Savu pirmo, paštaisīto ģitāru viņš izmeta ārā pa ceturtā stāva logu. «Biju nolicis instrumentu pie radiatoriem, un tas karstumā sašķiebās,» atceras Harijs. «Reiz Ogres estrādē uzstājās gruzīnu ģitārists Soso Bakaradze. Es toreiz biju četrpadsmitgadīgs puika, bet mani tas tā aizķēra... Es salasīju tukšās pudeles, sakrāju naudu un nopirku ģitāru kādā Latvijas veikalā.» Pirmā labā ģitāra bija ražota Čehoslovākijā, bet tādu pavisam kārtīgu un ārprātā dārgu – Japānā ražotu elektrisko ģitāru – Harijs nopirka, vēl dzīvodams pie mammas: vajadzēja «tikai» pa kluso izvest ārā no dzīvokļa «pa blatu» iegādāto deficīta mantu – sekciju, kas padomju laikos bija prestiža lieta, un to veiksmīgi pārdot. Mamma atnāca mājās un ieraudzīja tukšo sienu, pie kuras bija pieslieta Harija jaunā ģitāra...
Laikam jau mamma saprata, ka atpakaļceļa nav, un apspieda sevī sāpi par zaudēto mēbeli. Harija kaislība uz ģitārspēli uzvarēja. Toreiz nebija ģitārspēles oficiālas apmācīšanas, un Harijs to apguva pašmācības ceļā. Bet tagad Hariju Zariņu, rokgrupas Opus Pro dibinātāju, nešaubīgi var nosaukt par virtuozāko Latvijas rokģitāristu. Rokgrupa šogad svin savu trīsdesmitgadi, un pārdomās par mūziku dalās Harijs Zariņš.
– Tu saki, Opus Pro jau 30 gadi... Neticami. Kāds tad bija sākums?
– Labu laiku jau biju spēlējis Eolikā. Vienu dienu Borisam Rezņikam, Eolikas vadītājam, pateicu, ka gribu spēlēt hārdroku. Es vairs negribēju turpināt popmūziku, kaut arī tā bija ļoti kvalitatīva, kaut arī uz skatuves spēlēju kopā ar foršiem večiem... Stilistiski šī mūzika vairs nebija mana. Aizgāju prom. Un tad nāca piedāvājums no Opus, kuru vadīja Zigmars Liepiņš. Tas nozīmēja – spēlēt augstākās raudzes muziķu komandā. Un noruna bija tāda, ka Opus grupas ietvaros veidojam hārdroka programmu. Sākotnēji tajā spēlēja arī Zigmars. Sapratu, ka ir vajadzīgs arī spēcīgs dziedātājs. Mana sieva toreiz dziedāja Ogres Metronomā, un tur bungas spēlēja... Oļegs Andrejevs, kuru tagad pazīstam kā Alex. Vairākkārt viņu klausījos, turklāt viņš pie bungām arī dziedāja. Viņam bija un ir laba gaume uz bungām. Alex ir talantīgs visās jomās. Piedāvāju Alex dziedāt pie mums, Zigmars piekrita. Lai klausītāji atšķirtu, kad sākas hārdroka programma, mēs pielikām klāt to vārdiņu Pro. Tā afišās blakus Opus parādījās arī Opus Pro. Kad likvidējās Filharmonija, kurai Opus bija «piestiprināts», kļuvām par pirmajiem bezdarbniekiem.
– Tad jau sākās kolhozu muzikantu laiki...
– Jā. Grupu Opus paņēma kolhozs Uzvara Bauskas rajonā. Bet Opus Pro visu laiku gāja paralēli. Pēc kāda laika mēs sākām atdalīties no Opus. Taču par mūsu dzimšanas laiku uzskatām 1986. gadu, kad pirmo reizi uzstājāmies Bildēs.
– Kā Opus Pro uzņēma publika? 1986. gadā taču jau bija arī rokgrupa Līvi.
