Rīgas krievu teātris trešdien, 2. oktobrī, sāks jauno sezonu, un tā būs īpaša – 130 gadu jubilejas sezona. Teātris pēdējo gadu laikā pārdzīvojis lielus izaicinājumus. Vispirms bija satraukums, kas saistīts ar ēkas rekonstrukcijas laiku, kad nācās spēlēt īrētos laukumos un doties viesizrādēs. Tad sekoja atgriešanās mājās, kas bija pilnībā pārbūvētas un no jauna apgūstamas. Skaidrs, ka šāds sarežģīts laiks var kļūt par pietiekamu pārbaudījumu jebkuram kolektīvam, un jubilejas sezona ir labs iemesls, lai pavilktu svītru zem visa, kas pārdzīvots pēdējos gados. Vienlaikus tā ir iespēja paraudzīties nākotnē, meklējot jaunus radošus izaicinājumus. Par to visu Neatkarīgās saruna ar 1883. gadā dibinātā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktoru (valdes locekli) Eduardu Cehovalu.
– Pēc teātra rekonstrukcijas ir pagājis pietiekams laiks, lai vērtētu – kas tagad, šīs sezonas sākumā, ir Rīgas krievu teātra auditorija, vai tā ir mainījusies, salīdzinot ar laiku pirms remonta?
– Nē, īpaši nav mainījusies. Paldies dievam, ir saglabājusies mūsu pamatauditorija – tā ir inteliģence. Mums tas ir ļoti svarīgi, jo šo auditorijas segmentu viegli pazaudēt. Vispirms jau produkcijas kvalitātes dēļ. Ja sāksi taisīt zemas kvalitātes izrādes, inteliģence būs pirmā, kas uz tām nenāks. Strādāt ar inteliģenci ir ļoti svarīgi, jo inteliģence teātra dzīves procesā ir aktīvs sarunu partneris, kas adekvāti reaģē uz tiem sarežģītajiem jautājumiem, kuri tiek risināti uz skatuves. Tajā pašā laikā nedrīkst ieiet pārāk dziļi tikai šajā līmenī, jo tas no teātra var atbaidīt to skatītāju daļu, kas varbūt nav tik sagatavoti, lai uztvertu ļoti sarežģītas lietas, un vēlas nākt uz izrādi, lai atpūstos vai izklaidētos.
Ļoti svarīgi ir izmantot principu, par ko runā teātra socioloģija – tas ir kārtainā pīrāga princips. Būtiski, lai varētu izbaudīt visus šos slāņus. Vieglākais ceļš ir atstāt garšīgāko, to kas virspusē, tomēr jāiet dziļumā, tā lai teātris piesaista gan intelektuāļus, gan arī tos skatītājus, kas meklē vienkāršas patiesības. Dzīve rāda, ka pēc rekonstrukcijas neesam pazaudējuši skatītājus.
Tas, kas ir mainījies – īr nenoliedzams latviešu auditorijas pieaugums. Latviešu skatītājs uz šo teātri nācis vienmēr. Mēs rēķinājām, ka savulaik latvieši bija apmēram trīsdesmit četrdesmit procenti no skatītāju kopskaita. Tagad noteikti ir vairāk. Mēs to redzam, pateicoties biļešu tirdzniecībai internetā, tā faktiski ļauj zināt, kas tieši nāk uz mūsu izrādēm. Latviešu pieaugums īpaši vērojams pēdējās divās sezonās, kopš mēs uzlikām tulkojumu ekrānu virs skatuves. Jaunie cilvēki, kas sliktāk zina krievu valodu, tagad skatoties vairs nezaudē izrādes saturisko jēgu un var sekot līdzi notiekošajam bez kāda apgrūtinājuma. Mēs redzam, ka strauji pieaudzis to latviešu jauniešu skaits, kas apmeklē mūsu izrādes. Esam par to lepni, jo daudz domājām, kā padarīt mūsu izrādes pieejamākas. Redzējām, ka Lietuvas un Igaunijas krievu teātros pamatā izmanto austiņas un sinhronā tulkojuma metodi. Parēķinājām, ka tas izmaksā daudz dārgāk, turklāt austiņas ir diezgan traucējošas. Ekrāns virs skatuves šajā ziņā ir daudz ērtāks, turklāt tajā iespējams ievadīt jebkuru valodu. Čehova festivāla laikā angļu teātru izrādēm devām divus tulkojumus vienlaikus – latviešu un krievu.
– Kā ar latviešu autoru iestudējumiem, kas pat latviešu teātros nereti dzīvo mazajās zālēs. Vai tomēr nebija risks iestudēt Ingu Ābeli un Rūdolfu Blaumani lielajā zālē teātrī, kura pamatauditorija nav latvieši?
