To cilvēku skaits, kas vēlas atstāt okupētās Ukrainas teritorijas, palielināsies. Saskaņā ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina dekrētu līdz 2025. gada 10. septembrim visiem ukraiņiem, kuri nav pieņēmuši Krievijas pilsonību, okupētās teritorijas ir jāatstāj vai jāreģistrējas kā migrantiem. Tajā pašā laikā tie, kuri vēlas šīs teritorijas pamest, apgalvo, ka kļūst arvien grūtāk to izdarīt. Kas notiek ar cilvēkiem Krievijas okupētajās teritorijās, pēta "currenttime.tv" un “Radio Liberty” projekts "Azovas reģiona ziņas".
Ukrainas dienvidu okupētās daļas iedzīvotāji, kuriem nesen izdevies pārcelties uz Ukrainas kontrolēto teritoriju, piekrīt runāt tikai anonīmi, jo viņu radinieki joprojām atrodas Krievijas okupētajās apdzīvotajās vietās. Viena no sievietēm teica, ka viņas tēvs pilna mēroga iebrukuma laikā pazuda bez vēsts. Kāda meitene pastāstīja, ka viņa un viņas māte sazinājusies ar privātajiem pārvadātājiem. Tie palīdzējuši, tāpēc ceļam viņas naudu neiztērēja. "Mēs braucām cauri okupētajai Mariupolei, Krievijai un Baltkrievijai." Viņa atceras, ka visnepatīkamākā garā ceļojuma un pārbaužu daļa bijusi saziņa ar Krievijas Federālā drošības dienesta (FSB) darbiniekiem.
"Devāmies uz robežkontroli, kur mūs nekavējoties aizveda uz nopratināšanu. Viņi pratināja ļoti ilgi. Jautājumi bija: "Kāpēc jūs nevēlaties apprecēties ar krievu karavīru? Pie jums tur visas meitenes tā dara, kāpēc tu tā nedari?” Manai mātei draudēja. Viņi teica: "Tas ir viss, jūs šeit vairs nenonāksiet. Jūs atstāsiet visus savus radiniekus, kas ir šeit, jūs nevarēsiet ar viņiem sazināties, un jūsu radiniekiem būs problēmas." Mamma jau domāja griezties apkārt un doties mājās. Bet, kad viņi mūs izlaida ārā no pratināšanas telpas, mēs nolēmām, ka dosimies tālāk," atceras meitene.
No Mariupoles viņām vajadzēja nokļūt Rostovā pie Donas, pēc tam ar vilcienu uz Baltkrievijas pilsētu Gomeļu, pēc tam ar citu vilcienu uz Brestu. Pēdējā posmā vēl trīs kilometri jānoiet kājām.
"Mūs vienmēr sagaidīja brīvprātīgie, pavadīja uz vilcieniem, parādīja biļetes, kas kur bija nepieciešams. Neviens ar mums kopā nebrauca, mēs bijām vienas: es, mana māte un vēl viena sieviete. Tad mēs uz Ukrainu devāmies kājām. Baltkrievijā viņi man vienkārši palūdza Ukrainas un Krievijas pases, paskatījās uz tām. Tad mana māte tika izsaukta uz pratināšanu, mani viņi neaicināja, tikai nofotografēja manu seju un teica, ka es varu iet. Ukrainā mūs sagaidīja, viss bija kārtībā. Viņi teica: jūs esat mājās," atminējās meitene.
Ukrainietēm izkļūt no okupētās teritorijas palīdzēja brīvprātīgo iniciatīvas "Humanity" pārstāvji no Novaja Kahovkas. Organizācijas līdzdibinātājs Stefans Voroncovs sacīja, ka izbraukšanas pieprasījumu ir aizvien vairāk - cilvēki pārliecinās, ka dzīve okupācijā nedod nekādas izredzes.
"Tagad ikvienam, kam nav Krievijas pases, ir jādodas prom līdz 10. septembrim. Sākumā viņi deva 90 dienas, tagad vairāk, bet joprojām tā ir deportācija. Tā ir ukraiņu tautas izraidīšana no mūsu teritorijām," viņš sacīja. "Un tāpēc ir palielinājies to jauniešu skaits, kuri vēlas aizbraukt. Tas tiešām ir jūtami, ka cilvēki nespēj tur palikt. Bērniem tur nav nākotnes. Sēdēt okupācijā trīs gadus bez normālām mācībām, bez socializēšanās, bez nekā, pastāvīgā stresā. Kāds vienkārši sabrūk un aizbrauc."
Vēl viena ukrainiete, ar kuru runāja žurnālisti, trīs gadus dzīvoja okupācijā Hersonas kreisajā krastā. Viņa atzīst, ka sākumā zaudēja cerību, skatoties, cik ātri Krievijas armija virzījās uz priekšu pilna mēroga iebrukuma sākumā. Tad viņa cerēja, ka pēc Hersonas Ukrainas bruņotie spēki atbrīvos visu reģionu.
