Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju profesoru Leonu Taivānu atceros vēl no “krievu” laikiem, kad biju aizrāvies ar jaunam cilvēkam neraksturīgu hobiju – politiku. Tolaik katru gadu tika izdota gadagrāmata “Planētas pulss”, kurā dažādi Latvijas politiskie komentētāji aprakstīja notiekošo pasaulē. Ieraugot grāmatnīcā šo izdevumu, kritērijs pirkt to vai nepirkt bija viens – satura rādītājā paskatīties, starp rakstu autoriem ir Taivāns vai nav. Ja bija, tad jāpērk. Būs to vērts.
Ar ko Taivāns vienmēr ir izcēlies? Ar ko viņš atšķīrās no citiem komentētājiem? Gan toreiz, gan tagad. Ar to, ka vienmēr skaidrā valodā, nepiemeklējot piegludinātus vārdus, viņš aprakstīja apkārt esošo realitāti tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādai tai jābūt pēc kaut kādiem teorētiskiem priekšrakstiem. Vai nu pēc marksistiski-ļeņiniskajiem (padomju okupācijas laikā), vai kreisi liberālajiem (mūsdienās). Tāpēc vienmēr ar lielu interesi un pagodinājumu tiekos ar profesoru, lai uzklausītu viņa redzējumu par pasaulē notiekošo.
Šī gada 7. oktobra “Hamās” teroristu iebrukums Izraēlā pēc upuru skaita ir asiņainākais pēdējā pusgadsimta laikā. Par ko šis šaušalīgais terora akts liecina?
Grūti pateikt, par ko tas liecina, bet man tas izraisīja šoku, jo es jau Izraēlā neesmu tāds gluži rets viesis. Es tur jutos visai omulīgi, kad pār galvu lidoja Izraēlas iznīcinātāji, kad, braucot gar Jordānijas robežu, redzama ar dzeloņdrātīm aptīta sēta, kad staigā sievietes un jaunieši ar “plinti” plecā. To visu redzot, es jutos mierīgs, aizsargāts un drošs. Šis uzbrukums mani šokēja neiedomājami. Izrādījās, ka visa Izraēlas drošības sistēma mierīgi krāc uz krāsns, kamēr arābu teroristi dauzās apkārt ar šautenēm un dara, ko grib.
Tas bija šokējoši, lai gan, dzīvojot Jeruzalemes dienvidu galā - Gilo, no saviem logiem es varēju redzēt arī Betlēmi (Palestīnas pašpārvaldes teritorija), Betlēmes universitāti, arābi tur regulāri rīkoja visādas šaudīšanās. Bieži vien nācās zīlēt - vai viņi svin kāzas, kuru laikā šaudās, vai tur ir kāds incidents. Tā ka nemierīgi tur vienmēr bija, bet tas tā likās - nu, tāda ikdiena. Tas, kas notika tagad, ir pavisam kas cits. Daži ebreju komentētāji to jau nosaukuši par holokaustu nr. 2. Varbūt tas ir par traku teikts, bet rokraksts ir tas pats - iznīcināt visus ebrejus, kas gadās pa ceļam.
Ko tas nozīmē arābiem? Man neviens to nav autentiski teicis un ziņojis, kā viņi to ir plānojuši. Varu tikai minēt. Man ir aizdomas, ka ir bijusi kāda iekšēja problēma (“Hamās” iekšienē), kas likusi sarīkot šādu reidu. Šis reids, bez šaubām, ne pie kā neved. Tagad ir izveidotas šo uzbrukumu kartes un citi analītiskie materiāli, kuri liecina par to, ka ir darbojusies teroristu grupa, kuru var arī nosaukt par atriebēju grupu. Tā nodarbojusies ar teritoriāli limitētu, iracionālu atriebības aktu realizāciju. Iekšējo problēmu dēļ bija nepieciešama kaut kāda akcija, lai pārvarētu kādu strupceļu. Kas tas par strupceļu, tas ir labs jautājums.
Ne tikai Izraēlas valsts ilgu laiku ir atradusies politiskās krīzes stāvoklī, bet arī “Hamās” iekšienē acīmredzot kaut kas notiek. Cita izskaidrojuma man nav, jo nekādas stratēģiskas, ilgtermiņa teritorijas iegūšanas, drošības nostiprināšanas jēgas šim uzbrukumam nav. Tāds atriebības akts. Paņēma ķīlniekus un aizlaidās prom. Viss. Tur ir dažādas spekulācijas par šiem ķīlniekiem. Izskatās, ka šajā iebrukumā piedalījušies ne tikai “Hamās” kaujinieki, bet arī gadījuma cilvēki, kuri patrāpījušies pa ceļam. Viņi sagrābuši ķīlniekus, jo tos var izdevīgi pārdot. Viņus var pārdot gan Izraēlai, gan pašam “Hamās”. Jebkurā gadījumā tā ir prece.
