KINO: Trīs dienas Romijas Šneideres dzīvē
Latvijā sāk izrādīt vienu no pēdējā laika interesantākajiem stāstiem, kas veltīts leģendārajai aktrisei Romijai Šneiderei (1938–1982).
Vācijas, Austrijas un Francijas kinematogrāfistu veidotā biogrāfiskā drāma 3 dienas Kiberonā (3 Days in Quiberon, 2018) mēģina restaurēt trīs dienas Eiropas kino ikonas dzīvē - trīs dienas, kad viņa atradās rehabilitācijas klīnikā Francijā, sniedza interviju Vācijas iknedēļas žurnāla Stern reportierim, kas arī kļuva par viņas pēdējo interviju vācu medijiem, ar kuriem viņai vienmēr bija sarežģītas attiecības. Tieši tajās trīs dienās arī tapa fotogrāfa Roberta Lebeka melnbaltās fotogrāfijas - simtiem līdz šim plašākai sabiedrībai nerādītas melnbaltās fotogrāfijas, kurās vai katru kustību ieskauj cigaretes dūmi. Filma nominēta Berlīnes starptautiskā kinofestivāla augstākajai godalgai un ir saņēmusi nozīmīgākās Vācijas kino balvas, kopumā - septiņas.
Irāņu un franču izcelsmes režisores, scenāristes un producentes Emīlijas Atefas (1973), kura dzīvo Berlīnē, veidotā filma šobrīd, kad jau beigusies tās aktīvā izrādīšana festivālos pasaulē, daudzviet iznāk uz kinoekrāniem Eiropā. Emīlija Atefa intervijās uzsvērusi, ka viņai bijis svarīgi veidot stāstu par sievieti, nevis kinoaktrisi, turklāt par biogrāfisku filmu dēvējamais stāsts nudien nav tipisks šī žanra pārstāvis. Režisore uzskata, ka nav iespējams pusotrā stundā izstāstīt kāda cilvēka dzīvi, tāpēc arī jau sākumā tika nolemts koncentrēties uz trim dienām aktrises dzīvē, ļaujot nojaust viņas privātās dzīves samezglojumus. Izcilās aktrises Romijas Šneideres liktenis izveidojās traģisks - viņa bija atkarīga no alkohola un antidepresantiem, viņas pirmais vīrs dzīvi beidza pašnāvībā, un drīz pēc pēdējās intervijas (par ko vēsta šī filma), negadījumā gāja bojā viņas dēls. Tieši savu bērnu - dēla un meitas - dēļ viņa bija ieradusies Kiberonā, lai ārstētos no atkarībām. Režisore gribējusi, lai skatītāji filmā varētu ieraudzīt ne tikai slavenas aktrises portretu, bet arī reālu sievieti ar reālām emocijām. Šneideres pēdējā intervija publicēta žurnālā Stern 1981. gada 23. aprīlī, bet jau pēc gada - 1982. gada 29. maijā - viņu atrada mirušu pie rakstāmgalda.
Minētajai intervijai veidotās fotožurnālista Roberta Lebeka melnbaltās fotogrāfijas bijušas iedvesmas avots filmas veidošanai - atklāj Emīlija Atefa, kura ar leģendārās aktrises daiļradi iepazinusies vēl bērnībā. Jau strādājot pie filmas scenārija, Atefa personiski tikusies ar skandalozās intervijas autoru Mihaelu Jurgu un fotogrāfu, kurš viņai parādījis visus kadrus (vairāk nekā 500), kuri savulaik tapuši tieši Kiberonā. Tieši fotogrāfijas var uzskatīt par to, ko citās reizēs dēvē ar vārdiem «balstīts uz», turklāt šajās bildēs režisore saskatījusi nevis kinodīvu, bet sievieti, kas pārdzīvo krīzi. Žurnālā Stern fotogrāfs Lebeks publicēja tikai 20 kadrus, pārējie viņam nepatika, daži bija pārāk personiski, daži - tehniski brāķi. Tieši šis fotomateriāls arī noteicis, ka filma 3 dienas Kiberonā būs melnbalta, un režisore uzskata, ka šis paņēmiens ļauj uzsvērt arī to, ka filma ir balstīta uz reāliem notikumiem, bet vienlaikus ir māksliniecisks izdomājums.
Režisore Emīlija Atefa atzinusi, ka Romijai Šneiderei nekad nav bijušas labas attiecības ar vācu medijiem, un, viņasprāt, šai intervijai viņa piekritusi vienīgi tāpēc, ka vēlējusies lasītājiem pastāstīt, kā jūtas patiesībā, ka viņa nav Sisī (loma, ar ko Romija Šneidere kļuva slavena - Austroungārijas imperatora Franča Jozefa I sieva Bavārijas Elizabete un Austrijas imperatore, kura tiek saukta arī par Sisī), bet, kā viņa teica intervijā žurnālam Stern - ir 42 gadus veca nelaimīga sieviete, ka vēlas mieru un mājas. Protams, tas, kāpēc jautājumus par mieru un savām mājām, par finansiālo bankrotu, par neiespējamību paņemt pauzi tieši finansiālo apstākļu dēļ viņa neapsprieda ar draugiem, bet žurnālistiem, paliek neatbildēts. Režisore uzskata, ka savā filmā viņa skar arī vēl kādu mūsdienās būtisku jautājumu - sabiedrībā labi zināmu cilvēku personiskā dzīve. Lai sadzīvotu ar milzīgu slavu, ir nepieciešama milzīga pašpārliecinātība, bet, ja ar ko tādu saskaras jaunībā, praktiski nav iespējas veidot normālu dzīvi. Un šobrīd, interneta un sociālo mediju laikmetā, šī tēma ir īpaši aktuāla. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, ja kaut ko nopublicēja žurnālā, pēc kāda laika tas jau bija aizmirsts, bet mūsdienās ne tikai patiesība, bet arī meli internetā glabājas mūžīgi un seko cilvēkam visu mūžu.
16 gadu vecumā bija pirmā reize, kad vācu aktrise Marija Baumere, kas šajā filmā atveido galveno lomu, saņēma piedāvājumu atveidot leģendāro Romiju Šneideri. Tomēr Marija Baumere nekad neesot vēlējusies piedalīties biogrāfiskā filmā, un tikai franču producentam izdevies viņu pārliecināt mainīt domas. Marija Baumere jāuzskata par šīs filmas radošās komandas pilno lozi; aktrise par šo lomu tika nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai kategorijā Labākā aktrise, taču diemžēl to nesaņēma.