Sanktpēterburgas teātra studijas KUB izrāde Ļeņingradiete Krievijas teātra festivālā Zelta maska 2009. gadā tika augstu novērtēta – ieguva balvu nominācijās Labākā režija leļļu teātrī, Labākais mākslinieks leļļu teātrī, bet Maskai bija izvirzīta arī kā labākā leļļu teātra izrāde. Nupat šo izrādi festivāla Zelta maska Latvijā laikā bija iespēja redzēt Rīgā un var secināt, ka tā Latvijas teātra videi varētu būt iedvesmojoša un visnotaļ vērtīga pieredze.
Ļeņingradiete veidota, apvienojot leļļu teātra un kino estētiku, tādējādi panākot ļoti interesantu efektu. Dzīvā vai apstādinātā kino bilde ir spēles telpa, kuras melnajā aizkadrā slēpjas lelles darbinošās aktrises. Kino efektu pastiprina skaņu celiņš ar visdažādajiem trokšņiem un grupas Splin mūziku. Tematiski Ļeņingradiete turpina Rīgā, festivālā Homo Novus pirms trijiem gadiem rādītā Rezo Gabriadzes iestudējumu Staļingradas kauja, kur uz Otrā pasaules kara notikumu fona emocionāli aizkustinošā stāstā par dzīvības trauslumu režisors bija vienlīdzīgās pozīcijās sastatījis cilvēku un dzīvnieku pasauli. Studija KUB, vēstot par vienas ģimenes likteni Ļeņingradas blokādes laikā, dara līdzīgi, koncentrējoties uz cilvēkam draudzīgo vai nedraudzīgo paralēlo, neredzamo pasauli. Cilvēki – karā aizgājušais tēvs, liktenīga gadījuma dēļ evakuācijā nedevušās māte un meita, kura kārtējā pilsētas bombardēšanā zaudē mammu un slēpjas skapī – darbojas filmētajā materiālā, tādējādi kļūstot par tādu kā fonu dzīvajiem pirmā plāna varoņiem – lellēm.
Par galveno stāsta varoni kļūst mājas gariņš, ko tēvs cienājis ar pienu, bet tas tukšajā šķīvī licis konfektes. Šī labsirdīgā gariņa nerimstošās rūpes par vienu no Bada un Aukstuma (arī divas iespaidīgas lelles) pārvaldītās pilsētas nemaņā slīgstošo cietumnieci, sarūpējot maizi, laužot parketa dēlīšus un kurinot krāsni vai mēģinot pie miltu, cukura un putraimu maisus sarausušās žurkas pret ko ēdamu iemainīt viņas zelta gredzenu, ir patiesi aizkustinošas un reizē ļoti mierinošas. Rotaļlietas lieluma kravas mašīna ved vienu mandarīnu, tā attēlojot Lādogas-dzīvības ceļu, un nogrimst, iekrītot ezera smiltīs. Filmētais materiāls rāda kinohroniku epizodes ar drupās pārvērsto pilsētu un pilsētniekiem, kas ar pavārnīcām no ledū izkaltās šaurās strēmeles smeļ spaiņos ūdeni. Bet mājas gariņš no viena spaiņa, caursitot ledu, atbrīvo zivi, kas nodod tam mandarīnu. Caur ekrānu var gandrīz sajust tā smaržu, kad tas nomizots daiviņās nolikts pie meitenes skapja durvīm. Bet blēdīgā žurka, kas izkrāpusi mājas gariņam meitenes gredzenu, uzķērusies solījumiem, pāriet otrā pusē, ēdot no konservu bundžas, kuras vāku rotā kāšukrusts.
Kā sācies mūsu laikā, ar efektīgas blondas cacas (redakcijas darbiniece, viņa saka) braucienu ar šiku auto pie sirmās skapja iemītnieces, iestudējums beidzas ar dokumentālu materiālu par militāro varenību simbolizējušām parādēm un veterānu gājieniem. Un man šķiet, ka ir tomēr pārkāpta pacifistiskā «pret karu un pieminot brīvības cenu» robeža, iestudējumam ierakstoties Krievijā šobrīd aktuālajā patriotiskajā atmodā, ko dedzīgi sludina viens no spēcīgākajiem propogandas līdzekļiem jebkuros laikos – kino.