Ingrīdai Saulītei arī 79 gadu vecumā dzīve kūsā, atliek tikai strādāt
«Pārāk nesaspringstu – nav jau apaļa jubileja. Un nav nemaz tik patīkami, kad tuvojas jubilejas, man nav gribēšanas ar tām tik ļoti noņemties,» saka leģendārā latviešu horeogrāfe Ingrīda Saulīte. Piektdien, 24. oktobrī, ilggadējai Dziesmu un deju svētku deju virsvadītājai būs 79. dzimšanas diena.
«Man jau gribētos teikt, ka neko nesvinēšu, bet zinu, ka draugi būs klāt, un nevar taču ciemiņus atstāt aiz durvīm. Zinu, ka nāks, ka zvanīs, es taču nevaru uzvesties tik nepieklājīgi. Turklāt manos gados ir jāpriecājas par to, ka vēl ir ciemiņi, ka kāds vēl atceras,» saka Ingrīda Saulīte. Naskums uz ballēšanos mazinājies arī pēc tam, kad pirms trim gadiem aizsaulē aizgājis dzīvesbiedrs Ēriks. «Vientuļāka man tā ikdiena. Vairāk man neviena nav, kad viens aiziet, otram ir skumji,» nosaka Ingrīda Saulīte.
Tāpēc viņa priecājas, ka ikdienā ir gana daudz pienākumu, ka var piedalīties sabiedriskos darbos. Ingrīda Saulīte ir Rīgas pilsētas deju kolektīvu virsvadītāja, savukārt Latvijas Nacionālajā kultūras centrā ir nozares padomes locekle. «Man ir patīkami, ka esmu tur uzaicināta un man ir ko darīt. Protams, ka man gribas iet un darīt, jo visu mūžu esmu bijusi tik ļoti aktīva. Kamēr cilvēks jūtas labi, viņš grib būt kopā ar cilvēkiem, turklāt es varu būt laimīga, ka man ikdiena paiet kopā ar jauniem cilvēkiem. Jaunie ir tik aktīvi, tik kustīgi...» saka leģendārā horeogrāfe. Tā kā dejošanas jomā Rīgā viņa tur pirkstu uz pulsa, Ingrīda Saulīte zina teikt, ka pēc pērn notikušajiem Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem galvaspilsētā atkal izveidojušies vairāki vidējās paaudzes deju kolektīvi, arī viens senioru kolektīvs. «Dzīve kūsā. Viss ir saplānots, atliek tikai strādāt un piedalīties,» saka Rīgas pilsētas deju kolektīvu virsvadītāja un uzskaita pasākumus, kuros dejotājiem nākamgad jāpiedalās.
Nākamgad notiks arī Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, bet, cik zināms, viņas veidotās horeogrāfijas tajos nebūs redzamas, bet par to viņa daudz neskumstot, jo «tagad nāk jauna paaudze. Visticamāk, mani uzaicinās par goda virsvadītāju, ārpus svētkiem nepalikšu. Es vismaz tā ceru». Savdabīgā veidā turpinās arī viņas pedagoģiskais darbs. Kādreiz viņa bija docente Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas nodaļā, pasniedza latviešu tautas un skatuvisko deju, arī deju svētku vēsturi, bet šobrīd Latvijas Nacionālajā kultūras centrā ar savām zināšanām dalās ar deju kolektīvu vadītājiem.
«Tāda ir mana ikdiena – dzīva, kustīga, darbīga... Kad viss mūžs pavadīts kopā ar deju, tad jau tas ir saturs dzīvei, bez tā nevar iztikt. Turklāt dzīve dejā ir gandrīz kā nemitīgi svētki, jo dejošana vienmēr ir saistīta ar lieliem pasākumiem un lielu gandarījumu pēc tā,» saka leģendārā horeogrāfe, kurai nākamgad laikam neizbēgt no vērienīgām 80 gadu jubilejas svinībām.