Improvizācija – šovs vai teātris?

Improvizācijas izrādes Latvijā kļūst arvien populārākas. Lai arī bieži tām ir nemainīga, diezgan šaura auditorija, tomēr nereti improvizācija ietiecas arī nopietnās mākslas žanros un, iespējams, pavisam drīz aktīva skatītāju līdzdalība teātra izrādē būs pašsaprotama skatuves mākslas sastāvdaļa.

Divi virzieni

Improvizācijas teātra pirmsākumi pasaulē saistāmi ar Keita Džonstona izveidoto teātra sporta kustību, kas zināma kopš 20. gadsimta 60. gadiem. Šajā improvizācijas formā par tiesnešu un skatītāju vērtējumu cīnās divas komandas, kas izaicina viena otru izspēlēt īsas, atraktīvas ainas par noteiktu tēmu, izdomājot stāstus uz vietas.

Latvijā šī kustība sākās 1996. gadā, kad Jaunajā Rīgas teātrī viesojās zviedru improvizatoru grupa Soup Theater. Pēc gada tika izveidota asociācija Teātris un Izglītība, kas apmācīja pedagogus un organizēja izglītības iestāžu teātra sporta turnīrus. Pamazām izveidojās divi virzieni – vieni palika uzticīgi teātra sporta tradīcijām, otri, sākot ar Rolanda Zagorska un kluba Hamlets iniciatīvu, uzsvaru lika uz personībām un stingrāku vēstījuma rāmi. «Pašreiz improvizācijas grupas pārsvarā apvieno abas tendences. Teātra sportā svarīgāks ir komandas darbs. Domāju, ka improvizācijai traucē, ja aktieri vēlas pašapliecināties un izpaust savu ego,» teic viena no teātra sporta kustības aizsācējām Latvijā, Jelgavas studentu teātra režisore Astra Kacena. Tomēr nevar noliegt, ka, piemēram, viena no Karaliskā improvizācijas teātra (KIT) veiksmes atslēgām ir sabiedrībā pazīstamu cilvēku piesaistīšana. Pie viņiem viesojies dziedātājs Intars Busulis, mūziķis Gustavo, TV dīva Sindija Vilde un citi.

Pirmais krievu valodā

Apjautātās pašreiz darbojošās improvizācijas grupas skaidro, ka improvizācijas pamatā ir neatkārtojamība, mirkļa burvība un skatītāju iesaistīšanās. Šādā teātrī improvizators vienlaikus ir gan dramaturgs, gan režisors, gan aktieris, jo, saņemot skatītāja ieteikumu nākamajai ainai, tā jāizspēlē bez iepriekšējas sagatavošanās. «Tā ir strukturēta spēle, kas ietver pozitīvās dabas kodu. Gan skatītājiem, gan aktieriem tā ir satikšanās ar labu garastāvokli,» papildina Astra Kacena.

Patlaban Latvijā darbojas vairāk nekā 10 improvizācijas apvienības, kuras regulāri sniedz priekšnesumus Rīgā un citās pilsētās. Nesen dibināts pirmais Latvijas krievu improvizācijas teātris START, kas katru piektdienu pulksten 19. 33 sniedz priekšnesumus kinoteātra Rīga Jaunajā zālē. Organizators Mārtiņš Vargulis skaidro: «Rīgā ir vairāk nekā pieci improvizācijas teātri un neviens no tiem nespēlē krievu valodā, tāpēc mēs to mēģinām realizēt. Protams, improvizācijā viss ir iespējams - aktieri bijuši spiesti spēlēt gan krievu, gan latviešu, gan lietuviešu, gan arī japāņu valodā.»

Kritika ignorē

Lai arī improvizācijas popularitāte pieaug, teātra ekspertu attieksme nekļūst pielaidīgāka. «Kritiķu attieksme pret šo teātra veidu nereti ir neieinteresēta un snobiska. Nezinu, kāpēc tā. Iespējams, tādēļ, ka izrādes ir gaistošas, svarīgs ir mirklis un neatkārtojamība, tāpēc nav izstrādāti vērtēšanas kritēriji šādiem priekšnesumiem,» pieļauj Astra Kacena.

Tam piekrīt arī citi šīs mākslas pārstāvji, sakot, ka izrāžu vērtēšana pagaidām noris tikai pašu improvizatoru aprindās. Diemžēl Neatkarīgajai neizdevās gūt kāda kritiķa redzējumu par Latvijas improvizācijas teātriem. Neviens no uzrunātajiem jaunā teātra speciālistiem šajā tēmā nejutās kompetents.

Runājot par savu publiku, improvizācijas pārstāvji atzīst – tā ir raiba, bet arī diezgan šaura. «Kā rakstīja kāda kritiķe - auditoriju, kas ir sajūsmā par KIT, Latvijas lielie teātri savās zālēs ne ar kādu medu neiemānīs. Tie ir divdesmitgadnieki, trīsdesmitgadnieki, jaunie speciālisti ar labiem ienākumiem un interesi par kulturālu laika pavadīšanu. Improvizācijas teātris lielajam teātrim var radīt skatītāju ar augstām prasībām pret dabisku aktierspēli un tempu... », domā Jānis Skutelis.

