KINO. Karapetjans: "Negribu taisīt skaistu tukšumu"

Piektdien uz kinoekrāniem iznāk par pirmo šausmu filmu Latvijā nodēvētā filma M.O.Ž. (M.O.Ж. – мужчина в оранжевом жилете). Pirmizrādi tā piedzīvoja pērn Starptautiskajā fantāzijas filmu festivālā Monreālā, kas tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem šī žanra spēlētājiem pasaulē. Straujo pavērsienu radošajos meklējumos Aiks Karapetjans komentē kodolīgi: «Negribēju taisīt filmu par reālo dzīvi, sociālām figņām un tā tālāk.»

Filma sākas ar streikojošo strādnieku atlaišanām, uzņēmuma īpašnieks nolemj dodoties brīvdienās uz Itāliju, bet pirms prombraukšanas viņa greznajā villā iekļūst viens no atlaistajiem darbiniekiem un noslepkavo bijušo darbadevēju un viņa sievu, un iekārtojas uz dzīvi viņa mājā...

– Jums vienmēr esot svarīga motivācija, kāpēc uzņemat filmu vai iestudējat izrādes, un arī – kas tās skatīsies. Kā šie divi aspekti apvienojas šausmu filmā M.O.Ž.?

– Nav ne jausmas, kas šo filmu skatīsies, bet es varu paskaidrot savu motivāciju. Gribējās uztaisīt kaut ko ļoti atšķirīgu no savas iepriekšējās filmas, un tajā pašā laikā – negribēju taisīt par reālo dzīvi, sociālām figņām un tā tālāk. Kad strādāju pie Cilvēki tur, sociālās aktualitātes mūsu kino praktiski nebija, bet tagad visi taisa filmas par līdzīgām tēmām, man negribas būt vienā ideoloģiskā grupā.

– Vai pietiek tikai ar vēlmi uztaisīt kaut ko atšķirīgu?

– Jā, jo es filmu taisīju vairāk sevis dēļ, man nebija nekāda finansiāla atbalsta no valsts. Strādājām ar domu – ja sanāks, tad laidīsim ārā filmu, ja nesanāks, tad norakstīsim.

– Tad var teikt, ka filma M.O.Ž. ir hobijs dīkstāves laikā?

– Tā var teikt. Man gribējās uztaisīt tīru žanra filmu, kā režisoram pamēģināt ielīst pasaulē, kuras spēles noteikumus es nepārzināju. Sāku ar to, ka pētīju žanru, mēģināju saprast un iemācīties jaunus paņēmienus, plus taisīju filmu, kas būtu interesanta arī tā žanra labiem pārzinātājiem. Negribēju veidot kārtējo šausmeni. Varbūt arī tāpēc M.O.Ž. bija labas sekmes sava žanra festivālos, jo mums izdevās uztaisīt kaut ko svaigu.

Parasti šāda žanra filmas beidzas ar to, ka sliktais mēģina nogalināt labo, bet mana filma sākas ar slepkavību, un tajā galvenais varonis ir nevis labais, bet sliktais maniaks, kuram filmas gaitā sekojam – kā viņš sadzīvo ar to, ko ir izdarījis. Turklāt filmā ietilpst vairāki subžanri – tā sākas kā slash, aiziet uz psiholoģisko žanru, no tā pārvēršas spoku filmā un beidzas kā pasaka. Vienlaikus mēs taisījām filmu par cilvēku, kurš vēlas to, kas viņam īstenībā nemaz nav vajadzīgs. Viņš mēģina kopēt labo dzīvi, bet īstenībā nezina, ko ar to darīt, viņš nav tai gatavs. Protams, šādā aspektā filmas stāstam ir sociāls pamats – mēs visi uzskatām, ka esam pelnījuši kaut ko vairāk.

– Vai tikai tas? Filmā skan Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis, kas, kā zināms, sarakstīts īsi pirms 1905. gada revolūcijas, kameras tuvplānā vairākas reizes izgaismojas Francijas karaļa Luija XVI portrets, kurš tika sodīts ar nāvi uz giljotīnas franču revolūcijas laikā...

– Luija XVI portretu ieliku, lai distancētos no Latvijas realitātes, lai iedotu kodu šim stāstam. Jā, es gribēju uztaisīt paralēles ar to tēlu, ko atveido Āris Rozentāls, kurš arī ir sava veida karalis savā Versaļā, līdz atnāk cilvēks, viņu noslepkavo un sāk dzīvot viņa Versaļā. Es gribēju pārskaņot filmu, lai tā visa būtu vienā valodā, lai tai nebūtu politiska zemteksta.

– Bet zemtekstu var atrast – latvieši, ko noslepkavo, un krievs, kas to dara.

