Maija izskaņā ar saturiski bagātīgiem un izpārdotiem koncertiem Spīķeru koncertzālē notika Imanta Kalniņa 70. jubilejas svinēšana. Lai cik arī būtu viļņošanās ap komponista personību, daiļradi un salīdzinoši nesenām politiskajām rokādēm, viņa mūzika savā ziņā ir kļuvusi par klasiku, vesela laikmeta simbolu, kurā apvienojusies hipijiska brīvdomība ar dziļi patriotisku garu, krāšņs simfonisms ar tautisku lirismu un nevīstoši jauneklīgu dumpīgumu, kas turpina valdzināt un nereti saliedēt vairākas paaudzes. Šķiet, ka Imanta Kalniņa mūzikā iešifrētais jaunības kods darbojas stiprāk par jebkuru anti-age kosmētisko līdzekli – rokoperas Ei, Jūs tur! ritmos līdzās viļņoja dažādu paaudžu fanu, tostarp arī autora laikabiedru un biedreņu sirmās galvas. Un, viennozīmīgi, Imants Kalniņš ir apzināti vai neapzināti kļuvis par vienu no latviešu muzikālās kultūridentitātes stūrakmeņiem.
Ļoti izsvērti un pārdomāti tapusī jubilejas koncerta programma atklāja dažādas skaņraža daiļrades šķautnes gan žanru, gan stilistikas ziņā, atgādinot, ka tautā daudz dziedātās Kalniņa dziesmas ir tikai neliela daļa no komponista bagātīgā veikuma. Koncerta pirmā daļa bija veltīta kamermūzikai. Skanēja dzīvespriecīgā, saulainā, kontrastiem bagātā multiplikācijas filmas Dillī Dallī Minku Parkā izsmalcinātā partitūra ļoti meistarīga kameransambļa elegantā izpildījumā – kopā muzicēja flautiste Dita Krenberga, pianists Mārtiņš Zilberts, klarnetists Ints Dālderis, čellists Kārlis Auzāns, obojists Marts Kristians Kalniņš un kontrabasists Raivo Ozols. Savukārt, kamersvīta Rotāju dancoju atklāja ļoti latvisku, mazliet naivi tautisku un vienlaikus ļoti kolorītu agrīno Imantu Kalniņu (asociatīvas paralēles ar, piemēram, filmas Sprīdītis mūziku), jo darbs ir viens no pirmajiem komponista pabeigtajiem opusiem, kas tapis vēl deldējot konservatorijas solus. Starp citu, šķietamā viegluma, ar kādu izskanēja abi šie skaņdarbi, pamatos ir visu iepriekšminēto mūziķu izcila profesionalitāte, muzikalitāte un iemaņas ansambļa darbā, jo, kā atzinis pats komponists, runājot par svītu Rotāju, dancoju: «kompozīcijas nodaļas pirmo kursu studentiem ir tāda neganta īpašība rakstīt maksimāli sarežģītas lietas». Nosacīti akadēmiskās koncerta daļas izskaņā kā skaista piedeva publikai bija cieņpilna vēl viena šīs sezonas jubilāra – aktiera un režisora Gunāra Cilinska – godināšana. Kopā ar fragmentu montāžu no filmas Ezera sonāte izskanēja tās mūzika.
Savukārt, gaidītākais skaņdarbs šajā jubilejas koncertā bija rokoperas Ei, jūs tur! jauniestudējums. Ārpus ievērības cienīgā fakta, ka šī ir, iespējams, pirmā ekspadomju telpā sacerētā rokopera, tai ir spēcīgs konteksts un leģendāri izpildījumi, kuros piedalījušies gan Līvu mūziķi (1977.gads Liepājas teātrī), gan Pērkons (1984.gads LU Lielajā Aulā). Šis jauniestudējums nepretendē uz tik lielu idejisko zemtekstu slodzi kā iepriekšējie, taču muzikālo kvalitāšu un emociju līmenī droši vien ir ne mazāk pievilcīgs, jo tajā galvenā joprojām ir mūzika, kurai vizuālais noformējums, mizanscēnas, tērpi un kustību partitūra veido nesarežģītu un harmonisku ietvaru bez pašmērķības.
Patīkami pārsteidza Marts Kristians Kalniņš, kura repertuārā parasti ir mazliet popsīgāks repertuārs un atbilstoši maigākas interpretācijas, taču, izrādās, rokoperas formāts ir viņa balsij lieliski piemērots un skan pārliecinoši, spēcīgi, tīri un roķīgi. Ditas Lūriņas vokālie dotumi, aktīvi demonstrēti gan mūziklos, gan muzikālajās izrādēs jau kādu laiku ir izpelnījušies publikas un kritiķu pelnītu atzinību, taču Spīķeru koncertzāles šaurībā Autobusa debesīs puišu dedzīgā muzicēšana ņēma virsroku, atskaitot atsevišķus liriskos solo posmus. Līdzīgi arī ar kora funkciju šajā versijā pildošo vokālo grupu Framest, kas vietumis mēģināja šturmēt Autobusa decibelus ar balss spēku. Rokopera ir mazliet par lielu Spīķeru koncertzālei skaņas intensitātes ziņā, tomēr tas nenoliedzami paspilgtina līdzpārdzīvojumu, caur vairākiem metaforu uzslāņojumiem ļaujot noticēt šim ideālistiskajam un vienlaikus skaudrajam stāstam par ieslodzītas dvēseles brīvības alkām.