Par lielāko improvizācijas teātra vides trūkumu viņš min grupu nepastāvību. «Domāju, šī žanra lielākā problēma Latvijā līdz šim bijusi nestabilitāte. Jaunas grupas parādās un pazūd, tāpēc skatītājiem ir grūti orientēties.»

Ne tikai izklaide

Improvizācija attīstās strauji, nepaliekot skolēnu aktu zālēs, bet iekarojot arī dramatisko teātri. «Sacensību veida improvizācijas formas vairāk strādā kā izklaidējoša un no ikdienas rūpēm atraujoša izrāde. Savukārt, garās formas, kurās stāsti veidojas, pamazām izaugot kopā ar tēliem, veic ne tikai izklaidējošu funkciju – tie var būt nopietni, tādi, kas liek aizdomāties,» ir pārliecināti grupas Improvīns dalībnieki.

«Šogad improvizācijas teātra festivālā Berlīnē iepazināmies ar Stokholmas improvizācijas teātri, kurš izspēlēja izrādi, iedvesmojoties no Augusta Strindberga daiļrades, un ASV grupas Unexpected Production izrādi, kuras iedvesmas avots bija dramaturgs Tenesijs Viljamss. Noskatoties tās, ir skaidrs, ka improvizācijas teātris var un spēj runāt arī par vispārcilvēciskām tēmām,» viņi stāsta.

Raimonds Ruzenieks no Rīgas Improvizācijas teātra uzskata, ka «attīstoties improvizācijas teātra garajām formām, tās sāks konkurēt ar tradicionāliem teātriem un nākotnē var ieņemt svarīgu lomu kultūras pasaulē. Tas gan nav tikai profesionalitātes, bet arī finansiāls jautājums, jo neviens improvizācijas teātris netiek valstiski atbalstīts.» Apjautātie improvizatori atzina, ka gandrīz nevienam no viņiem tas nav pamatdarbs.

Valters Sīlis ir viens no retajiem teātra režisoriem, kurš savās izrādēs izmantojis improvizācijas elementus (Par mammām, Ienāc uz kafiju un Hipnotizē mani). Savu izvēli viņš skaidro šādi: «Ir fascinējoši, ja izrādē tiek atstāta brīva vieta nejaušībai un daļa izrādes top uz vietas. Ne skatītāji, ne veidotāji nezina, kāds būs rezultāts. Tomēr stāstam vismaz 20 procentos ir jābūt strukturētam, lai tas nepārvērstos jociņā.»

Režisors neslēpj, ka šāda veida teātris Latvijā pagaidām nav populārs tāpēc, ka lielākā daļa skatītāju tam nav gatavi. «Kad Dirty Deal Teatro spēlējām izrādi par hipnozi, jutām arī neizpratnes dvesmu. Daži skatītāji nevarēja sagaidīt, kad mēs beidzot spēlēsim īstu teātri. Šādas izrādes paredz skatītāju līdzdalību, bet ne visi to vēlas.»

Turpina augt

«Izpratne par to, kas ir improvizācijas teātris, nāks daudz vēlāk. Latvijā tas pastāv tikai aptuveni 13 gadu. Tā ir jauna skatuves forma, kuru tolaik aizsāka jauni cilvēki. Faktiski skatītāji auga kopā ar improvizatoriem un augšanas process turpinās joprojām,» domā Raimonds Ruzenieks.

Arī priekšstats par to, kāds ir labs improvizators, vēl nav nostiprinājies. Astra Kacena uzskata, ka šim nolūkam reti der psiholoģiskās (Staņislavska) skolas aktieri, biežāk delartiskā virziena apguvēji, kādu Latvijā nav daudz. «Kultūras akadēmijas diploms nav obligāta prasība, taču nepietiek tikai ar atraktivitāti. Improvizācijas teātra aktierim ir jābūt radošam, spontānam, jāprot darboties komandā, ļoti labi jāpazīst cilvēki, lai varētu atveidot dažādus tēlus. Patiesībā prasības ir diezgan pretrunīgas – no vienas puses, viņam ir jābūt komandas cilvēkam, no otras – spilgtai personībai, kura prot aizraut skatītāju,» teic Līga Skudra no ImproZoo.

FAKTI

• Latvijā darbojas vairāk nekā 10 improvizācijas apvienības

• Rīgā – vairāk nekā piecas

• Pazīstamākie improvizācijas teātri Rīgā - Karaliskais Improvizācijas Teātris jeb KIT, Improvīns, ImproZoo, Rīgas Improvizācijas teātris, Laiva, Hamlets

• Viena no pirmajām improvizācijas teātra apvienībām Pēdējā Pirmizrāde šobrīd neuzstājas un daudzi tās dalībnieki darbojas citos projektos

• Nesen dibināts pirmais Latvijas krievu improvizācijas teātris START

• Jelgavā šo žanru pārstāv Jelgavas studentu teātris, Madonā – Tinte.

Svarīgākais