Latvieša istaba - Viļņa Vītoliņa personālizstāde "Tā ir Latvija"

Fotogrāfa Viļņa Vītoliņa personālizstāde Tā ir Latvija no sērijas 100 istabas, kas grupu izstādēs (Cēsu Mākslas festivālā 2007 un izstādē Privāts. Latvijas mūsdienu fotomāksla Maskavā (2008), Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls (2009)) daļēji iepazīta jau iepriekš, tiecas atklāt vērienīgu mūslaiku Latvijas portretējumu. Vai tas izdevies, līdz 28. jūnijam var pārliecināties RISEBA Mediju telpā Pārdaugavā (Ūdens ielā 6).

Vilnis Vītoliņš (1955) ir viens no pazīstamākajiem pašmāju fotogrāfiem, kurš nav izvēlējies Latvijas fotogrāfijā ierasto poētiskās, melnbaltās estētikas virzienu. Kopš 20. gadsimta 80. gadiem kopā ar Mārci Bendiku, Gvido Kajonu un Imantu Žodžiku viņš meklējis jaunus, avangardiskus veidus, kā fotografējot rast iespēju reflektēt par mūsdienām. Vilnis Vītoliņš ir viens no dažiem digitālo tehnoloģiju aizstāvjiem pašmāju fotogrāfu vidū, jo, viņaprāt, šīs iespējas ļauj konceptuāli atspoguļot realitāti.

Fotosēriju 100 istabas autors sāka jau 2006. gadā, iekļaujot gan sabiedrībā pazīstamu cilvēku (piemēram, Ditas Rietumas, Ulža Bērziņa, Andra Grūtupa, Kristapa Ģelža un daudzu citu) istabas, gan nezināmus, bet kolorītus interjerus. Šajā izstādē lielākoties redzami iepriekš neizstādīti darbi, kas tapuši pagājušajā gadā. Izstādi kūrē biedrība Andrejsala. Rīgas Laikmetīgās mākslas muzejs, iezīmējot jaunu posmu Laikmetīgās mākslas muzeja vīzijas veidošanā. Lai arī sākotnēji iecerēta Andrejsalā, izstāde nezināmu iemeslu dēļ tika pārcelta uz citām, ne mazāk industriālām telpām Pārdaugavā. Vēsā (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē), atsvešinātā vide izceļ krāšņos interjeru portretējumus, radot kontrastu.

Vērojot raibās fotogrāfijas, pirmais iespaids rodas – dzīvesstila žurnāla interjera parāde, kas koncentrējas ne tikai uz noapaļotu glamūru, bet arī zemāko sociālo slāņu nepieradināto estētiku. Nekas nebijis. Galvenajā vietā nav skatītāja acij tīkams zelta griezums, bet mērena un neuzbāzīga moderno dzīvesveidu kritika. Ieslēpušies lietu kaudzēs, fotografētie cilvēki savas darbības (šķiet, populārākās ir grāmatu lasīšana, mūzikas instrumentu spēlēšana, rakstīšana, bet katrā otrajā darbā ir kāds alkoholisks dzēriens) inscenē, iemiesojot kādu populāru (sev tuvu) dzīves modeli un klišejas (piemēram, meitene, kura iekārtojusies uz palodzes ar grāmatu un tējas krūzi)– atturīgi inteliģentu, bohēmiski māksliniecisku, dažādās pašanalīzes mācībās vai materiālās vērtībās vērstu un tā tālāk. Kā uz delnas ir dažādi pop-kulti – šopinga, jaunības, stilīguma sacensības.

Tomēr daži aspekti liecina par to, ka 100 istabas nestrādā kā sociālantropoloģisks pētījums par mūslaiku sabiedrības domāšanas modeļiem, nav to atmaskošana un kritika. Jo ilgāk pastaigājies mantu pārbagātības un interjeru dažādības gaiteņos, jo apdullinātāks jūties. Daži darbi liek ironiski vai skumji noskurināties par dzīves telpu kā skatuvi, bet citas, gluži otrādi, it kā izaicina uz emocionālu sarunu. Tas liek domāt, ka autora pieeja bijusi drīzāk vērojoša un dokumentējoša, nevis vērtējoša. Žurnālā Studija, komentējot Viļņa Vītoliņa sniegumu izstādē Privāts. Latvijas mūsdienu fotomāksla mākslas kritiķis Jānis Borgs uzsver vizuālā piedzīvojuma nozīmi: «Unikāla ir tēmas mākslinieciskā atklāsme un monumentalitāte, rubensiski rembrantiskais tvēriens. Nenoliedzami izcila nozīme ir darbu dižajam formātam.»

Fotografētie cilvēki drīzāk ir savu interjeru sastāvdaļas, nedzīvi eksponāti, kas ar savu klātbūtni bildē uzliek punktu uz i. Šķiet, tāpēc pārsvarā fiksētas dažādas vizuāli interesantas aizraušanās – medības, sēņošana; vai krāšņas, iedarbīgas vides, piemēram, pārspīlēti padomju interjeri. Izstāde vairāk kairina aci, nevis sirdi un neizaicina apcerēt eksistenciālas izvēles, kuras nolasāmas mūsu dzīves vidē un attiecībās ar lietām. Mūsdienu latviešu interjeri šeit drīzāk uzlūkojami dekoratīvā līmenī, veicot līdzīgu uzdevumu kā scenogrāfija Jaunā Rīgas teātra izrādēs par latviešiem. Tikai šoreiz trūkst saistvielas - paša stāsta.

Svarīgākais