Mākslas kuratore Egija Inzule kopš pusaudžu gadiem dzīvojusi Šveicē un sadarbojusies ar māksliniekiem no visas pasaules, bet tagad par sevi saka: «Es nedzīvoju nevienā valstī. Varu strādāt jebkur.» Patlaban kim? laikmetīgās mākslas centrs piedāvā Egijas Inzules kūrēto izstādi Valoda mākslā, kurā iekļauta starptautiska zvaigžņu komanda. «Tas bija liels izaicinājums un uzdrīkstēšanās – salikt kopā māksliniekus, kuri šobrīd ir ļoti populāri. Uzdrošinājos to tāpēc, ka mani vadīja subjektīva interese. Izstādē būs ielikta arī mana interpretācija un instrumenti, kā viņus lasīt.»
- Pastāsti par izstādes vienojošo tēmu. Kāpēc valoda mākslā?
- Izstāde veidojās diezgan ilgu laiku sarunās ar kim? direktori Zani Onckuli. Centrālais jautājums ir, kā iespējams būt aktīvam, kaut ko darīt un kādas formas tam tiek pielietotas? Teorētiski to var attiecināt uz jebkuru dzīves nišu. Daudz domājām arī par to, ar kādiem terminiem ir jārīkojas un jāžonglē, veidojot izstādi. Pārrunājām, cik svarīga ir savas apkārtnes izpētīšana un aprakstīšana. Ne tikai lielos kontekstos... Arī vismazākā nianse var iegūt lielu nozīmi; vienkārši vajag to ieraudzīt. Neglītais pēkšņi var kļūt par skaisto, un otrādi.
Jāapzinās, ka neviena darbība nepaliek bez sekām, tāpēc gribu uzsvērt, ka par jebkuru rīcību ir jāuzņemas atbildība. Domājot par kuratora, kritiķa, mākslinieka atbildību, jāuzdod jautājums – kāpēc tas viss notiek? Es veidoju izstādes tāpēc, ka mani kaut kas interesē; tas vairāk ir mans personisks pētījums, ar ko es pēc tam vēlos dalīties. Tāpēc izstādē būs redzamas diskursīvās formas. Izvēlējos tādus eksemplārus, kurus autori ir veidojoši ļoti atbildīgi un konstruēti. Būs arī vairāki personiski stāsti, piemēram, Nika Mausa (Amerika, Vācija). Man šķita svarīgi arī aptvert stāstus, kas ir ap mākslas darbu.
- Kā noprotu, komentējošiem tekstiem šajā izstādē būs liela nozīme?
- Jā, apmeklētājiem būs diezgan daudz jālasa. Darbam būs divas dabas – nosacītais objekts un aprakstošais teksts.
- Uz kādām jomām likts uzsvars?
- Centrālā doma - kāds ir mākslinieka uzdevums šajā sabiedrībā, pārbaudot to ar dažādiem mehānismiem. Mūsdienu neoliberālisma -kapitālisma situācijā vissvarīgākais aspekts ir informācija. Arī mākslā tiek pārdota tieši informācija. Darba materiāls, protams, kaut ko maksā, taču pamatā tiek pārdota konstruēta informācija. Tāpēc man bija svarīgi pajautāt – kā rīkoties ar informāciju? Mēģināt iegūt noteikta veida vadību pār situāciju, nevis nostāties padotā pozīcijā. Tas iet roku rokā ar dekonstrukciju. Izstādē dekonstruēts ne tikai mākslas darbs, bet arī tā veidošanas un lasīšanas process. Piemēram, Džerijs Bibijs (Austrālija/Vācija), ar kuru sadarbojāmies, veidojot izstādi, savā darbā dekonstruē identitātes jautājumus – kā sabiedrība veido identitāti, dzimumu. Par to, ka drēbes valkā mūs, nevis otrādi. Savukārt Džejs Čungs (Koreja, Vācija) un Kjū Takeki Mēda – pēta, kā mākslas vēsture kļūst par akadēmisku teoriju, kas vairs netiek pārjautāta. Kad tiek izmantotas iegājušās klišejas, kas galu galā rezultējas viltotā bufetes skapī.
- Vai pieredze ārvalstīs tev ļāvusi atrast jaunu skatpunktu uz šejienes mākslas procesiem?
- Nekad neesmu bijusi nevienā pozīcijā. Es uzturos Latvijā tieši tāpat kā Vācijā, Šveicē, Francijā. Šķiet, mana domāšana veidojas caur salīdzinājumiem. Es mācos šos procesus nevērtēt un izveidot pozitīvu skatījumu. Nevis uzskaitīt visu, kas nebūs,m bet sākt ar to, kas patiešām būs. Nevis raudzīties virspusēji, bet atrast savas intereses. Manuprāt, tas patlaban ir svarīgi visās jomās. Viens no galvenajiem jautājumiem, ko pašlaik meklēju, - kā es varu būt politiski aktīvs sabiedrības loceklis. Strādājot Latvijā, es jūtos tieši tāpat kā strādājot jebkur citur pasaulē, jo katrā vietā tas ir pavisam citādāk.
- Un kādi ir nākotnes plāni?
- Ir daudz projektu ieceru, protams. Plānoju arī braukt tālāk studēt, iedziļināties savās tēmās. Nākamais pasākums Rīgā plānots 4. maijā, kad tiks prezentēta Krisas Krausas filma Gravity & Grace, vēlos iepazīstināt ar viņas darbību. Ar Zani Onckuli esam ieplānojušas vasaras nometni radošiem cilvēkiem – nedēļu pie jūras. Jautājot arī par to, kādas varētu būt jaunas sadarbības iespējas.
- Šķiet, tava priekšrocība kuratores darbā ir daudzi starptautiskie kontakti?
- Domāju, nevajag likt uzsvaru uz to, vai mākslinieki, ar kuriem strādāju, ir starptautiski vai nestarptautiski. Svarīgas ir tēmas. Tāds nu ir izveidojies tas lauks, no kura nāku – esmu vairāk sasaistījusies ar māksliniekiem Berlīnē nevis Latvijā.
- Kuri latviešu autori ir piesaistījuši tavu uzmanību?
- Pašlaik man nav nekādas personīgas saites ar latviešu mākslu. Tā kā es nezinu, no kurienes es nāku un kāpēc, neesmu tik ciešā kontaktā ar Latvijas māksliniekiem. Man ir ļoti svarīgi to saprast. Es piederu tādai jocīgai starppaudzei, turklāt tik ilgu laiku šeit nebiju.... Man ļoti palīdzēja Laikmetīgā mākslas centra izdotā grāmata Deviņdesmitie. Labi, ka ir iespējams redzēt pārskatu un izdomāt, kurp vēlies doties tālāk. Protams, grāmatā minētie mākslinieki joprojām eksistē, taču kaut kā nav sanācis iepazīties.
- Domāju, arī pašmāju mākslas vēsture varētu būtu labs dekonstrukcijas objekts.
- Jā, protams! Tāpēc mani ļoti interesē tie procesi, kas veidojas bez visām institūcijām. Man šķiet, jāsāk ar to, ka cilvēki raksta dzejoļus, piezīmes par to, kas notiek apkārt.
- Tātad vienīgais pamatojums kuratora darbībai ir personiskā interese?
- Jā, vai tad var būt arī citādāk? Dažkārt pētu nianses, kuras interesē mani un varbūt vēl tikai divus cilvēkus. Pirms mēneša Berlīnē atklāju izstādi, kurā ir mans personīgais pētniecības materiāls. Un es vēl nezinu, ko šis pētījums man dos. Tas vēl ir tikai starpsolis.