5 interesanti fakti par mūmijām

© Publicitātes foto

Pasaules vecāko piramīdu ēnā arheologu komanda, ko vada doktors Ramadans Huseins, ir atklājusi pilnībā neskartu apbedījumu kompleksu, kas aprakts dziļi zem smiltīm un ir aptuveni 2600 gadus vecs. Šis pilnībā integrētais bēru komplekss ar specializētām zonām orgānu izņemšanai, iebalzamēšanai un apbedīšanas rituāliem, iespējams, ir ilgi gaidītā atbilde uz visiem jautājumiem, kas skar Seno ēģiptiešu izpratni par nāvi un apbedīšanas rituāliem.

“National Geographic” ir aplūkojis piecus interesantus faktus par Seno ēģiptiešu apbedīšanas mākslu.

Mumifikācija netika aizsākta Senajā Ēģiptē

Lai gan šobrīd cilvēku vidū visspilgtākās asociācijas ar mūmijām un mumificēšanu tiek veidotas ar Seno Ēģipti, zinātnieku atklājumi liecina, ka šo apbedīšanas mākslu ēģiptieši neieviesa pirmie. Sena Dienvidamerikāņu cilts, kas tiek dēvēta par Činčorro (Chinchorro) cilti, bija pirmā, kas savus aizgājušos tuviniekus mumificēja, vēl 2000 gadus pirms ēģiptieši izveidoja paši savu iebalzamēšanas tehniku.

Lai gan citas pasaules kultūras ar mumifikācijas palīdzību centās saglabāk sabiedrības elitārākās personas, Chinchorro cilts saglabāja ikvienu savas sabiedrības locekli, nevadoties pēc tā ietekmes sabiedrībā un finansiālā stāvokļa.

Mumifikācijas process ilga 70 dienas

Zinātnieki apgalvo, ka šo rituālu veica īpašs priesteris, visa procesa laikā atkārtojot lūgšanas. Mumificēšana tika sākta ar visu iekšējo orgānu izņemšanu, kurus pēcāk vai nu novietoja traukos ap ķermeni, vai arī iebalzamēja, lai tos varētu ievietot atpakaļ iekšā ķermenī.

Kad no ķermeņa tika izņemti visi iekšēji orgāni, priesteris izmantoja īpašu sāli ,natronu, lai no organisma izvadītu visu mitrumu. Pēc šī procesa, priesteris, kas veic mumifikāciju, aizpildīja visas dobās vietas ar lina audumu un ievietoja mākslīgās acis, lai aizgājējs pēc iespējas vairāk izskatītos tā pat kā savas dzīves laikā. Nākamais mumifikācijas posms bija nelaiķa ietīšana lielā daudzumā lina auduma, starp auduma kārtām izmantojot sveķus, lai nodrošinātu mūmiju pret ārējo faktoru bojājumiem.

Neskatoties uz to, ka mūmijas ilgā mūža noslēpums ir visu iekšējo orgānu izņemšana, kas glābj ķermeni no satrūdēšanas, pētnieki ir atklājuši, ka Seni ēģiptieši nekad no ķermeņa neizņēma mirušā sirdi. Viņi uzskatīja, ka sirds ir cilvēka dvēseles, būtības un intelekta centrs.

Dvēseles ceļojums

Mumifikācijas pamatbūtība slēpjas nelaiķa sagatavošanai aizkapa dzīvei. Ēģiptiešu vidū valdīja pārliecība, ka aizgājējs tiešām dzīvos aizkapa dzīvi, ja sarkofāga iekšienē tiks iegravēts tā vārds vai vairāki vārdi, ja sarkofāgā tika guldīti vairāki cilvēki.

Senie ēģiptieši ticēja, ka, cilvēkiem mirstot, dvēsele atstāj ķermeni, tomēr pēc apbedīšanas dvēsele atgriezīsies ķermenī un mūmija turpinās dzīvot pēcnāves dzīvi. Lai tas notiktu, ķermenim jābūt labi saglabātam, to mumificēja, ietina autos un guldīja zārkā vai mūmijas sarkofāgā.

