Lieldienām jāpadara acīm redzamas ciešanas, ko cilvēki nodara viens otram. Konkrētajā gadījumā jāmēģina iztēloties Bībelē aprakstītā nelietību kolekcija, kādu reiz sakrājuši daži cilvēki, kuriem bijusi izdevība - izprieca reizē ar amata pienākumu - dažas stundas mocīt tikai vienu cilvēku.
“Tie novilka Viņam drēbes..., nopina ērkšķu vainagu un lika to Viņam galvā, un... spļāva Viņam virsū, ņēma niedri un sita Viņam pa galvu.., tie Viņam deva dzert etiķi, maisītu ar žulti..., tie sita Viņu krustā. Bet garāmgājēji zaimoja Viņu, galvas kratīdami,” ko visu apliecina evanģēlists Matejs (27;28-39). Pēc Kristus nāves “viens no kareivjiem Viņam iedūra sānos šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens,” kā turpina evanģēlists Jānis (19;34). Izvērstu, detalizētu pāreju no šādiem vārdiem uz tiem atbilstošam ainām daudziem interesentiem kopš 2004. gada kanonizē ASV lielbudžeta filma “Kristus ciešanas” (The Passion of the Christ, sk. vienu no filmas reklāmas attēliem), bet kaut kādus palīglīdzekļus kristīgo Lieldienu notikumu iedomāšanās atvieglošanai kristīgās kopienas saviem locekļiem sniegušas kopš savas pastāvēšanas sākumiem.
Ja kādam šķiet liekulīgi Lieldienās iedomāties kadrus no filmas, kurā asiņu vietā aktierim bija uzlipināta tikai grimma kārta, tad tam jādodas uz Filipīnām, kur vismaz asinis ir īstas. Šajā reizē apmierināsimies ar fotoattēlu, kas parāda brīvprātīgo mocekļu Lieldienu gājienu. Tā noslēgumā vismaz daži no viņiem tiks piestiprināti pie krusta pamatā ar striķiem, bet īpaši advancētiem arī naglas plaukstā iemanījušies iedzīt tā, lai moceklis pēc svētkiem spētu atgriezties normālā dzīvē.
Nekas neliedz cilvēkiem no Latvijas sakrāt naudu Lieldienu ceļojumam uz Filipīnām, lai ietu pa Krusta ceļu vismaz kā skatītājs. Jāpainteresējas, vai tūristi tur drīkst stāties starp mocekļiem, jeb šīs lomas rezervētas tikai vietējiem, t.i., baznīcu draudžu locekļiem. Bet pirms brauciena jāpārdomā, vai īstos Lieldienu pārdzīvojumus var nopirkt par naudu, kas samaksāta aviokompānijām par ceļu uz Filipīnām. Vai turienes izdarības nav tāda pati liekuļošana kā šeit? Vai tas ir labāk, bet ne sliktāk, ka turienes liekuļošanas rituāli nesalīdzināmi izsmalcinātāki nekā Latvijā? Labi, atzīsim, ka turienes rituāli apliecina daudz lielāku baznīcas lomu cilvēku dzīvēs, ja salīdzina ar Latviju u.tml. valstīm un tautām, kur kristīgās baznīcas loma gandrīz nekāda.
Vēl grūtāk nekā daudz naudas ir dabūt izziņu no psihoanalītiķa vai no sevis paša, ka lidošana uz Filipīnām Lieldienu dēļ nav sadista tieksmju un fantāziju legalizācijas paņēmiens ar tālāku pāreju uz mazohista tieksmju apmierināšanu, ja tiešām izdotos dabūt Krusta ceļa mocekļa lomu. Turklāt pēc būtības nekas nemainās atkarībā no tā, ir vai nav cilvēkam iespēja iztērēt attiecībā pret šejienes labklājības standartiem (tos skaitliskā veidā ilustrē pārmetumi, ka pārāk augsta cena esot 17 eiro par braucienu kā reize uz 2025. gada Lieldienām atklātajā Rīgas panorāmas ratā) lielu naudu par lidojumu uz Filipīnām. Ne tikai Kristus krustā sišanu, bet visu Bībeli kopā ar tās paplašinājumiem vārdiskās un tēlotājmākslas darbos iespējams izmantot kā sadistu un mazohistu mācību grāmatu vai pašapmierināšanās līdzekli.
Nav viegli saskaņot vispārpieņemtos vārdus par Kristu kā cilvēkmīlestības etalonu ar vienu no Bībeles pamatsižetiem, ka Kristus cilvēkmīlestības apliecinājums ar visu cilvēku grēkus izpērkošām ciešanām tika demonstrēts uz visu apkauto Ēģiptes pirmdzimto līķu kaudzes. Šai apkaušanai par godu ebreji rīkoja Pashā svētkus. Kristus paredzēja vai pavēlēja, ka “pēc divām dienām būs Pashā, un Cilvēka Dēls tiks nodots, lai Viņu krustā sistu” (Mt, 26;2).
