Ceļā uz TV studiju gaitenī satiku savu režisori. Viņa izskatījās maķenīt jocīga. – To nav iespējams izturēt! – režisore teica savādā balsī. – Ko tad?! –Gan redzēsi!
Iegāju studijā un te nu viņš bija – visnotaļ paredzamās un miegainās latviešu literatūras 2010. gada lielākais pārsteigums! 100g kultūras darbnīcā sēdēja liels un pamatīgi paplucis lācis. Nē, tas nebija lācis, bet gan vīrieškārtas homo sapiens. Turklāt visnotaļ saprātīgs. Īrētais Lāča kostīms viņa mugurā savā raibajā mūžā nepārprotami bija pieredzējis gan sņegurkas** nepiedienīgi īsos bruncīšos, gan krietni iereibušus ģedmorozus***, gan citus nebūtībā aizgājušās padomju sistēmas gaišos pasaku tēlus. Aiz lāča kažoka un maskas slēpās vīrietis, kurš sastrādātām rokām centās uzstūķēt sev galvā celtnieka aizsargcepuri. Tā derēja cilvēkam, ne lācim. Krietni padilušās kostīma ausis nevēlējās tikt vēl kaut kur ietūcītas – studijas krēslā lācis atgādināja koķetu, bet padzērušu Margaritas Stārastes garā zīmētu suņusēni.
„Ceru viņš nenosmaks savā putekļainajā ancukā, celtnieks, galu galā”, pie sevis nodomāju, cenšoties nesmieties un sirdī pieminot vecā labā Džeremija Klarksona allaž nopietno ģīmi. Vairāk jau arī nekam citam neatlika laika. Es ievilku elpu, lai sāktu: – Dāmas un kungi labvakar! Pie mums studijā rakstnieks Vilis Lācītis!
Tieši tāda bija mana personiskā iepazīšanās ar slaveno rakstnieku Vili Lācīti, kurš Rīgā viesojās vien pāris dienu. Ieradies no Londonas, viņš prezentēja mērenu kņadu sacēlušo romāniņu Stroika ar skatu uz Londonu un klaiņoja pa Latvijas galvaspilsētu lāča kostīmā. Cerams, policija viņu neaizturēja!
Kā apgalvots šīs grāmatas pieteikumā – tas esot stāsts par latviešu melnstrādnieka gaitām Lielbritānijā. Tikai dieva dēļ – neceriet tajā atrast kādas šampinjonu receptes vai dažādas femīnajai literatūrai raksturīgas pasāžas. Grāmatas autors ir reāls vecis, tāpēc, kā saka viens no romāna varoņiem, Darļing, zis iz a faking biļģing sait, so vat du ju vant?**** Nekādas patētikas, nekāda sentimentālu čuru! Smalku manieru cienītāji – jums te nav ko meklēt!
Spriežot pēc Latvijas pārdotāko grāmatu topu sarakstiem – meklē gan! Jo palasīties sulīgo, parupjo, bet visnotaļ patiesīgi pasniegto stāstu, kurā latvju leibors netiek attēlots kā cietējs varonis, kas smok britu imperiālistu jūgā, ir patiesi aizraujoši. Šim darbam piemīt tas dīvainais smeķis, kāds reizumis mēdz būt iedzērušu vīru sarunās, brīžos, kad bairītis nedaudz iebliezis pa bēniņiem tā, ka smalkās manieres un literārās valodas normas jau aizmirstas, bet naratīvs veidojas krāšņs, jo grādīgais šķidrums vēl nav bloķējis to smadzeņu daivu darbību, kas atbild par to, lai teikums rīmētos kopā ar nākamo teikumu. Līdzīgā neticamo piedzīvojumu manierē pasaules literatūrā rakstīts ne viens vien romāns vai stāsts – pieminot latviešu lasītājiem zināmākus, te varētu piesaukt gan klasisko Jaroslava Hašeka Šveiku, gan Viktora Jerofejeva Labo Staļinu, gan pancīgās somu rakstnieces Rozas Liksomas stāstus, gan Vladimira Kaminera Ceļojumu uz tralalā – protams, atšķirīgus, savā laikā un manierē radītus.
