Kristīne Šomase, jaunākā no māsām

Nupat no konkursa Erevānā ar tur izcīnīto Grand Prix titulu atgriezusies dziedātāja Kristīne Šomase – šos laurus nevajadzētu pārvērtēt, taču jaunās mūziķes cīņassparu nenovērtēt arī būtu lieki. Kristīne ir jaunākā no trim māsām Šomasēm, no kurām katra ir atradusi savu vietu dzīvē un izsitušās sabiedrībā. Saviem spēkiem.

Armēnijā pārbauda savas spējas

Nesen Kristīne Šomase laida klajā savu debijas albumu Dimanta zieds - praktiski tikai saviem spēkiem. It kā nekas nesolīja tālāku turpinājumu, tāpēc bija pārsteidzoši izlasīt sociālajos tīklos, ka meitene devusies uz konkursu Armēnijas galvaspilsētā Erevānā, un, kas vēl pārsteidzošāk, ka ieguvusi tur balvu. Pati Kristīne to gan nemēģina pasniegt kā kaut ko supersensacionālu: tas bijis piektais internacionālais konkurss, kurā kopskaitā piedalījušies 40 dalībnieku, bet lielākoties mazāku gadu vecuma grupās, un Kristīnes grupā gan nav bijusi īpaši liela konkurence. Taču tas nemazina viņas nopelnus - uzvara ir un paliek uzvara. «Šogad piedalījos konkursā Aprīļa pilieni, to rīko [vokālā pasniedzēja] Nijole Berezina. Viņa man visu laiku teica - brauc, brauc, piedalies arī citur! Nolēmu šo iespēju ar braucienu uz Armēniju izmantot,» stāsta Kristīne. «Šī bija mana pirmā starptautiskā pieredze. Jāatzīst, ka bija liels satraukums, jo nezini, ko gaidīt, kā būs, kā tas viss notiks utt. Es līdz šim vispār ļoti maz esmu piedalījusies vokālajos konkursos, jo Latvijā tādos lielākoties startē bērni, turklāt tādi, kuriem ir vokālie pedagogi, bet man tādu gandrīz nekad nav bijis. Taču bija interesanti! Lai gan bija arī lielas bailes - starp citu, es pirmoreiz mūžā viena pati lidoju, bez paziņām. Turklāt arī manas krievu valodas zināšanas nav diez ko labas, bet tur kā otro valodu zina nevis angļu, bet tieši krievu valodu. Par laimi, konkursā piedalījās arī meitenīte no Izraēlas, kurai līdzi bija onkulis - abi mācēja gan angliski, gan krieviski un man ļoti palīdzēja. Taču vispār es tur jutos kā septītais pasaules brīnums: gaišmate, gaišs cilvēks no Eiropas. Es viena nekur vispār negāju, tikai ar šo ģimenīti - var teikt, ka man uz piecām dienām bija meitiņa no Izraēlas,» gaiši smejas Kristīne.

Vai uzvārds Šomase traucē vai palīdz? "Nezinu,» vienkārši un atklāti atbild jaunākā no māsām. «Es nekad neesmu domājusi, ka man tas palīdzētu. Taču pilnīgi noteikti tas man arī nekad nav traucējis."

Nekādas gaisa pilis saistībā ar šo uzvaru viņa nebūvē. «Tas deva pirmo pieredzi - par to, ko vispār nozīmē starptautisks konkurss. Tā žūrijā bija divpadsmit pārstāvju, un no visiem saņēmu desmitniekus - es biju ļoti priecīga! Uzstājos pati pēdējā, bija ļoti forši, jo cilvēki bija ārkārtīgi atsaucīgi, sirsnīgi plaudēja. Man ļoti patika tā vienkāršība, kas tur valdīja,» par pavadīto laiku atzinīgi izsakās dziedātāja. Erevānā esot bijusi arī vokāli ļoti spēcīga meitene no Kazahstānas, ar kuras pedagoģi apmainījušās kontaktiem - laiks rādīs, vai šādiem kontaktiem būs arī kāds turpinājums, bet vispār «es šo konkursu vairāk uztvēru kā pārbaudījumu, vai tas vispār ir tas, ko es vēlos. Man laikam tomēr vairāk patīk dziedāt koncertos, nevis izjust šādu konkursu atmosfēru, kad cilvēki tevi vērtē no galvas līdz papēžiem un pēc tam vēl izliek atzīmi. Tas tomēr ir pavisam citādāk - šāds pārlieku liels satraukums rada diskomfortu».