– Nē, nebija! Kas attiecas uz latviešu dramaturģiju kopumā, mēs to esam iestudējuši un iestudēsim vienmēr. Tas ir mūsu pienākums – rādīt latviešu dramaturgu darbus krievu valodā. Tālab arī pasūtījām Ingas Ābeles lugas tulkojumu. Ja runā par izrādi Labās asinis, jāatzīst, ka tajā ne viss izdevās. Tā, vispirmām kārtām, ir iestudējuma komandas vaina. Diemžēl! Ingas Ābeles dramaturģija ir ļoti sarežģīta, tur ir šis mistiskais slānis, kam vajadzēja atrast precīzu skatuvisko ekvivalentu. Tas neizdevās, un izrāde aizgāja pa tiešo. Tāpēc arī to īsti neuztvēra ne latviešu, ne krievu skatītāji.
Savukārt Elmāra Seņkova iestudētie Rūdolfa Blaumaņa Indrāni ir pretējs gadījums. Fantastiska izrāde! It kā jau šī tēvu un dēlu problēma ir sena kā pasaule, bet režisoram izdevās atrast vispārcilvēcisku vispārinājumu, kas uzrunā jebkuru skatītāju. Nevaru teikt, ka šai izrādei ir tādi panākumi kā, piemēram, Tango ar Stroku, tomēr tā ir ļoti kvalitatīva izrāde, ne jau velti par to saņēmām šo (rāda Rūdolfa Blaumaņa krūšutēlu – Valmieras teātrī rīkotā Blaumaņa festivāla galveno balvu, kas novietota uz direktora rakstāmgalda goda vietā). Indrānus turēsim repertuārā, cik vien ilgi spēsim, tā ir mūsu teātra vizītkarte, kas parāda, ka esam teātris no Latvijas.
– Vai teātrim ir kādi plāni par sadarbību ar Elmāru Seņkovu?
– Ar Elmāru Seņkovu pirmoreiz tikāmies uz mazās skatuves izrādē Graņonka. Tā bija viņa debija profesionālajā teātrī, viņa diplomdarbs. Vēl līdz šim laikam uz izrādi visas biļetes tiek izpārdotas vienā mirklī. Tās faktiski nav nopērkamas. Pēc tam Elmārs uztaisīja Indrānus, kas bija viņa debija uz lielās skatuves. Tagad režisors strādā pie Gorkija Vasarniekiem. Kad stāstu kolēģiem Krievijas teātros, ka iestudēsim Vasarniekus, viņi man saka, ka esam pašnāvnieki, un prasa, kurš tos skatīsies. Es zinu, Elmārs Seņkovs uztaisīs Vasarniekus tā kā neviens. Tas būs jauna cilvēka skatījums, bet lugas problēma ir vispārcilvēciska, un nav svarīgi, ka to rakstījis Gorkijs. Mēs teātrī ļoti ceram uz šo izrādi.
– Kāds bija adaptācijas periods, kad trupa atgriezās rekonstruētajā teātra ēkā? No vienas puses, protams, labi atkal mājās, no otras puses, mājas būtībā ir uzceltas no jauna.
– Tas bija brīnišķīgi! Mēs kontrolējām visu rekonstrukcijas procesu. Svarīgi bija arī tas, ka mēs, lai gan spēlējām uz īrētām skatuvēm, no šejienes nekur projām negājām. Visa administrācija strādāja šeit. Laiku pa laikam mēs ar aktieriem izstaigājām būvlaukumu, viņi redzēja to, kas notiek, un bija psiholoģiski gatavi atgriezties jaunajā ēkā. Turklāt rekonstrukcijas kvalitāte ir fantastiska. Ar celtniecību Latvijā piedzīvotas visādas pieredzes, bet mums 2010. gada 15. jūlijā saskaņā ar grafiku firma Re & Re nodeva atslēgas un aizgāja no objekta. Te vairs nestaigāja nekādi celtnieki, visi darbi bija pabeigti!
– Jā, zinot neskaitāmos stāstus par ilgbūves rekordiem un celtniecības neizdarībām, tas šķiet neticami.
– Fantastiski! Vienīgais, kā mums nebija – krēslu. Līgums bija, bet itāļi nespēja to laikā izpildīt. Tie pienāca pēc mēneša. Tagad, kad pēc rekonstrukcijas pagājušas trīs sezonas, varu jums apliecināt – šajā ēkā nav neviena stūrīša, par kuru mēs būtu domājuši, ka to vajadzēja taisīt kaut kā citādāk.
– Viss simtprocentīgi izdevies?
– Tieši tā! Te jau nav nekādu citu recepšu. Jādzīvo līdzi celtniecībai. Man uz jubileju uzdāvināja aizsargķiveri zelta krāsā – īsta zelta ķivere! (Smaida). Katru rītu pulksten deviņos no rīta liku galvā šo ķiveri, uzvilku darba apģērbu un devos apgaitā pa būvlaukumu.