Ja runā par šādas literatūras trūkumiem – parasti tā labi sākas, taču šo noti visbiežāk līdz galam izdziedāt neizdodas – vai nu lasītāja uzmanība atslābst, vai rakstnieks izspiež esenci un tad kaut kā aizmuļļā līdz finālam, vai kā Hašeka gadījumā – autors vienkārši ņem un nomirst. Vili Lācīti piemeklējis otrais variants. Esence aptrūkstas, brīdī, kad aktivizējas kretīniskie leišu dievlūdzēji, stāsts sāk buksēt – tomēr, gods godam, autors šķiet to pats ir atskārtis, tāpēc, nevis stiepis gumiju, bet cik vien ātri spējis, lietu pabeidzis, saliekot pīrāgus pa plauktiņiem, turklāt atstājot sev iespēju ražot Stroika ar skatu uz Londonu 2.
Pieļauju, ka inteliģentākam lasītājam varētu rasties vēlme sākt debates par romānā izmantoto slengu un tā radīto valodas piesārņojumu. Necitēšu šeit krodzinieku Pavilecu, tomēr, manuprāt, darbā saduras vismaz divi žargoni. Viens, un iespējamais galvenais, protams, ir latvju leiboru internacionālais pidžins***** un vīru kompānijas teksti – kādi gan iebildumi var būt pret to? Pieļauju, ka Vilis Lācītis savā darbā atstājis tikai tiklākos ziediņus – un reālajā dzīvē skan ne tas vien. Otrs pidžins, daudz bīstamāks un agresīvāks slānis, ir latvju intelektuāļu žargons, kas ar preses starpniecību jau sen kļuvis par tādu kā valodas normu. Var pieņemt, ka Vilis Lācītis notinās uz Lielbritāniju laikā, kad uzvaras gājienu veica nu jau nebūtībā aizgājušais diskurss & simulakrs, bez kuru piesaukšanas tobrīd dažs pat uz labierīcībām nejaudāja aizkļūt. Šis laikmets tomēr atstāja latviešu valodā tādas rētas kā «viennozīmīgs» un «visa veida», kas joprojām tiek lietoti galīgi aplam, šķērsām un nepareizi, jo ir valodas svešķermeņi. Tas labi vērojams arī šajā romānā. Protams, šo leksikas slāni pamanīs varbūt daži lasītāji – galvenā zupa tiks vārīta ap celtnieku slengu un to skaidrojošo vārdnīcu.
Par to, kas ar Viļa Lācīša romānu notiks turpmāk, ir divas versijas. Pirmā – ja šo tekstu sagremos, tas iespējams saņems kādu literāro balviņu par lielāko gada pārsteigumu vai labāko debiju. Tādā gadījumā darbs nostāsies tur, kur tam pienāktos stāvēt – līdzās Ivara Zviedra filmai Bēgums. (Laimas Muktupāvelas Šampinjonu Derība tomēr ir vairāk literatūra.) Iespējams arī, visnotaļ femīnās literārās aprindas Stroiku noslāpēs, asimilēs kā neiederīgu svešķermeni gana reflektējošajā un mākslīgi konstruētajā latviešu daiļdarbu pasaulē. Tā noticis jau ar dažu labu latviešu vīrieškārtas autoru. Romāna parādīšanās un tā turēšanās grāmatu topos (cik tad vispār latviešiem ir savas daiļliteratūras, kas reāli turas Latvijas grāmatnīcu topos?) tomēr liecina, ka Viļa Lācīša izvēlētais ceļš mūsu literatūrā šobrīd ir reāli pievilcīgs. Acīmredzot lasītājs pārguris no Lata romānu ģenialitātes un augstās mākslas elitārisma vēlas palasīt ko cilvēcīgu un piezemētu – pat ja tas ir krietni parupjš un ož pēc mēnesi nemazgātām zeķēm.
* leibors – melnstrādnieks
** sņegurka – Sniegbaltīte
*** ģedmorozs – Salavecis
**** Darļing, zis iz a faking biļģing sait, so vat du ju vant? – Dārgā, šī ir nolādēta stroika, ko tad jūs gribat?
***** pidžins – šeit žargons