Ar fabrikantes un okartistes bagāžu

Pie vērtēšanas Kristīnei gan vajadzētu būt jau pieradušai, jo, knapi pilngadību pārsniegusi, viņa piedalījusies šovos OKartes skatuve un Jaunajā Talantu fabrikā (vēlāk arī Dziedošajās ģimenēs kopā ar Krūmiņu ģimeni no Alūksnes). «Es tobrīd vispār nezināju, kas mani tur sagaida. Kad man piezvanīja [producenti] un pateica, ka jādodas šovā, man bija ļoti bail. No kā? Es nezināju, kā es tikšu galā ar skolu un kā es tikšu galā bez komunikācijas ar saviem mīļajiem. Neliegšos, es esmu no tām meitenēm, kas ar savu mammu sazinās katru dienu - man šī komunikācija ir ļoti nepieciešama. No otras puses - šovs iedeva psiholoģisko rūdījumu, lika padomāt, varbūt tas nav tik ļoti bieži vajadzīgs. Savukārt muzikāli - man gribējās iziet sabiedrībā kaut kur plašāk, skaļāk. Mani joprojām koncertos dažkārt piesaka kā Lieni, mani pat skolā skolotājas dažkārt sauca par Lieni - es par to, protams, nesatraucos, taču šī bija iespēja pieteikt skaļāk sevi kā Kristīni. Jā, mēs neesam līdzīgas, taču uzvārds mums ir vienāds,» smejas dziedātāja. Jāatzīst, ka vizuāli Kristīne tiešām nav līdzīga ar savu vidējo māsu Lieni (vecākā māsa Sandra Šarlote ir krietni vieglāk sajaucama ar Lieni), taču - ko darīt - tāds ir šādu sabiedrībā pazīstamu māsu liktenis. «Bet mēs esam ļoti atšķirīgas! Ļoti, ļoti! Retos gadījumos mums iepērkoties sakrīt gaume, bet tas arī viss,» smejas jaunākā no māsām.

Taču viens gan viņām ir kopējs - spējas pašām visu paveikt un realizēt savus mērķus. Savu debijas albumu Dimanta zieds Kristīne būtībā dabūja cauri pati, disks ir veikalu plauktos. «Ja man tolaik kāds būtu prasījis, vai es ticu, ka tas ir iespējams…» aizdomājas dziedātāja. «Jā, es ticēju, taču nebiju domājusi, ka to var paveikt arī tik ļoti ar pašas spēkiem. Braukāju, dziedāju balles, lai varētu segt visus izdevumus. Šā albuma galvenā doma ir septiņus gadus ilgs stāsts par mani. Arī tituldziesma Dimanta zieds - tas ir mans pirmais ieraksts, protams, uz to tagad skatoties šķiet, ka tie ir pilnīgākie 80. gadi, bet no sevis neizbēgsi, tas viss ir piedzīvots. Es nekaunos no savas muzikālās pagātnes, jebkurš mākslinieks ir piedzīvojis šādus brīžus.» Interesanti, ka Kristīne nesteidz šo albumu tagad parādīt plašākai sabiedrībai, uzstājoties neskaitāmos pasākumos. «Man ir dažādi koncertiņi, tāpat uzstājos arī kopā ar Rikardionu. Man nav pašai sava menedžera, un gribu visu darīt lēnītēm un nesteidzīgi. Es zinu, ka pienāks diena, kad man būs pašai sava koncerttūre. Jā, skan jau diezgan šabloniski par to neskriešanu ar pieri sienā, bet tā būs - es negribu sasteigt. Taču tas nevilksies septiņus gadus. Es neesmu no tām, kam šķiet, ka dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta, iespējami arī citādāka veida piegājieni. Turklāt māsa iet pa priekšu, viņa man ceļu jau ir parādījusi. Man negribas tikai pamirdzēt un pazust, man gribas būt,» nopietni saka Kristīne.