– Kā ar jaunajām teātra skatuves tehnoloģijām. Vai atmaksājās?
– Kad notika jaunās ēkas projektēšana, mēs atteicāmies no visiem iespējamajiem skatuves plunžeriem, kas kaut ko ļauj pacelt vai nolaist. Pati skatuve ir vienkārša – aplis un nekādu īpašu ekstru. Toties skatuves bēniņu saimniecība ir fantastiska. No celtspējas viedokļa tā spēj pacelt visu. Vadības datorsistēma ļauj mums veikt gandrīz vai neticamas lietas, kad viss saprogrammēts, tā darbojas kā precīzs pulkstenis. Pats galvenais, jaunais aprīkojums dod neierobežotu brīvību gaismu māksliniekam. Pirmoreiz Austrumeiropā atteicāmies no tradicionālajām sofitēm apgaismošanā. Uz katru izrādi, mums ir īpaša tehnoloģija, saliekam gaismas tieši tur, kur vajag. Vācieši no sākuma iebilda pret šo sistēmu, bet beigās piekrita. Izmantojot tradicionālās sofites, vienmēr rodas problēma ar to, ka tās nespēj apgaismot visu, paliek tukšās zonas. Uz mūsu skatuves gaismu iespējams uzlikt tieši tur, kur nepieciešams. Gaismu mākslinieki par to ir sajūsmā. Tā, starp citu, nav mūsu ideja. Noskatījāmies to no Pētera Šteina, kad viņš iestudēja pie mums Kaiju. Pirmais, ko izdarīja Šteins, viņš atteicās no sofitēm un piespieda mūs uz izrādēm gādāt veselu kalnu īpašas aparatūras, gaismas tika uzliktas tieši tā, kā viņam bija nepieciešams. Tad arī sapratām šī paņēmiena priekšrocības.
– Šo sarunas daļu nosacīti varam dēvēt par svītras pavilkšanu zem līdzšinējās darbības. Jubilejas reizē jārunā arī par nākotni.
– Nākotnes perspektīvas mums ir spožas…
– Tā jau visi saka jubilejas reizēs!
– Jā, protams, saka, jo tā ir jāsaka. Bet mums ir pamats tā sacīt! Pēdējais teātra trupas papildinājums notika 1998. gadā, kad eksperimentālā kārtā pie Oļega Tabakova Maskavas Dailes teātra studijā tika uzņemti divpadsmit studenti no Latvijas. Tās bija maksas mācības. Ar naudu toreiz palīdzēja Parex banka un Maskavas valdība, kuru vēl vadīja Jurijs Lužkovs. No tiem divpadsmit šodien teātrī strādā tikai četri aktieri. Trīs cilvēkus, kas pēc līguma nosacījumiem pie mums nostrādāja trīs gadus pēc studiju beigām, pie sevis paņēma Tabakovs. Viņš gan mūs par to godīgi uzreiz pabrīdināja, ka tā darīs, jo tie bija ļoti talantīgi mākslinieki, kas tagad ir viņa teātra zvaigznes. Visi pārējie studiju laikā inficējās ar tik stipru Maskavas vīrusu, ka mēs sapratām nē, tas mums neder, šādu apmācību ceļu mēs nevaram izmantot. Loģika it kā bija šķietami pareiza – izcila izglītība, viena no labākajām teātra skolām pasaulē, bet tur pietrūka mūsu teātra injekcijas, bija tikai Maskavas teātra vides ietekme.
2010. gadā pēc mākslinieciskā vadītāja Igora Koņajeva atnākšanas, viņš izveidoja kursu mūsu Kultūras akadēmijā. Tā nav budžeta grupa, studijas notiek par maksu, sešpadsmit jauni aktieri nākamgad iegūs diplomu. Būtībā tāda nokomplektēta neliela trupa, kurā darbojas visu ampluā aktieri. Cik atnāks uz teātri pavasarī, to es vēl nezinu, tas jāizšķir pašam Koņajevam, jo tie ir viņa audzēkņi. Tomēr jau tagad skaidrs, ka līdz ar trupas atjaunināšanu teātri pieplūdīs jaunas un spēcīgas enerģijas lādiņš. Daļa no studentiem jau tagad ir nodarbināti mūsu izrādēs, spēlē atsevišķās izrādēs – pa pieci seši vienā. Tomēr kā pilntiesīgi trupas locekļi šie aktieri kļūs 2014. gada pavasarī pēc studiju beigām. Pēdējos gados mēs speciāli nevienu nepieņēmām, jo rēķinājāmies ar šo papildinājumu. Gribētāji bija, jo ir diezgan daudz rīdzinieku, kas izmācījušies dažādās teātra skolās Krievijā. Mūsu trupā šobrīd ir 26 aktieri. Reāli mums vajadzētu līdz 40 aktieriem, tas mūsu gadījumā būtu normāls trupas lielums. Apziņa, ka jaunie nāks, rada zināmu spriedzi. Tas ir tikai dabiski – kad viņus pieņemsim darbā, veidosies normāla konkurence. Tā tam ir jābūt, šajā profesijā bez tā attīstīties nav iespējams.
