Rīgas domes (RD) “Jaunās vienotības” frakcijas deputāte, Attīstības komitejas vadītāja Inese Andersone sociālajos tīklos izplatījusi infografiku, kurā uzsvērts, ka 2023. gadā palielinājies sabiedriskā transporta pasažieru skaits. No infografikas var uzzināt, ka 2020. gadā Rīgā ar sabiedrisko transportu pārvadāti 89,7 miljoni pasažieru, 2023. gadā jau 114, miljoni, bet 2027. gadā tiek plānots sasniegt 120 miljonus.
Uzreiz jāsaka, ka nekas melots it kā nav. Pārvadāto pasažieru skaits 2023. gadā patiešām ir lielāks nekā 2020. gadā. Taču nevar arī noliegt, ka šis salīdzinājums ir rupja manipulācija. 2020. gads bija kovida pandēmijas gads, kad sabiedriskā transporta salonos uz sēdekļiem līmēja krustus, lai cilvēki nesēdētu viens otram blakus. Tika ieviestas stingras mājsēdes.
Līdz ar to uzdot 2020. gadu par bāzi nedrīkst. Jābūt krietnai nekaunības devai, lai šādus salīdzinājumus izplatītu. Tā ir kliedzoša necieņa pret cilvēkiem, kuriem šīs infografikas domātas. Tiek uzskatāmi demonstrēts, ka šie cilvēki tiek uzskatīti par muļķiem, kuriem var jebkuru pasaku “iebarot”.
Kā šī infografika izskatās uz pirmskovida skaitļu fona? 2019. gadā “Rīgas satiksme” pārvadāja 147 miljonus pasažieru. Tas ir par 33 miljoniem vairāk nekā 2023. gadā. Par 27 miljoniem vairāk, nekā RS plāno pārvadāt 2027. gadā. Tātad ar sabiedrisko transportu pārvadāto pasažieru skaits pēdējo piecu gadu laikā ir būtiski samazinājies. Arī tuvākajā nākotnē netiek plānots pasažieru plūsmu atjaunot pirmspandēmijas apjomos.
Tas nozīmē tikai vienu. RD un ar to saistītā RS nedomā neko būtisku darīt, lai palielinātu sabiedriskā transporta nozīmi rīdzinieku mobilitātē. Netiek plānots nekāds izrāviens. Tiek ieprogrammēta nepārprotama stagnācija. Lai neizskatītos, ka vispār “neko nedarām”, tiek projektēts 7. tramvaja pagarinājums Latvijas Atveseļošanas un noturības mehānisma plāna veicamo projektu ietvaros.
“7. tramvajs” ir Eiropas finansēts projekts, kurš “jāapgūst”. Nesaku, ka tas ir nevajadzīgs, bet tam nebūs būtiskas ietekmes uz Rīgas transporta kopējo sistēmu. Diemžēl nekādu citu nopietnu plānu nav. Agrāk izskanējušās idejas par tramvaja vai metrobusa satiksmi uz Purvciemu zaudējušas aktualitāti. Kā mēdz teikt, ir bijuši plāni un izbijuši.
Toties RS mājaslapā parādījusies šāda ziņa: “No 2. decembra atsevišķos sabiedriskā transporta kustības sarakstos būs nelielas izmaiņas [..]. Izmaiņas kustības grafikos veiktas, balstoties uz pasažieru plūsmas datu analīzi, izmantojot biļešu reģistrācijas, kā arī automātiskās pasažieru skaitīšanas sistēmas.” Pārtulkojot šo tekstu no birokrātu valodas parastajā, tas skan šādi: “No 2. decembra atsevišķos maršrutos tiks samazināts reisu skaits. Tas izdarīts, jo šajos reisos transporta līdzekļi nav bijuši pietiekami pilni, tāpēc transporta līdzekļi var kursēt retāk.”
Šīm reisu kustības intervālu izmaiņām gan būs būtiska ietekme uz Rīgas sabiedriskā transporta ilgtermiņa attīstību. Šo ietekmi radīs ne tik daudz konkrētās izmaiņas konkrētajos maršrutos, cik izmaiņas pilsētas vadības attieksmē.
Pasaulē ir veikti neskaitāmi un visaptveroši pētījumi visdažādākajos griezumos par cilvēku izvēli lietot sabiedrisko transportu. Šie pētījumi liecina, ka šo izvēli visvairāk ietekmē: kustības biežums, ātrums, maršrutu savienojamība un brauciena komforts.
Reisu samazināšanas pamatošanai izmantotā retorika liecina, ka paši RS un RD vadītāji sabiedrisko transportu neizmanto. Viņuprāt, retāka sabiedriskā transporta kustība īpaši neatsaucas uz pasažieru plūsmu, jo katrs taču var savā telefonā paskatīties transporta līdzekļa pienākšanas laiku un tam pieskaņoties.
