Biogrāfiskais žanrs, tāpat kā vēsturiskie darbi, ir viens no iecienītākajiem latviešu lasītāju saldēdieniem. Pieprasījums liels, un varbūt tieši tāpēc šajā sfērā pat par spīti krīzei un izdevēju vaimanām joprojām valda diezgan liela rosība.
Nevar tomēr nemanīt, ka bieži vien pircējs grāmatu izvēlas vairāk vāka dēļ – dažāda līmeņa haltūristi nereti ražo visnotaļ nebaudāmus tekstus, kas varētu būt pat smieklīgi, ja nebūtu tik slikti un skumji. Uz šāda fona apmēram reizi gadā grāmatnīcās parādās kaut kas reāli labs – šķiet, iepriekšējo reizi tā bija Daigas Mazvērsītes monogrāfija par Jāni Zāberu pērn rudenī. Precīzs un elegants, gluži kā neatvairāms metiens zem vārtu pārliktņa papildlaikā, šopavasar ir arī jaunais Armanda Pučes biogrāfiskais vēstījums Ozo. Cilvēks uz ledus.
To, ka grāmata par Sandi Ozoliņu radīs ažiotāžu hokeja lielvalstī Latvijā, nebija grūti paredzēt. Tāpat nebūtu grūti paredzēt prasīgo hokeju fanu niknās reakcijas, ja kāds atļautos piedāvāt kaut ko tikpat dīvainu, kā dažs mūsu autors vēsta par sen mirušiem kultūras darbiniekiem. Šādu rakstītāju sporta biogrāfiju vienkārši nosvilptu no laukuma. Armanda Pučes grāmatai tas nedraud. Tā ir zinātāja veidota, spēcīga, un tās pirmā vieta pārdotāko grāmatu topos šoreiz ir likumsakarīga. Veikli uzrakstīta un raiti savērpta – tāds varētu būt darba raksturojums vienā teikumā. No uzbūves viedokļa nekā pārdabiska vai sadomāta. Armanda Pučes teksti tajā mijas ar Sanda Ozoliņa dienasgrāmatu fragmentiem, intervijām, bet, labi izstāstīta, grāmata pieder pie darbiem, ko gribas izraut cauri vienā elpas vilcienā.
Ozo. Cilvēks uz ledus piedāvā mūsdienu Latvijai katastrofāli deficīto veiksmes stāstu. Cilvēki pēc tā nenoliedzami ilgojas, un kāpēc gan to neiedot? Iztiekot bez manierīgiem sīkumiem, lišķības vai cukurainas pielūgsmes, Armands Puče piedāvā savu stāstu par Sandi Ozoliņu, neslēpjot nedz zvaigznes dzīves spožās, nedz ēnainās lappuses. Visnotaļ stiprs ir vēstījums gan par to, kā Ozoliņš izsitas karjeras sākumā, gan par būšanu zvaigznes statusā. Ne mazāk godīgs tas ir, runājot par hokejista smago cīņu ar alkohola atkarību. Latviešu kultūras personību aprakstītājiem te tiešām būtu ko pamācīties, jo tas, ka daža laba literatūras un teātra zvaigzne gadiem ir dūkusi kā transformators, šķiet, zināms visiem, tikai ne biogrāfisko opusu sacerētājiem. Ozoliņš tāpat kā Pauls pierāda – ar to var tikt galā, un kleknēšanai pie pudeles nav attaisnojuma.
Ir ļoti labi, ja šāda grāmata parādās brīdī, kad valstī viss ļogās un brūk, bet pozitīvo piemēru nevar atrast, pat rūpīgi meklējot. Ja Latvijā būtu ne vien politiķi, bet arī valstsvīri – līdzīgu darbu tiražēšana noteikti tiktu veicināta. Ir jāraksta gan par mūsu sporta, gan operas, gan mūzikas zvaigznēm, kas ar savu darbu un talantu ir spējušas panākt neiedomājami daudz. Īpaši tas vajadzīgs lauku jauniešiem, kam šķiet, ka izsisties ļaudīs no mazā nomaļā miestiņa ir tikpat kā neiespējami. Protams, stāsts par Sandi Ozoliņu ir vairāk puišu stāsts, kas atgādina, ka par pagalmā uzdauzītu lūpu skriet pie mammas sūdzēties ir vīru necienīga lieta. Lai kaut ko sasniegtu sportā un dzīvē, ir jāstrādā un jāsitas. Gadu no gada, stundu pēc stundas. Tā noteikti ir labākā atziņa, ko skolotājas šopavasar varētu iedot līdzi skolu beidzējiem, lielās dzīves ceļu sākot.