Britu vēstures muzejs skaidro, ka Seno ēģiptiešu vidū, ļoti nozīmīga tradīcija bija nelaiķa mutes atvēršana. Tam tika izmantots speciāls rīks. Šo rituālu veica, lai pēcnāves dzīvē aizgājējs būtu spējīgs ēst, dzert, elpot un runāt, tādējādi paužot savus uzskatus un vērtības.

Lai aizgājējam dotu spēku piecelties un lai tas varētu ēst un dzert, Senie ēģiptieši sarkofāga aizmugurē hieroglifus izkārtoja vertikālā līnijā, kas stiepās visa sarkofāga garumā. Šai līnijai tika piešķirta simboliska nozīme, kas reprezentē mugurkaulu.

Statusa privilēģija

Sarkofāgi bija dārgi un tajos tika apglabāti tikai faraoni, dižciltīgie vai ievērojamas amatpersonas. Agrākie sarkofāgi bija paredzēti Ēģiptes faraoniem un tie atspoguļoja to pilis. Ārējās dekorācijas fiksēja aizgājēja sasniegumus, un faraonu un turīgo iedzīvotāju sarkofāgi bija rūpīgi izrotāti ar kokgriezumiem un gleznām.

Sākotnēji sarkofāgi bija taisnstūra kastes, bet vēlāk tos noapaļoja, lai tie atgādinātu iekšpusē gulošo mūmiju. Turīgākie radinieki mūmiju zārkos lika arī aizgājēja masku, kas darināta no zelta un parūku. Maskas tika veidotas precīzi atdarinot nelaiķa sejas vaibstuss, lai nelaiķim būtu seja ar kuru ēst, dzert, runāt un elpot, ja nu tomēr patieso ķermeni nav izdevies saglabāt.

Čības, kosmētika, maizes klaips, skaists krēsls, daži mīļākie auskari - ar šīm lietām mūmija tika sagatavota pēcnāves dzīves baudīšanai. Dažām mūmijām kapā deva līdzi to amata darbarīkus vai statusa simbolus. Slaveno Senās Ēģiptes valdnieku Tutanhamonu kapenēs atrada kopā ar viņa bērnības rotaļlietām. Slavenas sievietes apbedīja kopā ar viņu parūkām, ķemmēm, vēdekļiem un spoguļiem. Mūziķiem līdzi deva mūzikas instrumentus, bet dažu cilvēku sarkofāgos tika atrastas pat galda spēles, lai tiem būtu ar ko nodarboties brīvajās dienās pēcnāves dzīvē.

Durvis kā dvēseles vārti

Ļoti bieži sarkofāgu sānus rotā durvju simbols. Durvju simbols uz sarkofāga sienām tika uzskatīts par slieksni starp mirstīgo pasauli un dievību, garu pasauli. Dievība vai pats nelaiķis varēja mijiedarboties un komunicēt ar dzīvo pasauli, vai nu izejot un ieejot pa durvīm vai saņemot veltes caur tām.

Blakus durvju simbolam Senie ēģiptieši zīmēja arī acs simbolu, lai nelaiķis varētu redzēt ārpasauli, ne tikai savu kapa vietu. Arī pēc tam, kad sarkofāgu izskats mainījās, un tos veidoja kā mirušā siluetus ne taisnstūrveida celtni, būtiski bija saglabāt uz sarkofāga acis, lai nelaiķis nezaudētu saikni ar laicīgo pasauli. Šī paša iemesla dēļ maskām, kas tika guldītas uz mirušā sejas, acis apzināti tika veidotas proporcionāli lielākas, nekā nelaiķim bijušas dzīves laikā.

Četru sēriju raidījumā arheologi pētīs zemes dzīļu kambarus un atvērs četrus aizzīmogotus 2600 gadus senus sarkofāgus ar vairāk nekā 50 mūmijām. Lai sasniegtu apbedījumus, kas ir 12 metru dziļumā, Huseins un viņa komandai nāksies noņemt vairāk nekā 42 tonnas smilšu.

Svarīgākais