Paliek nelabi...un reizē — labi no tā, ka nelabi; recenzija par dokumentālo filmu "Ģimenes lietas"

Skatoties uz šo trauslo, nedaudz nevīžīgo sievieti, ne uz minūti nepamet sajūta, ka pa atslēgas caurumu lūkojos svešā guļamistabā. Tik skaudri, tik patiesi, tik īsti, ka, šķiet, dažubrīd pat sajūtu ieskābuša auls dvingu, kas mijas ar netīru palagu smaku. Paliek nelabi......un reizē — labi no tā, ka nelabi. Tātad šī filma ir „pa īstam”. Tieši tik dramatiski un reizē komiski kā kaimiņu virtuvē.

Pagājušajā nedēļā kinoforuma "Arsenāls" Baltijas skates konkursa programmā pirmizrādi piedzīvoja režisora Andra Gaujas dokumentālā filma "Ģimenes lietas", kas šobrīd skatāma arī uz lielā ekrāna Kino Citadele.

Tas ir stāsts par brāli un māsu. Par viņu mīlsetību pāri sociālajām normām un aizliegumiem.

Sižeta centrā ir jauna sieviete Zanda (28), kura cenšas izdzīvot ar saviem diviem bērniem Dieva aizmirstā Kurzemes ciematā. Zandas bērnu tēvs ir viņas brālis, kurš izcieš cietumsoda. Filma seko Zandas dzīvei vairāk nekā viena gada garumā. Uz ekrāna mijas ainiņas... sociālā dienesta matronas.... netīri nagi, nemazgāti palagi... bērni, kuri rotaļājas starp dzērājiem un lamuvārdiem... tualetes papīra driskas, iekārtas Ziemassvētku eglītē rotaļlietu vietā... Līdz asarām un līdz sliktai dūšai, līdz smiekliem un līdzpārdzīvojumam. Šajā alkohola un izgulēto matraču valstībā ir kaut kas tik sirsnīgs un reizēm pat smieklīgs, ka stundu ilgā seansa laikā skatītājs no sirds iemīl pašu pēdējo „nekurzemes” pļēguru, kurš, brizdams caur kupenām, nes kaimiņam pārdot gaili, lai uzlāpītu paģiras.

Zanda cīnās. Ar nenomaksātiem rēķiniem par elektrību. Ar trakiem pielūdzējiem. Cīnās par izdzīvošanu, par savu vietu zem saules un zem mātes mājas jumta. ”. Par sava brāļa, savu bērnu tēva mīlestību... Vienkārši par mīlestību.

Viņai līdzās ir trīs patiesi aizkustinoši bruņinieki — katrs ar savām dīvainībām un katrs ar savu puvi. Oskars ir dzīvespriecīgs lauku puisis, kurš mīl kārtīgi iedzert un izkauties. Džonis – vīrietis labākajos gados - Zandas simpātijas mēģina iekarot ar drāmas palīdzību, mēģinot izdarīt pašnāvību ar korķu viļķa un sarkanas lūpu krāsas palīdzību. Savukārt Andulis ir varbūt vispatiesākais savās jūtās pret Zandu, tomēr tikpat bezpalīdzīgs kā visi pārējie.

Un viss šajā filmā tā arī būtu „tik patiess, tik īsts”, ja tomēr neiezagtos sajūta — pārāk īsts! Andra Gaujas filma jau tapšanas stadijā izraisīja plašu rezonansi, pa stūriem čukstoties „viņš, taču, tos ļautiņus nodzirdījis. Pats pienesis alu un filmējis”. Vai tā varētu būt? Par to filmas titri klusē... Bet dzeršanas ainu šajā filmā tik tiešām ir pārpārēm. Arī vairums filmas varoņu atrodas mūžīgā žvingulī. Vai tieši tāda ir šo cilvēku ikdiena arī tad, kad tuvumā nav kinokameras? Iespējams, pat vēl skaudrāka... Vai filmas varoņi katru dienu viens otru spārda ar kājām un alus dullumā vārtās pa klona grīdu? Mani tas it nemaz nepārsteigtu. Un tomēr...

Iespējams manī ierunājies neiznīdējamais cilvēka optimisms, kas liek meklēt kaut mazāko argumentu, lai noticētu, ka viss šis stāsts ir mākslīgi sakāpināts. Bet zināmas jautājuma zīmes par sižeta autentiskumu tomēr paliek. Vismaz manā piezīmju kladē.

Svarīgākais