Šodien ar plašu pasākumu programmu tiks atzīmēta Ernsta Glika Alūksnes valsts ģimnāzijas 100. jubileja. Un šajās dienās apgāds Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, turpinot 1998. gadā nodibināto izdevumu sēriju Letonikas bibliotēka, laidis klajā akadēmiķes Daces Markus un profesora Jēkaba Raipuļa grāmatu Radošie malēnieši un viņu valoda. Grāmatas pirmais eksemplārs būs dāvana skolai tās lielajā jubilejā.
Pētījuma pamatobjekts ir ainaviski skaistajā Alūksnes augstienē esošā Opekalna draudze un tās ļaudis, bet īpaši Jaunlaicenes-Ziemeru apvidus. Gan valodniece Dace Markus, gan ģenētiķis Jēkabs Raipulis nāk no šīs puses, abi gājuši Ziemeru pamatskolā. «Likās, ka mēs esam tie īstie, kas varētu par to uzrakstīt», saka Dace Markus.
Alūksnes novads Latvijas kultūrai devis daudz ievērojamu un izcilu personību, kuras arī minētas grāmatā. Taču autore uzsver: «Par atsevišķiem radošiem malēniešiem ir tapušas nozīmīgas publikācijas, bet tās rakstītas nevis par malēniešiem, bet par personībām. Piemēram, par Ojāru Vācieti vai Leo Kokli. Bet nav grāmatu par vienkāršiem iedzīvotājiem, kas bijuši ārkārtīgi radoši ļoti skarbos dzīves apstākļos. Te dzīvojuši radoši un ļoti muzikāli cilvēki. To gribējās parādīt. Tas nenozīmē, ka nevarētu turpināt rakstīt par Haraldu Medni vai Edgaru Liepiņu - arī viņi ir malēnieši. Bet laikam neviens cits neuzrakstīs par tiem, ko mēs esam pieredzējuši. Mūsu vēlme bija meklēt vēsturiskās saknes - nevis vienas personības, bet kopumā.» Radošajiem malēniešiem veltītajā grāmatā var lasīt, piemēram, par brāļiem, kas izgudrojuši un uztaisījuši pirts peramo mašīnu; par zemnieku, kas, citiem par lielu brīnumu, kūtsmēslu vietā uz kartupeļu tīruma no tuvējās grantsbedres vedis oļainu smilti un ieguvis teicamu ražu; par vīru ar zelta rokām, kas ar visvienkāršākajiem instrumentiem bez speciālas izglītības prata ne vien saremontēt jebkuru tehnisko ierīci, bet arī uzbūvēt akordeonu un harmonikas.
Izdevumu veido sešas nodaļas, kas dalītas apakšnodaļās: Malēnijas un malēniešu rašanās, vide un grāmatas autoru saistība, ar šo novadu, Saknes, Malēniešu savdabīgums un talanti, Malēnieša tēls, Pētāmo izlokšņu izruna, Leksika un izteicieni. «Grāmatā stāstīts par novada iedzīvotāju sastāva veidošanos, par kaimiņos dzīvojošu tautību pārstāvju sadarbošanos visās dzīves jomās, par ļaužu tradicionālajām nodarbēm. Liela uzmanība veltīta novadnieku centieniem izglītoties un kultūras darba aktivitātēm, it īpaši - muzikālajai darbībai. Plaši stāstīts par malēniešu izlokšņu zinātniskajām un kultūrvēsturiskajām vērtībām, par to vietu Ziemeļlatvijas izlokšņu kopā. Sniegti arī vairāki simti savdabīgu malēnisku vārdu un izteicienu piemēri un skaidrojumi», precizē grāmatas Radošie malēnieši un viņu valoda zinātniskais konsultants, akadēmiķis Saulvedis Cimermanis. Viņš arī norāda, ka visi grāmatā skartie jautājumi skatīti saiknē ar novada ainavisko krāšņumu un plašumu, kas neapšaubāmi sekmēja malēniešu daudzpusīgu radošu darbību attīstīšanos.