– Mēs bijām daudz citādāki. Un mūs uzņēma vienkārši fantastiski. Zāles klausītāju pilnas... Sākotnēji Līvi bija... daudz maigāki, vai. Īstos Līvus, grupas zelta sastāvu, redzu ar Aivaru Brīzi, Jāni Grodumu un Ainaru Virgu. Tas ir Līvu gars un kodols. Protams, Līvi ir arī Ēriks Ķiģelis, tomēr viņš man vairāk asociējas ar pašu sākumu, ar viņu kā tēvu – radītāju, ar daudzām ļoti labām dziesmām. Taču īstais roks parādījās tieši manis pieminēto trīs rokeru izpildījumā. Ēriks, protams, arī sapņoja par tādu roku, viņš aicināja arī mani, taču attālums no Ogres līdz Liepājai bija par lielu, lai es regulāri varētu muzicēt kopā ar Līviem. Un tad liktenīgi viss iegrozījās tā, ka vadības grožus pārņēma Virga: Liepājā izveidojās izcila grupa Līvi ar zelta sastāvu. Un Ogrē izveidojās izcila grupa Opus Pro.
– Nosauc savas grupas superzvaigžņu sastāvu.
– Katram Opus Pro laikam ir bijušas savas zvaigznes... Iespējams, par zelta sastāvu var saukt tos, kuri visilgāk kopā muzicējuši. Tie ir: Alex, es, Uldis Krūmiņš, Juris Veremejs un Jānis Valters. Tomēr arī pats pirmais sastāvs, kurā spēlēja Zigmars Liepiņš, Oļegs Upenieks, Guntis Vecgailis, – tas ir ne mazāk zeltīts.
– Viens otrs izsakās, ka rokmūzika nevienu vairs neinteresējot. Roks ir dzīvs vai kā?
– Ja jau mēs ar tevi te runājam, tad viss ir kārtībā – roks ir dzīvs!
– Bet tu labāk paklausies, kas skan pa radio. Lielākoties anēmiska popsa.
– Ir nožēlojami, ka lietas notiek vienveidīgi. Latvieši diemžēl pieraduši salīdzināt: tas muzikants līdzīgs tam, tas atkal citam... Piedod, man no tā paliek nelabi. Katrs mūziķis ir individualitāte, neviens nav līdzīgs nekam. Bet radio un TV nav muzikālā balansa, es, piemēram, jūtos diskriminēts: es ieslēdzu jebkuru Latvijas TV kanālu un vēlos kaut reizi mēnesī paklausīties rokkoncertu. Nav! Bet šlāgerus man piedāvā vai katru nedēļu. Negribu noniecināt šlāgergrupas, katrs spēlē, ko vēlas. Taču tā mīksto šlāgeru lavīna, kas nāk pāri manām ausīm, jau ir noslīcinājusi jebkādu citu mūziku. Labi, lai ir šlāgeri – tiem ir savi cienītāji. Bet visam ir jābūt līdzsvarā: latviešiem – ja vēl kāds nezina – ir arī ļoti laba rokmūzika. Akmens jāmet daudzu raidstaciju lauciņā, jo latvieši, izskatās, daudz vairāk zina par to, kas notiek ārzemju mūzikā, nekā par to, kas skan Latvijā. Un daždien tā piebilde, ka te «nav kvalitātes», ir salti meli.
– Un kā ar Eirovīzijai piedāvātās latviešu mūzikas kvalitāti?
– Ar mums ir tā. Pašiem atzīt, ka mums ir labi dziedātāji, labas grupas, labi instrumentālisti – nu, nē. Nedēļu pirms Eirovīzijas konkursa – vai tad kāds bija nosaucis kādu dziedātāju? Nebija! Kāds kaut ko pukšķināja uz skatuves... Pagāja konkurss, un tad visi uzreiz: vai, cik augstas klases mākslinieks! Pa nedēļu izauga vai kā? Bet pirms tam izvērtēt – lūk, aug jauns talants, palīdzam viņam! – to gan ne. Jo ir jāgaida, kad to atzīs kāds cits. Uzskatu, ka talanti jāatpazīst laikus, viņiem jāpalīdz. Tikai tādā veidā nākotnē iekarosim virsotnes. Šoreiz izvēlējās Justu, un, šķiet, nebija arī neviena cita, ko sūtīt uz lielo Eirovīziju.
– Bet Catalepsia?
– Vēl par zaļu. Justs patiks jaunām meitenītēm, viņas balsos. Bet grupa Catalepsia faktiski neparādīja neko jaunu. Vērā ņemama brigāde, es viņiem novēlu izaugsmi.
– To novēroju jau kuru Eirovīziju pēc kārtas: nav atmiņā paliekošu melodiju. Laikam ir tā: vienam komponistam, piemēram, Raimondam Paulam, ir dots talants būt par melody maker, savukārt citam – nav. Arī tavas dziesmas paliek atmiņā, tās dzied visi. Tu radi rokdziesmas, un tām ir melodija.
