Pasaules ideju vēsture ir pilna ar atziņām, ka visgrūtākais esot tikt pie labas idejas. Pēc tam, protams, lietas aiziet rūkdamas, bet līdz idejas atnākšanai – radošās mokas nav vārdos aprakstāmas. Vienalga, vai runa ir par Mozus vaimanām kalna galā, vai veco labo Ņūtonu, kam ilgi nācās meklēt piemērotu ābeli, pilnīgi droša šajā senajā stāstā ir tikai viena lieta – idejas mēdz piezagties visnotaļ negaidītā ceļā.
Kā tikt pie idejas?
Izrādās, viss ģeniālais joprojām ir vienkāršs. Labas dzīves garlaicības māktais Frederiks kādu vakaru pielej mūli Parīzes centra smalkajos bāros, dzerot ne jau kādu īpašu Mum vai burgundieti, bet gan prastas vodkas šotus. Tur viņš satiek korišu no smalkajām aprindām un abi kundziņi, pievērsiet šim apstāklim īpašu uzmanību, jau atkal labas dzīves nomākti, sadomā pašņaukāties kokaīnu. Un ne jau kaut kādā piebezdētā tūristiem domātā Parīzes krodziņa tualetē ar uzrakstu Merde uz sienas, bet gan tā, kā jau to parasti dara normāli četrdesmit ar kapeikām gadus veci cienījami franču mesjē, kuru ģīmjus mēdz drukāt lielākie Francijas laikraksti. Kokaīns, protams, ir jāšņauc turpat uz ielas no Bentlija kapota. Skaidrs, ka pašā labākajā brīdī ierodas draņķīgie policisti un paņem Federiku un viņa kompanjonu dzejnieku aiz krāgas. Sitē salas (tā ir tāda tūristu apskates iecienīta vietiņa Parīzes centrā, palasiet, kādu sociālu opusu par to rada Beigbeders) iecirknī rakstnieka kungs piedzīvo sava mūža lielāko traumu – policisti ielūkojas viņa pakaļas caurumā. Te nu atkal neiedomājieties ko izvirtīgu! Apskate notiek tikai un vienīgi dienesta pienākumus pildot un drošības apsvērumu dēļ! Lai Frederika šausmas būtu vēl lielākas – cietuma kameras galīgi neatgādina pieczvaigžņu viesnīcu! Tās smird, ir neērtas un tā joprojām. Un tad vēl maita prokurors! Tā vietā, lai no rīta palaistu slavenību uz brīvām kājām, viņš izdrāž bagāto sprukstiņu pēc pilnas programmas, paturot aiz restēm vēl dažas dienas. Labi, ka franču Temīda galu galā apžēlojas par mesjē slaveno rakstnieku un Frederiks nedabū pavadīt gadu aiz restēm pēc sazin kāda panta kuras tur daļas.
Visa šo drausmīgo pārdzīvojumu rezultātā Frederiks ne vien uz brīdi atgūst dzīves garšu, bet arī pēkšņi atceras savu saulaino bērnību un uzraksta romānu ar apbrīnojami stulbu, bet vienlaikus ietilpīgu nosaukumu – Franču romāns.
Ģeniāla prasme
Tuvojoties tūkstošgades mijai, tā vien šķita, ka pasaules rakstniecību apsēdusi kāda nelāga vīriešus iznīcinoša sērga un to pārņēmuši autori brunčos. Nezinu, kas tam bija par iemeslu, visticamāk dabiska paaudžu nomaiņa kopā ar grāmatu tirgus pieprasījuma izmaiņām, bet Hemingvejam līdzīgie skarbie veči ar pīpi, viskija pudeli un tieksmi šaut uz kaimiņiem no Vinčestera bija dzīves vētrās pārāk nolietojušies un citādi izsmēlušies, intelektuāļi pierādījuši intelekta absolūto bezjēdzīgumu, bet dzejnieki degradējušies murgainajā tieksmē glābt valodu. Tajā brīdī – tavu brīnumu – rakstniecībā pieteicās internacionāla hipiju laikmeta bērnu paaudze, vīri ar garšīgu dzīves stāstu, kuri prata atstāt par sevi intelektuālu iespaidu, jo, labu izglītību baudījuši, manipulēja ar gudriem terminiem un jēdzieniem, bet rakstīja vieglā manierē, kas patika visai neaptverami plašajai komerciālu dāmu romānu auditorijai. Tā literatūrā pamazām ienāca vīriešu rakstnieku paaudze, kas, izrādījās, prot būt vāja, paraudāt, turklāt māk izskaidrot publikai savas nekārtīgās seksuālās dzīves paradumus un iemeslus. Saņēmuši vispārējas sajūsmas apliecinājumu, viņi, dažādos vārdos nosauktie angliski ražojošie japāņu ne-brāļi Murakami, francūzis Velbeks & pārējā Co, ir laiduši pasaulē kaudzēm aizraujošu romānu, kuros noārdīta robeža starp komerciāli nepieprasīto intelektuālo literatūru un banālu lubeni. (Hmm! Kurš teicis, ka rakstīt tā, lai būtu ne vien gudri, bet arī tautai patīkami esot slikti? Droši vien tas bijis kāds žurnāla Luna klients.)