Ģimeniskais trio

Vai uzvārds Šomase traucē vai palīdz? «Nezinu,» vienkārši un atklāti atbild jaunākā no māsām. «Es nekad neesmu domājusi, ka man tas palīdzētu. Taču pilnīgi noteikti tas man arī nekad nav traucējis. Atceros, kad mācījos pamatskolā un skolotājas mani dažkārt sauca par Lieni - man tas ļoti sāpēja un teicu, ka gribu ātrāk apprecēties, lai man būtu cits uzvārds. Taču, neskatoties ne uz ko, es joprojām esmu Šomase,» smejas Kristīne. Ar Lieni viņai ir septiņu gadu starpība, ar vecāko māsu Sandru - astoņu, turklāt vecākā māsa, kas ir uzņēmuma Dardedzes hologrāfija pārdošanas nodaļas vadītāja, pirms pāris gadiem no māsas kļuvusi arī par priekšnieci. «Iesākumā bija grūti uztvert māsas profesionālo kritiku. Es to ļoti ņēmu pie sirds. Emocijas ņēma virsroku. Bet tagad esmu sapratusi, ka darbā viņa ir mans priekšnieks, bet pēc tam - Sandra, brīvajā laikā varam kopā pasmieties arī par darbu,» atzīst Kristīne. «Mūsu visu trīs starpā saskaņa ir ļoti laba! Ja ģimenē dažkārt kāds saplēšas un pastrīdas, tas taču ir tikai normāli.»

Albumā ir iekļauta arī trīs māsu iedziedātā Tā kā brīnums. «Ko tikai mammas dēļ neizdarīsi, tas ir viņas sapnīša piepildījums!» smaida Kristīne. «Savulaik tā bija Lienes ideja: kad viņai iznāca albums, tad viņa bija izdomājusi, ka varētu iedziedāt dziesmu kopā ar mani un māsu. Kaut kādu iemeslu dēļ šī ideja noklusa. Taču tagad, pēc daudziem gadiem, sēdēju darbā un atcerējos, ka mammai 20. decembrī ir vārdadiena. Sazvanīju producentu Gaiti Lazdānu, viņam uzreiz bija ideja, kādu dziesmu šādam projektam varētu dot. Arī māsas bija par, un tā nu tas viss notika! Un mamma ar Latvijas Radio 2 starpniecību vārdadienā saņēma šādu dāvanu. Es biju ļaunā, jo viņu mānīju un meloju, teicu, ka man iznāks viena forša dziesma, lai ieslēdz radio - būs pārsteigums. Taču tikai tad, kad radio studijā pateica, ka ieradīsies trīs sniegbaltītes, viņa saprata, ka tās būsim mēs visas trīs. Pēc tam mēs viņai zvanījām, bet viņa teica, ka neko nevar pateikt - esot šokā!» smejas Kristīne.

Šomases dzīvo Strenču novada Jērcēnos, Sprigulīšos. «Mēs vienmēr satiekamies Ziemassvētkos, bet nu jau divus gadus mamma rīko arī radinieku saietu. Tā izdodas iepazīties arī ar tādiem radiem, kurus esi redzējis tikai pavisam maza bērna gaitās. Es to izteikti jūtu: šogad varbūt ne tik ļoti, bet pagājušajā gadā man šķita - kas tie visi ir par cilvēkiem?! Kauns, ka nezini savus radiniekus, bet tagad visus var iepazīt. Man ļoti patīk šādi pasākumi. Un Ziemassvētki. Un tas, ka bērniem joprojām ļauj ticēt, ka ir Salatētis. Brīnumi taču notiek! Tieši tāpat kā mūsu, visu trīs māsu, dziesmā.»

Kristīne Šomase

Dzimusi 1993. gada 19. augustā Valkā

Izglītība: Valmieras Viestura vidusskola, Rīgas Kultūru koledža - specializācija mūzikas menedžmentā

Ģimenes stāvoklis: laba mamma savai meitiņai Melānijai (3 gadi)

Hobijs: «Man ļoti patīk dziedāt un pavadīt laiku ar savu ģimeni! Es to uzskatu par savu hobiju. Man nekad nav bijis domu nedziedāt - nevari aizbēgt no tā, kas tev sagādā prieku un kas sagādā prieku arī citiem”