– Tā ir sanācis.

Gribu uzsvērt – manā filmā nav pozitīvā varoņa, tāpēc, domāju, nevar runāt kategorijās – latvieši ir labie, bet krievi ir sliktie, vai otrādi, jo visiem varoņiem ir savi grēki.

– Man filma vairāk bija par iekšējiem dēmoniem, par cilvēka kapitulāciju paša dēmonu priekšā.

– Pirms M.O.Ž. filmai bija nosaukums Dēmoni, bet, tā kā nosaukums bija pārāk skaļš, to nomainīju. Es taisīju un taisīšu filmas par cilvēka dēmoniem, par cilvēka tumšo daļu, jo tieši tas arī mani visvairāk interesē. Jā, es to redzu cilvēkos, un man ir interesanti, kā mēs tiekam galā ar saviem iekšējiem dēmoniem; ir cilvēki, kas tos prot kontrolēt un nekļūst par noziedzniekiem, bet ir tādi, kas nemāk tos kontrolēt un savaldīt. Cik daudz dēmoniskā cilvēkam dots no dabas, cik – no sabiedrības, kurā dzīvojam? Mana nākamā filma arī būs par cilvēka dēmoniem, bet citā galējībā – stāsts būs par cilvēku, kas mēģina izvairīties no jebkādas agresijas izpausmes, bet vienā brīdī kļūst par vardarbīgu cilvēku tikai tāpēc, ka mīl. Apzinos, ka manas filmas nav komfortablas, tās skrāpē, bet es negribu taisīt skaistu tukšumu. Kad pēc M.O.Ž. noskatīšanās skatītājs būs izgājis no kinoteātra, vislabākais būtu, ja viņš atviegloti nopūstos: «Forši, ka es dzīvoju šajā pasaulē, tomēr viss nav tik sūdīgi» – nu gluži kā sajūta pēc slikta sapņa.

– Jūs tiekat pieskaitīts pie Latvijas jauno režisoru – trīsdesmitgadnieku – paaudzes, ko mēdz arī dēvēt pat latviešu režijas jauno vilni. Tā arī jūtaties?

– Es par to nedomāju. Vienīgais režisors, ar ko es draudzējos, ir Dāvis Sīmanis, ar viņu daudz runājam par kino, bet ar pārējiem satiekos pāris reižu gadā. Nezinu, kāpēc tiek runāts par jauno Latvijas kino vilni, jo, manuprāt, tā ir tendence. Ja paši izdomātu koncepciju, kāda veida kino mēs gribam taisīt ideoloģiski, tad mēs varētu saukties par jauno vilni. Pagaidām mūs vieno tikai pirmo filmu tematika. Tā ir ļoti raksturīga izpausme kino vēsturē – jaunā paaudze vienmēr pirmās filmas taisa par sevi vai par cilvēkiem apkārt un par vietu, kur dzīvo, jo pirmajās filmās jātaisa universālā stāsti universālā valodā, kuras var rādīt festivālos, un tā jau ir konjunktūra. Tieši tāpēc es šobrīd vairāk interesējos nevis par autorkino, bet par žanru kino, jo tur ir daudz skaidrāki spēles noteikumi un iespējas izjaukt priekšstatus, būt svaigam un interesantam. Es, piemēram, nezinu, vai Džims Džārmušs kino taisa to, ko viņš grib, vai to, ko māk.

Atrast sevi kino pasaulē ir ļoti sarežģīti, tāpēc ir jābūt pragmatiskam. Turklāt ir par maz uztaisīt filmu, milzīgs darbs ir, lai tai piesaistītu uzmanību. Bieži vien festivālos var redzēt pilnīgus mēslus, bet filmām ir spēcīgi izplatītāji un izcili lobisti, kuriem ir labi sakari ar festivālu organizētājiem. Žanru kino festivālos visi ir vienlīdzīgi, tur nav kā lielos autorkino festivālos – atbrauc viens slavens režisors, un visi runā par viņu, bet pārējie ir tikai fons. Teikšu godīgi – es negribu būt Kannu kinofestivālā ar filmu, kas nevienam nav vajadzīga, un vienīgā reakcija par to būtu ziņa Latvijas medijā, ka esmu baigi krutais, jo esmu Kannās. Nākamā dienā es tik un tā pamodīšos savā gultā, manā dzīvē nekas nemainīsies. Protams, es gribu nonākt līdz tādam līmenim, ka varēšu taisīt tikai kino, neko citu.

– Tas taču Latvijā nav iespējams.

– Latvijā nav.

– Gatavojaties emigrēt?