Stāstot par apjomīgā izdevuma tapšanu, Dace Markus atceras, ka jaunu pavērsienu devušas kopā ar Saulvedi Cimermani analizētās zviedru mērnieku zīmētās 17. gadsimta kartes: «Bijām stipri pārsteigti, atrodot vietvārdus un māju nosaukumus, kas vēl joprojām ir šajā apvidū. Tas liecina par stabilitāti vērtībās un valodā - dzīves veidā.» Tātad pētījuma hronoloģiskie ietvari ir no mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem līdz mūsdienām, bet visplašākais skatījums dots par laika posmu kopš 17. gadsimta vidus. Teritoriāli stingras robežas pētījumā nav vilktas, atzīst autore: «Mēs neaprobežojāmies tikai ar Ziemera pagastu - ja cilvēks bija saistīts arī ar citu vietu, tad rakstījām par to. Piemēram, pirmais Vidzemes etnogrāfiskais ansamblis, kas tika dibināts Mārkalnē, ko mana mamma (Gita Briediņa - L.D.) vadīja, ļoti organiski iekļāvās stāstījumā, jo mani vecāki pēc tam pārcēlās uz Ziemeru pagastu.» Tādējādi Alūksnes novadā vērotais un apzinātais izmantots kā plašāks kultūrvēsturisks fons.
Dace Markus arī uzsver, ka, rakstot par malēniešiem, jāsastopas ar problēmu - kā to darīt, ja malēnieša jēdzienam ir plašāk un šaurāk zināmas nozīmes. Malēnieši dzīvo Alūksnes novadā Ziemeļaustrumvidzemē, nerunā tipiski latgaliski, bet tomēr augšzemnieku dialektā. «Tātad īpaša šī nomale ir, kam faktiski nav pat sava apzīmējuma valodniecībā, jo tās tāpat ir augšzemnieku dialekta dziļās latgaliskās izloksnes», norāda grāmatas autore. Malēnieši ir pēc nostāstiem zināmie un literatūrā aprakstītie dīvaiņi ne tikai ar atšķirīgu valodu, bet arī ar īpašu pasaules uztveri. Labsirdīgi ideālisti un tamdēļ panaivi ļaudis, kas uzbūvēja māju bez logiem un tad nesa gaismu ar maisiem iekšā. «Malēnijas robežas grūti precīzi noteikt varbūt arī tādēļ, ka, par spīti īpatnībām, malēnieša vārdam vairāku pagastu iedzīvotāji gribētu būt piederīgi, labprāt sauktos par malēniešiem», autori secina. Malēnieši mīl jokot sulīgi, tamdēļ kādam var šķist - nekaunīgi. Malēnieša humora izjūtu raksturo grāmatā ietvertais kāda vecākās paaudzes informanta sacītais, ka uz vietējo poliklīniku nav vērts doties, jo tur jau sen bez ķirurga vairāk neviena ārsta nav, tikai lūgi ‘logi’: urolūgs, kardiolūgs, ginekolūgs, neirolūgs... Dace Markus atzīst, ka Alūksnē malēnieša izjūta ir ļoti spēcīga un ar pozitīvu niansi. Viņa arī teic, ka malēnieši būtu pelnījuši sev veltītu darbu sēriju un, piemēram, min: «Ja Jaunpiebalgas iedzīvotāji sevi uzskata par malēniešiem, lai raksta savu pamatojumu.»
Plašs ir izmantoto avotu un literatūras saraksts - autori intervējuši pētāmās teritorijas iedzīvotājus, izmantojuši arhīvu fondus, draudžu aprakstus, zinātniskas un citas publikācijas, pierakstītus folkloras un dialektoloģijas materiālus, kā arī atmiņās saglabājušos nostāstus.
Grāmatas tekstuālo daļu papildina vairāk nekā 80 krāsu un melnbaltie attēli, kas ņemti no 17.-20. gadsimta avotiem.
Radošie malēnieši un viņu valoda būs saistoša plašam lasītāju lokam, bet speciālistus varētu rosināt turpmākiem šīs unikālās parādības - Malēnijas un malēniešu - pētījumiem.