Nekā personīga & dzejas co

© skenēts vāks

Grāmatu grozs. 2010. gada dzejas rudens raža.

Rūta Mežavilka. Dzeja 2005 – 2010. Neputns

Tie laiki, kad rudens dzejas raža bija dāsna kvantitātes ziņā, berot laukā no groza daudzos apgādos sarūpētus dzeju krājumus citu pēc cita, diemžēl jau sen pagātne. Mūsdienās arī literatūrā modē ir nevis dzejot, bet meklēt kašķi. Par laimi viss vēl nav zudis, kamēr daži rakstnieki, kas ir nepārprotami godīgāki un klasiskāki par pārējiem, sacer savus opusus par vispārējo un smacējošo netaisnību literātu saimē, dažas dzejas grāmatas joprojām iznāk. Tiesa gan par komerciāli absolūti neizdevīgo lirikas žanru rūpējas kultūras sabiedrības «paradīzes mafija», nevis aizvainotie «patrioti».

Rūtas Mežavilkas jaunais dzeju krājums izceļas ar to, ka būtībā pretendē uz liriskas dienasgrāmatas statusu. Tiesa gan, tā ir mūsdienīga liriskā dienasgrāmata bez senlaicīgām sentimentalitātēm. Lai arī laikā datētu, neieteiktu tomēr šo brūnajos kartona vākos iesieto krājumu raut cauri hronoloģiskā secībā, jo emociju un izjūtu gradācija katrā nākamajā lappusē ir visnotaļ neprognozējama. Šī varētu būt grāmata, kas šoruden lasāma vakarā pie sakurtas krāsns ar siltu tējas krūzi rokā. Pilnai laimei derētu vēl ābolu smarža: «nav nekā skumjāka par Saulkrastiem/ novembra naktī –/ apledojuši ceļi un cērtošs vējš sejā, kad apstājies pamestā/ autostāvvietā/ un meklē laimīgo taku uz jūru.» Rūta Mežavilka prot lasītāju gan izdrebināt, gan pārsteigt, gan upes smaržu uzburt – viņas dzejas spēcīgā puse ir spēja niansēs izzīmēt vārdu gleznas, kas ir tikpat gaisīgas un netveramas kā dūmi debesīs. Kādā dzejolī atradu satriecošu frāzi: «maigums ar žileti saujā». Tā faktiski varētu kļūt par šī krājuma moto.

Knuts Skujenieks. nekā personīga. Neputns

Vienmēr esmu apbrīnojis Knutu Skujenieku gan viņa dzejas, gan stājas dēļ. Ar apbrīnojamu veiklumu izvairījies no visādiem «nācijas sirdsapziņas» tituliem un smīnīgi piebilstot, ka latviešiem baltās mātes un tautas sirdsapziņas parasti apšmucējoties, pēdējos gadus desmit viņš ķēries pie darba, kas Knutam ir tuvs jau sen – proti pie nepateicīgā satīras lauciņa kopšanas. Ja paraugāmies grāmatu plauktā te ir anekdotes un tulkojumi, piemēram, Staņislava Ježi Ļeca Nesaķemmētas domas, bet pirms gadiem četriem klajā nāca visnotaļ simptomātisks krājums tagad es esmu Aleksandrs, kas iedeva pa pieri visiem tiem, kuri nezin kāpēc cerēja uz kaut ko patētisku. nekā personīga ļoti konceptuāli turpina aleksandra stiķus un pekstiņus, jau krājuma ievadā deklarējot: «esmu sacījis daudz prātīgu vārdu/ bet ko lai dara – tos neņem vērā». Jāpiebilst, ka šis paziņojums ir kas krietni vairāk par vienkāršu aforismu, un «ņemt vērā» to, ko dažkārt lielā nopietnībā teicis Knuts Skujenieks, būtu gan veselīgi, gan pamācoši. Tomēr latviešu lasītājs jau reizēm gluži kā Vladimira Visocka dziesmā ir kā liela žirafe, kam viss redzams labāk.

Arī šajā krājumā dzejnieks piedāvā aforistiskas, nereti dzēlīgas un sarkastiskas prātulas, kurām veiksmes gadījumā būs lemts folklorizēties. Lai gan allaž jāpatur prātā, ka visi cilvēki raud vienādi, bet smejas katrs pa savam, un līdz ar to smaids ir visnotaļ individuāla būšana, Knuta asprātīgie teksti, kas neapzīst nekādas robežas, apstājoties vien pie «aleksandra augstumiem» visticamāk atradīs savu lasītāju. «pulkvedim neviens neraksta/ kaut arī sirdscilvēks/ bet analfabēts/ kaimiņš ģenerālis/ tas gan alfabēts/ bet arī tam neviens neraksta/ jo viņš ir sūdabrālis».

Liāna Langa. Vilkogas. Neputns

Tikšanās ar Liānas Langas dzeju gandrīz vienmēr ir ilgstošas iedarbības dialogs. Esmu sevi ne reizi vien pieķēris, ka gadu vai divus pēc kāda dzejoļa izlasīšanas, prātā pēkšņi izlec Čiekurkalna tirgus peļķes vai dīdžejs Delfīns, maļoties galvā un rosinot domāt. Manuprāt, tā arī ir viena no labas dzejas īpašajām pazīmēm, ka teksts nosēžas lasītājā, lai tur rūgtu, vārītos un veidotos, dažkārt pat pilnīgi neatkarīgi no pirmavota. Laikam jau, lasot Liānas dzeju neesmu viens šādās izjūtās, jo visi viņas līdzšinējie krājumi ir bijuši notikums latviešu mūsdienu literatūrā, tāpēc atļaušos banalitāti, šis nebūs izņēmums. Vilkogās atmiņā ieguļošos tekstu netrūkst – kaut vai «Piens aizbēdzis, bet pasaule turpat,/ it visur brūnumi, kur piedegušais skats,/ Klīst apkārt, klusus vārdus runājot,/ Par to cik labi bija burbuļot» Neturpināšu, bet ticiet uz vārda, ka trupinājums ir vēl labāks.

Kāpēc tas ir tā? Ir pilnīgi acīmredzami, ka Liānas Langas dzeja darbojas tajā pašā lielajā un plašajā telpā, kur mājo 20. gadsimta minimālistu mūzika, Brodska un Venclovas dzeja, tikai viņa šajā kompānijā nav nedz bikla epigone, nedz klusa apbrīnotāja, bet gan savējā. Manuprāt, mūsdienu latviešu dzejā tieši Liānas Langas tekstos šī lielā un spēcīgā pasaules balss skan visdzirdamāk. Iespējams «pie vainas» te bijis viņas dzīves posms Ņujorkā, bet iespējams, tam vispār nevajag meklēt nekādus iemeslus, bet gan vienkārši lasīt Liānas dzeju vai klausīties to viņas izpildījumā. Šis ir viens no spēcīgākajiem šā rudens krājumiem latviešu lirikā.

Svarīgākais