Recenzija: Cellar Cat – “I Wouldn’t Call That Metal”
Rīgas alternatīvā un/vai modernā metāla grupa “Cellar Cat” dimdina latvju rokskatuvi jau teju desmit gadus, visu šo laiku klātienē un neklātienē diskutējot ar smagās mūzikas faniem par to, vai tas, ko viņi spēlē, ir “metāls”. Šī diskusija atspoguļota itin asprātīgajā “CC” jaunā lieldarba nosaukumā.
Pirms trīs gadiem “Cellar Cat” pieteicās ar sešu dziesmu minialbumu “Broken Glass”, bet šoreiz piedāvā minialbumu jeb EP “I Wouldn’t Call That Metal”, kurā iekļauti septiņi gabali. Savulaik šī apvienība bija pazīstama ar skanējumu indīroka un/vai britpopa stilos (grupa pastāv no 2015. gada), bet pēdējos gados “Cellar Cat” ir kļuvuši smagnējāki un pie savām ietekmēm piesauc pat tādas grupas kā “Bring Me The Horizon”, “Enter Shikari”, “Spiritbox” un tām līdzīgās. Par to, vai tā tiešām ir, lai spriež paši klausītāji, savukārt sava stila raksturojumā “CC” nostabilizējušies pie “sintpop-metāla”. “Mēs vienmēr esam bijuši iedvesmoti no popmūzikas melodiskajiem piedziedājumiem un producēšanas,” stāsta grupas ģitārists Gļebs. “Bet mēs mīlam arī moderno metālu un tā enerģiju. Kāpēc gan to neapvienot?!”
“”I Wouldn’t Call That Metal” demonstrē “Cellar Cat” raksturīgo smago rifu, pacilājošo melodiju un bagātīgo sintezatoru tekstūru apvienojumu. Katrs skaņdarbs klausītājus aizved aizraujošā ceļojumā, līdzsvarojot smagu “breikdaunu” intensitāti un virtuozus ģitāras solo ar popmūzikas pievilcību un lipīgiem piedziedājumiem,” to viņi paši par sevi. Un vēl: ““I Wouldn’t Call That Metal” ir vairāk nekā tikai EP - tas ir manifests metāla nākotnei. Neatkarīgi no tā, vai esi smago “breikdaunu”, lipīgu melodiju vai vienkārši neparastu skaņu cienītājs, “Cellar Cat” aicina piedzīvot viņu unikālo skatījumu uz šo žanru.”
Līdz ar to par vienu jau mēs esam tikuši skaidrībā - viņu PR speciālistu, kas piedāvā tik salkanus un pašslavinošus tekstus, vajadzētu atlaist ar ierakstu darba grāmatiņā un bez tiesībām nākotnē reklamēt kaut ko vairāk par “čupačupsiem”. Par laimi, “Cellar Cat” mūzika ir klausāmāka par piedāvāto lasāmo materiālu. Tiesa, šī grupa, šķiet, joprojām nav tikusi skaidrībā par to, ko īsti vēlas spēlēt, un arī jaunajā EP sasviestas kopā “ņūmetāliskas” ģitāras ar sintezatoriem un “popsīgu” vokālu, bet argumentācija par metālmūzikas robežu laušanu šajā gadījumā diez ko neder, jo rezultāts brīžiem sanāk visai “sviestains”. Taču ir arī labi gabali, piemēram, melodiskais modernais metāls “Freedom” (bez saksofona gan varēja iztikt…) un tam līdzīgais lipīgais “Watch Me Burn”, kārtīgu roku mēģināts piedāvāt dziesmā “Higher”, interesi var raisīt arī duets ar sievišķīgo Eissu no modernā metāla grupas “Morphide” skaņdarbā “Living Dead”. Koncertos šis viss droši vien skanēs krietni spriganāk, tātad arī enerģiju radīs lielāku.