"Mēs ticējām, ka viss drīz beigsies un dzeltenzilais karogs atkal plīvos virs mums. Un vēlāk situācija vienkārši tika pieņemta, daudzi cilvēki sāka atgriezties okupācijā, jo viņi sevi neatrada Ukrainas kontrolētajā teritorijā vai ārzemēs. Ja filtrācija Krievijas Šeremetjevas lidostā nebūtu tik stingra, to iedzīvotāju skaits, kuri atgriezās okupācijā, šodien būtu daudzkārt lielāks. Kad tuvojās pilna mēroga iebrukuma trešā gadadiena, atnāca sapratne, ka tas ir uz ilgu laiku. Pusaudžiem sāka masveidā izsniegt pavēstes stāties uzskaitē militārajai reģistrācijai, un es, uztraucoties par saviem bērniem, beidzot nolēmu aizbraukt," viņa teica.
Galu galā sieviete vērsās pie brīvprātīgajiem. Viņi organizēja maršrutu, kas ilga piecas dienas: no Hersonas apgabala kreisā krasta uz okupēto Krimu, pēc tam uz Rostovu pie Donas, pēc tam caur Minsku un Brestu līdz Mokranijas-Domanovas kontrolpunktam uz Baltkrievijas un Ukrainas robežas. Visgrūtākais bija filtrācija okupētās Krimas Armjanskā. Krievijas drošības spēki pārbaudīja tālruņus, ilgu laiku pratināja, jo īpaši jautāja, vai sievietei ir paziņas Ukrainas bruņotajos spēkos.
Bailes no Krievijas filtrācijas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas attur ukraiņus no izbraukšanas no okupētajām teritorijām, ir pārliecināts brīvprātīgais Stefans Voroncovs.
"Pastāv faktors, ka filtrācijā kaut kas var noiet greizi, paņems uz kādu emociju, viņi taču uz cilvēkiem izdara psiholoģisku spiedienu. Gadās, ka cilvēki stāsta kaut ko lieku, uzņemas kaut ko lieku, bet tas vienkārši tā darbojas: bailes, izmisums un viss pārējais. Dažreiz cilvēki pazūd, dažreiz viņi atgriežas. Tāpēc tas ir grūti, izlemt patiešām aizbraukt," viņš saka.
S. Voroncovs pievieno vēl vienu faktoru, kas liek cilvēkiem atstāt valsti - problēmas ar ūdeni. Pēc Kahovkas hidroelektrostacijas iznīcināšanas Hersonas reģiona kreisajā krastā dažās vietās nav pat pietiekami daudz tehniskā ūdens, un akas pakāpeniski iztukšojas.
Pie brīvprātīgajiem ar pieprasījumiem vēršas visu vecumu cilvēki. Aptuveni trešdaļa no tiem, kas vēlas aizbraukt, ir jaunāki par 24 gadiem. Bet ir arī pensionāri.
"Ir daudz 17-18 gadus vecu jauniešu. Ziemā to, kas vēlas aizbraukt, nebija tik daudz, bet tagad ir vairāk. Ir arī daudz vecāka gadagājuma cilvēku, daudz slimu cilvēku, kuri vilcinājās ar aizbraukšanu, un tagad viņiem veselība ir kritiskā stāvoklī. Gadās, ka viņiem katru dienu paaugstinās temperatūra, un viņi raksta: "Lūdzu, palīdziet man aizbraukt." Mēs jautājām: "Vai jūs varēsiet noiet pusotru kilometru no "pelēkās" zonas, ja jums tur nevarēs iedot ratiņkrēslu?" Viņi atbild: "Nē." Un arī tas ir jāatrisina, jo pieprasījums ir saņemts," sacīja brīvprātīgais.
"Krievijas propaganda arī cenšas traucēt ukraiņiem atstāt okupētās teritorijas," atzīmēja humānās palīdzības misijas "Prolisok" vadītājs Jevgēnijs Kapļins.
Šī iniciatīva ir palīdzējusi frontes teritoriju iedzīvotājiem kopš karadarbības sākuma Ukrainas austrumos 2014. gadā un tagad darbojas deviņos Ukrainas reģionos, kas robežojas ar Krieviju vai caur kuriem iet frontes līnija. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma "Prolisok" vairāk nekā 40 tūkstošus cilvēku ir pārvedis uz drošām pilsētām.
Propaganda, pēc J. Kapļina domām, apkopo stāstus par cilvēkiem, kuri aizbrauca un pēc tam atgriezās okupācijā. Viņi tos cenšas pārliecināt, ka Ukrainas brīvajā teritorijā neviens viņus nesagaidīs un neizmitinās.
"Bet tagad situācija ir pilnīgi atšķirīga. Ukrainā ar starptautisko līdzekļu devēju palīdzību ir izveidotas daudzas pagaidu uzturēšanās vietas. Tās ir bijušās studentu kopmītnes, dažādas, galvenokārt komunālā īpašuma veida iestādes, kurās cilvēki var dzīvot," viņš skaidroja. "Ir pietiekams skaits vietu, tostarp Ukrainas rietumu un drošākajos reģionos. Tikai vienā pašā Aizkarpatu apgabalā ir 110 šādas vietas. Ir ģimenes istabas, kurās cilvēki var palikt tik ilgi, cik nepieciešams," norādīja palīdzības misijas vadītājs.