Tas būtu tajā zemākajā, sadzīviskajā līmenī. Vai šī akcija liecina arī par kādām augstāka līmeņa, metafiziskām izmaiņām globālajās tendencēs, vai tas tomēr ir tikai atsevišķs notikums no sērijas - nu, tā gadījās?
Man liekas, ka šī notikuma iznākums pilnīgi droši liecina par kaut ko vairāk, bet tas tā nebija domāts. Bieži vien tiek savērptas sazvērestības teorijas, kuras balstās pieņēmumā, ka, izdarot A, no tā izrietēs B, C, D un tā tālāk. Tā tas nav.
Pārsteidzošs ir antisemītisma vilnis, kuru ir izraisījusi šī akcija. Ir bijis holokausts, ir bijusi ļoti ilga Vācijas un visas pārējās Eiropas sabiedrības audzināšana iecietības, etnisko atšķirību nonivelēšanas garā. Šī audzināšana notiek jau vismaz 70 gadus. Trīs paaudzes augušas šādā gaisotnē. Tagad atkal. Antisemītisma vilnis. Ja skatāmies šīs demonstrācijas, tad tur pārsvarā ir arābi un musulmaņi. Imigrācija ir tā pamatā, un tas ir tas virzītājspēks. Nedomāju, ka, atskaitot atsevišķus “noderīgos idiotus”, eiropieši uzskata, ka ebreji ir tie sliktie. Rezultātā Eiropā ir izvērsusies reakcija pret imigrāciju. Ļoti nopietna reakcija. Politiskais vektors pārbīdās stipri pa labi. Izskatās, ka Eiropa pamazām ierauga, ka notiek tās pārtautošanās process un tas turpinās. Tas nav nekas iepriecinošs.
Otra pazīme, kas liecina par lielām, jau gluži tektoniskām ģeopolitiskām izmaiņām, ir ASV lomas acīmredzama samazināšanās. ASV nevarēšana tikt galā ar visiem izaicinājumiem, kuri parādās. Šīs nevarēšanas simptomi ir karš Ukrainā. Miera laikos mums bija izveidojies tāds stereotips, ka Amerika ir visstiprākā un varenākā. Gan militāri, gan ekonomiski, gan tehnoloģiski. Karš ir tas lakmusa papīrs, kas uzrāda, kāda ir reālā situācija.
Man šeit jāpaskaidro, ka gribu izmainīt šo kara interpretāciju mazliet par labu Krievijai, bet tas nav domāts Krievijas kaut kādai attaisnošanai. Karojošās puses ir kolektīvie Rietumi un Krievija. Karadarbības dinamika Ukrainā rāda to, ka šie spēki ir līdzsvarā. Izslavētā Rietumu un ASV milzīgā potence ir izrādījusies mitoloģiska. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka ASV vairs nespēj būt par “pasaules policistu” un iedarboties uz visām vietām pasaulē, kur kaut kas notiek. Ir parādījušies jauni, gan reģionālie, gan globālie politiskie spēki.
Ja es nosaukšu Ķīnu, tad tas nevienam nebūs jaunums, bet tas jāuztver nopietni. Ķīna, tāpat kā tas ir bijis daudzus gadsimtus pirms 16. gadsimta, pirms Mandžūru dinastijas nākšanas pie varas, ir bijusi hegemons Austrumāzijā un Dienvidaustrumāzijā. Šajā hegemona lomā Ķīna atgriežas. Amerikas kontinentā ASV dominante varētu palikt. Eiropa ir ļoti interesantā stāvoklī starp ASV un Krieviju. Kas te būs tālāk, tas ir labs jautājums.
Ja mēs atgriežamies pie Tuvajiem Austrumiem, tad kā jāvērtē Krievijas pozīcija šī terora akta sakarā? Putins savulaik bija liels ilggadējā Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu draugs, jo abi bija mentāli tuvi “mačo” tipa politiķi. Izraēla arī bija ļoti rezervēta pret Ukrainu. Tagad Putins Kremlī draudzīgi uzņem “Hamās” līderus.
