VAKARA ZIŅAS: Dana Reizniece-Ozola: "Man ir superīgs vīrs"

Kad sarunājām interviju ar ekonomikas ministres Danas Reiznieces-Ozolas (34) ģimeni, valdība vēl nebija demisionējusi. Taču mūsu saruna nebūs par politiku, ekonomiku, budžetu vai citiem valstiski svarīgiem notikumiem. »Vakara Ziņas« ar Danu, viņas vīru, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktoru Andri Ozolu (47), bērniem Aleksu (7), Sofiju (4) un Herbertu (2) tikās kādā darba dienas pievakarē. Dana pirms tam no bērnudārza bija izņēmusi savas atvases, kas spietoja ap mammu, atstāstot savus dienas notikumus. Tētis kavēja dažas minūtes, bet, līdzko ieradās, tā trīs mazie ķipari tūdaļ pieslēdzās tētim. Tovakar mēģinājām uzburt Ziemassvētku noskaņu un atskatīties uz aizvadīto gadu.

Mūsu tikšanās laikā klāt nebija vienīgi Danas vecākā meita Helēna (12), kura darba dienās dzīvo kopā ar tēti Ventspilī. Helēna pirms dažiem gadiem nepārcēlās ar mammu uz Rīgu, jo Ventspilī bija uzsākusi skolas gaitas un šobrīd papildus mācībām trenējas basketbolā. Mamma lepojas, ka meita ir kā radīta šai spēlei.

– Jūs abi varat lepoties ne tikai ar spožu profesionālo darbību un karjeru, bet arī ar savām atvasēm.

Dana: – Es jau daudzkārt esmu teikusi, ka cilvēkam ir vajadzīgs stabils atbalsta punkts ģimenē, lai pasauli var apgriezt. Un mūsu mājās tāds ir.

– Kā jūs tiekat galā ar trim maziem bērniem, kuri, tā vien liekas, ir nemitīgā kustībā?

Andris: – (Smejas.) Ne pārāk… netiekam. Jāatzīst, ka mums ir gudri bērni, bet nav mierīgi.

Dana: – Bērniem esam devuši lielu kustības un rīcības brīvību. Es ļoti vēlos saviem bērniem iemācīt, ka viņu vietā neviens cits nelems un nedarīs. Bērni paši ir spiesti pieņemt lēmumus. Domāju, ka, izauguši lieli, viņi to sapratīs un būs man pateicīgi, ka paši spēj pieņemt lēmumus un būt atbildīgi par savu dzīvi.

– Esat strādājoši vecāki. Kā jums izdodas savienot darba lietas un bērnu audzināšanu? Bērnus palīdz pieskatīt auklīte?

Andris: – Šobrīd mums nav auklītes. Cenšamies paši tikt galā ar visiem pienākumiem. Ļoti palīdz vecāki. Maniem vecākiem ir vairāk par 70 gadiem un godam nopelnīta pensija. Taču ar mūsu bērniem viņi ir atguvuši otro jaunību un ļoti mums palīdz. Redzu, ka vecākiem ir prieks, jo viņi ar mazbērniem spēlējas kā ar saviem bērniem. Tfu, tfu, tfu, kaut vecākiem būtu izturība.

Dana: – Man atkal liekas, ka mums viss tik labi izdodas, jo neesmu ģimenē viena, kurai ar visu jātiek galā. Man ir superīgs vīrs. Tad, kad esmu aizbraukusi komandējumā, vīrs aizved bērnus uz bērnudārzu, skolu. Dažkārt, protams, es saņemu īsziņu no skolotājas, ka, atvedot bērnu uz skolu, vajag arī somu paņemt līdzi. (Abi gardi smejas.) Vai arī tētis, vedot meitu uz šaha nodarbībām, uzvelk viņai brāļa jaku vai otrādi. Bet citādi viss kārtībā, un tas, ka mūsmājās viss nav perfekti, piešķir visam īpašu garšu. Andrim varu pilnīgi visu uzticēt, un viņš ar uzdevumu lieliski tiek galā.

– Andri, jūs kādu laiku ģimenē bijāt vienīgais vīrietis, tagad jums ir atbalsts – dēls Herberts.

Andris: – Mēs joprojām esam mazākumā. Kaut ko vēl vajadzēs darīt lietas labā!

