Turpinot kinoforuma Arsenāls apskatu, vēlos pievērst jūsu uzmanību divām filmām, kas tapušas nesen un reprezentē Eiropas kino jaunāko piedāvājumu. Abi darbi ir visnotaļ pretēji savā stilistikā, tomēr tos redzēt ir vērts – kino pavadītais laiks zemē nomests nebūs.
Pūces nav tās, par ko izliekas – savulaik apgalvoja Deivida Linča seriāla varoņi, un šo moto, nedaudz pārfrazētu, droši var likt par Nīderlandes režisora Aleksa van Varmerdama filmas Emmas Blankas pēdējās dienas moto (seanss šovakar, 20. septembrī, pulksten 29). Viņi tiešām nav tie, par ko izliekas. Šis ir visnotaļ garšīgs melnās komēdijas kārtainais pīrāgs, kas patiks tiem, kuri no attiecīgā žanra gaida nevis jēlus jociņus, bet absolūti nopietnu attieksmi, betoncietas sejas un neticamus pavērsienus. Manuprāt, filma ir lielisks piemērs tam, kā precīzi izmantojot nelielus resursus un labu stāstu, iespējams savērpt kino, ar kuru var pazīmēties gan Venēcijas kinofestivālā, gan uz kinoteātru ekrāniem. Bariņš pustraku ļautiņu, kas nezin kāpēc kalpo despotiskajai kundzenei – Emmai Blankai –, kura pošas mirt, bet nekādi nevar saposties, izolēta telpa – lauku īpašums kāpās... Vai gan var izdomāt vēl labāku vidi pazemojumiem, cieņas graušanai un noziegumiem? (Domāju, ka daža Latvijas uzņēmuma mobinga lielmeistariem te būtu ko pamācīties.) Izturēta stilā un vēstījumā šī nudien ir viena melna padarīšana – epizodes cita citai brīžam seko ar pēkšņiem pavērsieniem gluži kā lāpstas zvēliens no aizmugures, kas filmas finālā... Te nu stop, atklāt šādas detaļas būtu noziegums pret potenciālo skatītāju.
Lai arī šķietami pagausas (tajā nozīmē, ka neaizvelk līdz attiecīgā žanra kases grāvēju dinamikai) Emmas Blankas pēdējās dienas darbojas vairākos līmeņos. Stāsts tiek virzīts bez liekām atkāpēm, kameras darbs un montāža to padara precīzu, savukārt aktieri... Kā jau tas dažkārt gadās melnajās komēdijās, viņi izspēlējas no sirds. Kāds kaut kur komentējot šo filmu ir apgalvojis, ka Emmas Blankas lomas atveidotāja Marlīze Heiera (Marlies Heuer) un daiļā Gonija Eva van der Vijdevena (Eva van de Wijdeven) tajā neesot sliktākas par franču kino zvaigznēm, tomēr, manuprāt, vienlīdz labi ir visi. Pievērsiet arī uzmanību arī slepeno aģentu atgādinošajam brālītim Teo, kurš mēdz piekakāt bikses turpat virtuvē, ja vien laikus netiek izvests patupēt mauriņā. Viņa lomā filmējies pats Alekss van Varmerdams un šim personāžam, par kuru cita filmas varone apgalvo, ka viņš vispār neesot cilvēks, stāstā ir visnotaļ svarīga loma.
Atzīšos, ka man patīk labs gruzīnu kino (arī tad, ja tas ražots Francijā) vēl kopš laikiem, kad tolaik vienīgā un visvarenā PSRS Centrālā televīzija kādreiz sestdienās pa dienu demonstrēja garšīgās un ar neatkārtojamu šarmu apveltītās gruzīnu īsfilmas. Manuprāt, Otara Joseliani filma Chantrapas, kas ieguvusi latviešu nosaukumu Šantrapa ir viena no šī kinoforuma Arsenāls garšīgākajām rozīnītēm. Tā liks sarosīties visiem Joseliani faniem Latvijā. (Seanss 23. septembrī 16.30 kino Rīga). Domāju, ka netrūks arī sajūsmas saucienu, tomēr nepieredzējis skatītājs jābrīdina – gruzīnu kino ir maķenīt specifisks. Arī šajā nedaudz vairāk nekā divas stundas garajā darbā, par spīti šķietamajam vieglumam, valda lingvistisks un telpisks haoss, turklāt runājot par pēdējo – Francijas bardaks ne ar ko neatšķiras no padomju Gruzijas bardaka. Uzņemts pēc filma filmā principa, stāsts vēsta mums par mākslinieku, kurš nostādīts mūžīgās dilemmas priekšā – kalpot varai vai kalpot mūzai. Ko viņš izvēlas un kādas ir šīs izvēles turpmākās konsekvences, par to tad arī ar kaukāzieša temperamentu un smeldzi vienlaikus vēsta Joseliani.
Skatoties filmu ir kārdinājums vilkt paralēles starp tās galveno varoni un paša Joseliani dzīvi, tomēr režisors apgalvo – šis neesot autobiogrāfisks darbs. Lai nu būtu. Vecs un labi noturēts vīns ar gadiem savu kvalitāti nezaudējot, gluži otrādi, tas iegūstot jaunas garšas nianses. Varētu piebilst, ka filmas fināla daļā šī vīna ir drusciņ par daudz – stāsts negrib un negrib beigties, bet iespēja pielikt punktu paslīd garām gluži kā nāra, kas vilina tās galveno varoni.