Krievijas draudzība ar Izraēlu, manuprāt, bija tāda epizodiska. Jau pirms kādiem desmit gadiem Kremļa politologi bija sazīmējuši globālās dominēšanas lokus. Ķīnas dominēšana Austrumāzijā bija viens tas loks, par kuru jau pieminēju, arī ASV jau pieminēju. Kāda būtu Eiropas ietekmes zona, ko krievi iedala Eiropai? Tā ir Āfrika. Citiem vārdiem, Āfrikas migrācija ir Eiropas problēma. Ko Krievija gribētu sev? Krievija ņem Tuvos Austrumus. Visu šo musulmaņu ummu (kopienu). Tā ir tāda sena tradīcija. To vēl 19. gadsimtā Konstantīns Ļeontjevs atzīmēja, ka krievam tuvāks, labāks turku turbāns nekā pāvesta tiāra. Līdz ar to Krievija ir vairāk piederīga šai Tuvo Austrumu, islāma zonai. Es domāju, tur ir dziļa patiesība. Tā ir tā paliekošā interese. Izraēla savukārt ir turpat, kur kādreiz bija krustnešu valstis. Krustneši nebija iesakņoti Austrumu vidē. Pat pārtiku viņi nesaņēma no apkārtējiem zemniekiem, kas tur bija tajās krustnešu valstīs - Jeruzalemes karalistē, Tripoles grāfistē un citās, bet gan veda no Eiropas. Tas bija tāds svešķermenis arābu pasaulē.
Precizēsim, par kuru gadsimtu ir runa?
Sākot ar 11. gadsimtu. Pārtiku veda venēcieši. Šobrīd Izraēla ir ļoti līdzīgā situācijā. Tas ir tāds Eiropas demokrātijas eksklāvs Tuvajos Austrumos. Eiropietim Izraēlā ir komfortabli. Negribu runāt par politiskajām attiecībām, kur demokrātijas varētu būt vairāk, bet dzīvot tur ir pietiekoši ērti. Bet tas ir tāds eksklāvs un ne vairāk, tāpēc nedomāju, ka Krievija liek stratēģisko kārti uz Izraēlu. Stratēģisko kārti viņi liek uz “Hamās”. “Hamās” Eiropā uzskata par teroristisku organizāciju, bet starp ticīgiem musulmaņiem salafīti (musulmaņu fundamentālisti ar ideju - atgriezties pie senču, Muhameda laika ticības bez jebkādiem “moderniem” uzslāņojumiem) skaitās ļoti godājami. Salafīti skaitās tie, kuri iznes šo musulmaņu “īsteno” ticību, kamēr mēs varbūt neesam tik ticīgi un ne visu darām pēc priekšrakstiem. Tāpēc visi pārējie musulmaņi, varbūt izņemot šiītus, uz salafītiem skatās ar zināmu dievbijību. Bet “Hamās” pamatā ir tieši salafīti.
“Hamās” varmācība Izraēlā jau netiek nosodīta. Tas tiek pieņemts, ka tā vajag. Tas tiek uztverts tāpat kā Muhameds, kad viņš iezīmēja savu laicīgo un garīgo valdīšanu 624. gadā ar Badras kauju. Muhameds ar 300 jātniekiem uzbruka karavānai, ko apsargāja 1000 kaujinieku, un tos sakāva. Tas ir ierakstīts Korānā kā Dieva zīme, ka musulmaņu umma ir tā pareizā, ka Dievam tīkamākā un Dievs tai palīdz. Seko nākamās Muhameda uzvaras, un tas ir tāds pareizās ticības uzvedības modelis. Šis uzbrukums Izraēlai ir kārtējā kauja pie Badras. Jūdu kopienu izpostīšanu, genocīdu pret jūdiem īstenoja Muhameds, iznīcinot veselas ciltis. Trīs ciltis tika iznīcinātas Medīnā, pēc tam vēl vairākas jūdu ciltis tika iznīcinātas pēc reliģiskās pazīmes, vainojot viņus kādos nodarījumos. Tas ir reliģisks fakts, paraugs, kurš vienmēr tiek atgādināts. Ja kristiešiem tiek atgādināts, ka vajag uzvesties tā, kā Jēzus ir uzvedies, tādā pacifistiskā noskaņā, tad musulmaņiem ir tieši pretēji. Karošana ir viena no ticības aktivitātēm.
Šajā sakarā gaidīt kādu līdzcietību par upuriem, teikt, ka šajā reidā noslepkavoti ebreju bērni, sirmgalvji vai sievietes, ir velti. Kāds jautājums? Ja jau pats Muhameds tā ir darījis, tad kāpēc mums tā nav jādara? Tiesa, nav minēts, ka viņš pats būtu nogalinājis bērnus utt., bet asinsizliešana ir uzvedības modelis. Tāpēc, stāstot par to, ka, uzbrūkot ebrejiem, ir izdarīts kāds noziegums, gan arābiem, gan musulmaņiem ausis būs aizbāztas līdz pēdējam. Pat Indonēzijā, kur turienes prezidents pavisam nesen atvēra jaunu musulmaņu universitāti, kuras uzdevums ir sludināt mērenu islāmu, humānu islāmu, islāmu ar cilvēcīgu seju, notika plašas palestīniešu atbalsta demonstrācijas un neviens neiedziļinās, ko viņi ir pastrādājuši.