Dana: – Vai ne!

– Tas nozīmē, ka Ozolu ģimenē tuvākajā nākotnē varētu būt pieaugums?

Dana: – Droši vien vajadzētu!

Andris: – Dievs ir labs režisors. Tādu izsvērtu un tīšu plānošanu neatzīstam.

– Dana, novembrī apritēja gads, kopš esat ekonomikas ministre Laimdotas Straujumas otrajā valdībā. Kā jums ir veicies šajā amatā?

Dana: – Viss ir relatīvs, jo gads paskrēja ļoti, ļoti ātri. Tas ir bijis intensīvu notikumu, darbu, pienākumu un jauku brīžu piesātināts.

Aizvien vairāk man nostiprinās pārliecība, cik liela nozīme ir labai ģimenei, mūsu mājas komandai. Ja man nebūtu šīs komandas, es nevarētu  izdarīt to, ko esmu izdarījusi. Sieviete ministre – tas nebūt nav viegli. Šā gada laikā esmu atradusi līdzsvaru starp darba pienākumiem un mājām. Vai ne, vīriņ?

Andris: – Jā, līdzsvars ir, bet Danai joprojām ir ļoti liela atbildība pret savu darba uzdevumu. Protams, tas nemazina mīlestību pret bērniem. Lai arī es vēlētos, kaut jaunajā gadā mūsu ģimenei būtu vairāk laika nekā nedarīšanai. Laiskiem sestdienu rītiem.

Dana: – Jā, šādu rītu arī man ļoti pietrūkst. Tā ir mūsu ģimenes tradīcija, ka sestdienās vai svētdienās rīti iesākas ļoti rimti, neviena netraucēti. Tad es cepu pankūkas vai arī Andris vāra auzu pārslu biezputru. Beidzamajos mēnešos pietrūcis šo laisko brīvdienu rītu, jo ir bijis pārāk daudz komandējumu.

– Ministre arī stāv pie plīts un gatavo ģimenei maltītes?

Andris: – Gatavo, un kā vēl gatavo! Man visvairāk garšo Danas tvaicēta zivs.

Dana: – Zivs ir garšīga, veselīga un ātri pagatavojama.

– Jūsu ģimene ievēro pareiza un veselīga uztura pamatprincipus?

Andris: – Dana vairāk domā, bet es atļaujos vaļības. It īpaši ar bērniem laika trūkuma brīžos izvārām pelmeņus vai arī pa ceļam uz mājām iebraucam «makdonaldā».

Dana: – Bet lielākoties ēdam veselīgi. Man patīk, ka bērni ir pieraduši ēst zupas un putras. Tādēļ dažreiz jau var arī pagrēkot ar «makdonalda» pārtiku.

– Dana, jūsu politiskajai karjerai pa priekšu iet šaha spēle. Noteikti jūsu bērni ja ne spēlē, tad nākotnē, pilnīgi iespējams, spēlēs šahu?

Dana: – Vecākā meita Helēna nespēlē šahu, bet basketbolu. Viņai ir arī dabas dotumi – slaida, gara un fiziski spēcīga meitene. Aleksa ir šahiste. Viņa šobrīd sāk nodarboties ar Viju Rožlapu, kas savulaik bijusi leģendārā Alekseja Širova trenere. Vija ļoti labi prot strādāt ar maziem bērniem. Pašiem jaunākajiem bērniem vēl ir par agru. Seši gadi ir optimālais vecums, kad sākt spēlēt. Šajā vecumā bērns ir pietiekami nobriedis, lai uztvertu informāciju un saprastu, kas viņam tiek mācīts un stāstīts. Es pati sāku spēlēt astoņos gados.

Andris: – Ir valstis, kur skolās šahs līdz trešajai klasei ir obligāts mācību priekšmets. Manuprāt, uzspiest bērniem spēlēt šahu, līdzīgi kā nodarboties ar mūziku, būtu pilnīgi aplami, bet ir jomas, kurās agrā bērnībā jādod pirmā izvēle.

– Jūsmājās katrā istabā ir šaha galdiņš?