– Nē, bet, ja man būs iespēja taisīt kino citur, es braukšu. Negribu ne domāt, ne runāt par to, bet, domāju, jebkurš režisors Latvijā sapņo taisīt filmu ārpus Latvijas, un nevis tāpēc, ka te būtu slikti, bet tāpēc, ka te ir ļoti mazs tirgus. Parēķiniet, cik cilvēku te vispār dzīvo, cik daudzus no viņiem interesē kino un cik no tiem – nacionālais kino. Protams, visi grib strādāt lielā tirgū, visi par to sapņo, bet visi arī izmanto iespējas kaut ko reāli darīt, ne tikai abstrakti sapņot. Kamēr ir iespējas Latvijā, es tās izmantoju, ja to nebūs, es taisīšu kino citur.

– Varbūt Armēnijā?

– Nē, jo, neraugoties uz to, ka man tur ir radinieki un es bieži turp braucu, profesionāli man dzīve tur būtu jāsāk no nulles. Visi draugi un kontakti, ko esmu sakrājis 30 gadu laikā, man paliks šeit. Nav nekādas atšķirības, vai aizbraucu uz Armēniju, Ameriku vai Franciju, man sava dzīve būtu jāsāk no nulles. Es tur būšu kā svešinieks starp savējiem, te esmu savējais starp svešiniekiem.

Kādreiz es taisīšu filmu par Armēniju. Katram armēņu režisoram, kurš kaut ko var izdarīt ne tikai kinoindustrijai, bet arī savai tautai, tas ir jāizdara. Tas ir katra armēņa pienākums. Es gribu uztaisīt filmu par genocīdu, kas, starp citu, notika tieši pirms simt gadiem, bet to jau Latvijā maz kurš zina. Nevis traģisku stāstu par to, kā sliktie nogalina labos upurus, bet dziļāku un interesantāku stāstu. Un man stāsts jau ir – reāls dokumentāls stāsts.

– Jūsu vecāki ir armēņi, esat skolojies krieviskā vidē, bet abās augstskolās bija latviska vide. Kokteilis. Kādu tas jūs izveidojis?

– Mani radi teic, ka neesmu pārāk temperamentīgs, esmu pārāk vēss, eiropietis – sēžu un klusēju. Es varu pateikt, ka šis kokteilis man devis iespēju skatīties uz mūsu sabiedrību mazliet citādāk. Pēdējos 13 gadus vairāk pavadu kopā ar latviešiem, bet skolas laikā es uzaugu krieviskā vidē. Es zinu sabiedrības abas daļas un redzu, ka savstarpējais naids ir mākslīgi uzbūvēts medijos. Mēs tomēr esam viena sabiedrība, bet izdomātiem mītiem ir milzīgs spēks.

– Ir pamats uztraukties?

– Ļoti liels. Pēdējo četru gadu laikā man kļūst arvien nepatīkamāk dzīvot šajā sabiedrībā, un es nevaru iedomāties nevienu citu valsti, kurā paralēli dzīvo divas sabiedrības daļas, kas ienīst cita citu, protams, ne jau publiski, bet – paskatieties, kā cilvēki cits uz citu skatās, braucot transportā. Vienā brīdī tas var uzsprāgt.

– Tā jau ir visā Eiropā.

– Negribas teikt, bet cilvēkiem, šķiet, atkal vajag spēcīgus notikumus, kas viņos iztīrītu naidu.

Aiks KARAPETJANS

• Kinorežisors un mākslas zinātnieks

• Dzimis 1983. gada 10. jūlijā Armēnijā

• Mācījies Rīgas 9. vidusskolā (1990–1997) un Rīgas 22. vidusskolā (1997–2000). Ieguvis bakalaura grādu mākslas zinātnē Latvijas Mākslas akadēmijā (2005), bakalaura darbs Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gs. 2. pusē – 20. gs. sākumā.

• Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvis maģistra grādu Audiovizuālajā mākslā (2007), diplomdarbs – īsfilma Riebums . Filma tika atzīta par labāko studentu filmu kinofestivālā Lielais Kristaps, tā tika nominēta arī kategorijās Labākā īsmetrāžas spēlfilma un Labākā otrā plāna aktrise.

• Gadu studējis Parīzes kinoskolā ESEC (Académie Internationale des Arts)

• Ar filmām Lost, 30x7 un Riebums piedalījies vairākos starptautiskos festivālos. Pirmā spēlfilma Cilvēki tur (2012) iekļauta 47. Karlovi Vari festivāla oficiālajā sadaļā

• Nacionālajā teātrī iestudējis izrādi Venēcijas tirgotājs (2013), Nacionālajā operā – Seviljas bārddzini (2011), kas ieguva Lielo mūzikas balvu kā Gada labākā izrāde, tika nominēta Spēlmaņu nakts