Frederiks Beigbeders kā viens no spožākajiem šajā kompānijā raksta velnišķīgi labi. Ne velti, daudzviet pasaulē viņš jau sen iekļuvis kulta autora statusā. Pirms dažiem gadiem man Maskavā ar sajūsmu rādīja sienu pie kuras bija stāvējis pats!!! Beigbeders. Yes! Tas bija noticis vēl pāris gadus pirms Maskavā iebraucu es. Tas tikai pie mums provinciālajā Latvijā Beigbedera vizīte nav gadsimta notikums. Ir valstis, kur to atspoguļo plašāk nekā Latvijas Valsts prezidenta vizīti. Viņa romāni 14,99 eiro, Windows of the World, Romantiskais egoists, Palīgā piedod, pārtulkoti neskaitāmās valodās kļūst par notikumu jebkur, kur tie tiek izdoti. Pat ja tulkojums ir no sērijas – tā gadās. Jūs neesat lasījis? Tad par ko lai ar jums vispār runā?
Baltā grāmata
Franču romāns šajā ziņā nav izņēmums. Iespējams pat vairāk, jo sev piemītošajā atklātībā Beigbeders tajā paziņo, ka šis ir viņa galvenais romāns. Ko lai te piebilst? Ja Jaunsudrabiņš dzīvotu 21. gadsimtā Francijā un gribētu sarakstīt Balto grāmatu, tā varētu izskatīties aptuveni tāda, jo lielais Beigbeders izstāsta mazā Frederika bērnības stāstu īstenā franču manierē. Līdzās vieglumam, ar kādu tas izdarīts, romāns tomēr ir fantastiski pievilcīgs un šarmanti dziļš. Beigbeders tajā ieskicē problēmu buķeti, kas veido hipiju laika bērnu, tagadējo četrdesmitgadnieku paaudzi – bērnību šķirtās ģimenēs, bērnu mētāšanos no mātes pie tēva, laikmeta dīvainības, liecības un pilnasinību, savā ziņā atklājot vājo vīriešu un mūžīgo bērnu rašanās cēloņus.
Protams, ka īstens franču intelektuālis savos romānos nekad nevar iztikt bez divām lietām – ironiskas Francijas sociālās sistēmas un vēstures kritikas (šo sadaļu droši vien aizgūtnēm lasīs mūsdienu engelsi, marksi un ļeņini, tikai jācer pārējai pasaulei nākamībā pietiks saprāta nepavilkties uz tādu murgu apdeitiem). Tāpat romāns nav iedomājams bez atsaucēm (kāda starpība – postmoderniskām vai nepostmoderniskām¬) kultūrā un maskultūrā. Beigbederu nevar saprast, izjust vai novērtēt, ja nav zināmas un saprotamas reālijas, par ko viņš raksta. Ja Silvija Radzobe rakstā Dod aknu jeb Par skaisto mākslā pauž bažas par teātra kritikas nespēju saskatīt jaunos strāvojumus un saiknes ar mūsdienu kultūras izpausmēm, tad patiesībā stāvoklis ir vēl daudzreiz ļaunāks – jebkura kritikas nozare Latvijā saskaroties ar subkultūru izpausmēm vienkārši ir bankrotējusi, mirusi un apkaunota. Te pilnīgi vienalga vai runa ir par jaunāko dzeju un Moriseju, vai teātri un panku filozofiju.
Protams, var jau pavīpsnāt par mazā Frederika lielajām problēmām, augot tipiski buržujiskā un pārtikušā parīziešu ģimenē vai vadot tīņa gadus Ņujorkā, tomēr ne jau tas ir galvenais. Šis ir labi uzrakstīts un mūsdienīgs stāsts bez aizturēm par dzīvi tās visā sasodītajā krāšņumā. Nu ja, vēl pie visa jāpiebilst, ka uz grāmatas vāka attēlotais eņģelītis ir mazais Frederiks. Grāmatas mākslinieka vietā es būtu pielicis kaut kur arī lielā Beigbedera foto. Tā teikt – salīdzinošai analīzei.