APRITĒ: Ar motorsportu sirdī
Šīs nedēļas nogalē Kanādā notiks kārtējais Formulas 1 jeb F1 posms, kuru pie TV ekrāniem lūkosies miljoniem skatītāju visā pasaulē un arī milzīgs skaits Latvijā. Pēdējos gados gan formula zaudē savu popularitāti, taču vienalga tās ir elitārākās motorsporta sacensības pasaulē.
Formulas aizekrāna seja
Jau gadu gadiem Latvijā F1 sacensības komentē Jānis Janševics un Ģirts Timrots – ja pirmais vēl savu basketbola aktivitāšu laikā bija zināms kā visai atraktīvs vīrs, tad Ģirts, kuru lielākā daļa (sieviešu auditorijas) TV ekrānos zina kā samērā mierīgu puisi, pārsteidz – formulas sacensību starta brīžos ar viņu varētu konkurēt vien slavenie brazīliešu futbola vīri ar saviem varenajiem gooooooool! Pirms pāris nedēļām notika sacīkšu posms, kad Ģirts Timrots no sirds sekoja līdzi jaunā holandiešu pilota Maksa Verstapena (17) gaitām – Neatkarīgās apskatniekam apkārtējie ieteica nogriezt televizoram skaņu, lai kaimiņi neizsauktu policiju... «Nu kā, puika forši brauc! Par viņu reāli ir prieks! Turklāt par viņu vispār ir interesants stāsts: izejot ārpus trases, auto nomā nevarētu pat dabūt, viņam taču vēl pat tiesību nav, bet viņš jau brauc ar formulu un spēj cīnīties ar visiem tiem čaļiem – tas taču ir iespaidīgi!» sajūsminās Ģirts. Cik gadu pie F1 vadīšanas stūres? «Mēs pirms kāda laika ar Jāni mēģinājām saskaitīt, cik ilgi mēs to vadām, bet tā arī nespējām vienoties, kopš kura laika esam sākuši to darīt. Iesākumā F1 tika rādīta Latvijas Televīzijas 7. kanālā, tātad tas varētu būt 90. gadu vidus, līdz ar to tas varētu būt aptuveni divdesmit gadu ilgs periods, kad ar viņu tiekamies ik pāris nedēļas.»
Patīk darīt pašam
Ģirts gan spēj būt objektīvs – Neatkarīgā ilgi mēģināja no viņa izvilināt, kuram braucējam viņš pats novēlētu prestižo sacensību uzvarētāja titulu, taču bezcerīgi. «Pievērsties kādam un fanot tieši par šo konkrēto sportistu – no tā cenšos atturēties, jo citādi komentārs nebūs objektīvs skatītājiem, kuri jūt līdzi kādam citam braucējam. Taču cenšos katram atrast kādas pozitīvās lietas, līdz ar to – ja šodien iet labi vienam, ļoti labi, tātad iet labi viņam! Komentētājam ir jānorobežojas no konkrētām simpātijām, es taču nevaru priecāties par kāda sportista neveiksmi, ja viņš izstājas. Basketbolā vai hokejā droši vien būtu vienkāršāk, jo tur ir mūsu komanda un otra komanda, bet te tā nav. Ja paklausies F1 krievu komentētājus, tad tur ir citādāk, jo viņiem ir savs pilots [Daņila Kvjats], tāpat rallijkrosā mums ir Reinis Nitišs, bet formulā no mūsu latviešu skatītāju viedokļa visi ir vienlīdzīgi.»
Kā tas iespējams? «Man patīk darīt pašam, nevis skatīties, kā to dara cits. Ir sacīkstes, skatāmies, kas pieļāva vai nepieļāva kļūdu, kam paveicās vai nepaveicās, un pēc tam ir rezultāts. Kad skaties teātra izrādi, tad taču arī varbūt kādu identificē ar sevi vai atbalsti viņa rīcību konkrētā situācijā, bet nav jau tā, ka fano – ai, manējo noblieza, viss, es uz otro cēlienu nepalikšu! Skaties, jo interesanti. Man patīk pašas sacīkstes: vai viņi brauc ar formulām vai zālespļāvējiem, tas pat ir sekundāri – ja sacīkste ir interesanta, tad man tā patīk.»