Dana: – Jā, taču ne manis, bet Andra dēļ. Vienmēr esmu bijusi kā kurpnieks bez kurpēm. Man ir viens ļoti vecs šaha komplektiņš, ko 1995. gadā kā bērns izcīnīju kādā čempionātā Francijas Disnejlendā. Figūras jau ir izbalējušas, baltās no melnajām vairs nevar atšķirt, bet man šis ir ļoti mīļš komplekts. Savukārt Andrim patīk viss par un ap šahu. Mums ir pilns grāmatu plaukts ar grāmatām par šahu. Līdzko parādās jauns izdevums, tas uzreiz tiek iegādāts. Turklāt mums ir tik daudz šaha komplektu, ka viens cilvēka mūžs ir par īsu, lai to visu izmantotu. Bet drīzumā visam būs izmantojums, jo aug bērni un visi varēsim piedalīties ģimenes čempionātos. Tagad var teikt, ka Andris ir mūsu ģimenes galvenais šahists. Viņam ir Dieva dota aizrautība.

Andris: – Nav runas par kvalitāti, bet par aizrautību.

– Ja darba dienas pusdienu pauzē kolēģi rosās pa saviem viedtālruņiem, Dana spēlē šahu?

Dana: – Agrāk nespēlēju šahu ar datoru, bet tagad dators ir kļuvis par līdzekli, lai ar pretiniekiem uzspēlētu šahu internetā. Dažas šaha partijas man ir datora fonā ar divu dienu pārdomu laiku. Tā laikam ir, kamēr citi pārbauda tālrunī īsziņas, es izdaru gājienus.

– Jūs arī viens pret otru spēlējat?

Andris: – Ļoti reti.

Dana: – Andris mani pierunā uz vienu partiju, bet parasti tas beidzas pusnaktī pēc piecpadsmitās partijas.

Andris: – Jā, Danu man nekad nav izdevies uzvarēt. Bezcerīgi!

Dana: – Bet vīrs ik pa laikam pārbauda spēkus. Viņš trenējas, spēlē amatieru turnīros un tad mani izaicina, lai novērtētu – ir progress vai nav.

– Vai sieva cenšas vīru mācīt šaha spēlē?

Andris: – Ja kādreiz sastrīdamies, tad tikai par Danas metodi iemācīt man spēlēt šahu.

Dana: – Andris pats ir labs skolotājs. Un ne jau tikai šahā, bet vispār. Es allaž apbrīnoju, kā viņš bērniem izskaidro dažādas lietas. Bērniem šobrīd ir ļoti daudz jautājumu, jo viņi ir «kāpēcīšu» vecumā. Vīrs prot lēni, pacietīgi un saprotami visu izskaidrot. Es tā neprotu. Neesmu laba skolotāja. Man viss ir sanācis dabiski un pašsaprotami, bet, lai to izskaidrotu citiem, ir jāpiedomā un jāmēģina formulēt darbība vārdos. Andrim tas padodas daudz, daudz labāk.

Andris: – Šoreiz piekrītu sievas teiktajam.

– Dana, jūs joprojām dziedat bērniem pirms gulētiešanas šūpuļdziesmu?

Andris: – Tagad es katru vakaru dziedu bērniem latviešu tautasdziesmu «Aijā, žūžū, lāča bērni». Tētis ir pieprasīts.

Dana: – Lai arī tētim lācis uzkāpis uz ausīm, viņš bērniem dzied katru vakaru.

– Es lasīju, ka Andris sievai uzdāvinājis klavieres. Ar kādu nolūku?

Andris: – Uzdāvināju dzimšanas dienā, bet pagaidām klavieru izmantojums ir paplašināts, jo mūsu meita Aleksa daudz aktīvāk apgūst klavierspēli.

Dana: – Vecākā meita Helēna mani paretam māca spēlēt. Dažkārt abas uzspēlējam duetā. Pagājušajā gadā Ziemassvētku vakarā man izdevās ar abām rokām nospēlēt «Klusa nakts, svēta nakts», arī šogad varētu visai lielajai saimei kaut ko nospēlēt.

– Pastāstiet, kādi ir Ozolu dzimtas Ziemassvētki?