Trupas atjaunošana manā uztverē ir pirmais objektīvais noteikums, lai nākotnē raudzītos ar pamatotu optimismu. Jauni aktieri ienes enerģiju, režisori ar viņiem labprāt strādā, jo jaunie ir elastīgi. Turklāt viņi būs arī pietiekami izglītoti, ne velti četrus gadus mācījušies. Šie aktieri būs mūsējie, nekāds Tabakovs viņus nevarēs paņemt. Turklāt, objektīvi ņemot, viņi ir teātra nākotne, jo paaudžu nomaiņa nav lieta, ko cilvēks varētu ietekmēt. Priecājos arī, ka šajā trupā ir ideāla vīriešu un sieviešu proporcija – deviņi puiši un septiņas meitenes. Lai gan meitenes vienmēr grib būt aktrises, pasaules repertuārteātru prakse ir tāda, ka trupā jābūt divām trešdaļām vīriešu un vienai trešdaļai sieviešu. Tad trupa ir ideāli nokomplektēta, jo, pat tīri matemātiski izpētot lugas, iznāk, ka divas trešdaļas lomu tajās ir vīriešiem. Trupai jābūt nokomplektētai arī pa vecumu kategorijām.
– Jūs teicāt – pirmais noteikums, tātad ir vēl arī citi.
– Jā, noteikti jāpiemin tas, ka teātrim izveidojusies lieliska sadarbība ar māksliniecisko vadītāju Igoru Koņajevu, kura priekšrocība ir tā, ka viņš ir ļoti tolerants un ar lielu cieņu izturas pret teātra tradīcijām. Tas bija viņš, kurš meklēja un atrada to, ka Svētuļu jūgā (Kunga komediants), ar ko atklāsim sezonu, pirmoreiz Rīgā iestudēta pirms astoņdesmit gadiem. Viņš atrada arī to, ka 2012. gadā aprit 100 gadi, kopš krieviski iestudēta pirmā latviešu izrāde – Blaumaņa Indrāni.
Igors Koņajevs dzīvo Krievijā, viņam tur ir savas saistības. Esam vienojušies, ka režisors pie mums iestudē savu izrādi, skatās pirmizrādes, seko līdzi visam teātra procesam, tomēr apmēram četrdesmit procentu sava laika atrodas Krievijā. Kā teātra direktors varu teikt, tas neietekmē situāciju, ja tā būtu, es nekavējoties iejauktos. Šos četrus gadus mēs kopā veidojam repertuāru, izvēlamies režisorus. Tālāk Igors Koņajevs ar viņiem kopīgi risina visus radošos jautājumus un aktieru sadali. Es šajos procesos nejaucos! Mans pienākums ir rūpēties, lai šim radošajam procesam būtu nodrošinājums. Mums ir precīzi sadalīti pienākumi, katrs darām savu darbu, otra lietās nejaucamies. To zina arī mūsu aktieri un personāls, domāju, ka viņi to novērtē, jo vissliktāk ir tad, ja sākas striķa raustīšana – kurš būs galvenais. Te nav nekādu galveno – galvenais ir kopējais darbs. Tad nu spriediet paši, vai mans optimisms ir tikai vārdi vai tam ir stingrs pamats.
Rīgas Krievu teātris
Dibināts 1883. gadā, tagad tā nosaukumā ir izcilā krievu teātra režisora Mihaila Čehova vārds
130. jubilejas sezonu atklāj ar Mihaila Bulgakova lugas Kunga komediants (Svētuļu jūgā) iestudējumu
Šopavasar ieguvis 5. Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāla galveno balvu par Elmāra Seņkova iestudētajiem Rūdolfa Blaumaņa Indrāniem
Repertuārā jau vairākus gadus ir iestudējumi, uz kuriem nav iespējams nopirkt biļetes,piemēram: Tango ar Stroku, Graņonka. Reālākā iespēja biļetes iegādāties ir internetā pirmajā dienā pēc repertuāra izsludināšanas
Interese par Mihaila Gruzdova iestudēto izrādi Viss par sievietēm ir tik liela, ka jaunajā sezonā tā no Mazās zāles ir pārcelta uz Lielo zāli
Apmēram puse no šī teātra apmeklētājiem ir latvieši
Vislabāk iekārtotā teātra ēka Latvijā ne tikai no izrāžu veidošanas, bet arī no publikas viedokļa. Tā patīkami izceļas ar komfortablo skatītāju zāli, ērtajām sēdvietām un kafejnīcu