Drēbi pazīst
Uz Neatkarīgās jautājumu, kas gan tik saistošs elitārajā F1, kur lielākoties pie inženiertehnikas brīnumiem sēdošie piloti riņķo cits aiz cita, gaidot nākamo pitstopu, Ģirtam ir atbilde: «Piemēram, rallijs man liekas nedaudz neizprotams no tā viedokļa, ka tur sportisti cīnās ar hronometru, nevis cits ar citu – viņu galvenais konkurents ir pulkstenis, un tikai finišā viņi salīdzina cits cita laikus. Jā, daudziem tas patīk, un nenoliedzami ir apbrīnojami, ko šie cilvēki spēj, bet man tomēr patīk, ja sacensībās plecu pie pleca noskaidro, kurš ir labāks. Kā ar motorsportu? Jā, šoseja varbūt ne tik ļoti, bet motokross man ļoti patīk, ar to un autosportu arī pats esmu iepriekš nodarbojies – tās ir lietas, kuras es saprotu, kāpēc vienam sanāca, bet otram nē, kas tieši notika utt. Trasē mēs bieži vien redzam tikai sekas jau otrajā līkumā, kur viņš mainījis ne to trajektoriju vai izvēlējies ne tādu ātrumu. Ir labāk, ja pats saproti, ko viņš īsti tur ir izdarījis. Piemēram, hokejs vai basketbols – man goda vārds nav ne jausmas, ko tie čaļi tur dara, vai tas ir slikti vai labi, es nemāku nevienu no šīm spēlēm, līdz ar to nespēju novērtēt, vai tas bija labi vai slikti.»
Novērtēt viņš spēj – vismaz amatieru līmenī. «Deviņdesmito gadu otrajā pusē braucu VW Golf kausā, pēc tam vēl braucu arī divlitru klasē – tur jau bija braukšana ar slikiem, tik liela pieredze man ir autošosejā. Braucu arī motokrosu, bet nu ar ūdensmotocikliem. Baigi patīk, adrenalīnu veikalā taču nepārdod! Man gan nav svarīgi, vai tā ir pirmā vai divdesmitpirmā vieta – svarīgi, ka apkārt ir vēl kādi pieci čaļi, kas brauc līdzīgā ātrumā, tad gan ir interesanti!»
Citādāks darbs
Jāpiebilst, ka Ģirtu sadabūt rokā nav viegli – visu laiku viņš ir pie stūres, visu laiku kaut kur brauc. «Motokross, ūdensmotorsports – viens treniņš ir puse dienas, kamēr sakrauj mantas, aizbrauc un atpakaļ,» skaidro Ģirts Timrots, kurš ūdensmotocikliem piesaistījis arī sievu. «Uz motokrosu aizbraukt nozīmē, ka visa ģimene sēž smiltīs un putekļos, bet uz ūdensmotociklu sacensībām – ģimene sēž pludmalē!» – nu, vai nav eleganti?!
Ja par televīzijas lietām, tad šobrīd Ģirts vada LTV diskusiju raidījumu Sastrēgumstunda, bet pirms tam viņš kopā ar mūždien smejošo Kristīni Garklāvu vadīja LNT 900 sekundes. «Nolasīju ziņas astoņus gadus. Tas [aiziešana] nebija pēkšņs lēmums, diezgan ilgi to apsvēru. Galvenais iemesls bija tas, ka man šķita, ka sāku atstrādāt šo raidījumu. Likās, esmu tajā tik ļoti iegājis, ka varētu nemaz arī nepamosties, jo jau dzelžaini zināju, ko un kad. Pieteikumos nevis sāc teikt kaut ko no sevis, bet jau izmantot atstrādātu frāžu komplektu, tikai dažādi to variējot. Iespējams, ka cilvēki nemaz nepamana, ka neesi neko jēdzīgu pateicis, bet tas pašam sāk pieriebties. Ja nav tā stresa un pašam iekšā bišķiņ nedeg pirms ētera, tad nav vērts, ir jābeidz.» Kā tagad? «LNT 900 sekundes tomēr lielākoties bija kā ziņu lasīšana, savukārt Sastrēgumstunda ir diskusija. Kopīgs ir tas, ka tas ir tiešais ēters, līdz ar to – kas ir, tas ir, kā sanāk, tā maucam. Man ir būtiski, ka katram no tiem, kas ir uzaicināti uz diskusiju, ir iespēja pateikt savus argumentus, lai tad arī skatītāji paši pieņem viedokli, kurš no tiem viņiem ir pieņemamāks, kuriem piekrist vai nepiekrist,» saka motorsporta speciālists.