Vasaras beigās pie latviešu lasītājiem nonāca Airas Levina romāns Rozmarijas bērns. Šo darbu uzskata par divdesmitā gadsimta otrās puses šausmu literatūras kulta darbu, savulaik itin drīz pēc izdošanas grāmatā (1967) tas pārkāpa literatūras robežas un kļuva par savdabīgu un daudz apspēlētu zīmolu kultūrā.
Liela nozīme Rozmarijas bērna popularizācijā, protams, bija skandalozajam režisoram Romānam Poļanskim. Viņa 1968. gadā veikto romāna ekranizējumu ar Miu Ferovu galvenajā lomā daudzi vēl līdz šim uzskata par ģeniālu. Uzskaitīt visu iespējamo tam sekojošo šausmu filmu produkciju, kas tā vai citādi izmanto Rozmarijas bērna ideju par mirstīgas sievietes no sātana ieņemtu augli, šķiet, nespētu pat tie, kas caurām dienām skatās horror. Arī romāna dramatizējumus uz teātru skatuvēm – Latvijā to paveic režisors Gatis Šmits Jaunajā Rīgas teātrī 1999. gadā.
Līdzās kulta statusam, Rozmarijas bērnu pavada nemitīgi skandāli. Dažādu konfesiju kristīgā baznīca dažādās valstīs un laikos ir mēģinājusi protestēt pret Airas Levina darbu, argumentējot savas iebildes ar to, ka romāns reklamējot sātanismu. Mūsdienās šāda nostāja reizumis jau sen pieņēmusi smieklīgas formas. Tomēr, ko darīt, ja konservatīvie dieva gani sātana pirkstu spēj saskatīt it visur – gluži tāpat kā superintendants Samsons Rutku Tēva romānā par vella kalpiem. Jāpiebilst, ka attiecībā uz Airas Levina darbu šis viedoklis nebūt nav nepamatots. Rakstnieks savā romānā attēloto nav izzīdis no pirksta! Visnotaļ oficiāli tiek vēstīts, ka Aira Levins darba pamatā izmantojis šo to no kādas reāli eksistējošas un pietiekami populāras sātana baznīcas rituāliem. To 20. gadsimta 60. gados ASV dibināja kāds Antons Šandors Lavejs.
Psihiski nenosvērtām personām Airas Levina opuss, protams, bija kā medusmaize. Romāns radīja neskaitāmus sekotājus un atdarinātājus. Pretstatā viedoklim, ka tā jau ir tikai literatūra, dažkārt šis pasākums izraisīja neprognozējamas sekas. Visnotaļ baisa Rozmarijas scenārija attīstību nācās piedzīvot režisoram Romānam Poļanskim. 1969. gada vasarā viņa mājā Losandželosā iebruka psihopāta Čārlza Mensona banda un nogalināja visus, kas tur tobrīd atradās. Ieskaitot Poļanska sievu Šāronu Teitu, kura bija astotajā grūtniecības mēnesī. Šis maniaks uzskatīja, ka viņu vada sātana roka.
Lai gan Rozmarijas bērns tiek uzlūkots par labāko Airas Levina (1929–2007) darbu, šī rakstnieka daiļrade bijusi ilga un sekmīga gan pirms, gan pēc šī romāna. Viņa karjera sākās pagājušā gadsimta 50. gados, kad jaunais autors no televīzijas scenāriju rakstītāja dažu gadu laikā kļuva par atzītu dramaturgu un horror žanra autoru. Starp citu, vēl ilgi pirms Rozmarijas bērna, viņš saņēmis vairākas literārās godalgas. Jau pirmais viņa romāns Skūpsts pirms nāves ieguva prestižo Edgara balvu. (Saņemt Edgara Po vārdā nosaukto godalgu šausmu romānu autoram – kur nu vēl lielāka atzinība!) Savulaik Airam Levinam piederēja rekords par visilgāk uz Brodvejas skatuvēm spēlēto lugu. Deathtrap pēc panākumiem Brodvejā ir piedzīvojusi vairākas ekranizācijas. Sešdesmitajos gados Rozmarijas bērns būtībā ir kārtējā panākumiem bagātā epizode viņa daiļradē un šo panākumu rakstnieks nekautrējas izmantot, sacerot romāna sīkvelu Rozmarijas dēls, kurš kļūst par bestselleru. Arī vēlākos gados Aira Levins ar veiksmīgu roku laiž pasaulē virkni populāru šausmekļu, kas cits pēc cita piedzīvo nereti iespaidīgas Holivudas ekranizācijas. Lai nu ko, bet tādu filmu kā Sliver (Skaida) ir redzējis teju vai katrs žanra cienītājs visā pasaulē. Pat tie, kas filmu neskatījās principā, vienalga bija spiesti lasīt masu medijos, cik smalki Šārona Stouna Skaidā nodemonstrēja «to». Piebilstams, ka romāns Skaida pirmizdevumu piedzīvoja 1991. gadā.
Atgriežoties pie Rozmarijas bērna pirmavota – šis romāns labi atklāj Airas Levina stilu. Vienkārša valoda, panaivi teksti, bet tomēr, gluži kā žanra dibinātāja Edgara Po stāstos kaut kas patur lasītāju savā varā, liekot bailēs drebinoties, šķirt nākamo lapaspusi. Jācer vien, ka savulaik literatūrzinātnē definētais īsā stāsta princips, kas lieliski attiecināms arī uz klasisku šausmu romānu – rādīt tādus notikumus varoņa dzīvē, pēc kuriem viņa dzīve nekad vairs nebūs tāda, kā bijusi – tomēr neattiecas uz lasītāju.