Nosakot savu nāves termiņu, Dēls ievēroja Tēva teikto Mozum un Āronam un ar viņu starpniecību ebreju tautai, “šī diena lai ir jums piemiņas diena; to svinēt kā svētkus Tam Kungam - tas lai jums ir par mūžīgu likumu uz audžu audzēm” (2. Moz, 12;14). “Tas ir Tā Kunga Pashā” (turpat,11). Un kas tad tas ir? Tas ir ikgadējs rituāls par godu ebreju aiziešanai no Ēģiptes, simboliski atkārtojot darbību, kas bijusi ļoti nozīmīga, lai aiziešana varētu notikt. Mozus bija izsludinājis un ebreji - izpildījuši Dieva pavēli “ejiet un ņemiet savai saimei jērus un nokaujiet tos Pashā svētkos” (turpat, 21). Dieva Tēva ieviestā jēru kaušana, cepšana un ēšana tāpēc bija tik svarīga, lai Dievs Dēls pieskaņotu tai savu nāvi, ka tā bijusi pēdējā ebreju maltīte Ēģiptē ar īpašu nosacījumu, “jūsu gurni lai ir apjozti un jūsu kājas apautas sandalēm, jūsu ceļaspieķi lai ir jūsu rokās; un steigšus to ēdiet” (turpat, 11). Tā tam bija jānotiek mirkli pirms “viņi tika izdzīti no Ēģiptes un nevarēja kavēties, nedz arī sev sagatavot ceļamaizi” (turpat, 39). Neapšaubāmi svarīgi no cilvēku, šajā gadījumā no visas tautas izdzīvošanas viedokļa bija tas, cik labi viņi bija paēduši pirms izdzīšanas tuksnesī, tomēr tā nav Pashā jēga, kāpēc šī ēšana bija jāpiemin un kāpēc Kristum bija jāpieskaņo tai sava nāve.
Pashā jēga ir desmitā, pati briesmīgākā Ēģiptes mocība, kuras dēļ “ēģiptieši uzmācās tautai, to skubinādami, tos izvadīdami ārā no zemes” (turpat, 33). Kā zināms, “Tas Kungs sita visus Ēģiptes pirmdzimušos, sākot ar faraona, kas sēž uz sava troņa, pirmdzimto, līdz cietumnieka pirmdzimtajam, kas bija cietumā, un visus lopu pirmdzimušos. Un faraons cēlās tanī naktī, viņš un visi viņa kalpi, un visi ēģiptieši, un liela brēkšana bija Ēģiptē, jo nebija nama, kur nebūtu mirušo” (turpat, 29-30). Tad nu gan ēģiptieši gribēja tikt vaļā no tautas, kuras Dievs viņiem sagādājis tādu nelaimi.
Uz interesentiem vārdos, tēlos vai pat darbībās naturalizēt Kristus pirmsnāves mokas jāraugās ar aizdomām vismaz tagadējā Rietumu sabiedrībā, kuras vairākums no tādām ainām novēršas. Iztiekam ar kartona krusta pavicināšanu un pievēršamies Lieldienu olu dauzīšanai kā sabiedrībā visatzītākajam vardarbības veidam. Tas attiecas arī uz kristīgās baznīcas draudžu locekļiem, kamēr visi pārējie var izlikties, ka viņi pat nesaprot, kāpēc valsts viņiem piešķīrusi vairākas ārpuskārtas brīvdienas: vai tāpēc, ka pavasarī laiks dārziņā parušināties, vai tāpēc, ka jāizmanto “airBaltic” piedāvājumi ceļot, kamēr šis uzņēmums vēl nav slēgts.
Cilvēki - sevi par baznīcā ejošiem un tāpat arī neejošiem kristiešiem uzskatoši cilvēki - ir apguvuši simts un vienu paņēmienu, kā savās domās samazināt Kristus mokas pie krusta, kuru jēga ir ierosināt kristiešu mokas no savu grēku apzināšanās kā vienīgā iespējamā paņēmiena grēkošanas pārtraukšanai. Kristus ciešanas Lieldienās tiek aizvietotas ar olu ripināšanu apmēram tāpat, kā pašas Lieldienas kristiešu apziņā tiek aizvietotas ar Ziemassvētkiem. Labāks par Kristu pie krusta ir silītē un debesu mierā gulošais Jēzus bērniņš, kam reizi gadā pat uzbirdināt aizkustinājuma asariņu un par to cerēt, ka Dievs šādus baznīcās gājējus kaut kad laipni sagaidīs savā debesu valstībā.
Kristietībai vietu pasaulē izkaroja skarbi ļaudis, kuri turējās pie uzskata, ka cilvēka dzimšana ir sākums ciešanām un neziņai, kura cilvēka dzimšana būtu jāapsveic, bet kura - jānolād. Svinēšanas vērta tādā gadījumā ir nāve, kas cilvēkus atbrīvo no ciešanām un dod galīgo slēdzienu par viņu dzīvi. Tikai nāve parāda, kurš tiešām pelnījis tikt pieminēts ar labu vārdu. Kurš tādus vārdus nopelnījis, tas no miroņiem augšāmcēlies. Šāda sabiedrību ļoti labi organizējoša domu gaita nebija kristiešu jaunatklājums un monopols, taču ļoti akcentēta pirmo kristiešu kopienās tā tika. Tai varētu piešķirt izšķirošo lomu, kāpēc šīs kopienas izturēja vajāšanas, pēc tam sāka vajāt citus un padarīja valstis ar kristietību kā valdošo reliģiju par spējīgām sadalīt pasauli jeb kundzību par pasauli.
Cik nu kristietība to vispār vairs spēj, tā disciplinē savu globālo draudzi un arī tās ietekmē pastarpināti esošos cilvēkus ar Lieldienu rituālu kopumu. Būtu pārspīlējums apgalvot, ka kristiešu ikgadējie pārdzīvojumi par viņu Dieva nāvi par citu, t.i., par viņu grēkiem piespiestu viņus vairs nekad mūžā negrēkot, bet salīdzinājumā ar pagāniem viņi vēsturiski tiešām grēkojuši mazāk, ja jau spēja pārņemt no pagāniem ne vien varu vienā, otrā un daudzās valstīs, bet arī kundzību pār pasauli. Tādas kundzības nemaz nebija, pirms kristieši to nebija izveidojuši. Diemžēl noturēt kundzību nespēj cilvēki, kuru spēki aprobežojas ar Lieldienu olu dauzīšanu.
