Kārtīgs Rucavas mielasts nav iedomājams bez baltā jeb gurnu sviesta, jeb leiša, kā to dažkārt šajā pusē dēvē. Varētu domāt, ka tādu vienkāršu paēdienu jau nav nekādas grūtības pagatavot. Nepavisam ar ne, un pat īstai saimniecei, kas roku sviesta gatavošanā iesitusi, tas var nesanākt. Bet smeķīgs tas ir – gan ar rāceņiem, gan pašceptu maizi.
Kad un no kurienes baltais sviests šajā pusē ieviesies, īstas atbildes nav ne Rucavas tradīciju centra, etnogrāfiskās mājas Zvanītāji vadītājai Sandrai Aigarei, ne vietējai saimniecei Mirdzai Ārentei (attēlā). Katrā ziņā tas neesot tikai rucavnieku ēdiens, bet kurzemnieku gan - suiti ar to zinot. Esot dzirdēts, ka poļu un leišu laukstrādnieki savulaik to ieviesuši Kurzemē. Tā tas atnācis līdz mūsdienām un būtu pelnījis, lai to iekļautu Eiropas Savienības nacionālo produktu reģistrā.
Kāpēc baltais sviests, ja tas ir dzeltens? Nu govs taču ēd dzeltenas puķes, tāpēc, pasmaida Mirdza Ārente. Vai viņa bieži tādu taisa? Vasarā, kad lauku darbi darāmi, ir laiks tikai vienkāršai un ātrai maltītei, un tad šī aizkoda bieži tiek celta galdā. Novāra rāceņus, kā Rucavā dēvē kartupeļus, - kamēr tie katliņā burbuļo, naski uzkuļ sviestu, kam klāt vēl var pielikt ķiplokus, sīpolus vai zaļumus. Nu ciemiņus gan parasti cienājot ar tīru mantu, ja nu citkārt uzberot dilles vai lociņus pa virsu. Pie tāda paēdiena piedzer klāt skābputru, rūgušpienu, uzkož kādu siļķes asti, un, skat, esi kārtīgi paēdis.
Lai balto sviestu pagatavotu, vajadzīgs gruntīgs, biezs lauku krējums, kas gandrīz ar nazi griežams. Tāds nederēs ne mērces gatavošanai, ne salātiem. «Nu tāds jau bieži vien riktīgi izmašinēts krējums ir. Ar lielu tauku procentu,» teic Mirdza Ārente. Viņa uzsver, ka veikalā gādāts krējums noteikti nederēs un no tā īsts leitis nesanāks. Vēl vajadzīgs arī sāls un rūgušpiens. Tāpat arī palielāka bļoda, kurā tad liek iekšā krējumu, un izturīga koka karote, ar ko kult. Un stipras rokas. Jo maisīt nāksies krietni.
Paciets tas krējums ir, taču īstais saimniecei tas nav nekāds šķērslis. Vieglāk jau ir, ja ir drusku mīkstāks, bet pārāk mīksts arī neder. Ieliek vienu pikuci bļodā, un tālāk - tikai maisīšanas vaina. Kad pienāk brīdis, kad paniņas sāk atdalīties, liek uz plītiņas un biškucīti patur. Parasta sviesta gatavošanas procesā paniņas tiek atdalītas, bet šajā variantā tās paliek iekšā. Tā karsēšana ir ļoti, ļoti jājūt, un arī jānoķer īstais brīdis, kad jāuzliek bļoda uz plītiņas (ja kuļ māla traukā, tad liek karstā ūdens peldē). Būs par maz - nebūs labi, būs par daudz - atkal nekas nesanāks. «Kad pats kul, to vienkārši jūti. Lai valgs un vijīgs top, gluži kā putukrējums. Tad ir pareizi. Pēc tam atkal liek vienu klunkšķi krējuma un atkal turpina iesākto tādā pašā garā,» skaidro saimniece.
Gatavošanas laikā sviestam piemet arī šķipsnu sāls. Lai ir smeķīgāks un vairāk piesien dūšu. Bet pašās beigās iejauc rūgušpienu, jo tas dod tādu labu piesitienu. Ir saimnieces, kas liek klāt saldu pienu, taču Mirdzas kundze uzskata, ka tas nedod vajadzīgo garšu - tad ir tāds pliekans. Kefīrs arī neder, jo tas nav dabisks produkts, kāds ir no pašu gotiņas nācis piens, kas smuki sarūdzis.
Tad to visu liek uz šķīvja - gludenos gabaliņos, kas tiešām atgādina apaļus gurnus. No tā arī daži sauc to par gurnu sviestu. Vesela māksla, piebilst Sandra Aigare, kas mudina likt prāvu kārtu sviesta uz pašceptās maizes. Un garšo tiešām labi!