«Vienubrīd ļoti gribēju iet politikā, bet tad sapratu, ka esmu pārāk emocionāls – mani tur apēstu, sadedzinātu. Tagad domāju, ka varbūt mest vijoli pie malas un iet biznesā. Bet vai es spētu bez mūzikas? Vijolei tomēr atdoti 12 gadi, tai esmu ziedojis savu brīvo laiku un izklaides ar draugiem,» aizdomājas mūziķis, komponists un vijolnieks Kaspars Pudniks (31).
Sabiedrības atpazīstamību viņš ieguva, Riču ģimenes sastāvā piedaloties šovā Dziedošās ģimenes. Bet tagad viņš ikvienu aicina uz krāšņu mūziklu visai ģimenei Gipsy Baron, kas 20 koncertos tiks izrādīts visā Latvijā. «To, kas notiek uz skatuves, nevar izstāstīt! Tas ir jāredz, jādzird un jāsajūt,» viņš saka un atklāj, ka mūziklā apvienojušies mākslinieki no vairākām Eiropas valstīm, kuri ar dziesmām un dejām gan spodrinās tradicionālās romu kultūras pērles, gan ļausies mūsdienu jaunākajām mūzikas un dejas tendencēm. Mūziklā galvenajā lomā – leģendām apvītais Lietuvas čigānu barons Ištvans Kviks.
12 izcilākie mūziķi
2013. gada vasarā, piedaloties starptautiskajā Hesselby Slott mūzikas festivālā Zviedrijā, šis mūzikls ieguva festivāla Grand Prix – kā aizraujošākā un krāšņākā koncertprogramma. Uz divām speciāli aprīkotām skatuvēm tajā vienkopus uzstājas 12 izcilākie čigānu mūzikas izpildītājmākslinieki no Vācijas, Polijas, Lietuvas, Krievijas, Zviedrijas un, protams, Latvijas. Kaspars Pudniks ir vienīgais, kurš šai projektā pārstāv mūsu valsti. «Ar čigānu baronu Ištvanu Kviku, kuram ir tikai 33 gadi, bet kurš jau ir vectēvs, iepazinos pirms desmit gadiem Lietuvā, kad kopā ar savu ansambli Dzeski Gloss tur piedalījāmies mūzikas festivālā, ko viņš savulaik organizēja. Man bija tik daudz bezkaunības pieiet viņam klāt un uzsākt sarunu. Kopš tā laika es regulāri muzicēju kopā ar lietuviešiem,» stāsta Kaspars Pudniks un ikvienu aicina uz Gipsy Baron – uz vienreizēju iespēju nokļūt krāšņā, straujiem ritmiem un specefektiem bagātā, ugunīgām dejām un kaislībām piepildītā un populārām čigānu dziesmām skanošā pasākumā čigānu, krievu, angļu, spāņu un latviešu valodā.
«Katrs no māksliniekiem, kuri piedalās šai mūziklā, ir tieši tik spilgts, ka pilnīgi noteikti varētu taisīt pats savu solo koncertu. Tas, manuprāt, ir lielākais šī starptautiskā projekta pluss, kas ceļ tā vērtību. Tas būtu līdzīgi, kā vienā koncertā salikt kopā Allu Pugačovu, Olgu Rajecku, Jāni Stībeli, Stingu un Madonnu,» domā Kaspars Pudniks. Viņš atklāj, ka pēc izrādēm Latvijā Gipsy Baron rudens pusē dosies tūrē pa Igauniju.
Neprecējies, bērnu nav
Kaspars Pudniks stāsta, ka paralēli šim starptautiskajam projektam viņš strādā arī ar dziedātāju Evitu Kreicbergu, Edgara Kramiņa audzēkni, kurai ir ļoti spēcīgs vokāls. Kopā ierakstītas jau trīs dziesmas. «Gribētu ierakstīt arī savu albumu. Darbu jau esmu sācis, bet šis projekts lika to nolikt malā.»
Arī privātā dzīve šobrīd esot «nolikta malā». «Precējies neesmu, bērnu nav. Ar savu draudzeni Ingrīdu, ar ko biju kopā trīs gadus, esmu izšķīries,» mūziķis atklāti stāsta, piebilstot, ka visas trīs civillaulības, kuras bijušas, ilgušas precīzi trīs gadus. Pēc tam, kā viņš pats saka, «lūst nost». «Greizsirdība. Skatuve. Darbs brīvdienās un svētkos. Viss kopā. Bet – es pat nezinu, vai tas ir mans dzīvesveids, kas neļauj izveidot stabilas attiecības. Manuprāt, tā ir manas paaudzes cilvēku problēma – to, kuri dzimuši astoņdesmito gadu sākumā. Jo mēs piedzimām vienā sistēmā, ar vienām morāles vērtībām un dzīves uztveri, bet uzaugām jau citā vidē, kurā ir citas vērtības, cita morāle un cita atbildības sajūta – mazliet par daudz visatļautības, par daudz demokrātijas un visādu citu ne pārāk labu lietu. Par to esmu pārliecinājies attiecībās ar meitenēm, kuras ir jaunākas par mani – viņām nav pazīstamas tās vērtības, kādas bija padomju laikā. Ir tikai angļu valoda, amerikāņu humors, izklaide, ceļošana, karjera un viss ārišķīgais. Bērni un ģimene neinteresē, tā tagad nav vērtība. Ziniet, kāds tagad ir laikmets? Vienreizējās lietošanas. Tā es to sajūtu,» saka Kaspars Pudniks. Viņš neslēpj: gadiem ejot, izveidot noturīgas attiecības kļūst arvien grūtāk. Jo tas siets, kas izveidojies, balstoties uz līdzšinējo pieredzi, kļūst arvien smalkāks.
Varbūt nolikt vijoli
Mūziķis atklāj, ka ir domājis: varbūt vajadzētu dzīvē kardināli ko mainīt. Varbūt mest pie malas mūziku, nolikt vijoli un darīt ko pilnīgi citu. «Manā dzīvē jau daudz kas ir bijis: esmu strādājis muitā, esmu strādājis par transporta loģistikas speciālistu, esmu strādājis par tirdzniecības pārstāvi, esmu strādājis ziedu vairumtirdzniecības bāzē un esmu strādājis celtniecībā. Ko tik neesmu darījis! Bet – ko es gribētu? Varbūt iet uz režisoriem. Man ir savs skatījums, arī zināma pieredze, bet nav teorētiskās bāzes un papīra, kas būtu nepieciešams, lai es varētu darboties kā režisors,» stāsta Kaspars Pudniks, kurš ir režisējis visas koncertu tūres, kas bijušas kopā ar skatītājiem labi pazīstamo Riču ģimeni.
Vienubrīd viņš ļoti gribējis iet politikā, bet tad sapratis, ka ir pārāk emocionāls. «Mani tur apēstu, sadedzinātu. Kad iemācīšos apvaldīt emocijas, tad varbūt,» viņš nosaka un pats sev jautā, ka varbūt vajag pamēģināt iet biznesā? «Bet – vai es spētu bez mūzikas? Vijolei tomēr atdoti 12 gadi, tai esmu ziedojis savu brīvo laiku un izklaides ar draugiem. Droši vien, ka nē.»