Ja Izraēla tiek pielīdzināta krustnešu valstīm, tad kādas ir tālākās perspektīvas? Cik ilgi šīs krustnešu valstis izdzīvoja?
Nepilnus divsimt gadus noturējās tā sistēma, līdz Saladīns to visu iznīcināja. Krustnešu valstis iznīka pamazām. Ne vienā dienā. Saladīns bija viens no tiem 13. gadsimta vadoņiem, kas to punktu pielika. Tagad izskatās tā, ka Saladīna laiki atgriežas. Izraēla ir ļoti apdraudēta.
Kurš tad būs tas mūsdienu Saladīns?
Es domāju, tāda viena Saladīna šodien nav. Ir kolektīvais Saladīns.
Līdz pat 7. oktobrim Saūda Arābija, Persijas līča monarhijas gāja uz attiecību uzlabošanu ar Izraēlu. Izskatījās, ka tūlīt jau viņi vienosies, ja ne gluži kaut kādā vienotā dziesmā, tad vismaz situatīvā aliansē pret šiītisko, persisko Irānu, kas pretendē uz reģionālās lielvaras lomu.
Šajās arābu valstīs, arī Ēģiptē situācija nav tik viennozīmīga. Tie, kuru rokās ir patiesa vara, arī tā sabiedrības daļa, kurai klājās labi, nav pārāk
priecīga par šo musulmaņu fundamentālismu un tā sekotājiem. Organizācijas “Musulmaņu brālība” liktenis Ēģiptē ir labs piemērs. Tā ne reizi vien ir mēģinājusi gāzt laicīgo varu un iedibināt musulmaņu varu. “Hamās” faktiski ir “Musulmaņu brālības” Palestīnas nodaļa. Ēģiptē “Musulmaņu brālība” ir aizliegta. Viņiem ir atļauta ierobežota iespēja darboties humānajā jomā. Viņi uztur slimnīcas, bāreņu patversmes un tamlīdzīgi, bet viņiem ir arī sava slepenā politiski militārā daļa. “Hamās” Gazas joslā ir pilnīgs šīs organizācijas spoguļportrets. No “Hamās” Ēģipte, Saūda Arābija, Līča valstis baidās. Arābu problēmas jau nav tikai Palestīnā. Tās ir visur. Ēģiptes ekonomika ir ļoti sliktā stāvoklī. Tur ir 100 miljoni iedzīvotāju. Ja sāksies tautas kustība, kuru varētu izraisīt kāda dzirkstele no Palestīnas, tad ies slikti visam “augšgalam” arābu zemēs. Tāpēc tur tās jūtas ir dalītas.
Visi ir vienisprātis, ka situācija Tuvajos Austrumos ir ārkārtīgi sarežģīta un ne jau mēs būsim tie, kas to risinās, bet tomēr. Vai, jūsuprāt, vispār ir kāds risinājums, un ja ir, tad kāds?
Ģenerālais uzstādījums man ir, ka risinājuma nav, jo nav īsti saprotams, kur lai liek tos cilvēkus, kas Gazas joslā dzīvo. Pārvietot? Kur? Kā? Kurš viņus ņems, jo, kā jau teicu, problēmu visiem pietiek pašiem. Kā tas savienojas ar kaut kādām starptautisko tiesību normām? Tajā pašā laikā jāsaprot tas, ka arī šodienas pasaulē visi tie starptautiskie likumi un līgumi vairs nenozīmē to, ko agrāk. 1975. gada Helsinku nolīguma Nobeiguma akts, kurš paredz robežu negrozāmību, līdz ar Krimu 2014. gadā ir beidzies. Viss ir aizgājis kustībā. Kā pavasaros sāk iet ledus. Tāpēc savulaik līdz pat Pirmajam pasaules karam Eiropas valdnieki skatījās apkārt: vai tikai kāds nekļūst pārāk stiprs. Tad vajadzēja izveidot koalīciju un tam uzbrukt, lai apkārtējā pasaulē saglabātos varas spēku līdzsvars. Man izskatās, ka šobrīd notiek atgriešanās pie šīs sistēmas. Nekas fiksēts nav, viss atrodas pastāvīgā kustībā. Ja tā var teikt, slīcēja glābšana ir viņa paša darīšana. Šajā kontekstā Latvijai ir ļoti stingri jāturas kaut kādā spēcīgā koalīcijā, kas varētu mūs aizstāvēt un kura ir pieņemama no kultūras viedokļa. Lai mūs nesamīdītu, jo gribētāji jau tepat kaimiņos ir.