Andris: – Parasti visi pulcējas pie mums. Māsīcas vīrs un dēls spēlē ģitāru. Sanākot kopā, šie vakari izvēršas par muzikāliem svētkiem. Paši dziedam un spēlējam. Ziemassvētki ir visstiprākā Ozolu saimes tradīcija. Tā ir sava veida nepieteikta meditācija. Jo svētvakarā ir brīži, kad visa lielā saime sēž kopā, bērni pieklust un dziesmas rimst, un katrs ļaujas savām domām. Tas nav tīši vai apzināti sarīkots. Protams, pēc mirkļa viss atkal mainās, bērni sāk čalot un sākas kņada, bet Ziemassvētki mums ir īpaši.

Dana: – Tie ir mūsu mājas svētki. Pie mums atbrauc ļoti daudz cilvēku, un katrs pats atrod, ar ko nodarboties. Uzspēlējam arī kādu kāršu spēli, šahu un biljardu. Tā dziedāšana man bija jaunums, jo manu vecāku ģimenē svētki nekad netika pavadīti, visu vakaru dziedot. Tas ir tik īpaši. Jā, mans tēvs ļoti labi spēlēja ģitāru, vectēvs akordeonu, bet parasti tās bija solo uzstāšanās. Taču Ozolu stiprā un spēcīgā dzimta ja ne kori Ziemassvētkos izveido, tad ansambli noteikti.

– Jau gadiem cilvēki runā par jaunā gada apņemšanos, par plāniem un sapņiem, kas jāpiepilda nākamajā gadā.

Andris: – Esmu dzirdējis, ka citi to dara savā dzimšanas dienā, bet es tieši Ziemassvētkos veicu savas dzīves revīziju aizvadītā gada garumā. Mēdz teikt, ka sapņi un idejas, ko vēlamies realizēt, ir jāuzraksta uz lapiņas, kas jāsadedzina. Tas gan vairāk tāds māņticīgs gājiens.

Skatoties uz saviem bērniem, katrs gads ļauj paraudzīties, kā viņi paaugušies un kas ar viņiem noticis. Un man prieks, ka katru reizi secinu, ka aizvadītais gads ir labi nodzīvots. Tad arī aizdomājos par daudzām jaukām un svarīgām lietām, par ko ikdienas plūdumā nav bijis laika vai piemirsies padomāt. Šajos pārdomu brīžos klusībā nospraužu nākamā gada plānus.

Dana: – Ar mani ir citādi. Ziemassvētki man ir ģimenes atskaites laiks. Kad visi sēžam pie svētku vakariņu galda, tad skaidri var redzēt, kā katram no mums gājis. Tad padomāju, kā Andra vecāki jūtas, kā manai tantei klājas, kā bērni paaugušies. Ziemassvētkos un Vecgada vakarā jaunā gada plānus es nekaļu.

Man šādiem atskaites brīžiem un jaunām apņemšanām vajag īpašu iedvesmas brīdi. Ir bijis, ka blociņā esmu uzrakstījusi, ko vēlētos sasniegt nākamajos piecos gados. Nolieku to blociņu un aizmirstu. Atrodot pēc dažiem gadiem blociņu, pārskatu, kas tad ir piepildījies. Pats interesantākais, ka divas piecgades pēc kārtas visi uzrakstītie plāni ir piepildījušies. Rakstot plānus, parasti formulēju, ko gribētu iemācīties, kādu darbu gribētu darīt, kā gribētu izskatīties, kādreiz arī rakstīju, kādam jābūt manam ideālajam vīram.

Andris: – Nu, stāsti, es kvalificējos?

Dana: – (Smejas.) Nu ja. Man pašai bija liels pārsteigums, ka sastapu savu ideālo vīrieti.

– Ko jūs viens otram novēlētu gadu mijā?

Andris: – Pirmajā mirklī gribu Danai teikt, ka novēlu viņai iecietību un iejūtību pret kolēģiem. Taču mazliet padomājot, novēlu rotaļīgumu attiecībās ar kolēģiem. Iet pa savu nopietno profesionālo darba dzīvi ar zināmu rotaļīgumu, protams, ar to nedomāju vieglprātību vai paviršību, bet tieši rotaļīgums un drosme pie Danai piemītošās milzīgās atbildības izjūtas būs laba kombinācija. Tā varētu būt lieliska veiksmes formula.

Dana: – Andris ir mans lielākais līdzjutējs. Viņš šahā un politikā par mani pārdzīvo vairāk nekā es pati. Mans vēlējums Andrim, lai patīku viņam arī nākamā gada decembrī.