Recenzija: Intars Busulis un Abonementa orķestris - “Spēlē savā burvju flautā”

© Publicitātes foto

Pēc piecu gadu pārtraukuma ar jaunu studijas albumu savus cienītājus aplaimojis Intars Busulis ar komandu. Viņu lieldarbā ir apkopotas 17 (straumēšanas servisos gan rēgojas 13) kompozīcijas, kuru autori ir pats Intars un Kārlis Lācis. “Albums ir bagāts ar ļoti dažādām dziesmām – tādi esam arī mēs un mūsu klausītāji. Es centos pēc iespējas atklātāk dalīties savās sajūtās par pēdējo piecu gadu laikā pārdomāto un piedzīvoto. Man patiešām bija sajūta, ka ir, ko teikt. Popmūzikai pat netipiski daudz, ko teikt,” prāto Intars.

Arī komponists Kārlis Lācis uzsver, ka svarīgākais nav žanrs, bet stāsti: “Mēs nepieturamies pie kāda konkrēta žanra vai stilistikas, citreiz tas ir komplicēts un izvērsts vokāls skaņdarbs, bet citreiz viegls šlāgerītis. Arī saturiski pieskaramies gan dokumentālām tēmām, gan augstākām un vispārinātākām virsotnēm. Šis apjomīgais albums pilnībā atspoguļo mūsu ansambli - gan Intaru, gan katru tā dalībnieku. Ar nolūku esam centušies radīt kompozīcijas, kurās arī katrs ansambļa dalībnieks justos piederīgs un varētu sniegt savu pienesumu kompozīcijas skanējumā, un mums tas ir izdevies!”

Dziesmu tekstu autori ir Kārlis Vērdiņš, Jānis Elsbergs, Māra Zālīte, Marts Pujāts, Kate Elpo un Elīna Sproģe, bet vienai dziesmai izmantota Imanta Ziedoņa dzeja.

Albuma producents pārsteidzošā kārtā ir grupas “The Sound Poets” līderis Jānis Aišpurs, ar kuru Intaram tapis arī duets dziesmā “Atsaucies”, vairākus skaņdarbus producējis Reinis Sējāns. Albuma tapšanā kopā ar Intaru Busuli piedalījās Abonementa orķestris, kura sastāvā ir Kārlis Lācis (taustiņi), Kaspars Zemītis (ģitāra), Edvīns Ozols (bass), Kaspars Grigalis (bungas), Māris Jēkabsons (saksofons), Vineta Elksne, Karīna Tropa, Alise Kante-Onzule un Kristīne Pastare (piebalsis), kā arī daudzi citi mūziķi, kuri pārstāv gan “Sinfonietta Riga”, gan Latvijas Radio Bigbendu.

PAR. Ar Intara Busuļa albumiem gandrīz vienmēr ir tā, ka tajos iekļautais skaņu materiāls sākotnēji šķiet nekas īpašs, bet atliek to redzēt un dzirdēt “dzīvajā” un domas mainās. Piemēram, radiostacijās skanošā dziesma “Spēlē savā burvju flautā” likās parasts ierindas gabals, bet, kad tajā ieklausās, tad - johaidī, cik lipīgs gabals! Pašas skaistākās šī albuma dziesmas ir “Gaisma tuneļa galā” (šī it īpaši!) un “Tikai” (duets ar Karīnu Tropu), kas Intara faniem noteikti liks notraukt kādu skopu asaru. No jestrākām dziesmām var ieteikt “Piekāp” un “Ar sakostiem zobiem”, lai gan - katrs droši vien te atradīs kaut ko interesantu. Piemēram, šokējošā “Es došos ārā”, kurā var saklausīt pat kaut ko no sintīpopa un “synth wave”, un kas izklausās Intaram tik netipiska, ka liek neticīgi uzmest aci “Spotify”, vai tas nav sadomājis piedāvāt kāda cita mākslinieka daiļradi. Bet tāda nu reiz ir Intara Busuļa muzikāli hameleoniskā daba. Protams, teksti arī ir izcili.

PRET. Jāšaubās, vai par albuma ievadošo dziesmu tiešām bija pelnījis kļūt ironiskais “Lopkautuves disko”. No otras puses - kāpēc gan ne?! Tā lieliski atspoguļo Intara Busuļa duālo dabu, proti, nekad nevari būt drošs, kad viņš ir nopietns, kad - ne pārāk, bet kad - nemaz (un tā ir arī dzīvē). Piemērs - dziesma “Tu neatnāksi” ar Jāņa Elsberga tekstu ar piesauktajām grūtajām mušām… No albuma viedokļa mīnuss ir tas, ka vairāki gabali šķiet ir pakārtoti “dzīvajiem” priekšnesumiem, piemēram, dziesma “Skaistās meitenes” (un tās līdziniece “Tinderis”) liekas visai glupa, bet tikai līdz brīdim, kad esi redzējis Intara saspēli uz skatuves ar pavadošās grupas četrmeitenēm. Ja tiktu izlemts bez dažiem gabaliem te iztikt, tad šajā sarakstā apskatnieks kā pirmās minētu “Re, kā nu atkal sāp” un/vai “Līnijas”.

Svarīgākais