Vai atceraties Aleksandra Grīna grāmatā «Sārtās buras» burvja doto solījumu mazajai Asolai: «Tu, Asola, kļūsi liela. Kādu rītu jūras tālē saulē atmirdzēs sārta bura… Brīnišķīgais kuģis slīdēs klusi, bez kliedzieniem un šāvieniem. Krastmalā sapulcēsies daudz ļaužu, pilni izbrīna un bijības; arī tu būsi tur… No kuģa atpeldēs ātra, grezna laiva… Tad tu ieraudzīsi drosmīgu, daiļu princi, viņš stāvēs un izstieps pret tevi rokas. «Esi sveicināta, Asola!» Gadiem ilgi, veroties apvārsnī, Asola gaidīja savu princi...
Tieši tāpat īstajā dzīvē tepat Latvijā savu vīrieti atgriežamies no kuģošanas pa aizjūras zemēm gaida 39 gadus vecā ventspilniece Jana. Savukārt 41 gadu vecās Martas sirds allaž alkst sagaidīt to brīdi, kad mājas slieksni pēc kārtējā trīs mēnešus ilgā reisa pa Eiropas lielceļiem pārkāps viņas tālbraucējs Viks.
Mīļotais vīrs aizbēg uz Angliju
Jana ir ventspilniece, kas gadiem ilgi strādā privātajā biznesā. Pa pusei legāli gan, jo nodokļi «apēstu» ienākumus. Viņa vienmēr izstaro pozitīvu enerģiju, runā raitu valodu ar to mazo ventiš' valodai raksturīgo piesitienu un audzina trīs bērnus. Pēdējais bērniņš, nu jau divus gadus vecā Aleksandra, ir no viņas mīļotā vīrieša Sašas jeb Aleksandra. Iepriekšējie divi puikas ir no vīra Maira, kurš visai negaidīti, visiem kolēģiem un Janai par pārsteigumu, pirms aptuveni četriem gadiem vienā dienā uzrakstīja atlūgumu un aizlaidās uz Apvienoto Karalisti. Tur viņu gaidīja novadniece, ar kuru abi izrādījās mīlnieki jau gadiem ilgi. Attiecības starp abiem bijušajiem joprojām ir ļoti saspringtas, jo Mairis iemanījās Lielbritānijas sociālā atbalsta sistēmā nokārtot, ka «child benefits» jeb bērnu pabalsts ieripo vīrieša kontā. Kad Janai mūsu valsts sociālā apdrošināšanas sistēma nogrieza pabalstus par bērniem, viņa patiesās dusmās satricināja vietējo VSAA kantori un pat aizrakstījās līdz Labklājības ministrijai. Tomēr neko nepanāca! Starptautiskie nolīgumi, regulas un direktīvas, ko atrakstoties vēstulē citēja ierēdņi, noteica, ka tēvs Anglijā pierādījis oficiālus ienākumus un rūpīgu gādību par bērniem, tāpēc Latvijas iestādes pabalstu mātei bez darba un tātad arī ienākumiem nemaksās. Nav jau tā «bērnu nauda», protams, diži liels finanšu atspaids vidusmēra ģimenei Latvijā, bet Jana nolēma cīnīties par taisnību, jo puiku tēvs savu bērnu apgādāšanai joprojām atvēl tikai Latvijā noteikto minimālo summu, kas katram bērnam no šī gada jau ir 114 eiro, bet Lielbritānijā turpina saņemt pabalstos par bērniem krietni vairāk. Jana pukojas, kur te taisnība, jo puikas dzīvo, aug, slimo, ēd, apmeklē pulciņus un pat gaisu elpo šeit, Latvijā. Viņus uztur mamma praktiski viena pati, jo Maira radi un mamma pēc dēla nodevības nevis atbalstīja, bet novērsās no pamestās sievietes! Jana un Mairis pavisam nesen oficiāli pārrāva laulības saites, un tas