Šī ir ļoti raksturīga sev vēlamo priekšstatu uzdošana par reālajiem. Pilnībā tiek ignorēta jau minētā pasaules prakse, kura liecina, ka pilsētas sabiedriskā transporta pievilcības izšķirošais faktors ir tā regularitāte (biežums), jo nozīmīga privātā autotransporta priekšrocība ir neatkarības sajūta. Braucu, kad gribu un kur gribu. Ja ir jāpieskaņojas sabiedriskajam transportam, tad tas rada atkarības sajūtu, kura nav psiholoģiski komfortabla. To ikdienā varbūt tā nejūt, bet tā rada noteiktu fonu, kas nav labvēlīgs sabiedriskā transporta izmantošanas izvēlei.
Tāpēc regularitātei, savienojamībai (ērtas pārsēšanās, kad nav ilgi jāgaida nākamais transporta līdzeklis) un komfortam (moderns, estētiski patīkams transporta līdzeklis, kurš nav pārpildīts) būtu jābūt RS un RD prioritātei, runājot par Rīgas sabiedriskā transporta attīstību. Diemžēl neko tādu mēs neredzam. Reisu biežums tiek samazināts, bet jauni tramvaji uz ielām neparādās. Cik savulaik nopirka, tik ir. Nav dzirdēts arī par kādiem citiem, lielākiem iepirkumiem.
Ja pilsētu vadība ir skeptiska pret sabiedriskā transporta attīstību, tad tā bieži vien izmanto to pašu atrunu, ko lieto RS: pasažieru skaits ir neliels, tāpēc samazināsim reisu skaitu. Viss it kā pareizi, bet problēma ir tā, ka tieši intervāls, kurš pārsniedz 15-20 minūtes, ir galvenais iemesls, kāpēc sabiedriskais transports pazūd no prioritārās izvēles.
Atslēgas frāze šajā jautājumā ir: ja pilsētas vadība ir skeptiska pret sabiedriskā transporta attīstību. Var rasties jautājums: no kurienes šī skepse? Vai tad kāds ir pret sabiedrisko transportu? Izrādās, ka ir.
Demokrātijas apstākļos ikviens politiskais spēks orientējas uz noteiktām sociālām grupām. Sabiedriskais transports gandrīz vienmēr ir smags slogs pašvaldības budžetam, un, ja politiķi izlemj, ka viņu pamata elektorāts būs (ir) privāto automašīnu īpašnieki, tad viņi arī īsteno attiecīgu politiku.
Piemēram, ja jāizšķiras, kam piešķirt naudu - jauniem tramvajiem vai ielu remontiem - tad uz autobraucējiem orientēta pilsētas vadība izvēlēsies otro variantu, jo sabiedriskais transports ne visiem vienādi mīļš. Ir ne mazums cilvēku, kuru dēļ sabiedriskais transports varētu kaut izputēt. To viņi varbūt skaļi neteiks, bet balsošanas kabīnē, izvēloties sarakstu, kuru mest vēlēšanu urnā, tas var nospēlēt savu lomu.
Ne velti Rīgas mēra amata kandidāts, Jūrmalā dzīvojošais Ainārs Šlesers, kurš ikdienā pārvietojas vienīgi ar privāto autotransportu, savu priekšvēlēšanu kampaņu uzsācis ar konkrētiem priekšlikumiem: “Velo josla uz Čaka ielas tiks likvidēta. Stabiņi no ielām tiks aizvākti.” Nav šaubu, ka daudzi regulārie autobraucēji uz šo viņa iniciatīvu atsauksies.
Tā vien izskatās, ka Šlesers, cenšoties savos tīklos sazvejot pēc iespējas vairāk autobraucēju balsu, nebūs viens šajā nodarbē. Arī RD vadība pēdējos gados iecienījusi šīs zvejas vietas. Gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās Šleseram būs pamatīga spēkošanās ar pašreizējo Rīgas mēru Vilni Ķirsi par to, kurš uzdosies par lielāku automobilistu draugu. Abi nedzīvo Rīgā, abi ceļā uz darbu pavada diezgan ilgu laiku pie stūres. Tas dod papildu iespējas citiem. Tiem, kuri iestājas par sabiedriskā transporta attīstīšanas veicināšanu.
Līdz vēlēšanām vēl vairāk nekā pusgads, tā ka partijām vēl ir laiks izstrādāt savus Rīgas transporta sistēmas attīstības piedāvājumus. Konkrētus plānus. Kur būs velojoslas? Kur sabiedriskā transporta joslas, un kur nekas tāds nebūs, nevis visiem apnikušos, izplūdušos - “uzlabosim”, “infrastruktūra”, “veicināsim” un tādā garā.