– No pēdējās Eirovīzijas atmiņā man nepalika neviena melodija... Atceros tikai viena otra dziedātāja vizuālo tēlu. Tas arī viss. Bet mums melody maker ir Raimonds Pauls, Zigmars Liepiņš. Ivo Fominam un Virgam ir labas dziesmas.
– ... Jānis Lūsēns, Imants Kalniņš, Mārtiņš Brauns, Uldis Marhilevičs. Un vēl, vēl. Bet viņi neraujas sacerēt dziesmas Eirovīzijai. Tu arī ne.
– Saproti, es nevaru iekļauties trīs minūtēs. Ja rakstītu kādu rokbalādi, es to dzirdētu izvērstāku, garāku.. Un, ja es rakstītu dziesmu Eirovīzijai, tad tas būtu tikai roks. Bet tas pie mums ir pamests novārtā, un tas nozīmē, ka par tādu dziesmu latvieši nebalsotu, un es līdz ar to būtu velti centies... Latvieši drīzāk balsos par kaut kādu personāžu, kas attiecīgajā brīdī būs labi redzams popmūzikas lauciņā. Latvijā nekad nebūtu uzvarējusi somu maskotā rokgrupa Lordi, kura Eirovīzijā 2006. gadā plūca uzvaras laurus.
– Vai Latvijas Radio 2 kādreiz dzirdi rokmūziku?
– Nu, nē, taču. Ja mani brīnumainā kārtā kādreiz uzaicina uz interviju, tad tās laikā man ļauj atskaņot to, ko gribu. Īsākās rokbalādes man ir četras minūtes, un tas vairs nav radio formāts... Bet es labāk klausos labu dziesmu četras minūtes nekā divus mēslus – sešas minūtes. Kādreiz paklausos dziesmas, kas skan pa radio, un brīnos: kā var kaut ko tādu raidīt?! Infantili, stulbi teksti, zagtas melodijas. Murgi! Pirms desmit, divdesmit gadiem man šķita: kaut kas mainīsies, bet nekas nemainās!
– Kāpēc nemainās? Cilvēku gaumi veido radio vai – tieši otrādi – radio ietekmējas no cilvēku gaumes veidotā pieprasījuma?
– Laikam ir tā: radiocilvēki domā, ka rokmūzika nevienam nav vajadzīga. Bet kā tad mēs audzināsim klausītāju gaumi, tā domādami? Piemēram, man roks ir vajadzīgs.
– Man arī.
– Es pazīstu ļoti daudzus cilvēkus, kuriem roks ir vajadzīgs. Iespējams, tie nav cilvēki, kas rakstīs vēstules un zvanīs uz radio, bet viņu ir daudz! Ir taču atrodami lieliski rokmūzikas ieraksti – gan TV formātam, gan radio, – un tos taču varētu vismaz reizi mēnesī raidīt. Ja Ziemassvētkos kādam uznāk apgaismība, tad palaiž nu ļoti vecu Bon Jovi koncertierakstu vai pavisam vecu Toma Džonsa koncertu... Laikam naudiņas nepietiek. Nu tad parādiet mūsu rokmūziķu koncertierakstus!
– Pērnvasar Dzintaru koncertzālē tika filmēts koncerts – Mīlas rokbalādes. Tur spēlēja arī tavs Colt. Lūk, šo koncertu varētu raidīt vēl un vēl. Vai arī gandrīz pirms trim gadiem notikušais rokmūzikas koncerts Nezāles neiznīkst. To var skatīties daudzkārt, tik labs tas ir.
– Tieši tā. Es jau varētu sevi slavēt, kamēr neapnīk, bet tas, ka no Mīlas rokbalāžu kocertieraksta tika izgrieztas ārā trīs roķīgākās dziesmas, arī ir skaidrs. Kāpēc tādam Zariņam gan būtu jādod raidlaiks? Turklāt – praimtaims? Nu, nekad! Toties aizdomīgas kvalitātes šlāgermūzika, kur dziedātāji plāta mutes, skanot pilnai fonogrammai, tiek raidīta labākajos laikos! Tad ekrānā jāraksta, ka tā ir fonogramma, nevajag mānīt cilvēkus.
– Domāju, ka par tevi populārāks šobrīd ir Duets Sandra.