komiski sarežģīja situāciju, kad viņa iepazinās ar Sašu, precīzāk - kad piedzima viņu abu kopīgais bērniņš. «Jau vairākus gadus plosīju sevi cīņā ar vīru par pabalstiem un, nevar noliegt, ar cerību atgūt arī viņu pašu. Es gadiem ilgi mīlēju šo vīrieti. Mums bija fantastiskas kāzas ar pussimt cilvēkiem, šampanieti jūras krastā, speciālu fotosesiju, limuzīnu un īstiem lauku muzikantiem. Mūsu vecāki bija laimīgi, kad tūdaļ pēc kāzām pieteicās pirmais dēliņš. Tad jau drīz pasaulē ieradās otrais bērniņš. Viss šķita tik cerīgi skaisti un pareizi ģimeniski sakārtots. Bija reizes, kad mēs strīdējāmies, savu reizi spējās dusmās pret sienu virtuvē saplīsa pa kādam šķīvim, bet mēs dzīvojām kā ļoti daudzas vidusmēra ģimenes Latvijā. Piektdienās pēc darba atpūtāmies un iedzērām, skatījāmies kopā seriālus, viesojāmies pie vecākiem pusdienās, svētdienās gājām ar bērniem uz rotaļu un izklaides parku pilsētā, braucām kopā makšķerēt un palikām pa naktīm teltīs. Kad līdz algas dienai bija palikusi vēl nedēļa, kā jau visi, knapinājāmies un ēdām ceptus kartupeļus. Mīlējāmies, kad bērni tik tikko iemiga diendusā vai ciemojās pie vecākiem, un būvējām paši savas sapņu pilis. Es, goda vārds, nepamanīju, pa kuru laiku Mairis atsvešinājās un pārvērtās. Jā, es biju kļuvusi apaļāka pēc bērniem, ne tik smuka un ne tik tieva vairs. Tomēr centos sevi uzprišināt un saturēt to īpašo ģimenisko uguntiņu. Bet nekā. Paliku viena ar puikām, bez oficiāliem ienākumiem un atbalsta, kad vīrs aizlaidās pie savas stervas uz Angliju,» atceras Jana. Gadu viņa nodzīvoja viena, neļaujot sev pieskarties citam vīrietim. Viņa cerēja, ka vīrs nāks pie prāta un atgriezīsies ģimenes ligzdā. Tomēr nekā. Bērni paciemojās pie tēva Anglijā vasaras brīvlaikos vai satikās tad, kad bijušais ieradās dzimtenē apciemot radus un padižoties ar pilno naudas maku. Pēc nedēļas gan tas jau bija tukšs, tāpat kā viņa sirds pret sievu Janu. Strīdi, sarakstes īsziņās un epastos, durstoši, nievājoši izteikumi ik pa laikam uzplaiksnīja abu starpā, brīžam ieraujot attiecību skaidrošanā abus pušu ģimenes un draugus. Jana kļuva arvien grūtsirdīgāka un biežāk sāka apmeklēt klubiņus, iedzert pa kādai glāzītei stipra dzēriena, bet allažiņ mājās atgriezās viena. Tomēr kādā no draudzeņu vakariem viņas uzmanību piesaistīja tumšmatains puisietis, kas bija bariņā kopā ar krievvalodīgiem vīriešiem, samērā nobriedušiem vecumā un arī garā. Savukārt Jana bija piesaistījusi Sašas uzmanību ar savu dzirksteļojošo prieku un zvaniņa smiekliem, gluži kā fejai Skārdulītei. Viņš gan viņu pēc liktenīgās satikšanās turpina saukt «Moja zvjozdočka» (Mana zvaigznīte) un ik reizi cenšas pabužināt vai mīlīgi pieķerties pie savas sievietes apaļumiem. Nu, ļoti viņam patīk Jana. To īpašo jūtu strāvojumu starp abiem mīlniekiem varētu sajust pat neredzīgais un nedzirdīgais.
