VAKARA ZIŅAS: Māris Bezmers: Neesmu tik neveikls kā Roberts!

Valmieras Drāmas teātra aktieri Māri Bezmeru (35) televīzijas skatītāji iepazinuši kā humoristisko varoni, mammasdēliņu Robertu vasaras populārākajā TV3 seriālā «Viņas melo labāk». Reālajā dzīvē Māris ir pavisam citāds, viņš ir divu bērnu Martas Adeles (4) un Mārča Jēkaba (5) tēvs un mīlošs vīrs, kas tuvākajā nākotnē vēlas sevi izaicināt, kļūstot par režisoru.

- Pēc pieredzes zinu, ka pusaudžu meitenes neizlaiž nevienu «Viņas melo labāk» sēriju. Jaunajām dāmām tas ir kļuvis par kulta seriālu. Turklāt mammasdēliņš Roberts nenoliedzami ir favorīts, jo viņa komiskās un neveiklās izdarības spēj sasmīdināt pat vislielāko īģņu.

- Strādāju arī Valmieras valsts ģimnāzijā, kur visapkārt ir jaunieši, un es jūtu to pastiprināto uzmanību. Pasniedzu skolēniem teātra klasē nodarbības. Ar laiku jaunieši tomēr pierada, ka esmu parasts cilvēks, nevis Roberts no seriāla. Nesen uzstājos ar dziesmām Valmieras pamatskolā, protams, ka mazie ķipari redz manī tikai Robertu, un savā ziņā viņiem tas ir kultūršoks: «Āāāā, tik tuvu, tik tuvu!» Cits kautrējas, cits atkal šausmīgi vēlas fotografēties un aprunāties vai arī pārliecināties, ka es tik tiešām esmu Roberts. Es ar to rēķinos. Šī atpazīstamība vienlaikus ir šīs profesijas spožums un posts.

Man nav kauns, ka esmu šajā seriālā, jo tam ir ne tikai labi reitingi, bet arī kvalitātes zīme. Mani apmierina darba process un gala rezultāts. Tādēļ ir liels prieks un gandarījums tur darboties. Ja būtu jādara darbs ar sakostiem zobiem, tad cik tu ilgi tā strādāsi un kāds būs rezultāts?

Pateicoties seriāla producentam Rimvīdam Martinaitim, ir izveidota ļoti laba komanda. Mēs tur visi strādājam draudzīgā un radošā atmosfērā.

Lielākoties mani šobrīd pazīst kā Robertu, nevis aktieri Māri Bezmeru. Televīzijai un kino ir ļoti liels spēks atpazīstamības veidošanā. Ikviens aktieris vēlētos, lai viņu atpazīst pēc lomām teātrī, taču reālā dzīve ir citādāka. Lai kļūtu populārs kā teātra aktieris, ir ļoti grūts un smags darbs, ko nevar sasniegt vienā brīdī. Televīzijā tevi mēnesi rāda reklāmā vai seriālā, un esi populārākais cilvēks Latvijā. Paldies Dievam, ar atpazīstamību es tieku galā, jo šis nav mans pirmais TV projekts. Esmu filmējies TV humoršovā «Absolūtās dāmas» un trīs sezonas seriālā «Cerību iela 21». Domāju, ka, pateicoties šīm TV lomām, mani pamanīja producents Rimvīds un uzaicināja filmēties «Viņas melo labāk», jo diezin vai savādāk es būtu ticis pie Roberta lomas!?

- Kā ar zvaigžņu slimību, neslimojat?

- Iespējams, kaut kādā ziņā mana pašvērtība ceļas. Es ceru, ka tā nav vīzdegunība vai kas līdzīgs, bet profesionālās izpausmes, kad sevi apzinos spēcīgāk. Ir lietas, pret kurām man ir stingrākas prasības. Gan pret sevi, gan pret cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāju, pieaudzis kvalitātes un prasību līmenis. Šobrīd varu atļauties daudz vairāk nekā tad, kad beidzu studijas Kultūras akadēmijā. Toreiz teicu lielu paldies par katru darbiņu. Tagad man vairs nav jāraujas pēc katra mazākā darbiņa un katras piecu eiro banknotes. Protams, cenšos neatteikties no darbiem, ja man laiks to atļauj. Faktiski šī ir pirmā vasara, kad jāatsaka daži darbi, jo fiziski visu nevaru pagūt.

- Ikdienā taču Māris Bezmers ir pavisam cits cilvēks nekā seriālā atveidotais Roberts?

- Jā, atšķiramies. Tas ir tikai normāli. Ja jau mēs spēlētu paši sevi, tad tas vairs nebūs seriāls vai izrāde, bet realitātes šovs. Domāju, ka ikdienā es stipri atšķiros no Roberta. Protams, kaut kādas lietas jau no manis var saskatīt, bet lielākoties šo tēlu ir radījis seriāla scenārijs un režisors.

- Kad aktierim Mārim pirms četriem gadiem piedāvāja kļūt par Robertu, vai meklējāt līdzīgu prototipu reālajā dzīvē, no kā iedvesmoties?

