zoroastrisma saistību ar astroloģijas izcelšanos. Grieķu avoti, piemēram, Platons un Aristotelis, dēvē Zaratustru par zvaigžņu lasītāju, arī to tradīcijas sekotāji uzskata par pierādījumu, ka zoroastrisms nesaraujami saistīts ar astroloģiju.
Jāatzīmē, ka vispār jau nav nekādas tur «Avestas», klasiskās un vēl nezin kādas astroloģijas, ir viena astroloģija - mācība par laika cikliem. Atšķirība ir izmantojumā, pieejā. Piemēram, virtuve ir viena un domāta, lai tur gatavotu ēst, taču cepšanai mēs ņemam pannu, vārīšanai - katlu. Lūk, dažas atšķirības starp «Avestas» un Rietumu astroloģijas sistēmām.
Klasiskajā jeb Rietumu astroloģijā ne tikai zodiaks, bet arī namu sistēma iet pretēji pulksteņa rādītāja virzienam («pa mirušo ūdeni»), tas ir ietīšanās process, ierobežošana. «Avestā» pretēji pulksteņa rādītāja virzienam horoskopus būvē tikai īpašos gadījumos. Klasiskā astroloģija nebūvē vienotu savstarpējās iedarbības lauku, tā ir noslēgta sistēma, ārpus kuras rāmjiem iziet ir ļoti sarežģīti. Toties šis variants ir ļoti efektīvs, risinot sadzīves situācijas; rietumnieki ir racionālāki, konkrētāki jautājumos, kas attiecas uz ikdienu, prognozes ir precīzākas un konkrētākas, ieteikumi - praktiskāki. «Avestas» astroloģija labāk var atbildēt uz principiāliem jautājumiem, ir ezoteriski dziļāka, tā sakot, vairāk pievēršas nevis «jan», bet «iņ» daļai, skatās karmiskos procesus, strādā ar problēmu cēloņiem, nevis piedāvā kruķus. «Avestas» astrologi, atbilstoši zoroastrisma duālistiskajam redzējumam, horoskopus aplūko caur Melnā un Baltā Mēness prizmu. Izvēles iespēja - rīkoties labi vai slikti? Astrologam jāpasaka, kur cilvēku gaidīs kārdinājums, ar ko būs jācīnās pirmām kārtām - to nosaka Melnais Mēness. Savukārt Baltais Mēness dod aizsardzību, nosaka, kur cilvēks atklāsies no savas gaišās puses. «Avesta» strādā ar principiem labs un ļauns, gaisma un tumsa, rīkoties labi vai slikti. Katru brīdi cilvēkam ir jāizdara šāda izvēle.
Kalendārs ar piecām noslēpumainām dienām
Tīmeklī atrodama arī informācija, ka zoroastriešu horoskopā ir 32 zīmes, katrai no kuram atbilst totēma dzīvnieks, katram totēma dzīvniekam pretī ir antitotēmas, kas prezentē cilvēka tumšo pusi. Kas to vairs izvērtēs, kad tas radies un vai tam maz kāda saistība ar zoroastrismu, visnotaļ iespējams, ka tās ir kārtējās mūsdienu spekulācijas, turklāt ņemot vērā, ka zoroastriešiem bija visnotaļ jēdzīgs 12 mēnešu kalendārs, kas atbilda gan astronomiskajām parādībām, gan zodiaka zīmju simboliskajiem astroloģiskajiem raksturojumiem.
Pamatā zoroastrieši vadījās pēc Saules kalendāra, pārņemot ēģiptiešu praksi gadu dalīt 12 mēnešos pa 30 dienām. Kādreiz šo kalendāru plaši lietoja Irānā, Vidusāzijā un Mazāzijā, mūslaikos tā pēctecis ir irāņu kalendārs.
Zoroastriešu kalendārā katra mēneša diena nosaukta kādas dievības, būtnes vai gara vārdā un tai ir sava simbolika. Piemēram, katra mēneša pirmā diena nes dieva Ahuramazdas vārdu, sestā diena ir «hordād» (mūsd. pers. val.) - «veselums». Vēl kāda atšķirība no mūsu kalendāriem - šajā kalendārā nav nedēļas jēdziena.