Kā Asola ar piekaltu acu skatienu pie telefona
«Saša palika pie manis pa nakti. Oh, es beidzot nokļuvu stipra vīrieša rokās. Bučojāmies, čubinājāmies un mīlējāmies, tad no rīta sātīgi paēdām un atkal uz gultu... Es biju pamodināta no gada saspringuma un atturības miega, iztīstīta no nevarības un žēluma vates. Kā gan man bija pietrūcis tādas kārtīgas, vienkāršas manis «priekšā paņemšanas»! Sirds pielija īstā laimē, kad pirms pamošanās no rīta bažīgi vēroju līdzās guļošo tumšmataino vīrieti ar vareno apmatojumu uz krūtīm un uz muguras. Biju sajūsmā, kā tā sieviete TV reklāmā, kas pēc trakas nakts attopas viesnīcas numuriņā ar gredzenu pirkstā, bet pa durvīm ienāk pielaulātais smukulītis Džordža Klūnija izpildījumā. Viņš bija liels, nobriedis, un man bija skaidrs, ka iespējami tikai divi varianti - vai nu būs jāklis un es viņu redzu savā gultā pēdējo reizi, vai tāds, kurš, dzīvē pievīlies, meklē sievieti un vēlas ģimeni. Manā gadījumā izrādījās otrais variants. Saša jeb, kā es viņu mēdzu ķircināt, Šuriks bija jūrnieks. Viņš pusgadu bija prom jūrā, tad aptuveni uz mēnesi atgriezās Ventspilī un pēc tam atkal devās prom jūrā uz sešiem vai septiņiem mēnešiem. Izrādījās, ka pirms pusgada viņa laulene bija sagājusies ar Sašas draugu un abi balodīši sameta kauliņus kopā, kamēr Saša kuģoja pa svešzemju jūrām. Dzīvoklis bija Sašas pirkts, visus sievas ikdienas tēriņus un abu meitas uzturēšanu nodrošināja naivais vīriņš. No sievas viņš tūdaļ pat izšķīrās un nu atkal baudīja vecpuiša statusu līdz brīdim, kad satika mani,» zibinot zobus, saka Jana. Mazā peciņa Aleksandra ir pārsteigums un brīnums abiem. «Lai gan kas tur būtu ko brīnīties. Ja divi mīlējas, tad ir skaidrs, ka rodas bērni. Tomēr es nebiju domājusi, ka dzemdēšu vēl pirms 40 gadiem! Kad tā kautrīgi pēc mīlēšanās priekiem pajautāju, kur viņš beidz, atbilde bija tieša - kā kur? Tevī. Es tad Sašam teicu - bet es neizsargājos. Nu bija viņa kārta brīnīties. Ko man bija teikt, ka es gadu jau sevi neindēju ar hormona tabletēm, ka man gadu nav bijis vīrieša? Bet nu nācās vien stāstīt par savu dzīvi, un viņš atklāja savu. Lēnām mēs tos sadzīves un «pirms tevis» laiku kā kāposta lapas nolobījām līdz skaudram patiesības kacenam. Kad esi kails un ievainojams, tikai īstā dzīves otrā pusīte sapratīs un gribēs tevi aizsargāt un lolot. Tas mums abiem sakrita. Atlikušo mēnesi līdz Sašas aizbraukšanai palikām kopā. Kad viņš lidoja prom uz siltajām zemēm, lai tālāk ar Filipīnu karogu kuģotu pa Karību jūru, es jau zināju, ka gaidīšu viņu. Pēc nepilna mēneša skaipā viņam pavēstīju par grūtniecību. Pirmā mēneša beigās man kontā jau bija ieskaitīta skaista summa, lai noīrētu plašāku dzīvokli un iekārtotu to pēc savas gaumes. Mēs sarakstījāmies telefonā, sūtījām īsziņas, bijām un esam visos iespējamajos sociālajos tīklos, bet aktīvāk «WhatsApp» un «Messenger». Telefons man vienmēr ir pa rokai. Tas ir nerakstīts likums, jo man jābūt sasniedzamai jebkurā stundā un vietā. Var būt situācijas, ka dienām uz kuģa nav interneta sakaru un mēs neko viens par otru nezinām trīs četras dienas. Es gandrīz sajuku prātā, kad viņu kuģi sagrāba Somālijas pirāti. Klusums un neziņa. Zini, kā Sašas kajīte palika neizlaupīta? Ha, redz, jokojoties Saša ar otru partneri uz kajītes durvīm bija uzlīmējuši elektrības