Ingars Gusāns. Latgalietis, filoloģijas metāldoktors

TEMĪDAS TEMPLĪ. Šobrīd Rīgā visbiežāk Sovvaļnīku jeb Ingaru Gusānu var sastapt Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē – viņš tur pasniedz lekcijas. Tieši tāds pats kā ikdienā – visos dzelžos un gredzenos © F64

Nupat klajā nācis latgaliešu rokmūziķa Sovvaļnīka trešais albums Napaseitynouts, kas veltīts slavenajai novadniecei dzejniecei Annai Rancānei. Sovvaļnīks, īstajā vārdā Ingars Gusāns, ir savdabis: pēc profesijas klasiskās filoloģijas doktors, taču pēc aicinājuma kārtīgs metālists.

Savulaik Ingars Gusāns kļuva pazīstams pēc darbības grupā Borowa MC - tā būtībā bija pirmā blice, kas plašākai auditorijai paskaidroja, kas īsti ir latgaliešu mūzika tās dzimtajā valodā. Savukārt Ingaru visi atpazina pēc milzīgā gredzenu un auskaru krāvuma. Retais zināja, ka šis vīrs patiesībā ir ļoti izglītots, - viņš ir latīņu un sengrieķu valodas pasniedzējs, klasiskās filoloģijas zinātņu doktors. Nu viņam atkal izdots jauns albums, atkal smagā roka versijā. Šādas mūzikas fans Ingars bez tā nevar, lai arī sen sev nosolījies, ka mēģinās pievērsties komerciāli daudz izdevīgākiem mūzikas žanriem. Viņš varētu, to pierāda kaut vai darbība grupā Borowa MC vai sadarbība ar itin perspektīvo latgaliešu dziedātāju Guntru Kuzminu.

- Pirms dažiem gadiem, kad jau biji izdevis divus rokmūzikas albumus, saņēmu no tevi sēru e-pastu - ai, nekas man nesanāk, šī ir mana pēdējā rokdziesma, turpmāk rakstīšu šlāgerus… Neizturēji?

- Nav viegli pārstāt rakstīt sev tuvas dziesmas, lai gan man pat grūti atrast to dzinuli, kas mani piespieda atkal izdot jaunu albumu. It kā bija iesākts, tad atkal viss iesprūda… Bet es pat nevēlos meklēt kādus vaininiekus tam, ka uz laiku viss tika pamests novārtā, - pats atrodi citas vērtības, sāc domāt citās kategorijās. Parādās citi darbi, gribas arī atpūsties. Neesmu arī tā apgreidots, lai varētu rakstīt pie datora mājas apstākļos, - man tomēr ir vajadzīga studija, kopā ar grupas džekiem. Kustināju viņus, ka jāatrod laiks un jābrauc uz Rīgu, uz studiju, lai dabūtu šo dzīvo skaņu. Tā lēnām kustināju, pāris gadu garumā, līdz beidzot viss aizkustinājies līdz diskam. Man likās - ja divi albumi ir, tad trešais būs punkts uz i, un tagad varēsim domāt par šlāgeri! Bet tagad man vairs tā neliekas.

- Bet tad turpināsi vai ne?

- Es pieļauju, ka tagad šis tas būs atkarīgs arī no pārējiem puišiem. Man pārmet, ka es pozicionējos kā viens, kā Sovvaļnīks. Mans arguments - es taču visu velku, sponsorēju un ģenerēju, tāpēc saprotams, ka šis projekts tiek pieteikts kā mans. Džeki, ja ir vēlme visu dalīt vienlīdzīgi un turpināt darboties kopā, es varu mūziku arī nepamest - strādājam! Līdz ar to es joprojām neesmu pateicis stop!, bet, kā tas turpināsies, man ir šobrīd grūti prognozēt. Jaunības maksimālisms ir pagājis, tagad pat mēģinājumus sarunāt ir pagrūti. Viss notiek lēnām, ar saprātu, taču tajā pašā laikā tas ļoti bremzē attīstību.

- Vai Latgalē tavu mūziku pieņem?