– Noteikti populārāks. Tam duetam arī ir sava vieta, lai tik strādā. Bet galvenais jau ir tas, ka nav līdzsvara starp mūzikas žanriem. Kādreiz paskatos kādu Latvijas TV kanālu, kur rāda videoklipus: ārzemnieki, ārzemnieki... Labākajā gadījumā parādās Lauris Reiniks. Tā tiek audzināta muzikālā gaume. Interesanti, ka uz Dzintaru koncertu bija atnākuši arī tādi cilvēki, kuri par roku vispār neko nezina: laikam bija pievilinājuši vārdi «mīlas» un «balādes». Nu, tas «roks» tur tikai tā... Dažas kundzes gados, kurām, šķiet, nekādi nevajadzētu būt manas mūzikas fanēm, pēc koncerta nāca man klāt un teica: ārprāts, mēs nemaz nezinājām, ka tas roks ir tik foršs!...
– Loģiski, pa Radio 2 tādu mūziku neraida, tāpēc viņas par roku neko nezina.
– Mēs, rokeri no Līviem, Opus Pro un Colt, neko netēlojam, mēs tādi esam gan uz skatuves, gan dzīvē. Mūsu mūzika nav satēlota, sadomāta un saķīmiķota. Varbūt tāpēc «tas roks ir tik foršs». Amerikā roks zeļ un plaukst, tāpat arī Somijā un citviet Eiropā. Bet mums jāmeklē dažādos interneta saitos, lai piekļūtu rokmūzikas jaunumiem. Ja amerikāņiem parādām to mūziku, kas pie mums ir topā, viņi rausta plecus. Ja parādām mūsu rokmūziku, kas ir «netopā», tad viņi saka – jā, tā ir laba!
– Tev bija supergrupa Opus Pro. Bet tu radīji grupu Colt. Kāpēc?
– Rokgrupai Opus Pro bija iestājusies radošā krīze. 25 gadi – tas nav maz. Uldis brauca uz Angliju, arī Juris bija sataisījies iet prom... Izdzīvot šeit ar rokmūziku ir praktiski neiespējami. Duets Sandra, redzi, var izdzīvot, mēs – ne. Bet es bez rokmūzikas nevarēju... Man vajadzēja radīt, muzicēt. Sasaucu večus un teicu: ja darām, tad darām nopietni. Sapratu, ka pacelt pilnīgi jaunu grupu no nulles līdz rokmūzikas elites līmenim ir ļoti grūti. Bet mēs to izdarījām. Tagad ir pagājuši pieci gadi, ir jau divi diski, daudzi videoklipi, nofilmēti koncerti. Mēs cenšamies spēlēt nepārtraukti, jo formu citādi nevar uzturēt – jāspēlē ne tikai pagrabos un mēģinājumos, bet arī koncertos, lielākos un mazākos.
– Kā tu dabūji kopā Opus Pro, lai noorganizētu jubilejas tūri?
– Nevar teikt, ka es dabūju kopā vai noorganizēju... Opus Pro ir bijis visus pēdējos piecus gadus, tikai bez manis. Protams, 30 gadu jubileja tuvojās un brieda, bet īstais jubilejas tūres «vaininieks» ir Aija Andrejeva. Tieši Mīlas rokbalāžu koncertā sākām runāt par Opus Pro jubileju. Toreiz uzaicināju nodziedāt Alex, Aiju, un visi kopā izdomājām, ka vajag nosvinēt šo jubileju. Liekot kopā programmu, nolēmu, ka jāparādās arī pašam pirmajam sastāvam. Ir vienošanās arī ar Zigmaru Liepiņu, ka viņš piedalīsies kādā koncertā. Katrā koncertā būs viesi, protams, arī Colt un Aija Andrejeva – mūsu jaukā mūza. Varētu būt arī Muravejs, jo kādu laiku viņš spēlēja Opus Pro. Pat Armands Alksnis tur kādreiz ir spēlējis.
– Ģitāristu elite uz skatuves...
– Jā, tā ir. Es jau neesmu gājis nekādās mūzikas skolās, bet tagad gan ar lielo karoti visas zinības var sasmelties. Mans skolotājs bija magnetofons, tāpat arī Alex mācījās dziedāt tikai ar magnetofona palīdzību. Mani piemēri septiņdesmitajos bija grupas Deep Purple, Pink Floyd, Creedence Clearwater Revival, Slade... Mūslaikos ik pa pusgadam pasaulē parādās izcili piemēri, no kuriem var mācīties. Tāpēc – atliek vien strādāt. Vajadzīga tikai vēlēšanās.