- Konkrēts cilvēks, kuru pētītu, nebija. Ar režisoru pārrunājot, kas tas Roberts ir par «fruktu», bija skaidrs, uz kuru pusi skatīties un no kā iedvesmoties. Ja es tajā brīdī šaubījos, vai ir tādi cilvēki kā Roberts, režisors man teica, ka ir un pat ļoti daudz. Tādējādi jau ilgāku laiku, spēlējot Robertu un pievēršot uzmanību līdzīgiem cilvēkiem, esmu sapratis, ka tik tiešām ir diezgan daudz tādu cilvēku.

- Ja ar Māri notiktu kāda ķeza, viņš nokristu no divriteņa un sasistos, vai arī zvanītu mammai pēc padoma?

- Noteikti nē! Ja arī gadītos kāda trauma, tad izvērtētu, kam zvanīt pa priekšu - mammai, sievai vai neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai. Bet tik traki kā ar Robertu ar mani nav. Pirmkārt, es neesmu tik neveikls kā Roberts. Otrkārt, man sāpju slieksnis ir diezgan augsts.

- Par Robertu interneta dzīlēs var atrast dažādas ziņas, piemēram, nesen izskanēja baumas, ka Roberts makšķerējot ies bojā. Sekojat līdzi sava varoņa gaitām medijos?

- Līdzko tu sāc lietot internetu, tā laika sajūta pazūd. Diemžēl vai paldies Dievam, man nav tik daudz brīva laika, lai sēdētu internetā. Izrāžu un filmēšanās grafiks ir tik piesātināts, ka bieži vien jāstrādā arī brīvdienās. Ir pat tā, ka bērnus pa dienu nemaz neredzu. Atnāku mājās pēc izrādes, bet bērniem jau jāiet gulēt. Līdz ar to ar bērniem satiekos no rīta, kad aizvedu viņus uz bērnudārzu, un vakaros, kad lieku gulēt. Tā ir visa mūsu komunikācija. Tādēļ, ja ir brīvs laiks, es to pavadu prātīgi - ar bērniem un sievu, nevis rosoties pa sociālajiem tīkliem. Internets atņem nevajadzīgi daudz laika. Lai arī esmu gan tviterī, gan feisbukā, esmu par slinku, lai regulāri informētu par savām aktivitātēm. Un bieži vien gadās, ka, iemūžinot kādu skaistu mirkli, it kā gribētu to ievietot tviterī, bet uz to brīdi nav interneta. Un pēc tam tas vairs nav aktuāli. Tviteri lietoju tik daudz, lai palasītu jaunumus, jo tur var atzīmēt tikai to, kas interesē, un visu nevajadzīgo izmest ārā. Ar feisbuku gan esmu uz «jūs». Ir pat bijis, ka skatos, o, kāds man ir uzrakstījis vēstuli, bet apskatot, kad vēstule sūtīta, secinu, ka pirms gada. Feisbukā esmu tikai tāpēc, ka nemāku no tā savu profilu izdzēst. Tādēļ lai jau eksistē.

- Cik gadus esat valmierietis, un kurā Latvijas pusē ir jūsu dzimtā vieta?

- Es pat nezinu, kas es esmu. Esmu latvietis. Dzimis esmu Liepājā, audzis Madonā, bet mācījies Rīgā. Vēl tikai Latgale manā dzīvē nav ienākusi, bet gan jau, jo mani šis reģions ļoti interesē. Labprāt iepazītu Latgales kultūru. Tādēļ gaidu, kad liktenis man piespēlēs iespēju tur padzīvot. Varbūt pēkšņi draugu lokā būs iespēja doties uz Latgali un redzēt īstas latgaļu kāzas.

Valmieras Drāmas teātrī no 2002. gada esmu štata darbinieks. Līdz ar to Valmierā ir pavadīti 14 gadi. Sākotnēji dzīvoju starp Rīgu un Valmieru, jo uz Rīgu braucu izklaidēties. Varbūt negribēju līdz galam sevi pieņemt kā valmierieti!? Tad iepazinos ar Daci, un viss mainījās. Sieva ir sevi vairāk ziedojusi mūsu ģimenei, pārceļoties uz Valmieru. Es tajā brīdī jau strādāju un dzīvoju Valmierā, bet viņa nāca man līdzi. Tagad mums ir ģimene, un esam kļuvuši par pilntiesīgiem valmieriešiem.

- Esat iesakņojušies Valmierā, kur arī bērni dzimuši.

- Par nākotni ir grūti teikt, jo ir visādas domas un varianti. Pagaidām ar sievu Daci tikai plānojam savu nākotni, jo lielus un svarīgus lēmumus pieņemam un apsveram kopā. Tad jau laiks rādīs, kā viss izvērtīsies. Vai es visu mūžu palikšu Valmierā, pieļauju, ka nē.

- Gribas iepazīt jaunus apvāršņus un sevi izaicināt?

- Ir mērķis darboties kinorežijā un, iespējams, pat turpināt studijas Kultūras akadēmijā maģistrantūrā. Tas ir nākamais līmenis, kurā vēlos sevi izmēģināt. Aktiera profesijā esmu pavadījis jau 15 gadu un jūtu, ka mani intuīcija dzen uz priekšu, lai meklētu jaunas formas un attīstītos. Tas nav viegli, jo jāpieņem kardināli lēmumi. Ir šaubas, bailes, finansiālās atkarības un ģimenes attiecības. Mīnusus var ļoti viegli atrast, tādēļ galvenais ieraudzīt plusus un pārvērst tos par trekniem plusiem, kam varētu sekot.