- Ir cilvēki, kas teiks, ka viņiem tā patīk, un viņi mani mēģina nomierināt, ka nav jau tik traki, citiem arī patīk, bet… Nu, var jau būt, ka patīk, bet es šos cilvēkus personīgi nepazīstu, tāpēc man liekas, ka to skaits ir ļoti minimāls. Grūti ar šāda veida mūziku ne tikai Latgalē, bet arī visā Latvijā, jo, būsim atklāti, visur valda šlāgeris! Esmu par šo jautājumu domājis: pārāk daudz problēmu ir ikdienā, lai cilvēks atnāktu mājās un klausītos kaut ko nopietnu. Jā, es uzskatu, ka metāls ir nopietna mūzika. Ja pirmajā vietā pēc nopietnuma ir liekama klasiskā mūzika, tad otrajā ir metāls vai džezs. Tiesa, iemetīšu akmeni metālistu lauciņā - pēdējā laikā klausoties jaunākos albumus, nākas atzīt, ka dziesmās ir absolūti neko neizsakoši un neinteresanti teksti, kas balstās tikai uz vārdu spēlēm angļu valodā. Esmu to analizējis saistībā ar dažādiem zinātniskiem referātiem, kurus lasu starptautiskajās konferencēs. Es šoreiz pat sarunāju, lai manā diskā dziesmu vārdus pārtulko no latgaliešu valodas angliski, lai neviens nevarētu pārmest, ka tos nesaprot. Un es atļaušos būt iedomīgs un teikšu, ka visiem trim maniem albumiem teksti ir bijuši super, bet šis, kur teksti ir ņemti no Annas Rancānes arhīviem, ir labākais no visiem! Tajos ir tāda sula, johaidī, ka prieks! Ja negribat šo albumu noklausīties, vismaz izlasiet tam pievienoto grāmatiņu - tas ir tā vērts.

- Kas tajos ir tik vērtīgs?

- Anna Rancāne ir reliģisks cilvēks, absolūti latgaliska un katoliciska, un līdz ar to viņas dzejas vārdi ir piesātināti kā pilns mēness. Mīlestība pret Latgali, savu sakņu apzināšanās, dažādu sapņu sabrukums, kas it kā apliecina, ka viss iet postā. Cilvēki izmirst, aizbrauc. Viņus te varētu noturēt tikai dzimtenes mīlestība, sasaiste ar Latgales dabu un varbūt arī reliģija ar savām ieaudzinātajām tradīcijām, kas veidotu pamatu vai radītu iemeslu te palikt. Viņas dzejā ir sāpīgu problēmu iztirzājumi, reālās situācijas atainojums, kas attiecas ne tikai uz Latgali, bet uz visu Latviju. Ir traģiski stāsti: Piemēram, dziesma par māsiņām [Muosenis] - vienu paņem karā vācieši, otru - krievi, abi aiziet bojā, bet māsu dzīve paliek nepiepildīta. Sāpīgs stāsts. Anna Rancāne to prot, viņa visas šāda veida problēmas izdzīvo caur sevi, man pat liekas, ka daļa no viņas dzejas ir autobiogrāfiska. Līdz ar to tas ir ļoti poētiski un skaisti, tas nav dziedāt atskaņās māja - kāja. Es vēl tikko to kādā konferencē Krievijā pieminēju - cilvēkiem patika.

- Jau vairākas reizes esi pieminējis šos savus referātus starptautiskās konferencēs. Esi klasiskās filoloģijas doktors, referāti ir par šo tēmu?

- Es tagad lasu referātus par latgaliešu grupām, to mūziku un tekstiem - kā šie mūziķi pozicionē Latgali, vēl arī par iezīmēm ārzemju metāla grupu tekstos, piemēram, kā kanādiešu grupas Ex Deo lirikā tiek atspoguļotas seno romiešu tēmas vai arī kā metāla grupas atspoguļo svētkus, sākot no Daath līdz Savatage daiļradei. Eju tam cauri, izanalizēju un mēģinu pasniegt korekti, jo, protams, kad aizbrauc uz starptautisku konferenci, kur pārsvarā sēž vecāka gadagājuma profesori, nepieciešams to visu pasniegt rezervēti vai ar humora piedevu. Protams, studentiem tas ir interesanti, kaut kas citāds. Bez tam jāpiedomā arī pie reliģisko jautājumu atklāsmes, lai nevienu neaizvainotu.