zīmi, kādu līmē uz elektrības skapjiem. Šī bilde acīmredzot ir saprotama visās pasaules malās, un pirāti nobijās dabūt strāvas triecienu. Viss toreiz beidzās gandrīz labi. Pēc vairākām stundām piebrauca cits kuģis, ekipāža tika atbrīvota, rokas atsietas. Bija izlaupītas un izdemolētas kajītes, paņemtas vērtīgākās lietas un lielākā skāde - salauzta navigācijas tehnika un rācijas, kā arī izsūknēta degvielas tvertne. Droši vien pamanīji, ka es ik pa laikam ieskatos epastā un telefonā. Mēs cenšamies komunicēt ik dienu. Tas ir kļuvis par rituālu. Mani bērni no iepriekšējās laulības netiek nevienā brīdī atstumti vai apdalīti. Viņi visi trīs tagad ir solidāri atbildīgi par mani. Tā mani vīrieši, pirms Saša atkal dodas reisā, ikreiz vienojas savā starpā. Kad attiecību sākumā pēc pirmā pusgada Saša atgriezās mājās, es jau biju ar palielu vēderu. Viņš mani ļoti, ļoti mīl. Es to jūtu. Saša pēc tautības ir baltkrievs, un ģimene viņam ir svēta lieta. Protams, ar vīriem viņš reizēm iedzer, aizbrauc makšķerēt, bet ik reizi atgriežas pie manis un kā tāds liels lācis nāk mīļoties. Jā, viņš nebija klāt, kad piedzima mūsu meitiņa, bet neviens līdz šim nebija mani pārsteidzis, organizējot, ka no citas pasaules malas dzemdību namā tiek savesti klēpji rozēm ar ierakstu kartītē «Spasibo za dočku» (Paldies par meitu) un pilna māja tiek pielādēta ar bērnu lietām un mantām. Mani neviens tā iepriekš nav dzīvē lutinājis. Situācija bija varen smieklīga, ka dzemdību namā dzimšanas apliecībā tēva vietā par katru cenu gribēja ierakstīt vīra Maira vārdu, jo mēs taču tobrīd joprojām bijām vīrs un sieva. Es sacēlu brēku ne pa jokam. Tagad, kad mana laulība ar Mairi oficiāli ir šķirta, Aleksandras dzimšanas apliecībā tēva ieraksta vietā svītriņa aizstāta ar Sašas vārdu un uzvārdu. Šis jautājums ir nokārtots. Katrs pusgads mums ir lielais gaidīšanas laiks. Jau nedēļu pirms viņa pārbraukšanas no jūras es gatavojos un pucējos - vaksācija, skropstas, «ragi un nagi», arī ķermenis un mati tiek palutināti īpaši. Pirmais vakars mājās ir tikai mūsu. Varat iedomāties - mūsu kopdzīves laikā mēs esam satikušies tikai piecas reizes! Ha - ha! Tāds ir jūrnieku sievietes liktenis - mīlēt un gaidīt!» paceļot rokas pret debesīm, nosaka Jana. Pa šo laiku viņa ir kļuvusi vēl skaistāka un sakoptāka. Par Sašas doto naudiņu salaboti un ielikti jauni zobi, sapirktas jaunas drēbes un arī iegādāta mašīna, mājās nekad netrūkst ēdamā, pati viņa atļaujas aiziet reizi nedēļā uz SPA un baseinu. Bērni apmeklē izglītības interešu pulciņus, kad vajag, mazo pieskata aukle. Janas svarīgākais uzdevums tagad ir atrast viņiem māju. Reizēm viņa pukojas, ka jāuzņemas atbildība par saplīsušo cauruli un riepu maiņu automašīnai. Tomēr, ja padomā, ļoti daudzas sievietes Latvijā šādas sadzīves lietas risina vienas, jo viņām nav līdzās vīrieša. Jana izskatās un šķiet patiesi laimīga, jo viņai makā nesvilpo vējš un viņai ir kāds, ko gaidīt, zinot, ka šis cilvēks vienmēr pie viņas atgriezīsies. No sava darbiņa pakalpojumu jomā viņa gan vēl neatsakās, jo grib būt cilvēkos. Aprunāties ar viņiem, uzzināt jaunākos notikumus un izrunāt dzīvi. Kad jautāju, ar kādu naudas summu tad Saša atgriežas no pusgada reisa, Jana konkrētu ciparu nenosauc, vien piebilst, ka tas ir starp 10 un 15 tūkstošiem eiro.