Kalendārais gads sākas tad, kad astronomiskais pavasaris - martā. Mēneši principā atbilst zodiaka zīmēm, turklāt ne tikai pēc datumiem, bet arī pēc raksturojumiem.
Piemēram, gada pirmais, Farvardīna mēnesis ilgst no 21. marta līdz 19. aprīlim un atbilst Auna zīmei. Tas saistīts ar dabas atmodu, augšāmcelšanos un Debesu Uguni - dzīvības sākumu Visumā. Mēnesis veltīts cilvēces saknēm, tāpēc jāpiemin savi mirušie tuvinieki. Šajā mēnesī dzimušo cilvēku sūtība - cīņa ar ļaunumu, sarežģītu situāciju atšķetināšana, klausība senču likumam, drosmīga un bezbailīga tiekšanās uz augstiem mērķiem.
Atšķirībā no mūsdienu kalendāra bija piecas vai garajā gadā sešas dienas, ko uzskata par nulles mēnesi un ko pievienoja gada beigās - apmēram no 16. līdz 20. martam. Tās tika uzskatītas par pašām noslēpumainākajām un neparedzamām dienām. Šajā laikā neieteica sākt jaunus darbus, vadīt svarīgus pasākumus, bet bija jācenšas pabeigt jau iesākto.
Maza, bet ietekmīga
«Avestas» reliģija pilnīgā iznīka un saglabājās vien kā nelielas saliņas. Ap 7. gadsimtu persiešu zemes ieņēma arābu musulmaņi un sāka islamizāciju. Lai arī zoroastrisms tika atzīts par «aizbilstamo ticību» un tika ļauta tā praktizēšana, daļa no zoroastriešiem bēga uz Indiju, kur dibināja savas kopienas - tās eksistē līdz pat mūsdienām, un šīs reliģijas sekotāji tiek dēvēti par parsiem (izkropļots vārda «persieši» variants). Slavenākais mūsdienu parss, šķiet, bijis mūziķis Fredijs Merkūrijs, īstajā vārdā Farohs Bulsara. Viņš gan dzimis Zanzibārā, bet viņa vecāki bija turp pārcēlušies no Gudžarātas (Indijā); vecāki piederēja pie persiešu etniskās grupas un bija zoroastrisma piekritēji, bet pats Fredijs bieži ciemojās Indijā pie vecmāmiņas.
Parsi nodarbojās ar amatniecību un tirdzniecību, un kopiena kļuva bagāta un ietekmīga, īpaši Bombejā (Mumbajā). Tieši nevēlēšanās dalīties ar varu un bagātību, iespējams, noteica, ka «svešos» ar reliģiju iepazīstina un savā vidū uzņem ne pārāk viesmīlīgi. Protams, reliģiskie priekšraksti ar laiku mīkstinājušies, bet tīrības ievērošana un īpašais apbedīšanas rituāls Klusuma torņos joprojām saglabājies.
Irānas zoroastrieši jeb gebru kopienas ir mazskaitlīgas un izkaisītas, kopā sekotāju varētu būt kādi pārdesmit tūkstoši. Pa kādam tūkstotim ir citās zemēs. Tātad šobrīd šīs senās reliģijas sekotāju skaits ir mazāks nekā dažai labai sektai, tomēr interese par to nezūd. Tas skaidrojams ar to, ka zoroastrisms lielā mērā ietekmējis daudzu tautu garīgo dzīvi. Uz tā bāzes attīstījušās vairākas savulaik ietekmīgas kristiešu sektas: katari, valdensi, albiģieši u.c. Zoroastrisma elementiem var izsekot gan jūdaismā, gan kristietībā. Tur ir gan grūti izskaidrojamas paralēles, gan tiešas sakritības. Cilvēces vēsturē šai reliģijai bija diezgan ievērojama loma.
___
Rakstā izmantoti materiāli no: avestamasters.com, vesture.eu, rushist.com, aliens.lv, w.histrf.ru, zoroastrian.ru, pavluchenkov.ru u.c.