- Kad aizbrauc uz starptautisku konferenci, kur sēž jau pieminētie profesori, bet tu iznāc šāds gredzenots šo cilvēku priekšā, vai viņi tevi vispār ņem par pilnu?!

- Tā ir, kā ir. Protams, Liepājā nav problēmu. Taču pirmoreiz pēc Padomju Savienības sabrukuma aizbraucu uz Krieviju, žaketīti gan pa virsu uzmetu, bet demonstratīvi ar visām ķēdēm. Iznācu, un iesākumā visa auditorija sašķīda. Taču, kad sāku runāt un citēt sagatavoto referātu, beigās jau biju vakara zvaigzne (smejas)! Iesākumā vizuālais neiet kopā ar to, ko vēlētos redzēt uz skatuves, taču, ja redz, ka cilvēks saprot, par ko runā, ir tajā visā iesaistīts, tad pieņem. Kādas 15-20 minūtes uzdeva jautājumus. Referāts bija par latgaliešu pašidentifikāciju latgaliešu grupu tekstos, konferencē runāja par pierobežā dzīvojošo problēmām.

- Vai tu kā latgalietis jūties kaut kādā mērā apdalīts?

- Muzikālajā jomā - jā. Mūs, latgaliski dziedošos, taču praktiski nekur neaicina. Interesanti, vai kāds tiešām simtprocentīgi saprot angļu, franču vai spāņu valodā dziedošos?! Diez vai. Bet, dziedot latgaliski, mūždien kāds pārmetīs, ka nevar saprast tekstus. Starp citu, savā albumā sākotnēji biju domājis dziedāt latviski, bet pēc tam nolēmu - nē, latgaliski! Kādai grupai iznākot albumam, lielākoties recenzijās tiek apspriesta tās mūzika, bet man un citiem latgaliešiem vienmēr analizē tekstus. Oi, tas jau tipisks Sovvaļnīks… Ko jūs saprotat ar tipisks?! Kopš 2009. gada, kad iespēlēju pirmo dziesmu, gandrīz katra bijusi atšķirīga! Protams, metālisti aizrādīs, ka nav vienota stila, bet mani tracina, ka citos albumos jau pie piektās dziesmas nevari saprast, vai šī dziesma tikko skanēja vai arī tā jau ir cita, tāpēc es cenšos variēt. Bet vērtējums vienalga lielākoties noslēdzas ar šo latgaliešu problēmu - ai, vārdus nesaprotu, man nav interesanti klausīties! Neaizmirsīsim vēl vienu lietu: Latvijas Radio 2 ir pēdējais glābiņš, kas no Latgales vēl kaut ko paņem. Unikāla lieta ir vienīgi Borowa MC, no kuras radiostacijas joprojām kaut ko paņem arī latgaliešu valodā. Ceru, ka šoreiz Muzikālajā bankā tālāk tiks Guntras [Kuzminas] dziesma. Ir vēl viena latgaliešu grupa Radio SWH raidījuma Priekšnams desmitniekā.

- Bet ko tu mokies?! Sametieties atkal kopā ar Aigaru Runči un Borowa MC, spēlējiet ballītēs par visskaistākajām meitiņām, un viss būs kārtībā!

- Nu jau ir pagājis laiks, tagad pat to vairs tā neņems pretī - ir jābūt jaunām dziesmām. Turklāt kādam ir jābūt šedevram, jo, pat sarakstot, pēc mūsu domām, labu gabalu, tas vairs auditorijai neaiziet. Pirms diviem gadiem sacerējām dziesmu Eņģelis latgaliešu valodā - super gabals! Neaizgāja, apritē tas tā arī neaizgāja. Toreiz tas bija modes kliedziens, bet tauta ar to aizrijās, un tā arī viss pazuda. Man bieži vien saka - par tevi vai Borowa MC nekas nav dzirdēts! Bet tu esi paskatījies kaut vai internetā, vai mums tiešām nav nekā jauna? Nē. Cilvēki grib sprādzienu, lai tas skan visās radiostacijās un tiek parādīts TV, bet citādi interese ir ļoti, ļoti virspusēja. Ja tiec radio mīluļu topa sarakstā, tad viss ir kārtībā, ja ne, tad ne.

- Kā mūziķis naudu tu nevari nopelnīt, tātad pelni kā pasniedzējs. Vai vizuālais izskats tev nerada problēmas?

- Tas man noteikti ir traucējis, lai, piemēram, varētu kandidēt uz rektora vai dekāna amatu, - tur tomēr nepieciešama konkrēta etiķete. Šad un tad esmu saņēmis aizrādījumus no kolēģiem. Reiz pēc kādas konferences ārzemēs, šķiet, tas bija Armēnijā, kur gan es savu darbu izdarīju, bija ieminējušies, ka viss bija forši, taču, ja varat, labāk Ingaru varbūt pie mums nesūtiet, jo sabiedrība tam nav gatava… Savulaik Uzbekistānā 2010. gadā izbaudīju zvaigžņu slimību kā grupas Borowa MC laikā: iznācu ielās, un cilvēki apstājās kā flešmobā (smejas). Kad viņi saprata, ka protu krieviski, saklupa virsū kādi desmit un mēģināja kaut ko pārdot vai vismaz kopā nobildēties - tāpēc vien, ka tā izskatos. Ejot uz tikšanos pie rektoriem, gan bija grūti, viņiem no padomju laikiem joprojām ir grūti pieņemt kaut ko citādu.

- Kāda ir tava sausā statistika? Cik gredzenu, cik auskaru?

- Grūti pateikt. Kādi 35-37 auskari. Taču caurumi ausīs ir tikai kādi 20, visos salikts pa trīs vai četriem auskariem, lai būtu maksimāli kompaktāk. Pēdējo apgreidu sataisīju - iegāju juvelieru veikalā un ieraudzīju divus sudraba krustiņus. Pa lēto! Biju spiests nopirkt. Ik pa laikam jau arī kaut kas pazūd. Sportojot līmēju ciet un tad, ņemot leikoplastu nost, reizēm konstatēju - auss kļuvusi vieglāka! Gredzeni - pie astoņiem tomēr esmu apstājies, uz īkšķiem pagaidām nelikšu. Kādus piecus gadus neko jaunu no gredzeniem neesmu pircis. Ķēdes? Tā gan ir nākušas klāt, nu jau to ir vienpadsmit. Te savu artavu dod braucieni uz festivālu Wacken - vienmēr domāju, ka pirkšu kaut ko tikai tad, ja būs kas superīgs. Un tā visu laiku atrodas kaut kas superīgs! Pienākot pie bodītēm, parasti pārdevējs lec kājās, apskata mani un saka - OK, tev jau viss ir… (smejas). Starp citu, nu jau arī grūti kaut ko oriģinālu atrast.

- Kāda tev būtu lielāka vērtība - ja tevi pa kluso pārdotu ārzemniekiem kā latgaliešu kultūras pārzinātāju vai nodotu krāsaino metālu uzpirkšanas punktā?

- Ārzemniekiem. Nododot šo sudrabu, tam nebūtu lielas vērtības, jo uzpircēji neņem vērā konkrēto rotaslietu izcelsmi un to māksliniecisko vērtību (smejas). Manām zināšanām gan ir paliekoša vērtība. Par latviešu un latgaliešu kultūru pasaulē ir interese.



Saistītās ziņas

Izklaide

Šveices Bāzeles kantonā šodien notiek referendums, kurā pilsoņiem jāizlemj, vai tērēt miljoniem eiro starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa organizēšanai, ko pretinieki nodēvējuši par valsts naudas izšķiešanu zaimojošam mūzikas pasākumam.